Fragments no Rafaēla gleznas "Siksta Madonna", 1514
 
Ar bērniem
26.11.2013

Lielo jautājumu mazās atbildes

Komentē
1

Kādā dārza ballītē es iepazinos ar aptuveni desmit gadus vecu zēnu, kuram bija atbildes uz visiem jautājumiem. Vispirms viņš mūs apgaismoja, kura liesmas daļa ugunskurā ir viskarstākā. Minējums pēc ūdens krānu principa "sarkans – karsts", "zils – auksts" izgāzās (un es sapinos krāsu uztveres psiholoģijas un fizikas likumos), un tāpēc viņš mums aizrautīgi izskaidroja skābekļa lomu degšanas procesā un to, kāpēc bezsvara stāvoklī liesma nodziest. Mēs, protams, to zinājām, tikai bijām piemirsuši.

Visu atlikušo vakaru mēs pavadījām, izmisīgi cenšoties izdomāt vismaz vienu jautājumu, uz kuru viņš nezinātu atbildi. Zēns ne tikai zibenīgi atbildēja, bet uz katru mūsu jautājumu sekoja arī pretjautājums: "Bet vai tu zināji, ka...?" Protams, ka es nezināju.

Mulsinošākais manā gadījumā bija nevis pats fakts, ka desmitgadīgs bērns, būdams apveltīts ar fenomenālu atmiņu, visu atceras no galvas, nevis iegūglē, bet tas, ka mani patiesībā necik neapmierināja viņa visnotaļ precīzās atbildes. Atbildes, kas izslēdza iespēju tās vienkārši izdomāt no zila gaisa. (Vai tad gaiss ir zils?)

Jau kopš bērnības man ir savs "neatbildamo jautājumu" saraksts. Uzreiz kliedēšu pieņēmumu, ka es jūs gatavojos nodarbināt ar kādiem filozofiskas vai ētiskas dabas jautājumiem. Arī. Bet ne tikai. Patiesībā mani jautājumi ir pavisam vienkārši, un uz tiem ir iespējams atrast pavisam vienkāršas atbildes, ko, ne nieka neminstinoties, tovakar pierādīja arī mazais brīnumbērns. Taču ar šādām atbildēm mani nepamet sajūta, ka es esmu aplaupīta. It kā kāds uz desmit minūtēm no istabas ar nosaukumu "galva" būtu iznesis iztēli. Mani jautājumi tā arī paliek interesantāki par atbildēm, un, kamēr tas tā ir, es atsakos pieņemt garlaicīgo patiesību, lai cik objektīva tā nebūtu.

Tie paši jautājumi, kas nodarbina mani, izrādās, mulsina arī mūsdienu vecākus. Ik pa laikam medijos parādās ziņas par pētījumiem, kas uzskaita tos bērnu jautājumus, uz kuriem vecāki pat interneta un tehnoloģiju laikmetā nespēj sniegt gana ātras un precīzas atbildes. Līdz ar to ceturtā daļā no pētījumos aptaujātajiem vecākiem jūtas samulsuši un apkaunoti un atzīst, ka viņu bērni ir zinošāki nekā viņi paši.

Pētījumos atklāto mulsinošo jautājumu sarakstā neparādās jautājumi, ko mēs dēvējam par "lielajiem jautājumiem". "Lielie jautājumi" ir tie, uz kuriem bieži vien ceram no bērniem izspiest naivas un iedvesmojošas atbildes, ar kurām atriebties ciniķim sevī, piemēram, "Kas, tavuprāt, ir mīlestība?", "Kas ir laime?" un tamlīdzīgi. Pilnīgi iespējams, ka vienīgie, kurus šie jautājumi patiešām interesē, esam mēs paši, kamēr bērni labprātāk parunātu par to, kāpēc šodien zooloģiskajā dārzā žirafei bija garš kakls. Katru reizi, kad redzu kārtējo šādu topošā dzīves gājuma interviju, nepamet sajūta, ka bērni uz "lielajiem jautājumiem" atbild negribīgi, it kā izpatīkot pieaugušajiem, ja nu reiz tas palīdzēs atrisināt viņu problēmas, kad viņi uzzinās, par ko piecgadīgais Jānītis kļūs, kad izaugs liels.

 Saskaņā ar Lielbritānijā veiktajām aptaujām bērni labprātāk meklē atbildes uz sekojošiem jautājumiem:

  1. Kāpēc mēnesi dažreiz var redzēt arī dienas laikā?
  2. Kāpēc debesis ir zilas?
  3. Vai mēs kādreiz atklāsim citplanētiešus?
  4. Cik sver pasaule?
  5. Kā lidmašīnas noturas gaisā?
  6. Kāpēc ūdens ir slapjš?
  7. Kā vislabāk veikt dalīšanu stabiņā?
  8. Kur ziemā paliek bites/ putni?
  9. Kā rodas varavīksne?
  10. Kāpēc pastāv dažādas laika joslas?

Salīdzinājumam – daži no mana "neatbildamo jautājumu" saraksta (jauktā kārtībā):

  1. Kā rodas mūzika?
  2. Kas ir bezgalība?
  3. Kāpēc debesis ir zilas?
  4. Kas ir melnie caurumi?
  5. Kā mans suns jau 5 km rādiusā no mājām zina, ka es tuvojos?

Man tiešām šķiet, ka tajā brīdī, kad es beidzot būšu izdomājusi pati savas, nevis "Google" atbildes, es būšu sapratusi pasaules kārtību. Piemēram, kāpēc debesis ir zilas? Ja jāatbild bērnam un man saprotamā valodā, t.i., maksimāli izvairoties no zinātniskiem terminiem, tad vienkāršots izskaidrojums varētu būt šāds – patiesībā Saules gaisma sasniedz Zemi visās krāsās, taču sīkās, gaisā esošas daļiņas visspēcīgāk atstaro tieši zilo.

Ak tā. Skaidrs.

Bet kāpēc Saules gaisma atstaro tieši zilo? Kāpēc debesis nevarētu būt, teiksim, zaļas?

Protams, ka viņi to pajautās.

Mulsinošo bērnu jautājumu topa divdesmitniekā iespraucas arī morālas dabas jautājumu svētā trīsvienība: "Vai Dievs ir īsts?", "Kas notiek, kad mēs nomirstam?" un "Kā rodas bērni?". Ja uz pārējiem jautājumiem vēl var pastudēt fizikas likumus vai "Vikipēdiju", tad uz šiem patiešām cits nekas neatliek kā pielietot iztēli. Uz jautājumu, kur cilvēki nonāk pēc nāves, 40 % vecāku atbild, ka tie nonāk debesīs vai ellē, 25 % atbild, ka pēc nāves cilvēki pārvēršas par eņģeļiem, savukārt vismazāk ir to, kas atbild, ka pēc nāves cilvēkus apglabā vai kremē (16 %). Kutelīgais bērnu rašanās jautājums vēl joprojām liecina par iztēles klātesamību ("Bērniņus nopērk veikalā "Tesco" nakts laikā"). Viena piektā daļa no vecākiem atzīst, ka parasti atbildes viņi vienkārši izdomā vai izlīdzas ar "to-nu-gan-neviens-nezina" nevaļības plāksteri.

Vismaz trešdaļa vecāku tomēr veic nelielu izpēti, pirms sniedz atbildi. Visticamāk, internetā. Parastās enciklopēdijas šim nolūkam nebūtu sevišķi parocīgas, bet enciklopēdijas, kas apvieno zinātni ar fantāziju, būtu patīkama alternatīva. Sešdesmit trīs dāņu rakstnieki un ilustratori ir radījuši tieši tādu – "Bērnu enciklopēdiju", ar kuras palīdzību bērniem un viņu vecākiem atrast atbildes uz svarīgajiem jautājumiem. Šajā grāmatā trāpīgi un ar neiztrūkstošu devu humora tiek apskatīti tādi jēdzieni kā "ciklopi", "drudzis", "ilgas pēc mājām", "kāmītis", "truša ala", "dievs" (ar mazo burtu) un citas bērnu pasaulē būtiskas lietas. Visi grāmatā apskatītie jēdzieni – vai nu garākos, vai īsākos aprakstos, vai arī reālistiskās vai izdomas pilnās ilustrācijās – ir izkārtoti šķietami haotiskā, taču intuitīvā un rotaļīgā veidā. Ikviens no tiem veido neredzami redzamas saiknes ar citiem – tā, kā tikai bērni prot sakārtot pasauli. Jo nav teikts, ka kāmītim, ziemeļbriedim un blusainajam kaķītim noteikti jābūt iebāztiem vienā asociāciju maisā ar nosaukumu "Dzīvnieki". Kāmītis drīzāk sader ar ilgām pēc mājām, bet smagākā ilgu formā arī ar Dievu (ar lielo burtu).

Mani ne sevišķi interesē, kas ir Dievs – atbilde laikam ir pārāk pašsaprotama – taču interesantāk būtu uzzināt, kur tad tas Dievs dzīvo, ka viņu nekādi nevar ieraudzīt. Vismaz šī atbilde no garā "neatbildamo jautājumu" saraksta man ir pilnīgi skaidra. Kur gan citur atrasties radītājam, ja ne tur, kur šobrīd tiek radītas visas pasaules lietas. Dievs ir pārcēlies uz Ķīnu.

Gribētos, lai "lielo jautājumu" atbilžu meklēšana nebūtu pēc viena "made in China" parauga, plakana faktu atreferējuma, kas tiem bērniem, kuri ar eksaktajām zinātnēm nav uz "tu", var nogalināt dabisko ziņkārību. Nākamais jautājums var arī nesekot. Varbūt ir vērts pateikt to pašu citiem vārdiem, pateikt mazāk, jo tieši noklusētais un nepateiktais audzē iztēles spārnus. Tos spārnus, kuri var mūs aizvest prom no Ķīnas uz tādu vietu, kur Dievs radītu kaut ko mums lietderīgāku.

Bet tad nu, lūk, lai nav pašiem jāgūglē, šajā vietā seko mulsinošo jautājumu "pareizās atbildes":

  1. Mēness atstaro Saules gaismu atkarībā no sava novietojuma debesīs. Ja tas "noķers" un atstaros saules starus, mēs to redzēsim pat dienas laikā. Viss ir atkarīgs no Mēness novietojuma pret Zemeslodi.
  2. Saules gaisma sasniedz Zemi visās krāsās, taču sīkās, gaisā esošas daļiņas visspēcīgāk atstaro tieši zilo.
  3. To-nu-gan-neviens-nezina.
  4. 6,000,000,000,000,000,000,000,000 kg
  5. Lidmašīnas paceļas, ar ātruma un spārnu palīdzību spiežot gaisa masas lejup – šis gaisa kustības grūdiens ir stiprāks par gravitāciju.
  6. Slapjš ir sajūta, kas cilvēkiem rodas, pieskaroties šķidrumiem – galvenokārt ūdenim. Tomēr ne visiem šķidrumiem piemīt šāda īpašība.
  7. Vislabāk uz papīra.
  8. Bites dodas ziemas miegā, bet putni migrē uz siltajām zemēm, pulcējas baros vai nedara neko no tā visa.
  9. Saules gaisma, šķērsojot ūdens pilītes gaisā, atstaro dažādas krāsas, radot varavīksni. Vai arī to ir radījis Dievs. Vai vienradzis.
  10. Cilvēki nolēma, ka laika joslas nepieciešams, lai visiem cilvēkiem uz Zemeslodes dienas laikā būtu gaišs. Ja visā pasaulē būtu viena laika zona, dažās vietās pasaulē pusnakts būtu pulksten 12.00 dienā, bet pusdienas būtu jāēd nakts vidū. Viena laika josla būtu iespējama tikai tādā gadījumā, ja zeme būtu plakana – bet vai zeme tāda ir, nemācēšu pateikt, pati neesmu pārbaudījusi.

Luīze Pastore

Luīze Pastore vienlaikus ir runājošs suns, vienacaina anakonda, 9 g. v. zēns un princese no J. Rozentāla slavenākās gleznas, jo par tiem visiem raksta piedzīvojumu stāstus bērniem. "Maskačkas stāsta" ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!