Alfrēda Hičkoka filmā "Mārnija" ir aina, kur Šons Konerijs tēlo amatieri psihoanalītiķi – viņš vēlas noskaidrot Mārnijas kleptomānijas cēloņus. Abi izmēģina brīvās asociācijas spēli. Konerijs saka: "Ūdens." Mārnija: "Vanna, ziepes, tīrs." Konerijs: "Sekss." Mārnija: "Vīrišķais, sievišķais, Ādams un Ieva." Konerijs: "Sarkans," – Mārnija nonāk panikā un kliedz: "Balts!" Izrādījās, viņas dīvaino uzvedību noteica bērnības trauma – slepkavība. Arī es, domājot par šīsdienas slejas tēmu, ļāvos asociācijām. Sapratu, ka vismaz uz mirkli jāatpūšas no komentāriem par koronavīrusu un jāuzraksta par Lieldienām, un pirmā asociācija, kas man ienāca prātā, bija Lieldienu jērs.
Pēc tam sāku brīnīties – kas tas par jēru? Tas nebija Dieva Jērs, drīzāk izklausījās pēc tradicionāla ēdiena nosaukuma, bet Latvijā šādas tradīcijas īsti nav. Vismaz pirmsindustriālajā Latvijā Lieldienas bija laiks, kad gaļas bija maz – būtībā tikai sālīta un žāvēta cūkgaļa. Varbūt kāda svešzemju paraža? Patiešām, "BBC Good Food" raksta: "Nosviniet Lieldienas un pavasara atnākšanu ar perfekti izceptu jēra gaļu." [1] Bet kāpēc tieši jēra? Kā vienmēr, atbilde nav nemaz tik vienkārša, kā pirmajā mirklī šķiet.
Lieldienas nepārprotami ir saistītas ne tikai ar Jēzu Kristu kā upurjēru, bet burtiski – ar jēra cepeti. Jēzus svin Pesahu un "ilgojas" kopā ar mācekļiem ēst Lieldienu jēru (Lūkas evaņģēlijs 22:15). Jērs, ko viņi ēda, nebija vienkārši nokauts, bet gan upurēts Jeruzalemes templī. Kā zināms, daudzās senajās kultūrās dzīvnieku upurēšana bija diezgan savdabīga procedūra. Dzīvnieks reti tika upurēts viss, piemēram, sadedzināts uz altāra (grieķi šādu upurēšanas veidu sauca par holokaustu jeb sadedzināšanu pilnībā), parasti dieviem tika ziedotas tikai asinis un atsevišķas ķermeņa daļas, bet pārējais tika atdots atpakaļ upurētājiem vai palika templim, kas mēdza šo gaļu pārdot. Senajā Grieķijā un Romā praktiski visa gaļa, kas tika lietota pārtikā, bija upurdzīvnieka (latīniski victima) gaļa [2]. Lielākā daļa grieķu un romiešu reti kad varēja atļauties ēst gaļu, bet impēriju ziedu laikos dzīvnieku upurēšana kļuva teju vai par industriju. Britu mākslas vēsturnieks Kenets Klārks reiz izmeta frāzi, ka "Partenons pēc nostāstiem esot smirdējis kā kautuve" [3].
Ir dažādas versijas par to, kāpēc gaļas lietošana pārtikā bija saistīta ar upurēšanu. Viena no tām vēsta, ka pat senatnes cilvēkos, kuriem saskarsme ar dzīvnieku nāvi, šķiet, bija normāla dzīves daļa, dzīvnieku nogalināšana mēdza radīt vainas sajūtu. Grieķiem, piemēram, bija svarīgi, lai dzīvnieks upurēšanas rituāla laikā izrāda piekrišanu, vismaz pamāj ar galvu – to gan panāca aplinkus ceļā, piemēram, apmētājot dzīvnieku ar graudiem [4]. Katrā ziņā grieķu un romiešu kultūrā pastāvēja šaubas par dzīvnieku upurēšanas un ēšanas ētiskumu. Nav iespējams visu antīko veģetārisma tradīciju reducēt uz ētiskas dabas apsvērumiem, bet katrā ziņā pitagorieši aicināja atturēties no gaļas un dieviem ziedot maizi, medu un eļļu, Empedokls iztēlojās zelta laikmetu, kad dieviem tika ziedotas mirres, vīraks un dzīvnieku attēli, ne paši dzīvnieki, Teofrasts un Porfīrijs centās pierādīt, ka dieviem nav vajadzīgi upuri, jo viņiem nekā netrūkst un viņi vienmēr rīkojas saskaņā ar to, kas ir labs un pareizs, tāpēc viņus nevar uzpirkt [5]. Man grūtāk kaut ko teikt par jūdaisma tradīciju. Pravieši Dieva vārdā mēdza nicīgi izteikties par upurēšanas rituāliem un "ķerkstošo dziesmu skandināšanu" (Amosa, 5:22–23), bet ne tāpēc, ka viņiem īpaši rūpētu dzīvnieki. Tomēr, piemēram, ideja par veģetārismu kā daļu no ideālās dzīves, kāda tā bijusi pirms cilvēka krišanas grēkā vai aprakstīta praviešu vīzijās, Vecajā Derībā ir klātesoša un atklāj šīs tēmas sarežģītību un daudzslāņainību.
Stāstu par notikumiem, kas seko Jēzus un viņa mācekļu mielastam, mēs šobrīd atzīmējam kā Lieldienas. Jēzus upurējās visas cilvēces labā un kļuva par Dieva Jēru, upurjēru. Lieldienu jēra vēsturē kristietības pirmie gadsimti ir interesants laiks. Kristiešu versijā līdz ar Jēzus upurēšanos liela daļa Vecās Derības noteikumu un prasību cilvēkam tiek atceltas. Tas tika attiecināts arī uz upurēšanu. Turklāt 70. gadā romieši iznīcina Jeruzalemes templi, un līdz ar to beidzas arī jau pieminētā ebreju tradīcija Pesaha laikā ēst templī upurēto jēru. Savukārt, kristietībai nostiprinoties Romas impērijā, dzīvnieku upurēšana tika atzīta par pagānisma un vēlāk pat par ķecerības un melnās maģijas pazīmi. Upurēšanas rituāli pamazām iznīka, radot problēmas Romas "tradicionālo reliģiju" piekritējiem, jo vairs nebija pieejama pareizi sagatavota gaļa. Kristieši, no vienas puses, paziņoja, ka ēdiena izvēle ticībai nav būtiska, bet, no otras puses, centās skaidri norobežoties no nekristīgiem rituāliem un tradīcijām. Agrīnie kristieši apsprieda, vai var lietot pārtikā tirgū pirktu gaļu, jo pastāvēja iespēja, ka tā ir upurēta pagāniskā rituālā. Galu galā nosprieda, ka gaļas izcelsmei nav īpašas nozīmes, lai gan pagāniskos rituālos iesaistīties nedrīkst. Droši vien tāpēc Apustuļu darbos minēts, ka jāizvairās no elku upuriem, asinīm un nožņaugtā (15:29), lai gan, piemēram, Īzaks Ņūtons šo aizliegumu uztvēra nopietni un pat esot uzrakstījis eseju par to, kāpēc kristieši gluži kā ebreji un musulmaņi pārtikā nedrīkst lietot asinis (diemžēl 1936. gadā lielu daļu Ņūtona manuskriptu pārdeva Sotbija izsolē, tekstu par asiņu lietošanu pārtikā nopirka kāds Emanuels Fabiuss, un kopš tā laika dokuments vairs nav redzēts) [6].
Lieldienu jēram nelaimējās. Vienu mirkli varbūt šķita, ka šī tradīcija varētu pazust. Kristiešiem drīzāk vajadzētu izvairīties no jūdaisma tradīcijām, nevis tās turpināt, turklāt asociācija ar Dieva Jēru diez vai tiešā veidā ved pie domas, ka jēru vajadzētu likt uz galda un gardu muti notiesāt. Vēl vairāk – vismaz pirmajos gadsimtos kristietībā bija spēcīga askētisma tradīcija, kas ietvēra arī veģetārismu [7], un teorētiski nav absurda doma, ka kristietība varētu pārņemt veģetārismu kā daļu no reliģiskās prakses.
Bet tā nav noticis. Uztura jautājumi, pēc visa spriežot, kristiešiem nav īpaši centrāli, un tā nav joma, kurā viņiem ir būtiski uzsvērt savu identitāti un atšķirību no pagāniem. Viduslaiku tekstos akcents vairāk likts uz to, ka ēšanas paradumi nošķir cilvēku no dzīvnieka, tāpēc pastāvēja aizliegums ēst jēlu gaļu un, no otras puses, aicinājums nepieļaut, ka dzīvnieki kaut vai netīšām tiek klāt hostijām jeb dievmaizēm (hostia ir vēl viens latīņu vārds, lai apzīmētu upurdzīvnieku) [8]. Man neizdevās atrast ticamu avotu, kurš izstāstītu, kad un kāpēc jēra gaļa atgriezās uz Lieldienu svētku galda. Viens izteikums, kurš daudz kur tiek atkārtots, ir tāds, ka ap 10. gadsimtu jēra gaļa kļuva par pāvesta Lieldienu pusdienu tradicionālu sastāvdaļu [9]. Lai nu kā, droši vien kristietības fleksibilitāte kulinārijas jautājumos veicināja arī tās izplatību pasaulē. Tomēr mazliet intriģē doma – kāda būtu Rietumu pasaule, ja zvaigznes Lieldienu jēram būtu sakritušas mazliet citādi un kristīgā kultūra būtu nosliekusies par labu veģetārismam?
[1] Easter Lamb Recipes // BBC Good Food. Skat. 11.04.2020.
[2] Jo-Ann Shelton. Beastly Spectacles in the Ancient Mediterranean World // Linda Kalof, ed. A Cultural History of Animals in Antiquity. Oxford: Berg, 2007. P. 111.
[3] Citēts pēc Jim Mason. Animals // Linda Kalof, ed. A Cultural History of Animals in Antiquity. Oxford: Berg, 2007. P. 38.
[4] Jo-Ann Shelton. P. 110.
[5] Richard Sorabji. Animal Minds and Human Morals. Ithaca: Cornell UP, 1993. Pp. 170–183.
[6] Tristram Stuart. The Bloodless Revolution. New York: W. W. Norton, 2006. Pp. 102–103.
[7] Tristram Stuart. Pp. 41–44.
[8] Joyce E. Salisbury. The Beast Within. London: Routledge, 1994. Pp. 59–76.
[9] Brian Yarvin. Lamb: A Global History. London: Reaktion Books, 2015. P. 27.
1