Par Ingas Gailes romānu "Rakstītāja" ("Dienas Grāmata", 2020)
Lasot Ivandes Kaijas biogrāfijas pārstāstus vai nesen iznākušo Jāņa Ūdra biogrāfisko romānu "Sievietes dzelme", es pirmkārt pamanu to, cik lielā mērā viņas dzīves stāstā ienāk vīrieši. Romāns var būt par viņu – Antoniju Lūkinu jeb Ivandi Kaiju –, un tā autors grib tikai labu: viņš piemin netaisnību un šovinistisko pasauli, pret kuru rakstniece gribējusi iestāties, bet romāna miesu tik un tā veido daudz labāk zināmie, kolorītākie otrā, trešā, ceturtā plāna varoņi, jo tāda bija šī pasaule... un viņiem visiem ir tik košas personības un daudz interesantu detaļu – Rainis, Ulmanis, Niedra, vīrs ārsts Fēlikss Lūkins, Emīls Dārziņš, Antonijas dēli, skolotājs, mācītājs, Pēteris I, Belvederes Apollons, Ļermontovs, draudzenes tēvs, kāds garāmgājējs... Ivande ir tikai tēma – caurumains siers, kurā ienāk visi, kam nav slinkums. Neskatoties uz dienasgrāmatas fragmentiem, sarakstēm un fotogrāfijām, par viņu pašu nekas daudz skaidrāks netop, tik vien kā – viņa gribēja būt neatkarīga.
Iespējams, līdzīgi viņas biogrāfiju redzēja arī rakstniece Inga Gaile, kura savā romānā par Ivandi Kaiju ar biogrāfisko materiālu rīkojas ļoti brīvi un emocionāli, toties samaina vietām sieviešu un vīriešu sastāvus, lai drusku pamainītu "šo pasauli". "Rakstītājā" no sākuma līdz galam jeb, precīzāk, otrādi – no gala līdz sākumam, jo dzīvesstāsts sākas no beigām – ienāk sievietes ar saviem "es" – tādās lomās, kādas nu viņām tolaik bija atvēlētas, – kopēju, aukļu, medmāsu, sievu, māšu, meitu, mīļāko, rakstnieču, draudzeņu, nošauto (lomas parasti pārklājas), bet vīrieši vairāk skatīti no ārpuses, sievietes acīm – kā mērķi, kā šķēršļi, kā intereses, iekāres, cieņas un mīlestības objekti. Grandiozajās romāna beigās gan arī viņiem ļauts ienākt sieviešu-dieviešu panteonā, tā izrādot augstsirdīgu žestu, kuru viņi reiz, lai arī negribīgi, izrādījuši mums.
Rainis Ivandi saucis par Liliju, Rainis viņai pateicis to un šito, "gudrais vīrs licis atgriezties"... Kā man ir apnicis Rainis. Es gribu dzirdēt Ivandi – to, kas viņai pašai bija un varēja būt bijis sakāms. Visām Ingas Gailes romāna varonēm tā ir, un neviena nav mazsvarīgāka par citu. Par to ir šis stāsts. Turklāt Ivande Kaija ir sarakstījusi biezus, vērīgus, vaļsirdīgus romānus, kas šķiet izplūstam no viņas teju vienā elpas vilcienā – viņai ir bijis tik daudz sakāmā, ka to nevarēja neteikt. Viņa bija pilna ar vārdiem, uzskatiem, gaumi un personību.
Lasu "Rakstītāju", un man patīk. Gaile naski risina sarežģītas domas vienādojumu ar daudziem nezināmajiem – daudzu nezināmu sieviešu dzīvēm, kas krustojoties rada atklāsmes, paradoksus vai arī vienkāršus, precīzus sajūtu raksturojumus, piemēram: "Pēkšņi viņa juta sevī spēku. Kā stumbru sevī augam šo sajūtu," – kas rezonē arī manī. Priekšvārdā autore uzdod jautājumu – vai Ivandei Kaijai bija sava istaba kā viņas laikabiedrei Virdžīnijai Vulfai. Vai bija? Un kas tā bija? Viņa vēl nezina atbildi, bet ir atklājusi metodi un steidzas pretī neparedzamajam rezultātam – apkopojot doto, paturot prātā noklusēto, kāpinot, īsinot. No mūža beigām viņa iet pretī sākumam, viļņiem un uzplūdiem, atklājot ļoti daudz gan par sevi (par Ingu un par lasītāju), gan par – nebaidos šī vārda – dzīvi kopumā.
"Ūdens viņai palīdzēja rakstīt. Parīzes plūdi atvēra viņā slūžas (..)", un viņa rakstīja "pa naktīm, ielikusi abas kājas vašbļodā ar ledainu ūdeni, lai viņai nenāktu miegs". Un kāds ir Ingas Gailes pašas rakstīšanas knifs? Viņa raksta aizgūtnēm un aizelsdamās, kā ar ķermeni reaģēdama uz netaisnību, ko pieredz varones, līdz ar to arī lasīšana sanāk tāda kā elsošana – palaikam jānoliek malā, lai aptvertu poētiski izteiktās domas un saistītu tās ar sev pazīstamu pieredzi. Man ar Gailes tekstiem tā ir – brīžiem tie ir tik pielādēti, ka grūti vienlaidus palasīt, brīžiem pārcilvēcīgi, necilvēcīgi patīk. "Ne-cilvēcīgi" – tas ir vārds, ko Inga Gaile lieto jau romāna pirmajās lapās: "Iespējams, tieši to vēlos jums izstāstīt: par ne-cilvēcīgām pūlēm, par to, kas notiek, ja kāds netiek uzskatīts par cilvēku, piemēram, sieviete, kura grib rakstīt, kā viņai nākas pielikt ne-cilvēcīgas pūles, lai to iespēju dabūtu."
Viņa (nezinu, Inga caur Ivandi vai Ivande caur Ingu, un nezinu, kurā vietā tekstā) liek vienādības zīmi starp seksu un rakstīšanu – rakstīšana ir sekss. Jēga. Mīlestības akts ir jēga – spēja radīt, kopt, dot, gribēt, apbrīnot, aizstāvēt, iekārot, apmīļot ar vārdiem. "Ja es nevaru strādāt savu mākslas radīšanas darbu, tad man ne dzīve, ne dzīvība nekā nav vērts." Ne katra no mums ir gatava iet šķīstības un klusēšanas ceļu, runāšana nav netikums, kaisle nav grēks: "Kaut cilvēki spētu pārvarēt šo pārpratumu par dzimumdziņu kā iedzimto grēku. Tā taču nav. Tā ir dziņa, kas rada dzīvību. Tā ir pati dzīve." Gadsimtiem uztieptā klusēšana izlauž slūžas. Ivande Kaija kļūst arvien kurlāka, bet viņas vārdi arvien skaļāki. Viņa raksta, lai cīnītos pret netaisnību – kā māte aizstāv jaunās rakstnieces un sievietes tiesības kaislīgi just un paust savas jūtas.
Grūti panākt lineāru komentāru par "Rakstītāju", jo pielīp grāmatas kaismīgā izteiksme un sanāk šaudīties iespaidiem. Tomēr romānam, neskatoties uz daudzajām balsīm, laikiem, vēstījuma formām un runātājām, ir struktūra – desmit konceptuālas nodaļas. Jau grāmatas pirmajās lappusēs, pirms šķetināt Ivandes Kaijas dzīvi – šo emocionālo, samudžināto realitātes atspoguļojumu, Gaile liek Kaijai teikt: "mana tēva namā ir daudz mājokļu, simtiem mājokļu, tūkstošiem (..) sāc vienu aprakstīt, atklājas otrais un trešais". Līdzīgi kā ar tautasdziesmu ritināšanu – nav vēl viena nodziedāta, jau deviņas padomā. Neskaitāmi kambari, no kuriem daudzos dzīves laikā sanāk paviesoties katrai – būt laimīgai, būt nodotai, būt mīlētai, būt uztrauktai, nokļūt neparastās un zīmīgās situācijās, kurās šķietami izšķiras liktenis.
Gaile mūs ved caur šiem kambariem, kur atbalsojas Ivandes Kaijas un citu sieviešu balsis. Arī es esmu pabijusi vairākos no tiem – gan Ziemassvētkos "abortnieču palātā", gan ar lauztu roku traumpunkta uzgaidāmajā telpā skatījusies “Šreka Ziemassvētkus". Ārsts izlaiž no kabineta ieģipsētu večiņu un izbrīnīts vaicā: "Jums neviens nav atnācis pretī?" Un viņa pašapzinīgi atbild: "Nē, visi ir dievkalpojumā." Tādi spilgti momenti, kurus uzskatīju tikai par savām atmiņām, bet kuriem līdzīgus atrodu Ingas Gailes romānā – palāta, večiņa, spelgonis, Ziemassvētki, Dievs. Vienas mirst, citas dzemdē, citas abortē, vēl citas pišas, pārējās – griež rasolu vai ir dievkalpojumā. "Abortnieču palāta" nejauši kļūst par ("pornogrāfiskās" autores) Ivandes Kaijas nāves priekškambari – tur liek tās, "kuras īsti neiederas citās palātās".
Sekss un nāve iet roku rokā, cilvēki ir radušies no klēpja, un līdz pat nāves brīdim viņus nodarbina pašu klēpis. Gaile uzkrītoši savieno šos tik bieži nošķirtos ekstrēmus – arī nogalinātajām komunistu slepkavām piekabina, ka viņas reiz "samiegtām actiņām, vēl pilnām dzemdību putekšņu", meklējušas siltumu. Visi cilvēki ir bijuši mīlami un mīlējuši, kvēles uzplaiksnījumā radījuši jaunus cilvēkus vai romānus. Tā ir dzemdējušas sievietes perspektīva: "Kā sieviete esmu piedzīvojusi jauna cilvēka dzimšanas brīnumu un līdz ar to sapratusi nāves neizbēgamību." Simboliski autore pie seksualitātes un mirstīguma nedalāmības atgriežas arī romāna beigās, kur Ivande ar Aspaziju jau pēcnāves pasaulē vēro puskailos vīriešus, kuri rok sev kapu.
Man tuvākā grāmatas nodaļa, šķiet, ir "Galvassāpes" – ne tikai tāpēc, ka pati esmu pakļauta migrēnu stihijai, bet arī tāpēc, ka Ivandes Kaijas romānu varonēm, acīmredzot kā autorei pašai, palaikam sāp galva, kas reizēm ietekmē notikumu gaitu. Vēl arī tāpēc, ka "galvassāpes" – bieži ar ironisku pieskaņu – kļuvušas par sinonīmu tam, kāpēc sieviete atsakās mīlēties, līdz ar to kļūstot par tādu kā viņas privāto telpu, kurā vairs nedrīkst ienākt. Šī nodaļa man patīk arī izpildījuma ziņā, jo – atšķirībā no redakcijas komandas – es nespēju atšķirt, kurš ir Ingas Gailes, kurš – Ivandes Kaijas teksts, man tie perfekti saplūduši vienā, kaut arī Ingas Gailes un Ivandes Kaijas personības ir viegli nošķiramas. Arī es kā lasītāja neteiktu, ka spēju identificēties ar galveno varoni – man skaistums sevī un ap sevi nav tik svarīgs, iespējams, neesmu tik sievišķīga, jutekliska kā Ivande, bet tieši tāpēc tur ir arī tās citas, kas runā, kas stāv klāt un ir svarīgas cita citai… Man droši vien tuvāka ir nesmukā komuniste Korinna ar savu necilo bizi un augstajiem ideāliem vai kritiķu nopeltā diletante Klitija. Katrā ziņā Ingas Gailes zvaigžņu plejādē es atrodu zvaigznes, kas padara gaišāku arī manu ceļu.
Atkāpe. Ir 21. gadsimts, un mums ir jau daudz latviešu rakstnieču un dzejnieču. Dienā, kad sāku lasīt "Rakstītāju", redzu medijos šādu ziņu: vārdus dziesmām sacerējuši dzejnieks Kārlis, dzejnieks Edvards un Elizabete. Vienkārši Elizabete. Kas viņa ir? Šīs preses relīzes autore – vārdu rakstītāja, kas nokautrējusies pielikt sev klāt jebkādu titulu vai profesiju. Arī Inga Gaile romānā apspēlē šo folklorā pazīstamo rakstītājas tēlu, kura sākotnējā nozīme ir rokdarbniece. Domāju, daudzām no mums tas bija tāds zīmīgs pārpratums – arī es bērnībā šo tautasdziesmu uztvēru vienos vārtos – man bija lielais brālis, kuram nepatika mācīties un patika kauties, bet istabas stūrī ar blociņu sēdēju es, biju "liela rakstītāja" un trīcēdama gaidīju, kad varēšu beidzot iet skolā, rakstīt un deklamēt. Kas par absurdu, ne?
Kāds ir vārda "rakstītāja" segums? Kurā brīdī rakstītāja kļūst par rakstnieci? Vai mēs visas esam vairāk vai mazāk rakstītājas kā tautasdziesmā? Vienubrīd pavīd arī paralēles "rakstītāja"/"runātāja" – no Niklāva Strunkes gleznas "Runātāja". Vai "rakstītāja" ir katra, kurai iekšā runā balss? Katra dienasgrāmatas rakstītāja? Katra noklusēto domu purpinātāja? Klačotāja? Apsēstā? Kaislīgā? Fantazētāja? Liekas neiespējami atbildēt, bet Inga Gaile, profesionāla rakstītāja, sakārto šo sanošo pūzni viļņos un apļos, izveidojot tādu kā amfiteātri, kur no katras vietas labi redzama scēna. Caur personīgām asociācijām Gailei izdodas pietuvināt katru lasītāju šim pārpasaulīgajam lasīšanas pulciņam – tam vairāk centrā ir dažas pirmmātes, bet mēs, pārējās, sēžam pietiekami tuvu, lai visu dzirdētu.
Lai uzzinātu par Ivandi Kaiju, jālasa viņas grāmatas. "Iedzimto grēku" var izraut cauri pāris naktīs, "Jūgā" esot vēl labāks. Skatoties uz attēliem – pat uz to vislabāk zināmo, kur Ivande Kaija redzama drusku liderīgā pozā, atbalstījusies pret Aspaziju, nevar saprast un uzzināt neko. Atceros, kā izstādē par Aleksandru Beļcovu stāvēju un skatījos viņas vecajā, savītušajā kurpītē. Es pat savējā neskatos, bet te zem vitrīnas – nomītā kurpes iekšpuse. Kāds gan šai nomestajai ādai sakars ar viņas personību, kura bija rūgstoša, briestoša, elpojoša?
No "Iedzimtā grēka" (ar savu 21. gadsimta samaitātību – es tur neko nepiedienīgu pat ar lupu nevarēju atrast) man visvairāk palikusi prātā tieši "pulciņa" sajūta – meiteņu draudzības un solidaritātes laiks studiju gados, kad ideāli vēl šķita sasniedzami un dzīve pacilājoša un auļojoša pretstatā tam izolējošajam klusumam, vainai, atbildībai ģimenes priekšā par bērniem atrauto laiku, kuru gribas veltīt sev un savam talantam. Vainīga, saraustīta, reālu un izdomātu grēku nospiesta – tāda bija rakstniece, kurai četrdesmit piecu gadu vecumā vairs nebija ne dzirdes, ne runas, ne kustības spēju – "Girl, Interrupted" (kā filmā ar Andželīnu Džoliju). Par spīti visam tam, Ivande Kaija sarakstījusi vairākus romānus, kuros viņa ir dzīva un iedvesmojoša joprojām. Viņas prāta istaba ir kļuvusi par mūsu brīvības telpu.
Ikreiz Antonijas un Elizabetes ielu krustojumā man uzplaiksnī jautājums: kur ir jūsu uzvārdi, skaistās?
1