Nupat, 6. aprīlī, apritēja 10 gadu kopš L'Akvilas zemestrīces Itālijā. Upuru un sagrauto kultūras pieminekļu skaits to padara par postošāko garajā zemestrīču sērijā, kas skārusi Apenīnu pussalu pēdējo 20 gadu laikā, taču par kopējo visa traģiskā saraksta ilustrāciju medijos laika gaitā kļuvuši jau 1997. gadā notikušās zemestrīces postījumi Asīzē ar Svētā Franciska bazilikas iebrukušajām velvēm un bojātajām Džoto un Čimabues freskām. Gandrīz tiešraidē notika arī britu karaļnama Annus horribilis kulminācija – ugunsgrēks Vindzoras pilī 1992. gadā, "Taliban" grupējuma uzspridzinātās Bāmijānas Budas statujas 2001. gadā Afganistānā, Alepo vecpilsētas sagraušana Sīrijas pilsoņu kara apšaudēs, "Islāma valsts" vandālisms Palmīrā 2015. gadā un Brazīlijas Nacionālā muzeja pilnīga bojāeja Riodežaneiro pagājušā gada vasarā. Latvijas mērogā tāda tiešraides drāma bija 2013. gada pirmsjāņu ugunsgrēks Rīgas pilī.
Pieminekļi iet bojā visu laiku. Parasti gan ne tik strauji kā zemestrīcēs, ugunsnelaimēs vai karadarbības rezultātā un lielākoties ne tik vizuāli efektīgi kā nesenākais gadījums – Parīzes Dievmātes katedrāles degšana šo pirmdien. Un šī ikdienas bojāeja vienmēr notiek tālu prom no publikas uzmanības. Bet pieminekļi visu laiku tiek arī rūpīgi stutēti, pamazām atjaunoti un radīti no jauna.
Mediju radītās īslaicīgās sensācijas ir visgarlaicīgākās epizodes pieminekļu biogrāfijās un to lēnajā vai straujajā nāvē. Tikpat garlaicīgas ir visas tās komunikatīvās izpausmes, kam sensācija rada platformu: publiskās sēras, kolektīvā "tikumu signalizēšana", publicitātes punktu krāšana un nelaime kā drošs pierādījums savu politisko oponentu kļūdām un neizdarībai. Šīs reakcijas reizi no reizes ir nomācoši vienādas, tāpēc nenozīmīgas, kurpretim par to, kas tieši nosaka katra atsevišķa pieminekļa unikalitāti un kāda kultūrvēsturiskā un sociālekonomiskā nozīme ir to ilgstošai klātbūtnei, nemanāmai sairšanai, nepagurstošai uzturēšanai pie dzīvības vai pēkšņai bojāejai, domāts tiek daudz retāk, un bieži vien par to runāt ir pat tabu. Džordžs Šteiners atsaucas uz šādu gadījumu: Otrā pasaules kara laikā britu diplomātam Haroldam Nikolsonam tika jautāts, ko viņš izvēlētos – sava dēla nāvi, kurš tobrīd cīnījās Montekasīno kaujā (tajā pilnībā tika nopostīts pirmais un vecākais benediktīniešu klosteris Eiropā), vai Florences glābšanu no bojāejas. Un šim augsti izglītotajam britu džentlmenim esot bijusi ārkārtīga drosme būt godīgam un atbildēt, ka viņš izvēlētos Florences glābšanu. "Manas bēdas par dēla nāvi būtu nepanesamas," Šteiners atstāsta diplomāta teikto, "taču cilvēcei un nākamajiem gadsimtiem tiktu saglabāta Florence." Līdzīga dilemma joprojām nav atrisināta arī Itālijas zemestrīču seku gadījumā, kur, šķiet, daudz vairāk resursu tiek ieguldīts kultūras pieminekļu glābšanā un atjaunošanā, kamēr daudzi no L'Akvilas 65 tūkstošiem bez pajumtes palikušo iedzīvotāju vēl 10 gadus pēc traģēdijas joprojām mitinās pagaidu barakās. Kādam ciniskam reālpolitiķim pirmajā brīdī varētu šķist, ka Dievmātes katedrāles degšana tieši šobrīd nāk kā svētība – tik dramatisks spektaklis ar globālas kultūras ikonas iespējamo bojāeju varētu saliedēt sabiedrību un ļautu novērst domas no aktuālajām sociālajām problēmām vai, piemēram, dotu iespēju nokaunināt "dzelteno vestu" nemierniekus, kuru prasības nav samērojamas ar šo ārkārtas situāciju. Taču pilnīgi iespējams, ka jau drīzā laikā šis Parīzes gadījums vietējās sabiedrības šķelšanos un Ars longa, vita brevis problēmu vēl tikai padziļinās. Šova dramatismu gan ievērojami mazināja fakts, ka katedrāles rozetes tomēr nav būtiski cietušas un neviens nav varonīgi gājis bojā, tās glābdams, tomēr eļļu sabiedriskā konflikta ugunij visdrīzāk varētu pieliet franču miljardieru Arno, Pino, Betankūru un citu superbagāto personu un korporāciju dāsni apsolītie ziedojumi katedrāles atjaunošanai laikā, kad viena no objektīvi asākajām mūsdienu problēmām ir arvien pieaugošā sociālekonomiskā nevienlīdzība un valdību nespēja to risināt. Nauda, kā redzams, kādam ir, bet šoreiz tās tērēšana drīzāk atgādina vēl viena Ticiāna vai Modiljāni iegādi izsoļu namā, lai pēc tam to dāsni nodotu "publikas lietošanai". Un arī man, kultūras vēsturi mīlošam elitistam, nav atbildes uz to, cik ētiski šādi žesti ir, piemēram, nomaļu pieaugošās bezcerības, neatrisinātu konfliktu vai, teiksim, klimata pārmaiņu apstākļos.
Vēl nav grūti iztēloties, ka ar laiku pats ugunsgrēka dokumentējums kļūs par patstāvīgu, ikonisku artefaktu, tāpat kā tas notika ar kūpošajiem Pasaules tirdzniecības centra torņiem vai Viļa Rīdzenieka degošās Pēterbaznīcas fotomontāžu, un cik liesmojošās katedrāles attēlu plaši un entuziastiski tiks izmantoti imigrācijas seku, irstošās Savienības, "mirstošās Eiropas" vai pat visas Rietumu civilizācijas drīzās bojāejas ilustrēšanai.
Cits lēns un nopietns, ne pirmo dienu un nedēļu laikā risināms uzdevums būs domāšana par to, kā praktiski un profesionāli risināt katedrāles saglabāšanu un atjaunošanu. Francijas prezidents Makrons jau ir pasteidzies paziņot, ka katedrāle tiks atjaunota "vēl daudz skaistāka nekā bija" un ka tas izdarāms piecu gadu laikā, līdz 2024. gada Olimpiskajām spēlēm. Starptautiskās preses aptaujātie arhitektūras, restaurācijas un mantojuma saglabāšanas eksperti par to pamatoti rauc uzacis. Prakse rāda, ka lielu, turklāt tik centrālu un sensitīvu pieminekļu konservācija un restaurācija prasa gadu desmitus, turklāt, kopš mantojuma saglabāšana ir kļuvusi par nopietnu zinātnisku disciplīnu, tajā tāpat kā citās zinātnēs valda asas diskusijas par izpētē un restaurācijā pielietotajām metodēm, par to, kas un cik lielā mērā tiek uzskatīts par autentisku substanci, kā būtu jāartikulē atmiņas par neatgriezeniski zudušajiem un atjaunošanas laikā klāt nākušajiem artefakta elementiem un kas un cik daudz jāupurē, lai ar jaunākajām tehnoloģijām nodrošinātos pret līdzīgiem negadījumu riskiem nākotnē. Man, piemēram, ārkārtīgi interesants šķiet jautājums par to, kā turpmākajā atjaunošanā tiks marķēts ugunsgrēka fakts, kurš tagad kļuvis par neatņemamu katedrāles biogrāfijas sastāvdaļu, un kādi būs kārtējie, šodienas arhitektūras izpratnē balstītie uzslāņojumi šim astoņsimtgadīgajam Eiropas kultūras vēstures, stilu, priekšstatu un aizspriedumu bagātajam palimpsestam. Jauniņais Viktors Igo, vērodams diženo, bet tolaik novārtā pamesto celtni, bija pesimists: "Šīs visvecākās mūsu katedrāļu karalienes sejā līdzās grumbai pastāvīgi atrodama rēta. Tempus edax, homo edacior, ko es labprāt pārtulkotu šādi: laiks ir akls, bet cilvēks muļķīgs."[1] Lūk, vēl viena iespēja pārbaudīt, vai mums par savu laiku ir pamats būt augstākās domās.
[1] "Tempus edax, homo edacior" – Laiks rijīgs, cilvēks rijīgāks. Viktors Igo, Parīzes Dievmātes katedrāle.
2