Foto: "Unsplash"
 
Proza
15.09.2021

Leonīda maskas

Komentē
2

Uzvalkā tērptais, sirmais kungs piepeši uzradās kroga pustumsā un izskatījās tik neiederīgs starp visiem pinkainajiem, koši ģērbtajiem jauniešiem, ka es nedomājot pamāju viņam ar galvu sveicienu. It kā to vien gaidījis, svešinieks nekavējoties pienāca un lūdza atļauju man piebiedroties pie tukšā galdiņa. Man nebija nekādas vēlmes ar kādu biedroties, vēl jo sevišķi tādā visai aizdomīgā situācijā, bet es neprotu atteikt kulturāliem cilvēkiem un tāpēc pamāju ar galvu vēlreiz. Pretēji manām aizdomām viņš nenosēdās man cieši blakus un nemēģināja iepazīstoties ilgi ņurcīt manu plaukstu savējā. Mēs pārmijām pāris frāzes, Leonīds – tā kungs bija stādījies priekšā – domīgi šūpoja izstieptā rokā glāzi ar džintoniku.

– Tātad jūs esat mūziķis? – viņš jautāja pēc pauzes.
– Nē, neesmu. Vai tad es izskatos pēc mūziķa?
– Bet ar kaut ko taču jūs nodarbojaties?! – ar man neizprotamu pārsteigumu balsī Leonīds jautāja, uzmanīgi mani vērojot.
Viņš man likās kaut kur jau redzēts – šis kungs ar glīti veidoto, nedaudz pārlieku cienīgo un tāpēc viegli komisko seju. Cilvēkus ar tādām sejām ļoti mīlēja režisori pagājušā gadsimta vidū.
– Jā, – es atbildēju, – strādāju. Šobrīd pastā – staipu maisus ar sūtījumiem, nekā baigi stāstāma tur nav.
– Un tas ir viss?! – nu jau pavisam dramatiski izsaucās Leonīds, un es instinktīvi atskatījos, lai pārbaudītu, vai tur gadījumā nesēž skatītāju rinda.
– Nu, vēl rakstu periodiski. Mēģinu rakstīt.

Tas beidzot nomierināja Leonīdu, viņa saspringušais, lielais augums atslāba, un pār seju nolaidās krīta balts rāmums. Tas izskatījās vēl mulsinošāk nekā nesenās ekspresijas – tagad viņa seja atgādināja masku no grieķu traģēdijām. Uz brīdi man pat ienāca prātā, ka viņu varbūt ķēris infarkts vai kas tāds, bet tad seja atkal atdzīvojās.

– Un ko jūs esat uzrakstījis? – viņš jautāja.
Man šķiet, ka šādi jautājumi tracina ikvienu, kurš raksta. Vai varbūt tā ir tikai ar mani, es nezinu. Tas liekas apmēram tas pats, kas ārstam jautāt, ko viņš ir izārstējis, vai sinoptiķim ko viņš ir sasinoptiķējis.
– Neko, – es beidzot atbildēju, nospriedis, ka jautājumā nebija slēpta sarkasma, – neko pieminēšanas vērtu. Kā jūs te nonācāt, starp citu?
– Atnācu no Teātra bāra.

Es mirkli izvērtēju šo lakonisko atbildi, tad akceptēju to ar kārtējo galvas mājienu un, iedzēris garu malku, apklusu. Klusēja arī Aleksandrs. Krogā bez mums atradās vēl cilvēku divdesmit vai pat vairāk, un, skatoties uz viņiem, es prātoju, ka nepazīstu nevienu no šīm sejām. It kā manis te nekad nebūtu bijis vai tā paaudžu maiņa būtu notikusi pa nakti, vienkārši pārslēdzot neredzamu kloķi. Pagaidām varbūt vēl ne, bet pēc gada vai pieciem desmit – kaut kādā mirklī arī es būšu kļuvis par Aleksandru šeit. Es varētu domāt, ka tas neko nenozīmē, ka esmu tāds pats kā šie skaļie, vitālie jaunieši – tāds pats, tikai fiziski vecāks – tomēr tā nav. Es jau pasen vispār nesaprotu, par ko viņi sarunājas savā starpā, kaut gan veikalā man joprojām šad tad mēdz lūgt uzrādīt dokumentus. Un trakākais, ka es tās sarunas taču neesmu īsti sapratis nekad – arī tad, kad pats biju viņu vecumā. It kā es būtu piedzimis apmēram 30 gadus vecs un tālāk nekas vairs nav mainījies un nemainīsies.

– Jūs zināt, – piepeši klusumu pie mūsu galdiņa pārtrauca Leonīds, – mans brālis nomira mēnesi pirms savām kāzām.
Es pagriezos pret viņu. Pustumsā viņš tagad izskatījās pēc Marlona Brando "Mūsdienu apokalipses" finālā. Līdzība bija tik pārsteidzoša, ka tikai pēc mirkļa attapos atbildēt.
– Tā ir traģēdija, – murmināju, juzdamies sasodīti neveikli.
– Jā. Viņam bija knapi trīsdesmit. Ārsti tā arī nemācēja dot skaidru slēdzienu par to, kāpēc tā noticis. Kad man zvanīja māmuliņa, lai pavēstītu par viņa nāvi, es sākumā domāju, ka viņa grib pārliecināties, vai esmu saņēmis vēstuli ar ielūgumu uz kāzām. Jā, jā, saņēmu ielūgumu, es viņai teicu, neļaujot runāt.

Leonīds apklusa, veroties savā glāzē, es atkal nomurmināju kaut ko par traģēdiju, tad atvainojies piecēlos un devos laukā uzsmēķēt. Es nezinu, ko un kā atbildēt, šādus stāstus dzirdot. Mani mulsina arī tas, ka pieauguši vīrieši sauc savas mātes par māmuliņām. Ārā līņāja, svešās, nekaunīgi jaunās sejas, bariņos sastājušās, zviedza, kāds pie āra galdiņiem centās spēlēt uz nenoskaņotas ģitāras. Man vienmēr tādos mirkļos gribas pieiet un ar atslēgām pārgriezt trešo stīgu, kuru šie menestreļi skaņojuši ar saviem dumjajiem tūneriem. Viņiem tāpat tā diez vai ir vajadzīga. Gandrīz katrā cilvēkā ir šī trešā stīga – kaut kas, ko nevar noskaņot truli pēc instrukcijas, jo grifs ir izliecies un korpuss deformēts. Jo brālis nomiris mēnesi pirms kāzām vai māte, alkoholiķe, bērnībā likusi ēst smiltis. Vai vēl kas tikpat nejēdzīgs. Lai šos cilvēkus pēc tam noskaņotu pareizi, ir vajadzīgs daudz laika un mīlestības. Vairāk, nekā citiem parasti atrodas.

Vispareizāk būtu nopīpēt cigareti un doties prom, tomēr esmu pateicis Leonīdam, ka atgriezīšos, un es nevaru pievilt kulturālu cilvēku. Tāpēc atgriežos ar jaunu glāzi rokās un, skumji smaidot, apsēžos viņam pretī. Marlons Brando ir beidzies, tagad Leonīds izskatās pēc Liepiņa.

– Man ir viens bērns no sievietes, – viņš man stāsta, – īsti nezinu, kā tas vispār gadījās. Nav izslēgts, ka viņa melo. Jums ir bērni?
– Es nezinu, – attraucu.
– Tā ir laba atbilde, – Leonīds smejas.
– Tā ir godīga atbilde, – es saku.

Vēlāk stāvu pie letes un pļāpāju ar bārmeni. Leonīds ir aizgājis, un mēs ar bārmeni esam vecākie cilvēki krogā. Mēs viens otru pazīstam jau veselu mūžību, kaut gan apstākļus, kuros šī iepazīšanās notikusi, vairs nespējam atminēties. Varbūt tas noticis tieši pie tādas pašas letes, tikai citā krogā, varbūt tas noticis pēc kāda koncerta, ilgi skūpstoties lietū uz ielas. Varbūt mēs kādreiz esam mīlējuši viens otru, bet varbūt knapi reizes piecas redzējušies pirms šī vakara.

– Tas Leonīds te tā bieži ciemojas? – es vaicāju.
– Nē. Nē. Reizēm ienāk, reti. Viņam brālis bija talantīgs mūziķis.
– Jā, es zinu, nomira agri.
– Jā.

Viņa aizgriežas, sāk skraidīt šurpu turpu ar lupatiņu, tīrot leti un kaut ko ķimerējoties gar ledusskapi, kamēr es klusējot vēroju viņas seju. Viņa izskatās gadus divdesmit veca. Visi, ko pazīstu, izskatās apmēram divdesmit gadus veci. Man vienīgajam no visas sasodītās kompānijas ir trīsdesmit rītos, kad cenšos noskūt ģīmi, nesagriežot seju lupatās.

– Uzmācās? – viņa jautā, skalojot glāzes pie izlietnes.
– Kas, Leonīds? Nē, viņš taču kulturāls cilvēks.
Līņāšana pāraugusi lietusgāzēs, smiedamies iekšā skrien samirkuši cilvēki, purina slapjās galvas.
– Var, es pasēdēšu te vēl nedaudz? – es jautāju.
– Sēdi, protams, – viņa saka smaidot.

Un es sēžu, protams. Ja kāds pienāktu man klāt un uzrunātu, jautājot, ko es te vienatnē daru, es vaļsirdīgi atbildētu, ka slēpjos no tukšām lapām ekrānā, kuras gaida mājās. Tās liek man justies nekam nederīgam, kaut gan nekad taču neesmu uztvēris to visu diez ko nopietni. Tomēr neviens neko man nejautā. Uz letes nomests zīmulis, es paķeru to un bezgala rūpīgi ķeros skricelēt kaut kādus vīteņaugus uz glāžu paliktņa.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!