Par Anneles Slišānes prozas krājumu "tuoraga stuosti" (2021).
Būtu jau vareni, ja es šo recenziju varētu uzrakstīt latgaliski. Bet nevaru. Uzaugu jauktā ģimenē, bērnībā runāju un mācījos latviski, un nekad īsti nav sanācis rakstīt latgaliski. Kad piešaujos, māku lasīt un vienmēr saprotu, kas tiek runāts. Esmu, bet neesmu latgaliete. Tiesa, kaut ko no Anneles Slišānes grāmatas "tuoraga stuosti" esmu piedzīvojusi un paņēmusi līdzi savā turpmākajā eksistencē kā tuoraga kuli.
Annele Slišāne ir latgaļu māksliniece un rakstniece, kuras debijas prozas krājums "tuoraga stuosti" šogad iznāca izdevniecībā "Anneles zeme" (redaktore Ilze Sperga). Grāmatā apkopoti īsstāsti un impresijas, kas rakstītas ziemeļu Latgales izloksnē. Es uzaugu, pazīstot biezpienu kā biezpienu vai sipisnīku, bet Anneles Slišānes stāstu kopējais motīvs ir tuorags. Katra grāmatas varone to nes līdzi ne tikai kā ēdienu, bet arī kā mājas, kaunu un Latgali.
Patiesībā, kauns ir otrs stāstu krājuma vadmotīvs. Vai drīzāk tuorags bieži vien ir kauns. Stāstos aprakstītās sievietes un meitenes to spiestas vest līdzi no laukiem, nereti biezpiens ir viņu vienīgā maltīte. Piemēram, stāstā "pageisynuotuo" vilcienā braucošā meitene jūtas neērti, velkot no somas ārā vienīgo līdzpaņemto ēdienu. "Nevar sazanimt, jai cīši kauns, beiguos tok valk nu torbas uorā dzelža bļūdu ai tuoraga, dalīk puoara luoškas kriejuma nu burkas, kruši rozjauc, panam captū gali, dalipušu taukūs pi kīgela ricines, i ātri ād. Ād lylīm kumūsīm, aizareidama, lai ātruok, jai cīši kauns par tuoraga bļūdu, veruos apleik, kauns par sovu iesšonu, por sovu dzelža bļūdu." (30. lpp.) Galu galā viņa, dzīvojot kopmītnēs, par biezpienu aizmirst un tas sāk nelāgi ost. Mēģinot savu kaunu apslēpt, meitene to ar visu bļodu izmet miskastē. Savukārt stāsta "tārags" varone pārdzīvo, ka, stāvot rindā tirgū, nespēj "pareizā" valodā palūgt biezpiena bulciņas. "Jei stūstiejuos: Nu tās, nu tās, ai tāragu. Puordeveja sirdīgi saklīdze, lai jei īzavuica pareizi un normāli runāt – ar biezpienu."
Lai gan biezpiens nereti nāk no mājām un vecākiem un ir ar mīlestību gatavots, tomēr, braucot uz pilsētu, atrodoties starp svešiem cilvēkiem, varones gribētu kaut ko smalkāku. Protams, no nabadzības vai savas vienkāršās izcelsmes nevajadzētu kaunēties, taču pilsētas dzīvē "būšana no laukiem" mēdz uzlikt citādā zīmolu (kādreiz, protams, vairāk nekā tagad). Anneles Slišānes varoņu līdzpaņemtajā sainītī ir arī vecāku ieaudzinātais kauns no sava ķermeņa (stāstā "iudens" māte un tēvs kaunina savu meitu par "našmukuom pūtītēm"), kā arī no vīra vardarbības (stāstā "ai tuoraga tortu gostūs" sieviete, kas tikko cietusi no vīra vardarbības, "sazanim", kad garām iet svešinieks, noslauka asaras un mierina savu raudošo bērnu).
Stāstos tas ne vienmēr tiek atspoguļots, bet grāmata rada ticību, ka šīs sievietes tiek ar visu galā un apņēmīgi dodas uz priekšu. Ja trūkst, ko ēst, viņas to sagādās. Ja nākas izciest pazemojumu, viņas to pārvarēs. Protams, reizēm gribētos, lai viņas vairāk pacīnās pāridarītājiem pretī, pierādot, ka vispār nav pelnījušas šādam pazemojumam iet cauri, bet tas diemžēl neatspoguļotu realitāti, kuru rakstniece vēlējusies ieaust grāmatā.
Starp skaudrajiem īsstāstiem krājumā publicēti fragmenti, ko atļaušos saukt par impresijām. Atšķirībā no garākajiem darbiem tie gandrīz vienmēr attēlo labo un gaišo. Šai gadījumā skaistās emocijas un atmiņas jau kļūst nedaudz salkanas ("Sirds abejīm sytuos vīna ūtrai pretīmā. Bejam otkon sazatykušs", 61. lpp.). Tiesa, tās lasot, novēroju, ka latgaļu valodai, ar kuru ikdienā saskaros retāk, man šādu caurcaurēm izmantotu rakstības stilu ir vieglāk piedot. Vēl neesmu to lasījusi simtiem reižu. Turklāt gaišo epizožu klātesamību grāmatā interpretēju kā cilvēka atmiņu – lai gan realitāte šeit un tagad ir grūta, vēlāk uz tās konkrētajiem apstākļiem noraugāmies ar nostalģiju.
"tuoraga stuostus" mierīgi varētu izlasīt vismaz trīs reizes, braucot vilcienā, piemēram, uz Rēzekni. Tā kā stāsti ir patiesi īsi un kodolīgi, grāmata kļūst par ātru lasāmvielu. Turklāt, ņemot vērā, ka tās varones un viņu pārdzīvojumi ir savstarpēji līdzīgi, lasītāja atmiņā tā pārvēršas vienā veselumā. Arī aprakstīto sieviešu vecums krājumā izvietots augošā secībā – no jaunas meitenes līdz mātei –, tādēļ šķiet, ka drīzāk lasu fragmentus no vienas varones dzīves gājuma. Iespējams, tāds arī bijis nolūks, jo nekas bez stāstu robežām sievietes vienu no otras nenošķir.
Lai tā būtu viena varone vai vairākas, tas, kā man šajā krājumā trūka visvairāk, ir detaļas. Aprakstītā pieredze bija kreptīga un emocionāli piesātināta, taču bieži vien neaicināja autores pasaulē tālāk par slieksni. Es šajā namā jau esmu bijusi, tāpēc daudz ko atceros un varu piedzejot klāt, tomēr nestādos priekšā, kā to varēs lasīt cilvēki, kam šādas pieredzes nav.
Priecē, ka šī grāmata rakstīta latgaļu izloksnē un rāda cilvēkus, kas no Latgales nāk, tomēr savā ziņā tajā jūtu kaut ko arī no citiem novadiem. Tā vieno no laukiem atbraukušos, tos, kam somā ir biezpiens vai burciņas no vecmāmiņas, tos, kas pazina un pazīst nabadzību. Galu galā mūsu mazpilsētās un ciematos, kā arī to cilvēkos ir daudz vienojošu aspektu, un latviešu sievietes vieno līdzīgi likteņi.
Lai gan tā realitāte, kurā Slišāne ieliek tēlotās sievietes, bieži vien nav nekāda rožainā, stāstos joprojām jūtama autores mīlestība un cieņa pret dzimto pusi. Tā mēs uzaugām, bet ar mums viss ir kārtībā, mēs izdzīvojām.
4