Foto - Kristian Kruuser / Kaupo Kikkas
 
Recenzija
21.05.2015

Lēnprātības pieredze

Komentē
1
Saglabā

Ja viss, kas notiek visapkārt, kā ieskāvumā esam spiesti dzīvot, ir patstāvīga skaņu murdoņa – vienreizējas skaņu un trokšņu secības –, tad mūzika, ko apzināti noklausāmies, varētu šķist laimīga epizode šajā dzīves pieredzē. Tā gadās, bet ne vienmēr. Un, iespējams, tādēļ klusums, kas parasti ir neviendabīgs, bieži vien ir vērtīgāks par mūziku.

Pārdomas par klusuma, statiskuma un miera (ko šī brīža kontekstā rodas vēlēšanās tulkot kā lēnprātības) svarīgumu pretstatā kustībai un mūzikas enerģijai tika apcerētas iestudējuma "Ādama pasija"* preses konferencē Tallinā, kur amerikāņu režisors Roberts Vilsons un igauņu komponists Arvo Perts tikās ar žurnālistiem. Svarīgākais bija saklausāms tieši Vilsona izteikumos. Viņa lēnā runa, pieveicot teikumu aiz teikuma, atdalot sakāmo ar garām pauzēm, piešķīra jēgu notiekošajam. Izrāde sākās jau tobrīd.

Vilsons uzskata, ka Perta mūzika nepārtrauc klusumu (kas gan īsti nemaz nav klusums, bet jau minētā klātesošā trokšņu secība, piemēram, fona soļi, kāda balss, attālas mašīnas troksnis utt.), bet turpina to, netraucējot klusuma neatkārtojamības unikālajai secībai. Tikpat labi tā ir klusuma sastāvdaļa. Un gan kāds tūlīt atcerēsies lielo klusuma meistaru mūsdienu mūzikas vēsturē – ekstraordināro Džonu Keidžu –, jo viņa klusuma skaņdarbs 4'33" pirmais faktiski turpināja trokšņu secību koncertzālē.

Klusuma un mūzikas attiecības Vilsons savā režijā pārceļ uz skatuvi kā kustības un mierstāvokļa līdzsvaru (movement un stillness). Un, ja reiz kustībai uz skatuves arvien ir bijusi tik ārkārtīgi milzīga nozīme, kādēļ tāda nav miera stāvoklim? Cik ilgi stāvēt un, galvenais, kā stāvēt uz skatuves? Iegrimstot savās tēzēs, brīžiem šķita, ka Roberts Vilsons sāks raudāt. Tik ļoti nopietns viņš bija. Līdzsvaram – Perta izteikumi bija daudz vienkāršāki, īsāki un gana skaidri uzreiz.

Pēc izrādes notikušajā banketā, kur vairāk nekā 1000 ļaužu trokšņo, ēd, dzer un sarunājas, kādā brīdī ieraugām viņus uz skatuves. Nosvērti un laipni Vilsons un Perts noraugās uz burzmu. Nepaiet ne 12 minūtes, līdz visi pierimst, lai jaunpiedzimušajā klusumā Vilsons mierīgi sāktu savu sakāmo ar "Good evening…" Un tas ir izrādes turpinājums.

Viņu abu attiecību demonstrējums bija kas nepieredzēts. Klusuma un meditācijas realitātes šovs, kurā divi iespaidīgi spēki tieši un netieši apliecina, ka devušies vienā virzienā, pakļaujot veselu armiju uzvedumā iesaistītu cilvēku. Ap izrādi notiekošais šķita esam ārpus ierastā laika plūduma. Daži paziņas pēc tās noskatīšanās pārjautāja, cik tad īsti gara bijusi izrāde, un atzinās, ka zaudējuši laika izjūtu. Nav pat īpašas vēlēšanās iebilst "Eesti Kontsert" direktoram Jurim Leitenam, kad viņš iestudējumu "Ādama pasija" nosauca par lielāko mūzikas notikumu Igaunijas mūzikas vēsturē.

Pati izrāde izstaro perfekciju. Četru Perta darbu – "Sequentia", "Ādama žēlabas", "Tabula Rasa" un "Miserere" – kombināciju vienā skatuves uzvedumā nākas pieņemt kā labāko iespējamo versiju ceļojumam caur Perta daiļradi no pagātnes "Tabula Rasa" (1977) līdz pirmatskaņojumam "Sequentia" (2014), starp citu, veltījumam Robertam Vilsonam. Nokļūt paralēlā pasaulē palīdz arī koncerta norises vieta – kādreiz zemūdeņu ražošanai paredzētā Alfrēda Nobela brāļa būvētā rūpnīca.

Tallinas Kamerorķestris, Igaunijas Filharmonijas kamerkoris un solisti līdz ar diriģentu Tenu Kaljusti izvietojušies uz podestiem un balkona zāles aizmugurē, tādēļ mūzikas blīvais skanējums nes savādu spriedzi, mūziķiem elpojot mums tieši pakausī. Skaņas spiediens no aizmugures un bildes spiediens pretskatā ieslēdz tūkstoš skatītājus zināmā klaustrofobiskā stāvoklī.

Lai arī interpretāciju tempi tuvojas ideālam, jāatzīst, ka atsevišķi izpildījuma aspekti nav perfekti. Koris atļaujas neprecizitātes un brīžiem šķiet paguris. Tās ideālās skaņas, ar ko esam izlutināti, klausoties daudzos Perta mūzikas ierakstus, iztrūkst, bet varbūt mūsu Radio kora un Valsts kora izcilība traucē akceptēt citu interpretu intonatīvās kļūmītes.

Kamēr pierodam pie kora skaņas, tikmēr lēnītēm kā no burvju lādes Vilsons velk laukā savus simbolus – daudzām nozīmēm apvītus tēlus. Sākotnēji viņš atgādina, ka vertikāla gaismas līnija apzīmē telpu, ietiecoties debesīs un zemē, bet horizontālā, kā ierasts, laika secīgo plūdumu, tādējādi veidojot krustu, kas apzīmē trīsdimensiālo laiktelpu, kurā notiek darbība un kurā mēs dzīvojam. Laika un telpas krusts balsta arī mūsu pasaules arhitektūru.

Vilsons apgalvo, ka, mūziku klausoties, bieži rodas vēlēšanās aizvērt acis, lai labāk varētu koncentrēties skaņai. Šoreiz viņa kā režisora uzdevums bijis radīt tādu attēlu, kas palīdz labāk uztvert mūziku, nevis aizverot acis, bet gan tās atverot. Sākotnēji ļaujot skatītājiem ieslīgt tumsā, viņš "aizver" mūsu acis, tad iezīmē savu laiktelpas krustu un sāk darbību, kura arī bāzējas miera stāvoklī jeb burtiski: visas izrietošās kustības ir teju manāmas – tiklab nekustība, kā kustība. Kamēr pierod pie šīs noskaņas, skatītājs vēro šķietami statisku ainu, kurā tomēr norit filigrāna kustība. Tikai pēc brīža, kad it kā nekas nenotiek, saproti, ka īstenībā notiek ārkārtīgi daudz. Tā nu kails Ādams, esot it kā nekustīgs, pa skatuves mēli virzās man gar kreiso ausi metra attālumā dūmos tītā pussaredzamā telpā. Un viņa ciešanu enerģiju pauž mūzika.

Simbolu spēks mēdz zust, ja tos skaidro. Bet, ja nu tomēr darīt neizdarāmo, stāstam noteikti rastos vairākas versijas. Apmēram tā: "Ādams, visu pasaules ļaužu tēvs, zaudējot Radītāja mīlestību, krīt izmisumā, nespēdams atgriezties Paradīzē un tāpat arī nespēdams darīt laimīgus savus turpinātājus iedzimtā grēka ēnā. Aiz viņa muguras Kains nogalina Ābelu, vairojot ciešanas. Ieva – visu māte – ir tik sena, ka jau parādoties viņa ir veca. Dzemdējot savas meitas un dēlus, ciešanas un atsvešināšanās vairojas. Koks, kura saknes debesīs virs viņiem, ir nesasniedzams, un pazeme ir virs zemes. Kāpnes, kuras karājas telpā, vien atgādina par ceļu augšup. Māju kā zemes dzīves simbolu piepilda sievietes būtība, lai arī to no koka klucīšiem pacietīgi būvē Ādama pēctecis. Puisēns bez izvēles. Meža vertikāles tiecas augšup, nekad nesasniedzot debesis. Ādams cieš, mūzikā mīt viņa žēlabas. Un tikai viņš viens saprot visa notiekošā jēgu…"

Vilsons iezīmē brīdi, kad uz skatuves profilā parādās vecais Ādams – ar visu reiz sastrādāto fonā. Ar tādu pašu mazu naģeni galvā atceros Pertu agrāko gadu televīzijas raidījumos. Šo tēlu nes Madis Kolks – igauņu pianists, "Eesti Kontsert" producents un iestudējuma projekta vadītājs –, kurš savu tērpu šajās dienās nemaina ne preses konferencē, ne sadzīvē. Viņa Ādams manā apziņā kļūst par pašu Pertu, kas radījis visu šo skaņu pasauli, savukārt mazais puisītis baltā krekliņā, kas darbojas ar septiņiem koka klučiem, šķiet pats Roberts Vilsons, ja ieskatās viņa bērnības fotogrāfijās. Perta un Vilsona klusuma koncepcijas tandēms saslēdz klātesošos savu simbolu un nosacītības daudzdimensiju pasaulē. Kurai dimensijai mēs pieslēdzamies, un kāda ir mūsu lēnprātības pieredze?

* Uzvedums "Ādama pasija" (Adam's Passion) tapis, atzīmējot Arvo Perta 80. jubileju 2015. gadā. Viņu izrāde – kopdarbs tiek iemūžināts daudzkameru videoierakstā, ko līdz ar topošo "Accentus Music" un Igaunijas sabiedriskās televīzijas ETV kopprodukciju – dokumentālu filmu par Arvo Pertu – Latvijas Televīzija demonstrēs 2015. gada septembrī.

Ieva Rozentāle

Ieva Rozentāle ir producente, redaktore, muzikoloģe. Šobrīd Latvijas Televīzijas Kultūras redakcijas vadītāja. Brīvajā laikā dodas uz koncertiem, darbojas balvas “Kilograms kultūras” žūrijā, raksta pa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!