Recenzija
02.06.2008

Lesefieber

Komentē
0

Mikolaja Ložiņska romāns Reisefieber[1] (2006) pārsteidz; teksts jau pēc pavisam neilgas saskares ar lasītāja apziņu bez jebkādas vilcināšanās sagrauj piesardzīgi pesimistiskās ekspektācijas, kas rodas, gatavojoties iepazīties ar sveša un ļoti jauna (autors dzimis 1980. gadā) mūslaiku rakstnieka debijas darbu. Pārsteiguma cēlonis ir vienkāršs: Reisefieber, kaut arī laikmetīgs romāns, ir netipisks darbs, jo laikmetīgums šoreiz izpaužas nevis saderībā ar mūsdienu literatūras pamatīpašībām (tādām kā tematikas virzība uz īpašo un/vai reto - marginālo, apdraudēto, ekstraordināro u.tml. -, dažādu veidu ironijas un parodijas dominance, slēpts vai neslēpts intelektuālisms, pašrefleksija utt.), bet gan visai reti sastopamā atbilsmē ikdienišķajai realitātei.

Ložiņska darbs ne velti tiek salīdzināts ar kinomākslu: tam patiešām piemīt īpašības, kas ļauj saskatīt zināmu kinematogrāfiskumu – Reisefieber konstruētā realitāte lasītāja uztverē un apziņā viegli izraisa klātbūtnes un tiešamības sajūtu. Tomēr šī efekta pamatā varbūt ir nevis kino poētikas elementu pārnesums tekstā, bet gan realitātes – izjūtu, tēlu, vides, atmosfēras, norišu – atpazīstamība, ko rada tas pats minētais laikmetīgums. Galu galā – gandrīz viss Reisefieber pasaulē ir ikdienišķs. Nedaudz neirotisks, atsvešināts, egocentrisks, ar radošām nosliecēm nolādēts vīrietis-dēls-draugs mazliet zem četrdesmit; nedaudz neirotiska, neatkarīga, iejūtīga, gudra sieviete-vientuļā māte-mīļotā virs sešdesmit; mātes un dēla konflikts; pamazām irstošas attiecības; mīlestība dažādās formās; laulības pārkāpums; vēzis – un tā tālāk. Vien aklas psihoterapeites vai psihoanalītiķes dzīvē nesastopam pārlieku bieži, lai gan autoram, kā zināms, ir gadījies[2].

Stāsts par galvenā varoņa Daniela mēģinājumu risināt attiecības ar savu nupat mirušo māti ir ļoti vienkāršs, un to var uztvert kā novēlotu cilvēka pašizziņu (kas vienlaikus ir arī pasaules un citu izziņa un izpratne), kas īstenojusies mākslas darbā, kā sekošanu līdzi atsvešinājuma radīto sienu sabrukumam, komunikācijas atjaunošanai utt., u.t.jpr. Nav šaubu, romānam Reisefieber, ja vien gribas, var itin veiksmīgi piemērot arī tādas interpretācijas, kas šo vienkāršo stāstu tvertu mazāk burtiski, – jo īpaši, teiksim, psihoanalītiskas. Tomēr ir pamats domāt, ka tas nozīmētu pārlieku agresīvu izturēšanos pret tekstu, un šī romāna gadījumā teksta virskārta iedarbojas daudz spēcīgāk, nekā to spēj potenciālie sarežģītāku nozīmju slāņi. Tas nozīmē, ka darba vērtība laikam gan meklējama turpat uz virsmas. Piemēram: ikdienišķo mēs parasti tiecamies atstāt apziņas perifērijā, taču Reisefieber, ar reāliju atpazīstamību ļaujot labi iejusties teksta mikropasaulē un uzskatāmi atklājot to mūsu acu priekšā, atsvaidzina skatījumu uz to, ko ierasts uzlūkot kā pašsaprotamu vai īpašas vērības necienīgu, un provocē domāt, tiekties izprast. (Interesanti, ka tas, šķiet, līdzinās autora pozīcijai rakstot: „Grāmatā cenšos drīzāk saprast, nevis izteikt spriedumus.”[3]) Ja lasītājs – un tas ir ļoti iespējams, jo reti kurš raksta vienkārši vai par ko vienkāršu, – pie ikdienišķā literatūrā nav pieradis, saskaršanās ar to viņam var būt patīkams vai vismaz citāds piedzīvojums.

Jauns rakstnieks, kas uzdrīkstas bez ironijas attēlot nopietnas lietas un, pats galvenais, dara to labi, mūsdienās liekas diezgan neparasta parādība. Protams, Reisefieber ir raksturīgas dažas īpatnības, kas – atkarībā no gaumes – kopiespaidu var padarīt mazāk spožu. Piemēram, runājot par rakstības manieri, jāmin vietumis neiederīga vēstījuma un atsevišķu teikumu saskaldīšana, kuras rezultātā izteiksme dažbrīd riskē kļūt nevajadzīgi un varbūt pat negribēti poētiska, lēnīga un monotoni svinīga – aptuveni šādi: „Tagad viņš gāja rāmāku soli. Domās atkārtoja sarunu ar Annu. Sarunu, kuru no literārā viedokļa nevarēja saukt par diez ko interesantu.”[4] Vai arī: „Daniels pamodās labā omā. Apjauta, ka laikam aizmidzis uzreiz pēc tikšanās ar Karolīnu. Jutās izgulējies. Pat apmierināts ar sevi. It kā pa tām divpadsmit miega stundām – kopš atbraukšanas viņš nebija tik ilgi un labi gulējis – viss viņā būtu nostājies savās vietās. Un ne tikai viņā – it kā visa pasaule pēkšņi būtu nomierinājusies. It kā būtu vajadzējis tikai izgulēties.”[5] Tomēr kopumā Ložiņska rakstība un romāna forma ir eleganta, un tai ir liela nozīme. Pirmkārt, askētiskais stils ir precīzi izstrādāts tā, lai lasītā uztvere būtu pēc iespējas pilnīgāka, turklāt askētiskums ir gaumīgs – šķietami ikdienišķs un nepretenciozs, un līdz ar to arī mats matā atbilstošs saturam. Otrkārt, vēstījums ir relatīvi daudzveidīgs (mainīgi fokusa punkti un vēstījuma laika variācijas, kas, saskanīgi mijoties, strukturē darba formu), un tas savukārt dara lasīšanas aktu saistošu pašu par sevi. Savukārt šo apstākļu kopējā iedarbība garantē teksta baudu – tīru prieku no teksta plūduma vien.

Baudas lomu nekādā ziņā nevajadzētu noniecināt: izteiksmes estētiskās kvalitātes (kas var būt teicamas vai izcilas, t.i., baudāmas, krasi atšķirīgos veidos) tomēr ir pietiekami būtiskas, lai to trūkums vai uzkrītoši defekti liktu apšaubīt literāra darba vērtību. Protams, to nosaka vēl arī citi faktori, vairumā gadījumu to skaitā – nozīmes komplicētības potenciāls, interpretējamība. Kā noprotams, Reisefieber neizceļas ar īpašu semantisko dziļumu un daudzslāņainību, bet to lielākoties atsver attiecības ar mūsdienu literatūras kontekstu: nav šaubu, ka darbs liecina par izteikti patstāvīgu pieeju, un pārliecinoši īstenotā, bet ne pašmērķīgā citādība iegūst vērtību pati par sevi.

Pretstatā „mūsdienu stāstam”, ko romānā iesācis rakstīt Daniels un kas ir lemts neveiksmei (tā lasītājam ar laiku nākas apjaust), Ložiņska debijas „mūsdienu stāsts” ir izdevies spožs, un Reisefieber aizvien augošā popularitāte Eiropā (darbs izdots septiņās valodās) šķiet likumsakarīga. Cits jautājums, kāda izvērtīsies Ložiņska turpmākā darbība literatūrā. Pieņemot, ka Reisefieber izmantoto pieeju ir iespējams vēl attīstīt, vēl viens vai pāris šādā stilā ieturētu romānu, visticamākais, varētu sasniegt vēl augstāku māksliniecisko līmeni. Ja ar debiju gūtie panākumi neliks šo pieeju pārvērst par ērtu tehniku visam mūžam, Ložiņskis, domājams, nepaliks pazīstams tikai Polijas vai tikai Eiropas literatūras vēsturē.


 

[1] Ar vārdu Reisefieber (burtiski ‘ceļojuma drudzis’) vācu valodā saprot uztraukumu, nemieru, arī prieku, nepacietību un citas dažnedažādas emocijas pirms ceļojuma.

[3] Turpat.

[4]Ložiņskis M. Reisefieber. – Rīga, ¼ Satori, 2008, 77. lpp.

[5] Turpat, 120. lpp.

Tēmas

Dainis Leinerts

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!