Foto: "Unsplash"
 
Sleja
17.01.2022

Ļaujiet runāt

Komentē
3

Apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj atmiņas par pagātnes notikumiem piesaistīt noteiktiem gadiem vai otrādi – pateikt, ko kurā gadā ir darījuši. Es varu datēt labi ja kādus desmit, droši vien pašus būtiskākos pavērsienus savā dzīvē. Un gadījums, ko gribu pieminēt, nav no tādiem. Kaut kad – šķiet, ap ekonomiskās krīzes laiku – universitātes pasniedzēji un studenti gāja protestēt pie Ministru kabineta un Saeimas ēkām. Vispirms mēs savācāmies pie Ministru kabineta un tad pa Brīvības bulvāri un Vecrīgu gājām uz Saeimu. Amizanti bija tas, ka mūs noinstruēja – pēc noteikumiem (nezinu, kādiem), ejot no vienas protesta vietas uz otru, nedrīkst izkliegt saukļus. Un, ticiet vai ne, mēs tos arī neizkliedzām. Rātni aizgājām, noprotestējām un devāmies mājās. Ministru kabinets un Saeima nez kāpēc nepiekāpās šim politiskajam spiedienam.

Pagājušajā ceturtdienā Francijā notika ļoti plašs skolotāju streiks un protesti. Streikoja ap 38% skolotāju, ielās izgāja apmēram 78 tūkstoši cilvēku. Galvenais iemesls – skolotāji vairs nespēj izturēt, ka viņiem skolās tiek uzkrautas visādas prasības un pienākumi, kuru mērķis ir ierobežot Covid-19 izplatību. Proti, protesti nebija pret vakcināciju, bet pret darba apstākļiem. Valdība apsolīja praktisku atbalstu: gada nobeiguma eksāmeni, ieskaitot slaveno BAC eksāmenu, ir pārcelti no marta uz jūniju.     

Nezinu, bet minu, ka diez vai šos protestētājus kāds varētu apklusināt ar norādēm par to, kādi ir piketēšanas noteikumi. Bet mūs var. Starp citu, Latvijas skolotāji arī ir pārguruši no visādām prasībām. Zinu cilvēkus, kuri nav izturējuši un aizgājuši no darba, bet protestu nav. Atceros, ka pirms daudziem gadiem Latvijas skolotāji ilgi diskutēja – streikot vai nestreikot, bet galu galā nolēma, ka nestreikos, jo tādējādi "cietīs bērni". Tas arī man likās ļoti tipiski. No vienas puses, varētu teikt: ja jau mēs neprotestējam, tad patiesībā situācija mums šķiet pieņemama. Varbūt tāpēc, ka esam racionāli un saprotam, ka citādi nevar būt? Par to mums nepārtraukti atgādina valstsvīri – nevienam pandēmija nepatīk, ir jāpaciešas. No otras, diez vai francūžu skolotāji ir daudz nesaprātīgāki un diez vai viņu pienākumi ir daudz lielāki par mūsējo skolotāju. Man tomēr ir aizdomas, ka runa ir par kaut kādu iedīdītu paklausīgumu.

Un nepārprotiet – es nesaku, ka būtu labi, ja protesti Latvijā regulāri beigtos ar logu dauzīšanu, un mana doma nav tāda, ka bērniem būtu laiku pa laikam jācieš, bet tās bremzes, ko spējam sev uzlikt pat tad, kad, šķiet, patiešām esam nikni vai izmisuši, iespējams, nenāk par labu ne mums pašiem, ne Latvijas sabiedrībai kopumā. Tās liek paciest arī to, ko nevajadzētu, un varbūt dod savu artavu tam (un es tagad, protams, spekulēju), ka dzīvojam mums tik pazīstamajā Latvijā, kura ir pieticīga – nav tā, ka viss slikti, bet arī pārāk labi nav, ne tā, ka esam iesūnojuši, bet arī ne pārāk dinamiski. Var jau būt, ka tā ir izdzīvošanas stratēģija, kas ilgtermiņā nostrādā, bet mana personiskā sajūta ir, ka varam atļauties patiesākas un tiešākas attieksmes un uzskatu izpausmes.

Kā alternatīva protestiem un logu dauzīšanai parasti tiek nosaukta diskusija. Mana personīgā pārliecība patiešām ir tāda, ka vismaz saruna un vēl labāk – argumentēta diskusija ir veids, kā var mazināt vardarbību, un ka tā arī būtu jādara – ir jāsarunājas un ir jādiskutē. Bet tad uzreiz jautājums: vai tas, ka Latvijā ir maz protestu, nozīmē to, ka šeit ir augsti attīstīta diskusiju kultūra?

Man tas šķiet apšaubāmi. Skaidrs, ka demokrātiskā sistēma kā tāda un sabiedrības menedžmenta tehnoloģijas, ko dažādos līmeņos pārņemam no Rietumu sabiedrībām, veicina diskusiju kultūru. Ir labāk, ja ir vismaz kaut kāda diskusija, nevis nekāda. Tas mazina (lai gan nelikvidē) vardarbības nepieciešamību un konfliktu iespējamību. Tomēr ar to vien nepietiek, lai diskusija sasniegtu mērķi. Viena lieta, ka produktīvā diskusijā ir nepieciešams, lai viens otrā ieklausās un mēģina saprast. Šajā ziņā, piemēram, "sabiedriskās apspriešanas", kā zināms, grēko. Tāpat ir nozīme tam, vai cilvēki saka, ko domā, un vai viņiem tas, par ko viņi runā, patiešām ir svarīgi.

Bet šoreiz gribēju uzsvērt citu aspektu – manuprāt, ir svarīgi, lai diskusija būtu īsta un dzīva. Es šeit domāju vienu vienkāršu lietu. Diskusiju var organizēt kā ļoti formālu viedokļu apmaiņu, bet diskusija var būt arī kā saruna pie pusdienu galda. Formālajai diskusijai ir daudz plusu: katrs var skaidri paust savu viedokli, klausītājs var izsekot līdzi domu gaitai, tās noteikti var būt informatīvas un palīdzēt veidot konsensu. Bet formālās diskusijas patiesībā ir elitāras, tās uzsver atšķirību starp ekspertu un sabiedrību, starp tiem, kuri spēj raiti artikulēt savas domas, un tiem, kuriem šajā ziņā iet grūti, tiem, kuri spēj runāt atsvešināti, disciplinēti un "racionāli", un tiem, kuri nav tik profesionāli un, piemēram, iekaist. Diskusijas pie pusdienu galda ir daudz haotiskākas, bet tā ir arī vairāk atvērtas un  iesaistošas, kaut kādā ziņā demokrātiskākas.

Patiesībā šīs slejas pamatā ir viens novērojums. Televīzijas un tamlīdzīgās diskusijās cilvēki mēdz izmantot paņēmienu, kad viņi sūdzas par to, ka viņiem neļauj izstāstīt viņu sakāmo līdz galam: "Es nepārtraucu jūs, jūs nepārtrauciet mani." Vai, teiksim, runātājs vēršas pie diskusijas vadītāja un sūdzas, ka viņu pārtrauc un neļauj izteikt savu viedokli. Formāli viss ir pareizi – pieklājības normas un formālas diskusijas formāts paredz to, ka tad, kad viens runā, pārējie klusē. Un, ja tiešām visi runā par lietu un grib kaut ko noskaidrot, tad šāda disciplīna darbojas labi. Bet, manuprāt, bieži vien cilvēki šo principu izmanto veidā, kas būtībā nepieļauj īstu sarunu. Proti, dotā iespēja runāt tiek uztverta nevis kā iespēja diskutēt, bet kā iespēja, piemēram, vērsties pie saviem vēlētājiem, nodemonstrēt savu kompetenci, aizrunāt sarunas biedrus, dažkārt vienkārši muldēt visu, kas ienāk prātā. Rezultātā diskusijas un sarunas vietā ir dažādu uzskatu parāde, kura domāta skatītājiem vai klausītājiem. Tā pat nav diskusija, tā vienkārši nav diskusija.

Un atkal – nav tā, ka es, teiksim, televīzijā gribētu redzēt haosu, bet man liekas, ka mēs atkal varētu mazliet atbrīvoties šajā ziņā. Būt patiesāki un dzīvāki. Mana alternatīva ir tā, ko es nez kāpēc saucu par diskusiju franču stilā. Es nezinu, kāpēc man ir šī asociācija.

Skaidrs, ka franču televīzijā netrūkst formālu diskusiju: piemēram, "grand debat des idées" ("lielās ideju debates"), kurās pirms dažiem gadiem Francijas prezidents Emanuels Makrons Elizejas pilī diskutēja ar 64 franču intelektuāļiem (tā tas tika nosaukts) par Francijas sociālo krīzi un kā no tās iziet, bija diezgan skumīgs pasākums: lai gan viss it kā pareizi un skaisti – labākie prāti sanāk kopā un kopā domā, ko tālāk darīt – patiesībā tā nebija nekāda diskusija un brīžiem atgādināja Vladimira Putina tikšanos ar pavalstniekiem (vienlaikus var novērtēt pašu faktu, kas kaut ko pasaka par Franciju – nevar, piemēram, iedomāties britu premjeru Borisu Džonsonu uzrīkojam šādu diskusiju, lai gan viņš ir labs debatētājs un audzis citā tradīcijā, kurā debašu kultūra ir ļoti izkopta).

Bet vismaz franču televīzijā regulāri gadās redzēt sarunas, kurās cilvēki kaut kādā ziņā tiešām runā kā pie pusdienu galda. Tai skaitā pārtrauc viens otru un runā pāri. Es, bez šaubām, saprotu, ka daļēji tā ir izrāde. Un tāpat  jāsaprot, ka arī šajās diskusijās patiesībā ir noteikumi – cilvēki pārtrauc viens otru, bet tas nenozīmē, ka neļauj runāt. Vienkārši noteikumi nav rakstīti un tie ir niansētāki – viens runātājs pārtrauc otru, bet ļauj arī atgriezties un izteikt domu, cilvēki saprot, ka pārtraukšana nav rupjība vai agresija, bet sarunas veids – kāpēc neiebilst, ja dzirdi kādu sakām muļķības vai kaut ko, kam nepiekrīti, kāpēc pacietīgi klausīties, kā viens piepilda laiku ar tukšiem vārdiem, ja vari pārtraukt ar jautājumu?

Latvijā šādas diskusijas esmu pamanījis reti, lai gan dažkārt, kad sarunas dalībnieki iekarst, disciplīna kļūst vaļīgāka. Raidījumā "Kas notiek Latvijā?" ir disciplīna, ko nosaka vadītājs Jānis Domburs, – viņš pārtrauc, bet kā pasniedzējs, kurš jau ir sapratis, ko students saka, un liek tam pārlēkt uz nākamo biļetes jautājumu. Jaunais debašu raidījums "Būris", manuprāt, ir interesants un nāks par labu debašu kultūrai Latvijā, bet formas ziņā diskusijas tajā ir ļoti tradicionālas un formālas, ko mēģina nomaskēt lāzeri studijā un vadītāja Ēvalda Dukula tērpi. Manā pieredzē ir tikai viens diskusijas vadītājs, kurš pirms diskusijas skaidri aicināja sarunāties un runāt pa virsu – tas bija Aidis Tomsons, un šis aicinājums mani patiešām ieintriģēja, bet saruna bija starp universitātes pasniedzējiem par neitrālu tēmu – viss bija ļoti pieklājīgi.

Vārdu sakot, es aicinātu arī šeit, Latvijā, uz brīvākām diskusijām, nebaidīties no dzīvām sarunām, mācīties atrast vidusceļu starp visatļautību un stingru disciplīnu. Vai ir iespējama diskusija, kura būtu dzīvīga, brīva, bet nepārvērstos par haosu kaut vai tāpēc, ka viens no runātājiem ir agresīvs un ar tieksmi uz demagoģiju? Varu dot šādu piemēru, kas man likās tehniski izsmalcināts. Septembrī franču televīzijā diskutēja divi franču politiķi – Žans Liks Melanšons un Ēriks Zemūrs, kurš šobrīd ir prezidenta kandidāts un viens no pazīstamākajiem labējiem franču žurnālistiem un tagad arī politiķiem. Diskusija bija brīva, kaismīga, vadītāji ļoti reti iejaucās sarunā, bet visu laiku tika uzskaitīts, cik daudz runā viens un cik otrs diskusijas dalībnieks, un tika regulēts samērs, lai nebūtu tā, ka viens aizrunā otru, turklāt paralēli strādāja desmit žurnālisti, kuri pārbaudīja, vai diskusijas laikā minētie apgalvojumi ir faktiski pareizi, un vadītāji ik pa laikam deva par to komentāru. Manuprāt, eleganti.

Tēmas

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!