Liberālisms Latvijā, šķiet, piedzīvo grūtus laikus – gan tad, ja vērtē pēc šīs ideoloģijas pārstāvniecības profesionālajā politikā, gan – vismaz nojautu līmenī – vērtējot noskaņas sabiedrībā kopumā. T. s. liberāļu spārns "Vienotībā" jau krietnu laiku tālāk par rūkšanu un partijas gala piesaukšanu netiek, lai gan laiku pa laikam Vecrīgas "planktona" apspriežamo tēmu sarakstā aktivējas runas par jaunas partijas veidošanu (tas notika arī aizvadītajā nedēļā kontekstā ar vienas no "Vienotības" līderēm, Sandras Kalnietes, aiziešanu no partijas valdes). "Satori" sarunājas ar politologu, LU profesoru Jāni Ikstenu un politiķi Aigaru Štokenbergu.
Vai atjaunotās Latvijas Republikas laikā mēs varam runāt par kādu periodu, kad liberālisma vērtības Latvijas politikā spēlēja nozīmīgu lomu?
Aigars Štokenbergs: Protams. Jo tās bija kā pretmets sociālismam, komunismam. Un "Latvijas ceļš" (LC) kā šīs ideoloģijas – vismaz ekonomiskajā sadaļā – īstenotājs ilgstoši bija valdošā partija.
Jānis Ikstens: Es gan rekomendētu nošķirt liberālo vērtību ietekmi sabiedrībā kopumā un politiskajā elitē. Politiskajā līmenī piekrītu. Varētu atgādināt, ka jau pieminētais LC tolaik pamanījās iegūt tik lielu pārstāvniecību parlamentā – 36 vietas –, kādu pēc tam nav atkārtojusi neviena cita no Latvijas partijām, pat "Saskaņas centrs" (tagad "Saskaņa") ne. Politiskās elites līmenī liberālismu Latvija, tēlaini izsakoties, divdesmit gadu laikā varbūt pat izdzīvojusi intensīvāk nekā citas valstis 300 gadu laikā. Cita lieta, ka neesmu pārliecināts, vai atbalsts LC bija sabiedrības atbalsts liberālajām vērtībām. Proti, līdzīgi kā tagad, cilvēki atbalstīja konkrētas personības, un šādā kontekstā Anatolijs Gorbunovs vien bija spēcīgs vilcējs. Tāpat tas varēja būt atbalsts Latvijas virzībai uz dalību Eiropas Savienībā, kas daudziem likās simpātiska.
Labi. Un tad šis atbalsts pazuda.
Štokenbergs: Jo nevienam vairs nebija šaubu, ka nekādas komunisma atgriešanās vairs nebūs.
Ikstens: Nekā neparasta – laika gaitā sāka parādīties arī liberālisma ēnas puses. Piemēram, mantiskās nevienlīdzības palielināšanās. Rezultātā kā pretreakcija parādījās spēlētāji abos pretējos flangos. No vienas puses, sociāldemokrāti (LSDSP), no otras, Tautas partija (TP).
Turklāt atgādināšu paša teikto: es galīgi neesmu pārliecināts, ka liberālisma idejas kā tādas bija pieprasītas sabiedrībā. Padomā pats: bija padomju sistēma, tāda vai citāda, bet ar noteiktu vērtību apjomu. Un tad ir šodiena, kad dažādās socioloģiskajās aptaujās parādās, ka mūsu sabiedrība ir diezgan kreisi noskaņota. Es neticu, ka tik strauji, faktiski vienas paaudzes laikā, ir notikusi svārstīšanās: padomju laika vērtības – liberālās vērtības – kreisās vērtības. Tik strauji vērtības nemainās.
Lai kā arī būtu, vienā brīdī parādās pilsonis Štokenbergs un ar domubiedriem izveido partiju "Sabiedrība citai politikai" (SCP), kas deklarē, ka ir sociālliberāļi. Tā taču bija?
Štokenbergs: Bija. Zināmā mērā SCP, šādi pozicionējoties, mudināja arī citas partijas ieņemt precīzāk formulējamas pozīcijas. Piemēram, ko nozīmē bieži lietotais apzīmējums "centriska"?
Un kā jūs tolaik sapratāt liberālās vērtības?
Štokenbergs: Kā sociālliberāļus mūs pareizāk būtu salīdzināt ar Demokrātiem ASV. No šī viedokļa, pašreizējā "Latvijas attīstībai" (LA) ir labējie liberāļi, kuri ne tikai iestājas par valsts neiejaukšanos ģimenes lietās utt., bet arī īsteno skaudrāku politiku valsts budžeta izdevumu pozīciju pārskatīšanā. Mēs bijām vairāk orientēti uz solidaritātes jēdzienu.
Tas viss jebkurā gadījumā beidzās pašvaki. SCP iekļāvās "Vienotībā", kura pēdējā laikā sākusi piesaukt konservatīvās vērtības un kuras vadība neslēpj, ka nevienu t. s. liberāli ar varu palikt partijā neturēs – negribat, tur ir durvis!
Ikstens: Man gan liekas, ka, pieminot partiju LA, tā būtu apzīmējama kā LC izdevumus Nr. 3, jo Nr. 2 sākumposmā bija "Jaunais laiks" (JL), kas paņēma tās pašas liberālās idejas, pielika klāt cīņu pret korupciju un Repši kā līderi. Bet – ja pareizi atceros, jau 2004. gadā (JL dibināts 2002. gadā – M. Z.), kad tur biedru grupa mēģināja formulēt partijas vērtības, tad tur bija, kā saka, no visa pa druskai.
Štokenbergs: Nu, tādas pārmaiņas laika gaitā parādījās "Vienotībā". Viena no grupām, kas veidoja partiju, "Pilsoniskā savienība" (PS), sākotnēji nāca tieši kā tāds konservatīvais flangs, bet šobrīd izskatās, ka politiķi ar saknēm PS ir tie liberāļi "Vienotībā".
Savukārt, atbildot uz jautājumu par "Vienotības" koķetēšanu ar konservatīvismu, manuprāt, daudz ko nosaka ģeopolitiskā dienaskārtība. Ja dienaskārtību diktē Krievijas politika, tad... Tas, starp citu, ir viens no iemesliem LA sliktajiem rezultātiem vēlēšanās un zemajam reitingam joprojām. Tu nevari stāstīt par Singapūras modeli, ja dienaskārtībā ir Pleskavas desantnieku divīzija! Līdz ar to, pieļauju, ja mūsu iekšpolitiskā dienaskārtība būs mazāk atkarīga no ārējā konteksta, būs arī lielāka iekšējā brīvība.
Ikstens: Es nebūtu tik optimistisks. Ja runā par sabiedrību, liberālisms ir pieprasīts Rīgas centrā. Nu, varbūt nedaudz arī Mārupē un Baltezerā. Es, protams, vienkāršoju, bet doma ir par pieprasījuma trūkumu.
Lai tā būtu, bet jautājums, kāpēc nav pieprasījuma?
Ikstens: Grūti teikt, jo neesmu šo jautājumu padziļināti analizējis, tomēr tas varētu būt saistīts ar to, ka vērtības iesakņojas lēni. Starpkaru periodā vienīgā partija, kuru var saukt par liberālu, bija "Demokrātiskais centrs". Ne vairāk par 10 vietām Saeimā. Pēc tam viena okupācija, nākamā – no kurienes lai rastos augsne liberālajām vērtībām?
Tomēr tad ir jautājums, kāpēc liberāļiem galīgi neiet arī Lielbritānijā, Vācijā u. c. Eiropas valstīs?
Štokenbergs: Tāpēc, ka dienaskārtību nosaka tādas tēmas kā imigrācija. Plus, pieļauju, ka pašu liberāļu nometnē ir neapmierinātība ar kompromisiem, uz kuriem liberāļu partijas piekrita, veidojot valdības kopā ar konservatīvajiem (tas vēl ir mazākais ļaunums) un lielā mērā pakārtojoties konservatīvo dienaskārtībai šajās valdībās (un tā jau ir lielāka problēma).
Ikstens: Man šķiet, ka process aizsākās jau 20. gadsimta vidū, kad notika klasiskā liberālisma sadalīšanās. Vieni devās pa kreisi, un tur ceļa galā mēs redzam Toniju Blēru ar "trešā ceļa" konceptu, citi sāka virzīties pa labi, kombinējot liberālisma uzstādījumus ekonomikā un konservatīvos sociālajos u. c. jautājumos.
Respektīvi, Eiropas liberāļu vājums izriet no neskaidrības, pārāk lielas svārstību amplitūdas uzskatos?
Ikstens: Pieļauju, ka te var saskatīt zināmas paralēles ar t. s. zaļo partijām Eiropā. Varētu likties, ka viss ar ekoloģiju saistītais eiropiešiem būtu ļoti būtisks, bet, redz', zaļo panākumi vēlēšanās ir salīdzinoši vāji. Iemesls varētu būt tāds, ka abos – gan zaļo, gan liberāļu – jautājumos virkni viņu ideju uzsūc, pārņem citas partijas. Piemēram, liberāļu tradicionālais uzsvars uz konkurences nepieciešamību – tas ir kļuvis par tik neapstrīdamu vērtību, ka, šķiet, pat kreisie tai piekrīt. Kas tad paliek no tā, ko liberāļi var likt priekšā kā viņiem specifisku? Eitanāzija un seksuālo minoritāšu tiesības? Laikam par maz.
Sagatavojis Māris Zanders
0