Foto: Rita Eva Našeniece
 
Vide
04.09.2020

Liepas satumst

Komentē
22
Saglabā

Ar saulesbrillēm lietū

Pāri gājēju pārejai pirmdienas rītā lēnām vilkās cilvēku bariņš, viņi tipināja, vilka riteņus, rāpoja, Gunitu aiz abiem elkoņiem staipīja policija, nabaga mediķi viņu sēdināja ratiņkrēslā. Kārlis vilka velosipēdu ar piekabi, pie kura plīvoja Baltkrievijas karogs no kāda cita protesta. Automašīnas taurēja, bija agrs rīts, visi steidzās, bet te kaut kādi ķermeņi pārspīlēti neveiklām kustībām pasauli apstādinājuši. Varu iedomāties, cik no šoferīšiem iedomājās – žēl, ka nevar viņus izšķaidīt pa asfaltu, un vispār: policijai būtu jābūt skarbākai. Bet kāds visu filmē, "Delfi", sveši telefoni. Cilvēku grupa izskatās kā Volgas strūdzinieki, viņi ir atraduši vienīgo veidu, lai nevardarbīgi pretotos neizbēgamajam. Zāģus apturēt nav iespējams, tad vismaz apturēsim satiksmi, lai pamana, ka tepat pilsētā, kurā gadu desmitiem ir nežēlīgi izcirsti koki, pazūd arī "Marsa" kuplās liepas, kuras pirms simts gadiem līdzenā elipsē sastādījuši pavisam citi rīdzinieki.

Pirmdien pie "Marsa" velotreka, lai Dievs mielo tā dvēseli, es pirmo reizi Rīgā redzēju visas iespējamās policistu un specvienību formas, jaunākās modes, tās cietām sejām demonstrēja mani līdzpilsoņi. Automašīnu numurus gan neviens īpaši nedemonstrēja, tie tika aizlīmēti ar sudrabainu līmlenti. Estēti. Simtgadīgās liepas un ozolus nespēja pasargāt neviens – ieradās zāģeru komanda maskās, šie brašie zēni bija uzvilkuši saulesbrilles, jo gāza lietus, acis jāsaudzē. No kaimiņu mājas puses jau bija uzlikta metāla sēta, kuru aizklāja ar zilu aizkaru kā morgā, lai svešas acis neredz 44 liepu stumbeņus. Jūs neraudiet, lielo ozolu atstāja un vairākas liepas pie Ropažu ielas. Un vispār – ir valsts intereses, tā sauktie dokumenti mapēs un ir "emocijas". Iespējams, pat dusmas.

Ja nu atnāk pensionāre?

Šiem kokiem nelīdzēja nedz Ķibilda "Adrešu" sērija, kuru viņa kolēģi montēja jau pēc Mārtiņa nāves, nedz arhīvā atrastais arhitekta Eižena Laubes projekts, nedz pilsētplānotāja Viestura Celmiņa pārdomātā kritika, nedz kustības "Pilsēta cilvēkiem" satiksmes apsvērumi (hei, kreisais pagrieziens uz Brīvības ielas!). Selīna Vancāne noteikti būtu varējusi savākt vairāk nekā 15 000 parakstu, bet tam nebūtu lielāka jēga kā solītajai cīņai ar kaijām vai dēmoniem skapī.

Kad mēs pandēmijas laikā vēl slēpāmies pa mājām, Gunita Piterāne lūdza visiem palīdzību, lai varētu pieteikt 16 piketus Brīvības ielas garumā – "Marsa" parka atbalstam. Uz tikšanos ar mums, šo piketu pieteicējiem, Vērmanes parkā atnāca juristi un trīs policijas – municipālā, valsts un ceļu. Viens no viņiem gribēja, lai uzrādām arī plakātus un saukļus. Kādā veidā Covid-19 situācija bija stiprinājusi policijas kontroli, nebija īsti skaidrs. Pat piesakot gājienus un piketus pie Latvijas Republikas Saeimas, nekādi saukļi un plakāti nav jāuzrāda. Policija uztraucās, ka mūsu rindās nostāsies kāda pensionāre (nē, es nejokoju) un kliegs par to, ka viņai ir pārāk maza  pensija. Šāda pensionāre dzīvoja tikai policista iedomās, mēs viņai atļāvām protestēt, jo pat Krievijā cilvēks drīkst stāvēt ar plakātu viens pats. Bet, kā Jēzus sacīja, "kur divi un trīs ir pulcējušies Manā Vārdā, tur es esmu viņu vidū". Varbūt Jēzus, bet varbūt kopības sajūta sabiedrībā rada aizdomas, ka tie divi un trīs drosmīgie neprāši kaut ko spēs mainīt vai (nedod, Dies) iedvesmot nākamos divus un trīs.

28. maijā 9:00 mēs, vairāk nekā 400 cilvēku, stāvējām gar Brīvības ielu un rijām putekļus, daži izkāpa no autobusiem un pievienojās, plakātu pietika visiem. 31. augustā, šajā pirmdienā, es tos aiznesu kā bēru štrausus pie izpostītā "Marsa" velodroma sētas. Lai stāv 40 dienas, pirms dvēsele aiziet padebešos vai Meža mātes klēpī. Cilvēki dedzināja sveces, un sociālie tīkli visai vienoti par mums ņirgājās. Kādi lohi, kādi vēl koki, drošība pirmajā vietā, politiķi varbūt arī ir mīzēji, bet noteikti zina vairāk nekā jūs.

OMONs un ūdenskliņģeri

Vēl vasarā Kaņepes kultūras centrā bija tikšanās ar "Marsa" veterāniem, tur Dzintra Matīsa stāstīja, kā astoņdesmitajos gados neļāva atjaunot koka treku, jo gribēja tur uzcelt metro staciju.

"Pie mums nāca velo veterāni, olimpieši, palīdzēja jaunajiem, padzēra kafiju, deva padomus, kā līdzsvarot riteņus. Mēs divas reizes piketējām, lai neatņem "Marsu" velobraucējiem, desmit cīnījāmies. Mums bija labākā velobraucēju skola, daudzi no mūsējiem bijām izlasē. Stāvoklis deviņdesmitajos bija pabriesmīgs, pirku puikām pusdienas, taisīju ūdenskliņģerus. Kamēr mēs cīnījāmies par mūsu īpašumiem, noplēsa treku, bet 1996. gadā mums pievienojās regbijisti. Mūsu velosportisti stāvēja pie Rīgas uz šosejām, OMONa tehniku gaidīja – ja tuvotos, tad ziņotu ar rāciju, visi bija sabraukuši, pat no Ventspils. Naudas sacensībām nebija, vīri iepirka alu, tirgoja tepat pretim un tad pirka benzīnu, lai var aizvest uz sacensībām ar visiem riteņiem."

Esot krievu puikām mācījuši latviešu valodu, visa apkaime te nākusi. Tagad tāds paaudžu projekts tiktu slavēts, būtu piemērs integrācijai un ideālismam, ūdenskliņģeru receptes saglabātas, kā jau daļa no kultūras mantojuma, izbadējušos bērnu barošana pēc treniņiem būtu uzteikta par sociālo atbildību. Tagad pie "Marsa" sētas zemē iesprausti divi nobrāzti velo sēdekļi, kurus atnesa kāds "marsiešu" mantinieks.

Bet mums tas viss nahuj nebija vajadzīgs.

 

Marsa parka hronika

Tēmas

Lolita Tomsone

Lolita Tomsone ir Žaņa Lipkes memoriāla direktore, daudzus gadus dzīvojusi Jeruzālemē, rakstījusi žurnālam "Rīgas Laiks". Dzimtajā Rīgā ilgojas pēc Jeruzālemes. 

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
22

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!