Foto: "Unsplash"
 
Mūzika
06.02.2020

Latvijas mūzika 2010–2019: mūzu dzirnavas un balsis koku galotnēs

Komentē
0
Saglabā

Šī ir noslēdzošā daļa rakstu sērijai, kurā vērtējam pagājušo desmitgadi Latvijas kultūrā. Iepriekš publicēti Viktora Freiberga, Santas Hiršas, Valdas Čakares un Andas Baklānes raksti par kino, mākslu, teātri un literatūru.

Turpmākajās rindkopās mēģināšu atcerēties būtisko, kas laikā no 2010. līdz 2019. gadam noticis Latvijas klasiskās un mūsdienu klasiskās mūzikas, tautas mūzikas un mūsdienu tautas mūzikas, džeza un neakadēmiskās mūzikas jomā.

Ievads. Marģera Zariņa 100. dzimšanas diena (2010. gada 24. maijs) ierosina Komponistu savienību veltīt festivālu "Latvijas jaunās mūzikas dienas 2010" šai personībai. Festivāla mākslinieciskais vadītājs Kristaps Pētersons ne tikai producē koncertus, bet arī uzraksta publikāciju ciklu "Muzikālā botānika", kas publicēta portālā "Satori" un žurnālā "Mūzikas Saule".

Kristapa tekstos raksturoti divi desmiti Latvijas komponistu, autors nesauc viņus vārdos, un nu ir mīkla – kurš ir kurš? Taisnību sakot, kādu brīdi vēlāk tiek publicēts mīklas atrisinājums, taču intriga joprojām dzīva – lasi portretskici un mini atkal no gala.

Par tekstiem. Kristapa veikumu gluži nevar saukt par Latvijas mūzikas vēstures aizstājēju, un pie īstas vēstures mēs joprojām neesam tikuši, tomēr daži nozīmīgi soļi ir sperti.

Kopš 2010. gada klajā nākuši divi fundamentāli Arnolda Klotiņa pētījumi: "Mūzika okupācijā: Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940–1945" (2011, ar līdzautoriem) un "Mūzika pēckara staļinismā: Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1944–1953" (2018). Arnolds Klotiņš joprojām ir Latvijas spēcīgākais mūzikas vēsturnieks un pētnieks, un zināms, ka viņa darbs turpinās.

Līdztekus dzīvību guvusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) iniciatīva radīt fundamentālu mūzikas vēsturi. Darbs pie tās ir sācies, pirmos aizmetņus var lasīt Ilzes Šarkovskas-Liepiņas publikācijās žurnālā "Mūzikas Saule", un nu ir cerība, ka bez kārtīgas mūzikas vēstures nepaliksim.

Par nozīmīgu devumu grāmatniecībā apskatāmajā laikposmā jāuzteic Ilze Šarkovska-Liepiņa ("Latviešu mūzikas kods", autoru kolektīvs), Elmārs Zemovičs ("Simfoniskā koncertdzīve Jūrmalā līdz 1940. gadam" un "Trīs Rīgas simfoniskie orķestri"), Inese Žune ("Vijole Latvijas mūzikas kultūras vēsturiskajā attīstībā"), Andrejs Grāpis ("Augusts Dombrovskis. Mūžs un veikums"), Mārtiņš Lasmanis (eseju krājums "Vārdi un mūzika"), Lolita Fūrmane ("Darba bite. Ķepītis"), Baiba Jaunslaviete ("Maija Einfelde dzīvē un mūzikā", ar līdzautoriem), Orests Silabriedis ("Latvijas Radio koris. Fakti, atmiņas, attēli"), Jānis Kudiņš ("Oskars Stroks. Tango karaļa mantojums"), Inga Žolude ("1904. Melanholiskais valsis"), Jānis Erenštreits ("Kroņu pinējs" – par Jāni Cimzi), Guntars Prānis ("Missale Rigense Livonijas garīgajā kultūrā"), Indriķis Veitners ("Latvijas džeza vēsture 1922–1940").

Savukārt tik ļoti nepieciešamo skatu uz pasauli teksta formā pavēra Aleksa Rosa izcilās grāmatas "Viss cits ir troksnis" latviskojuma izdošana 2012. gadā. Gadījies dzirdēt daudzas slavējošas atsauksmes no mūzikas profesionāļiem un interesentiem, kas nu zina daudz vairāk nekā pirms Rosa opusa atšķiršanas.

2010. gads. Janvārī savu pirmo koncertu Liepājas Simfoniskā orķestra galvenā diriģenta statusā diriģē Atvars Lakstīgala. Liepājniekiem tās ir būtiskas pārmaiņas – no pašvaldības orķestra viņi kļuvuši par valsts orķestri un varu zaudējis ilggadējais orķestra vadītājs Imants Resnis. Atvars Lakstīgala ir Liepājas SO priekšā līdz 2017. gadam, kad par galveno kļūst Latvijā labi pazīstamais lietuvietis Gintars Rinkēvičs, bet viņa interese par savu jauno kolektīvu neliekas entuziasma pārpilna.

Liepājnieku lielais pienesums Latvijas kultūrā šajā desmitgadē saistās visupirms ar jaundarbu pasūtināšanu un atskaņošanu, un te liela nozīme ir Atvara Lakstīgalas vēlmei un prasmei atzīstami tulkot jaunrakstītu mūziku. Andra Dzenīša Pirmais Liepājas koncerts klavierēm un orķestrim "Duālisms" pirmatskaņots 2011. gada martā. Pirmatskaņojumu secībā seko Riharda Dubras, Kristapa Pētersona, Ērika Ešenvalda, Riharda Zaļupes, Santas Ratnieces, Andra Vecumnieka, Kārļa Lāča, Viļņa Šmīdberga, Jura Karlsona, Artura Maskata un Platona Buravicka Liepājas koncerti. Aiz Liepājas koncertiem nāk Liepājas simfonijas – pagaidām tapušas piecas, un pie lielākajām veiksmēm te nosaukšu Andra Dzenīša un Andra Vecumnieka darbus.

Par dažiem citiem orķestriem. 2009. gadā par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) māksliniecisko vadītāju kļūst publikas mīlulis Karels Marks Šišons. Aug orķestra spēles kvalitāte, jo kolektīva vadība apņēmīgi veic maiņas orķestra sastāvā. 2012. gada pēdējās dienās pienāk ziņa, ka Šišons atkāpjas, par iemeslu nosaucot nepietiekamu finansējumu un nespēju "viņus ietekmēt kā agrāk".

2013. gada rudenī par LNSO māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu kļūst Andris Poga. Viņa vadībā aug orķestra spēles inteliģence, taču, būdams saistīts ar LNSO, raksta autors šajā jautājumā var nebūt gana objektīvs.

LNSO pēdējos gados ieskaņojis vairākus tvartus ar Rahmaņinova, Ivanova, Karlsona, Plakida darbiem, bet viens no nozīmīgākajiem koncertbrīžiem bija Marisa Jansona un Raimonda Paula tikšanās uz Lielās ģildes skatuves 2016. gada 16. septembrī orķestra 90. dzimšanas dienas svinību koncertsērijas ietvaros.

Interesanti, ka "Baltijas simfoniskā festivāla" atdzimšana, kas varēja kļūt par formalitāti noteiktu projektu īstenošanas nolūkā, pēc būtības raisījusi ziņkāri par to, kas notiek kaimiņzemēs, un veicinājusi dažu koncertprogrammu tapšanu, kur triju valstu orķestru mūziķu saspēle radījusi vislabākajā ziņā negaidītas spēles kvalitātes.

2006. gadā dibinātais Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" visu šo laiku nemainīgi strādā sava izveidotāja un mākslinieciskā vadītāja Normunda Šnē vadībā, orķestra repertuāra stratēģija piesaistījusi stabilu klausītāju loku, koncerti ir piepildīti, vairojusies starptautiskā atpazīstamība. Sevišķu uzslavu pelna orķestra ierosinātais jaunu kamersimfoniju cikls, kur viena no spilgtākajām virsotnēm ir pievilcīgas agresijas piesātinātais Lindas Leimanes opuss "Guesstimations".

Orķestris "Rīga" 2000. gadu otrajā pusē guva jaunu elpu Andra Pogas vadībā. No 2011. gada līdz 2015. gada sākumam orķestra priekšā bija Mārtiņš Ozoliņš, bet kopš 2015. gada to vada Valdis Butāns. "Rīga" pastāvīgi ir sava visuzticamākā klausītāja meklējumos, taču programmas ir interesantas, daudzveidīgas un orķestra pienesums jaundarbu radīšanā augstu vērtējams.

Par koncertzālēm. 2013. gada maijā pēc ļoti ilga laika tiek atklāta pirmā īpaši koncertiem celtā būve Latvijā – Latgales vēstniecība GORS, kas atrodas Rēzeknē. Labi atceros pirmo reizi, kad atklāšanas koncerta mēģinājumā izdzirdēju kora un orķestra skaņu – siltā dzidruma un skaņas vērienīguma dēļ likās neticami, ka esmu Latvijas koncertzālē. Būšu personisks: skaņas ziņā šī joprojām ir man tuvākā no Latvijas jaunajām zālēm, bet tā – gaumes lieta.

Cits nosauks 2014. gada maijā atvērto koncertzāli "Cēsis", cits – 2015. gada novembrī atklāto Liepājas koncertzāli "Lielais dzintars", vēl kāds – 2019. gada jūlijā atvērto Ventspils koncertzāli "Latvija". Pirms 20 gadiem apskaudām igauņus par jaunām zālēm Pērnavā, Jehvi un par atjaunoto Tartu koncertzāli, bet nu var teikt, ka mūsu jaunās koncertzāles ir spilgtākas personības – katra ar savu repertuāra rokrakstu, arhitektūru un skanējumu.

Netrūkst ar privātu iniciatīvu veidotu mazāku koncertvietu, kas radušās šajā laikā, – Mazā Mežotnes pils, Rūmenes muiža, Ērmaņu muiža, Oleru muiža, Lūznavas muiža u. c.

Rīgas koncertzāle… Patlaban nav vērts atcerēties un komentēt nebeidzamos neveiksmīgos ceļus, kas ieti līdz šim, to varēs darīt pavasarī, kad Kultūras ministrijas pārstāvji teikušies atkal ziņot par aktuālo situāciju. Nemainīga ir tikai cerība.

Tikmēr Rīgā atvērta Spīķeru koncertzāle, kultūras pils "Ziemeļblāzma", VEF kultūras pils, mūzikas nams "Daile", Zirgu ielas koncertzāle, "Hanzas perons", Hermaņa Brauna fonda salons "Artissimo", Tallinas ielas kvartāla zāle, "Aleponija", K. K. fon Stricka villa u. c. Joprojām nepietiekami daudzināta, manuprāt, ir Rīgas Reformātu baznīca, kur skan teicami, taču šī vieta neietilpst klausītāju ierastajos maršrutos un pie tā jāpiestrādā. Stipri žēl, ka Andrejsala kā koncertvieta laikam taču beigusies – bija prieks iet uz pasākumiem Turbīnu cehā un fotostudijā.

Par operu. 2013. gada jūnijā Rīgas Operas festivāla laikā izrāda visu Riharda Vāgnera "Nībelunga gredzenu". Tas ir nepieredzēta mēroga notikums, par kura īstenojumu var diskutēt, bet kura nozīmīgumu nevar apstrīdēt. 2013. gada septembrī kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende atbrīvo Andreju Žagaru no LNO direktora amata. Par Baltā nama nākamo vadītāju kļūst Zigmars Liepiņš.

Andreja Žagara pienesums opernama statusa pacelšanā teju no pīšļiem ir ļoti augstu vērtējams, un Zigmara Liepiņa laiks opernamā ir Andreja Žagara komandas veikuma kvalitatīvs turpinājums, ja neskaita neveiksmi ar iestādes nosaukuma maiņu, kas radījusi nepārejošu jucekli – kad jāsaka Nacionālā opera, kad Nacionālā opera un balets, kad Nacionālais balets.

Stipri žēl, ka no repertuāra pazuda Andra Dzenīša opera "Dauka" un Kristapa Pētersona opera "Mihails un Mihails spēlē šahu" – abas bija veiksmīgas gan muzikāli, gan skatuviski. Mazāk sekmju Artura Maskata operai "Valentīna" un Ērika Ešenvalda operai "Iemūrētie".

Opera labi darīja, aicinot strādāt režisorus Margo Zālīti (traka "Izvirtības hronika", emocionāli iespaidīgs "Rigoleto", eleganta "Mazā burvju flauta") un Aiku Karapetjanu (smieklīgs "Seviljas bārddzinis", ģeniāls "Fausts"). Repertuāra diapazonu paplašināja ne tikai Stravinska opuss, bet arī Pulenka "Karmelīšu dialogi" – viena no beidzamo 30 gadu labākajām operizrādēm Latvijā.

Par panākumu uzskatāma LNO iespēja savu iestudējumu videoierakstus piedāvāt "Opera Europa" apritē. Un pavisam jauki ir tas, ka aplūkojamo desmitgadi gandrīz pilnībā ierāmē Imanta Kalniņa šedevrs "Spēlēju, dancoju": 2011. gadā notika koncertuzvedums, bet 2019./2020. gada sezonas sākumā tikām pie iestudējuma, kas ierosinājis sarunas, pretējus viedokļus, vēlmi pārlasīt Raiņa lugu un skatīties šo iestudējumu atkal un atkal.

Par muzikālajiem iestudējumiem. Skaidrs, ka muzikāli iestudējumi notiek ne tikai Baltajā namā.

No Cēsu mākslas festivāla bagātīgā pienesuma kā virsotne nāk prātā 2017. gads un Osvaldo Golihova "Ainadamar" (diriģents Andris Poga, režisors Viesturs Kairišs), bet pirms tam – komponistu Līgas Celmas un Kristapa Pētersona elektroakustiskā pastaiga "Pasaka par Kurbadu", kas 2010. gada vasarā un, šķiet, arī gadu vēlāk tika īstenota Cīrulīšu dabas takās (muzikālais vadītājs Kaspars Putniņš, režisore Zane Kreicberga). Lielās mūzikas balvas piešķiršana ne vienmēr sakrīt ar dažādām izpratnēm par gada spilgtāko notikumu attiecīgajā kategorijā, bet tā gadījies, ka akurāt abi šie uzvedumi godināti ar zināmo sudraba statueti.

Labā atmiņā palikusi Ilonas Bageles un domubiedru programma "Cantando y amando" (Lielā mūzikas balva 2012), Sigvarda Kļavas, režisora Roberta Rubīna un Latvijas Radio kora novadu cikla Zemgales posms jeb "Zemgales gredzens" (Lielā mūzikas balva 2018), kā arī jauniešu kora "Kamēr…" un Jāņa Liepiņa koncertizstāde "Kalpotājs. Blumbergs. Kamēr…" Rīgas Mākslas telpā.

Kā autonoma virsotne izceļas komponistes Annas Ķirses un dramaturga Andra Kalnozola "Koku opera" ar trim pilnīgi atšķirīgām inkarnācijām Susējā, Āgenskalnā un Somijā.

Apbrīnojama ir Operetes teātra vadītājas Agijas Ozoliņas-Kozlovskas uzņēmība, kopš 2013. gada producējot iestudējumus un cīnoties ar naudas trūkumu. Sākumposmā izrādes ne gluži viscaur atbilda profesionāla mūzikas teātra kritērijiem, taču diriģentu un režisoru izvēlē ir notikušas zināmas pārmaiņas, un nu skatīsimies, kā Operetes teātra plāni tiks novērtēti Valsts Kultūrkapitāla fonda jaunveidotajā mērķprogrammā "Atbalsts muzikālā teātra žanra attīstībā".

Par ko citu. Neraugoties uz Spīķeru kvarteta, "Sinfonietta Rīga" stīgu kvarteta, Liepājas stīgu kvarteta un "ReDo" atzinīgi vērtējamo devumu, augsto kvalitāti un respektējamo repertuāra izvēli, Latvija jau apmēram 30 gadu ir valsts bez sava pastāvīga stīgu kvarteta, kura mūziķi darbotos tikai šajā konkrētajā formātā, nevis satiktos brīvajā laikā pēc pamatdarba orķestrī vai skolā. Varbūt tā ir utopija un mums nevajag šādu kameransambli?

No cita sastāva kameransambļiem, manuprāt, izceļas divi: muzikālajā domā oriģinālais "Trio Palladio", kurā pavisam neticamā kārtā satiekas trīs superzvaigznes – Eva Bindere, Kristīne Blaumane, Reinis Zariņš –, un klavierkvartets "Quadra" – Arvīds Zvagulis, Pēteris Trasuns, Kārlis Klotiņš un  Rihards Plešanovs –, ko diemžēl var dzirdēt pārāk reti, bet kas ik programmā pārsteidz un apbrīnā sastindzina.

No īpatnākiem sastāviem jānosauc "Altera Veritas", ko vienmēr ceram sagaidīt atgriežamies uz skatuves, un "Art-i-Shock", kurā spēlē trīs kādreizējās konkurentes uz Lielo mūzikas balvu 2010 kategorijā "Par izcilu darbu ansamblī" – čelliste Guna Šnē (toreiz Āboliņa), sitēja Elīna Endzele un pianiste Agnese Egliņa.

Trio "Art-i-Shock" 2017. gadā bija Latvijas Radio 3 "Klasika" rezidējošais ansamblis, un gadu vēlāk šajā statusā nonāca pianists Reinis Zariņš – trīskārtējais Lielās mūzikas balvas laureāts, konceptuālu programmu autors, viens no visu laiku dziļāk redzošajiem Latvijas mūziķiem. No pianistiem šajā laikā uzplaukuši brāļi Osokini – Andrejs un Georgijs –, no jaunākajiem lielas cerības raisa Daumants Liepiņš. Vestards Šimkus it kā mainījis ampluā – no žilbinoša virtuoza pārtapis par smalku, improvizējošu Ravela, Debisī, Skrjabina, Marģera Zariņa interpretu un ļoti talantīgu filmmūzikas autoru ("Lielais Kristaps" par mūziku Lailas Pakalniņas filmai "Ausma"). Negurstoši strādā Herta Hansena un Agnese Egliņa (īpaša pateicība par konceptuālām ar mākslu saistītām programmām Rīgas Mākslas telpā), biežāk varētu vēlēties dzirdēt Elīnu Bērtiņu.

Aplūkojamās dekādes ietvarā vēl daži vērojumi par uzplaukušām parādībām: bagāts satura dzīslojums ir čellistei Guntai Ābelei; koši zied un daudzveidīgi izpaužas māsas Balanas – vijolniece Kristīne un čelliste Margarita; par klasiskā un neakadēmiskā repertuāra prasmīgu un nozīmīgu diriģentu izveidojies Guntis Kuzma – joprojām viens no Latvijas labākajiem klarnetistiem līdzās Mārtiņam Circenim un Egīlam Šēferam; klarnetes spēles jomā liekam lielas cerības uz Annu Gāgani; esam iepazinuši vijolnieku Georgu Sarkisjanu kā augstas klases orķestra koncertmeistaru (LNSO), solistu un kamermūziķi.

Laiks rādīs, kā attīstīsies jaunie diriģenti Artūrs Gailis, Reinis Lapa un Jānis Stafeckis.

Pasaules virsotnēs nostiprinājies diriģents Andris Nelsons – pēc statistiķu ziņām, 2019. gada pasaulē visvairāk nodarbinātais maestro. Turpat arī dziedātājas Elīna Garanča, Kristīne Opolais un Marina Rebeka, ko pamatoti dēvē par vienu no mūslaiku pilnasinīgākajām soprānbalsīm. Inga Kalna veiksmīgi turpina karjeru galvenokārt bel canto un baroka pasaulē. Nemainīgi pieprasīts ir basbaritons (LNO jaunais direktors) Egils Siliņš.

Reibinoša karjera ir ērģelniecei Ivetai Apkalnai – viņa uzstājas ar labākajiem orķestriem, viņai raksta ultragrūtus jaundarbus, viņa pagūst sagādāt digitālās ērģeles Latgales vēstniecībai GORS un stabuļu ērģeles Ventspils koncertzālei "Latvija", viņa spēlējusi arī Stradiņa universitātes aulas digitālo ērģeļu atklāšanas koncertā.

Plašs apbrīnotāju loks ir akordeonistei Ksenijai Sidorovai, pasaules labākajos koncertnamos spēlē vijolniece Baiba Skride, savukārt Vineta Sareika ir leģendārā "Artemis Quartet" pirmā vijole.

Andrim Pogam kopš 2011. gada izvērsusies vērā ņemama starptautiska karjera Vācijā, Francijā, Skandināvijā, Krievijā, Āzijas valstīs. Ainārs Rubiķis pēdējo desmit gadu laikā paspējis būt par Novosibirskas Operas un baleta teātra galveno diriģentu un Berlīnes Komiskās operas galveno diriģentu.

Valsts akadēmisko kori "Latvija" regulāri aicina uz Eiropas un Āzijas labākajām koncertzālēm, kur tas uzstājas kopā ar izciliem orķestriem un diriģentiem.

Kontrabasists Gunārs Upatnieks spēlē "Berlīnes filharmoniķos", bet altiste Santa Vižine ir Amsterdamas Karaliskā "Concertgebouw" orķestra mūziķe.

Runājot par jaundarbiem, noteikti vēlreiz jāuzteic "Sinfonietta Rīga" iniciatīva jaunu kamersimfoniju tapšanā un Liepājas SO pienesums.

LNSO šajā laikposmā veidojis apjomīgu simfonisku un vokālsimfonisku jaundarbu ciklu par godu Latvijas 100. dzimšanas dienai. Orķestra uzmanības lokā ir arī izrādes bērniem (komponisti Rihards Zaļupe un Edgars Mākens), savukārt 2019. gads bija restaurāciju un aizmirstu lietu triumfa laiks: Andra Pogas vadībā pirmoreiz Latvijā izskanēja Tālivalda Ķeniņa ģeniālā Astotā simfonija, Jēkabs Jančevskis restaurēja Alberta Jēruma simfonijas "Andante" partitūru, Vilnis Šmīdbergs par godu LNSO un Andrim Pogam atrada jau gandrīz aizmirsto jaunības Koncertu-simfoniju, savukārt Andra Vecumnieka vadībā LNSO pirmoreiz Latvijā nospēlēja Romualda Grīnblata Sesto simfoniju.

Ievērības cienīgs notikums izskanēja Minhenē 2012. gada decembrī, kad prominentais "Ensemble Modern" paša Pētera Etveša vadībā spēlēja vairāku Austrumeiropas jauno komponistu darbus, kas tika izvēlēti milzīgā konkurencē. No sešiem finālistiem trīs bija Latvijas komponisti – Andris Dzenītis, Jānis Petraškevičs un Kristaps Pētersons. Jānis Petraškevičs prezentējās ar opusu "Darkroom", kas ieguva Lielo mūzikas balvu 2013 kategorijā "Gada jaundarbs". Daudziem tas, domājams, bija tikpat liels pārsteigums kā Lielā mūzika balva 2012 Mārtiņam Viļumam par opusu "Tvyjoraan".

Šo desmit gadu laikā par spilgtām virsotnēm vēlos nosaukt arī rafinēto mistiķi Kristu Auznieku, neprognozējamo industriālistu Platonu Buravicki un konstruktīvo dailes atradēju Kristapu Pētersonu.

Zibšņi. Daudziem labā atmiņā būs Baha pasiju cikls un koncerts "Dzimuši Rīgā" laukumā pie LNO 2014. gadā, Jāzepa Vītola 150. dzimšanas dienai veltītais koncerts Latvijas Universitātes Lielajā aulā, Solas Gabetas solo Pētera Vaska Otrā čellkoncerta "Klātbūtne" Latvijas pirmatskaņojumā, orķestra "Rīga" programma "Merkūrijs uz Mēness", Latvijas Radio bigbenda satikšanās ar Džeimsu Morisonu.

Prieks, ka 2005. gadā aizsāktā "Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta" tradīcija kļuvusi par nepieciešamību plašam klausītāju lokam.

Prieks, ka izdevās Hardija Lediņa gads un notika neticamais – Platons Buravickis virtuozi pārcēla NSRD skanējumu stīginstrumentu orķestrim, un tā "Kuncendorfs un Osendovskis" mums tika jaunā versijā.

Prieks, ka LNO baritons Armands Siliņš radījis jauna veidola festivālu – Susējas "Sansusī". Pirmajā gadā tas bija pustukšs, bet visos pārējos – pārpildīts telšaiņiem un mežaiņiem, kas klasisku, laikmetīgu un nedefinējamu mākslu priecīgi uzņem Dabasmātes skavās.

Nepārspējamā kamerdziedātāja Ieva Parša šajā laikposmā devusi mums vairākus intīmus kameriestudējumus, līdz 2019. gadā pārsteidza ar pašas komponētas rainiski aspazijiskas mūzikas programmu.

Piesaucot abus dižgarus, nedrīkst nepateikt paldies izdevniecībai "Naba Music/Melo Records" par albumiem "Pretējības" ar Aspazijas dzeju, "Vaidi un gaidi" ar Veidenbauma dzeju, "Skalbe. Dzirnavās" ar Skalbes pazīstamo pasaku. Protams, arī par visu pārējo.

Patīk, ka mūzika arvien biežāk iziet ārpus ierastajām telpām – jau piesaucu Cēsu takas un Susēju, vēl atgādināšu skaistos mirkļus Spilves lidostā ar "Sinfonietta Rīga" un klavesīnisti Ievu Salieti, kā arī Pierīgas mežu, kur savus klausītājus bija izvedis Armands Siliņš, un vēl, un vēl.

Jaunu koncertvietu pamanīšanas ziņā ašs ir "Skaņu mežs" – festivāls ar starptautisku nozīmīgumu, spēcīgu intelektuālo un skanisko intensitāti un lieliskiem viesiem.

Mūzika skanējusi arī Rīgas autoostā. Aukstā janvāra dienā 2014. gadā, kad notika slavenā grāmatu ķēde uz jaunuzcelto Nacionālās bibliotēkas namu, autoostas otrajā stāvā bija nolikts flīģelis un Bahu spēlēja jaunie, vidējie un leģenda Jautrīte Putniņa, jau krietnos gados. Tādus skatus nav iespējams aizmirst.

Vērtīga ir JVLMA Senās mūzikas katedras vadītāja Māra Kupča un viņa diriģētā baroka orķestra "Collegium Musicum Riga" darbība gan Latvijā, gan starptautiskā mērogā: koncerti, jauns festivāls Bauskā, operu iestudējumi, kvalitāte un atzinība.

Vai daudzi ievērojuši, ka Rīgas kamerkoris "Ave Sol" Andra Veismaņa un Jurģa Cābuļa vadībā beidzamo piecu gadu laikā kļuvis par vienu no labākajiem valsts profesionālajiem kolektīviem?

Un vēl – notika neticamais: šķīrās Hermaņa Brauna fonda un Ineses Galantes ceļi; kopš 2013. gada viena festivāla "Summertime" vietā ir "Summertime – aicina Inese Galante" un "Artissimo".

Vēl dažas subjektīvi izvēlētas virsotnes. Skaņumākslas lauks Latvijā ir neaptverami plašs. Par ierobežojuma kritēriju aplūkojamiem objektiem ņemšu to, kas būtu pilnīgi vai puslīdz pieņemams Latvijas Radio 3 "Klasikas" ēterā.

Tautas mūzikas jomā apbrīnojams ir darbs, ko veic tradicionālās dziedāšanas grupa "Saucējas". Viņas mācās no vides, mācās no dokumentiem, pēta arhīvus, un katrs viņu tvarts ir ne tikai prieka, bet arī jaunu zināšanu avots, konkrēti – divos desmitgades albumos aktualizēta Sēlijas rotāšana un Latgales mantojums, kas pierakstīts 50. gados.

"Saucējas" ir viena no trim Latvijas apvienībām, kas izturējušas milzīgo konkursu par tiesībām uzstāties pasaules mūzikas grandiozajā ikgadējā forumā WOMEX: "Saucējas" tur dziedāja 2019. gadā, pirms tam šajā forumā uzstājās Laima Jansone un Olafs Okonovs (2011), kā arī "Iļģi" (2015).

Liela vērtība ir Iecavas "Tarkšķu" devumam ziņģes laukā. Spilgta parādība – grupa "Lāns" – uzausa un norietēja, par to stipri žēl. "Laiksne" turpina, tas ir lieliski, tikai jaunus ierakstus nemanām. Vienmēr labu sajūtu raisa Juris Kaukulis un "Jauno Jāņu orķestris". No jaunākām parādībām – smalks ir Asnates Rancānes un Staņislava Judina ieraksts "Op. 2". Ar interesi skatīsimies, kurp virzīsies "Tautumeitu" visumā veiksmīgā darbošanās.

Džeza jomā līdztekus rosīgajai Māra Briežkalna un "Rīgas ritmu" darbībai var apbrīnot, cik augstā kvalitātē Kārļa Vanaga vadībā strādā atdzimušais Latvijas Radio bigbends. No vairāk pieredzējušiem mūziķiem reibina un jūsmina Ingas Bērziņas darbība, sevišķi jaunākais albums "Sievietes sapņi".

Nez kāpēc tāds iespaids, ka Deniss Paškevičs darbojas it kā attālināti, taču katrs jauns tvarts ir kosmisku pārsteigumu pilns.

Artis Orubs ir pasaules klases mūziķis – viss, kam viņš pieskaras, pārvēršas un uzdzalkstī.

Krāsainas brīvības pilnestībā muzicē kolektīvs "Jazzatomy". Daudz gaidu no jauntapušās apvienības "LUPA".

Pārsteidza un sajūsmināja Beātes Zviedres un domubiedru neprātīgi mainīgā, sievišķīgā un vētrainā koncertprogramma "Džezs dzied Aspaziju".

Un vēl divi beidzamo gadu sprādzieni – Toma Rudzinska debijas disks "Abra" un Toma Lipska kvinteta nu jau diemžēl vienīgais disks "Holographic Projections".

Ģitāristu un mūzikas autoru Matīsu Čudaru likšu starp džezu un neakadēmisko jomu – viņa jūtīgā un auglīgi meklējošā darbība ir tik daudzveidīga, ka viņš kļuvis par vienu no visgrūtāk definējamiem Latvijas mūziķiem gradācijā no "Spāres" un trio "Auziņš/Arutjunjans/Čudars" līdz Latvijas Radio korim, Ievai Salietei un Baham.

Visu šo rakstot, galvā ik pa brīdim iešaujas doma – daudz kas no minētā, iespējams, nebūtu noticis, ja JVLMA beidzamos gadus nebūtu programmas etnomuzikoloģijā (faktiski – etnomuzicēšanā), džeza mūzikā un skaņu režijā.

Vēl daži iespaidi no neakadēmiskās mūzikas jomas. "Ezeri" ienāca Latvijas mūzikas ainavā ar absolūti savu, gatavu, pārliecinošu, grūti šifrējamu un ļoti valdzinošu rokrakstu. Laimīgā kārtā ilgi gaidītais 2019. gada albums "Sāls" nebija vilšanās pēc debijas ieraksta "Ogle".

"Spāre" stipri iekrita prātā ar pirmo albumu un drusku izkrita no prāta ar otro (Arta Oruba fenomens – pirmajā viņš spēlē, otrajā ne).

Ļoti patika "Gaujarta" un Mikus Frišfelda devums, bet tā laikam ir pagātne.

Būdams wannabe latgalietis, augstu vērtēju "Kapļu" aplam asprātīgo tvartu "Ašņa dasys", savukārt melanholiskākas vai liktenīgākas noskaņas meklējumos labprāt paņemu "Nielslenu Lielslienu" vai "Никто".

Latvijas simtgade, ja neesmu ko fundamentālu piemirsis, nedeva neaizmirstami nozīmīgu pienesumu Latvijas mūzikas apritei. Te viena raksturīga etīde: Valsts akadēmiskais koris “Latvija" pasūtināja vai visiem dzīvajiem Latvijas skaņražiem pa kordziesmai, kas izskanēja vairākos viena cikla koncertos. Ik dziesma veltīta kādai no stihijām – ugunij, ūdenim, zemei (Tēvzemei), debesīm, mīlestībai. Bija diezgan daudz labu darbu, vēl vairāk – nesliktu, tomēr tādu, kas īsti nepaliks ne atmiņā, ne repertuārā. Šis simtgades kordziesmu kopums mikromērogā rāda, cik daudz jaunas mūzikas rodas pasaulē un cik maz no tās paliek lietojamības laukā, un tā tas vienkārši ir.

Laikā, kad CD mirst un nekādi nevar nomirt, ar apsveicamu uzņēmību izceļas Nacionālais ierakstu nams "Skani", ko vada klarnetists Egīls Šēfers. Te beidzot mums ir darīšana ar stratēģiski apsvērtu rīcību Latvijas komponistu un mūziķu devuma iemūžināšanā.

Neakadēmiskajā jomā "Skani" radinieks, iespējams, varētu būt Mareka Amerika vadītais ierakstu nams "Jersika Records", savukārt tautas mūzikas laukā negurstoši strādā ierakstu nams "Lauska". 

Un nu šis pārskats jānoslēdz. Grūti iztēloties, ka klasiskās mūzikas vidē kāds, kas ļoti vēlas komponēt vai uzstāties, netiek pie iespējas izpausties. Jā, varētu būt valsts finansējums profesionālo kolektīvu koncertdarbībai, bet – nav. Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursos atbalstīto projektu saraksti, manuprāt, diezgan objektīvi atspoguļo situāciju Latvijas koncertdzīvē.

Savukārt Lielās mūzikas balvas nominantu (ne laureātu) saraksts ik gadu sniedz samērā daudzpusīgu un ticamu ainu par to, kas vispār notiek valsts klasiskajā un mazliet (bet nepietiekami) arī džeza mūzikā.

Ne gluži tā ar "Zelta mikrofonu", kas aptver visus iespējamos mūzikas virzienus, tomēr konsekventi turas pie tā, ka vērtē pašu mūziķu iesniegto, nevis to, kas vispār nācis klajā. Skatoties uz fināla piecnieku, dažās kategorijās palaikam rodas sajūta, ka virzīts tiek nevis labākais ieraksts, bet ieraksts ar pazīstamāko mūziķi. 2015. gadā izveidotā "Austras balva" (alternatīva "Zelta mikrofonam"), liekas, precīzāk vērsta uz iespējami "pareizāko" lēmumu.

Neakadēmiskās un popmūzikas jomā apsveicams jaunums ir VKKF mērķprogramma "Neakadēmiskās mūzikas atbalsts". Bet – te vienmēr būs diskusijas par to, kurai no mūzikas jomām jābūt ciešākā valsts atbalsta skāvienā un kura lai cīnās pati par sevi. Tas saistīts ar savādo situāciju, ko rada mūzikas dalīšana kastās. Analizēt šo fenomenu nav šī teksta uzdevums, tomēr tam vismaz aši jāpieskaras, jo diskusijas un viedokļu daudzveidīgumu raisa tendence profesionālās mūzikas laukā aicināt izpausties neakadēmiskās jomas pārstāvjus un sekmes ir dažādas. Faktiski mēs esam tuvu tam, ka komponēt var jebkurš. Fotografēt jau fotografē. Daudzi glezno. Un kurš no mums savulaik nav rakstījis dzeju?!

Neapšaubāmi, nepietiekamu finansējumu saņem mūzikas aprakstniecība. Kopš 2000. gada izdotais žurnāls "Mūzikas Saule" koncentrējas uz personību portretiem, vēstures balto plankumu aizpildīšanu, diskusijām, mūzikas ierakstu vērtējumiem, taču finanšu ierobežojumi neļauj izvērsties digitālajā vidē ar aktuālo notikumu vērtējumiem.

Klasiskās mūzikas vērtējumraksti digitālajā vidē un drukātajos medijos vispār ir atsevišķi analizējama lieta. Aizvadītajā dekādē vietu aprakstnieku tronī līdzās Inesei Lūsiņai nostiprinājis Armands Znotiņš. Lauma Mellēna specializējas tekstos par muzikālo teātri. Kā kritiķis neilgu laiku sekmīgi eksponējās Dāvis Eņģelis (Normunda Naumaņa jaunā kritiķa veicināšanas balvas ieguvējs), bet patlaban viņš klusē. Normunda Naumaņa jaunā kritiķa veicināšanas balvas nesenā ieguvēja Lauma Malnace ir sava rokraksta un savu kritēriju meklējumos.

Piesaucot Normunda Naumaņa balvu, nāk prātā saruna, kas izskanēja LR3 "Klasika" ēterā un kurā tika apsvērta iespēja balvas pretendentu sarakstā līdzās rakstītā vārda autoriem likt arī runātā teksta autorus. LR3 “Klasikas" devums procesu un mūzikas izvērtēšanā ir gana profesionāls un vērtīgs, to saku nekautrējoties, jo esmu šī medija pārstāvis.

Beigās atgādināšu, ka no 2011. līdz 2016. gadam iznāca mūzikas un izklaides žurnāls "Figaro" ar žanra apzīmējumu "kvalitatīvai atpūtai" un atšķirībā no "Mūzikas Saules" tas bija domāts visplašākajam lasītāju lokam.

Pavisam personiski. Koncertu un notikumu par daudz. Tekstu par maz. Ir uzskats, ka par mūziku nevajag runāt, tomēr ik pa laikam izrādās, ka vajag gan. Brīžam pati interesantākā profesionālā nodarbe – apsvērt, kas no visas šīs notikumu un parādību gūzmas pacelsies virs sava laika dūksnāja un mirdzēs ilgi vai pat mūžīgi.

Paldies kolēģiem Gitai Lancerei, Ilzei Mednei un Dāvim Eņģelim par atmiņas atsvaidzināšanu raksta tapšanas laikā.

Tēmas

Orests Silabriedis

Latvijas Radio 3 "Klasika" programmu vadītājs, žurnāla "Mūzikas Saule" galvenais redaktors, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais redaktors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!