Par Alvja Hermaņa izrādi "Baltais helikopters" Jaunajā Rīgas teātrī.
Lai gan šķiet, ka savā iepriekšējā recenzijā par Hermaņa izrādi "Vēlā mīla" esmu apkopojusi visu, kas pēdējos gados mani ir nodarbinājis un nogurdinājis Jaunajā Rīgas teātrī, "Baltais helikopters" radījis vēl dažas pārdomas un devis iemeslu mēģināt pamatot iepriekš izteiktos, iespējams, pārāk skaļos vai vismaz šķietami drosmīgākos secinājumus. Drošības labad gribu piebilst, ka neesmu ne JRT, ne Hermaņa "nīdēja", – manā dzīvē ir bijis laiks, kad sezonā no 42 repertuārā esošajām izrādēm biju redzējusi 38. Tomēr arī šis iestudējums nespēj mani atgriezt tajā eiforijā, ar kādu JRT pirmizrādes gaidīju agrāk.
"Baltā helikoptera" tēma man šķiet saistoša arī kā nevienai reliģijai nepiesaistītam cilvēkam. Teksts kā (atkal) būtiskākā izrādes daļa šoreiz mani neatstāj vienaldzīgu. Lai gan šo sarunu kompilāciju nosaukt par lugu es nesteigtos, to saturs tomēr spēj ne tikai piesaistīt, bet arī noturēt manu uzmanību. Raksta vajadzībām bija iespēja izlasīt Hermaņa radīto tekstu. Tas radīja ne vairāk, ne mazāk precīzu izrādes atkārtojumu acu priekšā. Ar to vēlos pateikt, ka izrādē bez teksta atkal nekas daudz nenotiek, tomēr šoreiz tam ir interesantāk sekot līdzi tieši tāpēc, ka teksts nav klasiska luga vai stāsts, kura veidošanas principi teātrī gandrīz vienmēr ir vismaz uzminami. Šoreiz dramaturģiskās līknes veido pats teksta saturs, nevis attiecības starp varoņiem vai kontrasts starp runāto un spēlēto. Teātrim piesaistīto profesiju kulisēs mēdz izskanēt apgalvojums, ka uz skatuves runātam vārdam ticēt nevar (ko reizēm pierāda arī aktierspēle). Šādos gadījumos teātri skatīties tomēr ir aizraujoši, jo, tēlam un viņa teiktajam nesaskanot, veidojas iekšējais konflikts. Izrādē "Baltais helikopters" šādu parādību, iespējams, var vērot Georga tēlā, tomēr nekonsekvence neļauj to uztvert kā apzinātu aktiera un režisora izmantotu paņēmienu.
Pēc reālpsiholoģiskās dramaturģijas tēla veidošanas četriem pamatjautājumiem, kurus uzstājīgi (šķiet, arī pamatoti) turpina uzdot dramaturgi, skaidrs top tas, ka izrādes galvenais varonis – pāvests Benedikts XVI (Mihails Barišņikovs) – ir pilnvērtīgs tēls, kurš spēj radīt empātiju, vienalga, vai skatītājam ir vai nav (kā manā gadījumā) priekšzināšanu par reālo personu. Ir skaidri zināms viņa vecums, viņa izcelsme, nodarbošanās un mērķis. To nevarētu apgalvot par pārējiem izrādes tēliem – māsu Tabianu (Guna Zariņa) un pāvesta sekretāru Georgu (Kaspars Znotiņš). Tabianas vecums, nodarbošanās un mērķis, iespējams, ir samērā skaidrs, taču trūkst informācijas par viņas izcelsmi, lai gan šī punkta neesamība, ņemot vērā to, ka Tabiana vairāk vai mazāk ir māsu vispārinājums, nav liels traucēklis. Sliktāk ir ar Georgu. Šķiet, pirmo reizi savā JRT pieredzē esmu lieciniece tam, ka Znotiņam nav skaidrs sava tēla iekšējais mērķis. Georgs ir gan pāvesta aizstāvis, gan labā roka, gan uzbāzīgs žurnālists, kurš cenšas aizķert kādu satraucošas sensācijas pavedienu, te viņš uztraucas par baznīcas prestižu, te atkal par savu personīgo labumu. Šāda pati gradācija – skaidrs, mazāk skaidrs un neskaidrs – atbalsojas arī krāsu lietojumā kostīmos. Centrālais, skaidrais pāvests ir balts – godīgs, sevi apzinājies, noguris; vidutāja jeb mierinātāja Tabiana ir pelēka, taču šķietamais antagonists Georgs – melns. Tiktāl režisora vīzija ir nolasāma. Tomēr atvērts paliek jautājums – vai tik minimālistiskā izrādē ir nepieciešama triju dažādu tonalitāšu aktierspēle? Barišņikova tēlu pārsvarā veido grims (sirmie mati, vecuma pazīmes veidojošie sejas panti), Zariņa kārtējo reizi pierāda JRT vienmēr aktuālo novērojuma un iemiesošanās nozīmi, savu tēlu paspilgtinot ar fiziskām detaļām (gaita, žesti, runas veids), bet Znotiņam, šķiet, īsti nepalīdz nekas. Vēl vairāk: nepamet sajūta, ka aktierim traucē arī valodas, kurās izteikti izrādes teksti (Georgs pārsvarā runā angļu valodā). Tādējādi veidojas arī iestudējuma nestabilitāte. Ir tēls un aktieris, kurš ir pats par sevi, nolikts uz skatuves kā statisks elements – viņam nekas nav jādara, jo viņa ārējais tēls un iekšējais stāvoklis ir gana atbilstošs vēlamajam. Ir tēls un aktrise, kura no sirds cenšas ieviest darbību un dzīvību izrādē, mēģina padarīt to skatāmu un asprātīgu, un ir tēls un aktieris, kurš labprāt gribētu aktīvu darbību, tomēr viņam nav skaidra tēla uzdevuma, kas ļautu jebkādu darbību pamatot.
Izrādes neviendabība tikpat lielā mērā atklājas arī kustībās. Znotiņa nervozie, platie soļi pāri skatuvei raisa asociācijas ar būrī iesprostotu plēsīgu zvēru, kurš nespēj izpaust savus dabiskos instinktus (te arī, šķiet, Znotiņa talants un ierasti dziļā izpratne par tēlu ir iesprostota neskaidros rāmjos). Zariņas izteiksmīgi reālistiskās un tēlu veidojošās kustības ir precīzas un ļauj dziļāk izprast vai vismaz skaidrāk raksturot Tabianu. Tikmēr Barišņikova kustības daļēji veido tēlu, bet daļēji mēģina radīt simbolisku atainojumu viņa garīgajam stāvoklim brīžos, kad intermēdiju veidā aktieris nostājas skatuves vidū un izpilda minimālistisku horeogrāfiju. Varbūt esmu par cinisku, bet manā uztverē šie starpskati simbola līmenī nespēj pacelties. Šīs ainiņas atgādina uzvedumu "Brodskis/Barišņikovs", kur līdzīgā veidā uz skatuves tika risināts vecuma atainojums, un liek secināt, ka atkal nav meklēts oriģināls veids, kā to izdarīt.
Nav nekādas nozīmes šo izrādi ievietot kādā no galapunktiem un raksturot to, izmantojot vispārāko pakāpi. Šī ir izrāde, kas neko jaunu nepasaka ne par teātri, ne par režisoru, ne par iesaistītajiem māksliniekiem (scenogrāfija un kostīmi – Kristīne Jurjāne, gaismas – Gļebs Filštinskis), un tas vien jau liecina par pliekanību vai varbūt radošu neauglību. Pati izrādes tematika, protams, iekļaujas Hermaņa apzināti veidotajā vecās Eiropas norieta programmā, vecuma kā fenomena pētniecībā un arī jau iepriekš kritizētajā uzstādījumā vīrietis-ģēnijs (kas gan varētu būt vēl pateicīgāks pamats par katoļu baznīcu!), tomēr jauni secinājumi no šī notikuma nerodas. Ja nu vienīgi šādi: paralēli iestudējot četras izrādes, daudz ko nākas upurēt (šajā gadījumā lielākais zaudētājs, visticamāk, bijis Znotiņš); Barišņikovs nav slikts aktieris; man ir apnikuši reālistiski interjeri scenogrāfijā.
12