Lieldienu jērs

Pāvils kādā no vēstulēm, ja pareizi atceros, sūdzas par brāļiem, kas ēd tikai dārzeņus un tāpēc ir bez spēka un enerģijas. Vai kristietība, ja tā būtu sludinājusi veģetārismu un dzīvnieku kaušanas aizliegumu, būtu ierobežojusi savu izplatības areālu? Droši vien. Arī viduseiropā ziemas bija garas un bargas, ēdienu grūti saglabāt un, pats galvenais, cilvēkiem trūka zināšanu, kā nodrošināt ar olbaltumvielām ne tikai apdraudētākās sabiedrības daļas, kā grūtnieces un zīdītājas, bet arī visu to lielo vairākumu, kas savas dienas pavadīja, smagi strādājot uz lauka. Vidusjūras baseina zemes savukārt daudzvien bija pārāk kalnainas, lai iegūtu pietiekami daudz pupu un sakņu. Veģetārisms nebija pragmatisks risinājums rūpēs par cilvēkiem, tāpēc to reducēja tikai uz gavēņa laiku un piektdienām. Neskatoties uz šo vispārējo kārtību, kristietības ētiskais veģetārisms ir sena, bagāta un dzīva tradīcija. Šī grāmata: Holly H. Roberts, "Vegetarian Christian Saints", Anjeli Press, 2004 apskata 130 nozīmīgas personas kristietības vēsturē, viņu vidū ar slaveno ordeņu dibinātājus sv. Benediktu no Nursijas un sv. Asīzes Francisku, kā arī baznīcas doktorus, vienu pāvestu veģetārieti Selestīnu, u.c. Vegāniskas majonēzes recepte, kas publicēta vienā no pirmajiem vegānisku recepšu bukletiņiem latviešu valodā laikā vēl pirms biedrības "Dzīvnieku brīvība" rašanās, nāk no poļu jauniešiem, kas ieradās Latvijā, kā svētceļnieki sekojot pāvestam Jānim Pāvilam II (šīs ziņas ir no paša bukleta, kurš man šobrīd nav pie rokas, tāpēc nevaru iedot atsauci). Aicinājums stipri samazināt gaļas patēriņu ir arī patreizējā pāvesta Franciska enciklikā "Laudato si".
Atsaucēs pie raksta pamanīju harizmātiskā Tristama Stjuarta veģetārisma vēsturi. Tas izsauc smaidu. Ne tāpēc, ka grāmata būtu slikta, tā ir saistoša un laba, bet tāpēc, ka šajā ētiskā veģetārisma pētnieku disciplīnā, manuprāt, ir jūtams diezgan pārsteidzošs sevis apzināšanās trūkums -- tieši tajā, kā tiek izteikti spriedumi par citiem. Stjuarts izrāda tik daudz apbrīnas pret veģetāriešu biedrībām (Lielbritānijā, Francijā un citur), filozofiem veģetāriešiem utt., un arī viņam būtu bargi vārdi sakāmi par kristiešu autoritātēm -- cik daudz labāk mums te viss notiktu, ja baznīcas, jo īpaši pāvesti jēriņu ēdāji, sludinātu veģetārismu! --, bet viņš pats, veģetārisma periodam savā dzīvē sen pielicis punktu, ir mednieks un cūkkopis.