Laika posmu no 2010. līdz 2019. gadam gribētos skatīt kā ietekmju virzienu, attieksmju un notikumu summu, nevis izcelt par subjektīvi labākajiem uzskatītos autorus un spilgtākos darbus; apzināt saistības ar globālajiem kultūras procesiem vai to trūkumu un censties skaidrāk saredzēt to virzienu, kurā pamazām dodamies ar līdzšinējām iestrādnēm. Iekļaut visu desmitgadē notikušo nozīmētu to tikai uzskaitīt, nevis izvērtēt, tādēļ pārskats par 2010tajiem lielā mērā ir spēle ar rakstītājas atmiņu, ļaujot izcelt tikai to, kas dabiskā ceļā saglabājies atmiņā.
Latvijas vizuālajā mākslā šī desmitgade ne vien aizsākās, bet arī pagāja finanšu krīzes režīmā – jā, šobrīd kopumā ir labāk nekā 2009. gadā, taču uzlabojumi ir niecīgi. Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, Latvijas Valsts kultūrkapitāla fondam piešķirtais finansējums tikai tagad ir sasniedzis to apjomu, kāds tas bija 2007. gadā pirms krīzes, taču, ja aprēķinos ņem vērā arī inflāciju un strauji augošo dzīves dārdzību, faktiskais iznākums ir drūms un atpaliek no Igaunijā un Lietuvā atvēlētā kultūras finansējuma divreiz. Vizuālās mākslas nozares specifika ir ļoti cieši saistīta ar finansiālo iespēju kapacitāti, tādējādi mākslas notikuma kvalitāte bieži vien ir atkarīga no materiālu un tehnoloģisko iespēju pieejamības. Māksla diemžēl kļuvusi par dārgu vaļasprieku pat Latvijas atzītākajiem, veiksmīgākajiem māksliniekiem – vai esam gatavi samierināties ar to, ka drīz vien mākslas vērtības radīs nevis talantīgākie, bet finansiāli labāk nodrošinātie autori? Ja mēs, sabiedrība un valsts, esam vienojušies par mākslas nepieciešamību, mums ne vien jāgaida no mākslas mūsu eksistences bagātināšana, bet arī jāmāk pašiem radīt iespējas mākslai pastāvēt, vismaz uz mirkli aizmirstot savas nodokļu maksātāju iedomātās tiesības pieprasīt no mākslas mūsu apkalpošanu.
Māksla un telpa un to abu vajadzības
Pirmās 21. gadsimta desmitgades beigās tika dibinātas un atklātas divas jaunas, nozīmīgas mākslas vietas – Rīgas Mākslas telpa (2008) un "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrs (2009). "Kim?", būdama nevalstiskas biedrības iniciatīva, ir kļuvusi par vienu no vadošajām mākslas institūcijām Latvijā, attīstot laikmetīgās mākslas formu konceptuālisma izpausmes lokālā un starptautiskā līmenī, savukārt Rīgas pašvaldības pārziņā esošās Rīgas Mākslas telpas liktenis diemžēl ir vēl viens apliecinājums "Saskaņas" pārvaldītās Rīgas domes disfunkcionalitātei. Pilsētas tēla spodrināšana ar tās vārdā nosauktu Kunsthalli ir vispārzināma modernās pilsētpārvaldības tradīcija, taču RMT programma pēdējos gados atstāta pašplūsmā, neliekoties ne zinis par šādas vietas iespējām, piemēram, piesaistīt mākslas tūristu plūsmu.
"Kim?" Laikmetīgās mākslas centrs
Jaunu vietu rašanās šajā desmitgadē kopumā bijusi samērā intensīva: piemēram, atklāts Marka Rotko mākslas centrs Daugavpilī, restaurāciju un pārbūvi piedzīvojusi gan Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka, gan "Rīgas birža" un kopējā bilance skaitliski ir drīzāk pozitīva, taču diemžēl kvalitatīva satura ģenerēšana bieži vien tiek atstāta novārtā, it kā pietiktu ar glītām fasādēm vien. Latvijas mākslas ģeogrāfijā katastrofāli trūkst lielapjoma izstāžu telpu, kas ilgtermiņā piedāvātu saistošu, profesionālu mākslas notikumu programmu, uz kuru vērts traukties arī no otras pasaules malas. Mākslas galerijas, kas orientējas uz neliela formāta personālizstādēm, ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas, savukārt diskursīvas tematiskās izstādes visbiežāk notiek ikgadēju festivālu veidā reizi gadā. Martā uz rekonstrukcijas laiku tiks slēgta LNMM izstāžu zāle "Arsenāls", vēl vairāk pasliktinot situāciju. Bez pastāvīgas lielizmēra izstādīšanās iespējas apsīkst arī mākslinieku domāšanas vēriens, ierobežojot sevi mazbudžeta, mazizmēra projektiņos, garāmejošos grupu izstāžu komentāros. Protams, ģenialitātes potenciāls nav izslēgts neviena formāta ietvaros, taču ilgtermiņa ierobežojumi kultivē vienveidību un stagnāciju.
Uz mākslas telpu nepietiekamību konceptuālā līmenī ir reaģējis Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētais festivāls "Survival Kit", sākotnēji iemājojot bankrotējušu veikalu telpās, kurās ļāvās stihiskam radošumam un mākslinieciski neordinārām izdzīvošanas stratēģijām kā patērnieciskā dzīvesveida alternatīvām. Šobrīd "Survival Kit" kļuvis par ikgadēju tradīciju un, mazinoties pirmo gadu radikalitātei, izvēlas vienu no Rīgas pamestajiem namiem, kur rīkot tematisku izstādi, veltītu kādai sociāli politiskai aktualitātei šeit vai citur. Kopš 70. gadiem Rīgā turpina notikt Tēlniecības kvadriennāle, no padomju perioda tradīcijām veiksmīgi transformējoties mūsdienīga festivāla formātā, savukārt Latvijas Mākslinieku savienības rīkotā "Rudens" izstāžu tradīcija diemžēl funkcionē tikai kā pagātnes rēgs. Starptautiska līmeņa mākslas un zinātnes mijiedarbību jau kopš 2000. gada piedāvā ikgadējais RIXC mākslas un zinātnes festivāls, savukārt kā desmitgades jaunpienācēji festivālu žanrā jāizceļ Rīgas Fotomēnesis un Rīgas Fotogrāfijas biennāle, kas pievēršas šobrīd aktuālākajai vizuālās mākslas jomai – fotogrāfijai un dažāda fotogrāfiska attēla praksēm.
Festivālu daudzveidīgais un kvalitatīvais piedāvājums zināmā mērā kompensē pastāvīgu izstāžu vietu trūkumu, taču pilnībā to neatrisina. Viena no desmitgades kulminācijām notika 2018. gadā: tā bija pirmā Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA) – turīgu Krievijas uzņēmēju finansēts, reģionam neierasti liela apjoma mākslas festivāls ar pasaules mēroga mākslas slavenībām. Neņemot vērā pašpozicionēšanās problēmas un biznesa domāšanā balstīto retoriku, šis noteikti ir institucionālās attīstības ziņā spilgtākais desmitgades notikums, kas spēcīgi sašūpoja vietējo mākslas vidi un radīja nevajadzīgi asu polarizāciju starp biennāles atbalstītājiem un kritiķiem. To veicināja arī biennāles asā reakcija uz jebkāda veida kritiku un izjautāšanu. Ja vecākās paaudzes mākslas pārstāvji aicināja baudīt pasākuma vērienu, tad jaunākā paaudze izturējās piesardzīgāk un aizrādīja par rīkotāju bieži vien šovinistisko attieksmi. Manai privātajai gaumei pirmās RIBOCAs izstādes kopējā koncepcija šķita pārlieku vienkāršota, izskaistināta un apzināti izvairīga no kontroversiāliem tematiem, turpinot to pašu estētiskās mērenības ceļu, kas raksturīgs lokālajai mākslas videi arī pirms RIBOCAs. Taču cerams, ka sākotnējās vētras būs norimušas un otrā RIBOCAs versija šogad ļaus piedzīvot konceptuāli rūpīgāk noslīpētu mākslas piedzīvojumu bez arogances pret vietējo mākslas vidi.
Apmeklētāji RIBOCAs izstādē kādreizējā Bioloģijas fakultātes ēkā.
Laimetīgās mākslas muzeju nedienas
Viena no centrālajām mākslas tēmām publiskajā telpā bijusi Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja neesamība. Šī neesamība pati par sevi ir folklorizējusies un kļuvusi par kultūras fenomenu, kuram nerimstoši pievērsta sabiedrības uzmanība. Tiesa, pirms dažiem gadiem Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs jau šķita gandrīz ar roku aizsniedzams. 2014. gadā Borisa un Ināras Teterevu fonds un labdarības fonds "ABLV Charitable Foundation" parakstīja nodomu protokolu ar LR Kultūras ministriju par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveidi un attīstīšanu, 2016. gadā tika izvēlēts arhitektūras projekts, saņemta būvatļauja, un 2021. gada 18. novembrī tika plānota muzeja atklāšana. 2018. gada sākumā tika pasludinātas sankcijas pret ABLV atklātajām naudas atmazgāšanas shēmām un notika bankas darbības apturēšana. Apstājies arī darbs pie muzeja izveides. Diemžēl atklātas diskusijas par šo lēmumu mākslas vidē nav notikušas, taču negribas piekrist, piemēram, "Re:baltica" žurnālistu savulaik izteiktajiem apgalvojumiem, kuros kultūras darbinieki tika pozicionēti kā naivi muļķīši, kas gatavi pievērt acis uz jebkādām nelikumībām, lai tiktu pie ilgi kārotā muzeja. Sarunas par mākslas finansēšanas ētisko pusi pie mums lielākoties bijušas tikai aizkulišu vai sociālo tīklu līmenī, un šķiet, ka lielākajā daļā mākslas profesionāļu valda samierniecisks noskaņojums, attaisnojot neētiska biznesa iesaisti mākslas mecenātismā.
Par to būtu jāspēj daudz vairāk runāt atklāti, taču negribētos arī aroganti vainot samiernieciskos "acu pievērējus" – nepastāvot ne aktīvi ieinteresētam mākslas tirgum, ne mākslas jaunrades atbalstam no valsts puses, mākslas profesionāļiem bieži vienīgās iespējas ir sadarbība ar ētiski apšaubāmas izcelsmes finansējumu vai nerealizēšanās vispār. Mākslas sistēmas atkarība no privātā mecenātisma, protams, ir globāla sērga, un arvien pieaugošo sociālo nevienlīdzību, turīgā sabiedrības slāņa milzīgo varu pār sociālajiem, ekoloģiskajiem, politiskajiem procesiem laikmetīgās mākslas pasaules glamurizētā, ar varas mitoloģiju apaudzētā hierarhija atspoguļo daudz spilgtāk nekā citas kultūras jomas. Taču arvien skaļāki kļūst mākslas profesionāļu iebildumi pret biznesa ietekmi uz mākslas pasaules procesiem, un ir novēroti vismaz daži veiksmīgi protestu iznākumi, kas likuši ietekmīgām pasaules mākslas institūcijām pārtraukt sadarbību ar ētiski apšaubāmu biznesu pārstāvošiem sponsoriem.
Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projekta vizualizācija
Otra Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja iecere arī finansiāli saistīta ar privāto finansējumu un azartspēļu biznesu, kas pieder lielākajam Latvijas mākslas mecenātam Jānim Zuzānam. Īpaši nepārspīlējot, var apgalvot, ka bez Zuzānu pāra atbalsta nebūtu iespējama vismaz puse no Latvijas mākslas notikumiem, aptverot gan izstādes, gan mākslas pētniecību, – viņu ieguldījums Latvijas kultūrā ir milzīgs. Arī Zuzānu mākslas darbu kolekcijas apmērs un kvalitāte konkurē ar valsts pārziņā esošo LNMM krājumu, un kā miniatūrs Zuzānu kolekcijas muzejs 2011. gadā tika atvērts Mūkusalas mākslas salons. Tajā tematiskas kolekcijas izstādes mijas ar laikmetīgās mākslas aktualitātēm, piedāvājot samērā izsvērtu un kvalitatīvu programmu. Paralēli tika dibināts fonds "Mākslai vajag telpu" (priekšsēdētājs Jānis Zuzāns) ar mērķi "panākt modernās mākslas muzeja izveidi Rīgā". Šis fonds ar dažādām akcijām pilsētvidē centās pievērst uzmanību muzeja neesamībai kā nozīmīgai Latvijas sabiedrības problēmai. Labo ieceri diemžēl sabojājis publisko aktivitāšu un retorikas infantilisms, piemēram, milzu gliemežu izvietošana pilsētā vai fonda nosaukumā ietvertais didaktiskais tonis – diskusijas par muzeja saturu un formātu bijušas sekundāras attiecībā pret uzstādījumu "vajag telpu". Nākamgad Mūkusalas Mākslas salons kļūs par daļu no laikmetīgās mākslas centra "Zuzeum", kurš, kā var nojaust, pildīs privātā laikmetīgās mākslas muzeja funkcijas un tiks atvērts 2020. gadā. Šobrīd iepazīstoties ar "Zuzeum" mājaslapā sniegto informāciju, pamanu, ka mājaslapā kā lietošanas valoda norādīta angļu valoda, latviešu valoda un "akadēmiskā" valoda. Ar jociņu par "akadēmisko" valodu kā atsevišķu saziņas formu kārtējo reizi tiek marginalizēti mākslas profesionāļi un izsmieta vēlme par mākslu spriest tajās kategorijās, kas nav izklaides industrijas vērtības, – apmeklētība, pieejamība, vienkārša saprotamība. Cerams, ka muzeja satura izveidē netiks pieļauta tik klaja tīksmināšanās par antiintelektuālām vērtībām – to šajā populisma uzplaukuma desmitgadē mums bijis pietiekami.
Diemžēl vizuālā māksla ir joma, ko arvien vairāk pārņem t. s. zombijkapitālisms, biznesmeņi, reklāmisti, sabiedrisko attiecību speciālisti un viņu profesionālajā pieredzē balstītais redzējums par mākslas nozīmi sabiedrībā. Protams, arī literatūra, kino un teātris ir atkarīgi no pirktspējas, apmeklētības un popularitātes klikšķu izteiksmē, taču vizuālajā mākslā šo pragmatisko kritēriju vara ir sevišķi liela, pamazām notrulinot arī citu vērtību pašregulācijas mehānismus, kam būtu jāizfiltrē liekais un kaitnieciskais. Māksla un bizness var sadzīvot arī savstarpēji pozitīvi papildinošās attiecībās, taču mākslas saturs nedrīkst būt atkarīgs no finansiālo labvēļu gaumes, gluži tāpat kā, piemēram, farmācijas biznesa intereses nedrīkst noteikt likumdošanu, kas attiecas uz veselības aprūpes nozari. Šāds salīdzinājums pārspīlēts var šķist tikai tiem, kas mākslā redz nedzīvu, mākslīgu konstrukciju, jo skaidri zināms, ka dzīvs organisms ir ļoti cieši saistīts ar apkārtējās vides radītajām noteikumu sistēmām un vispārējiem apstākļiem.
Ar tā dēvēto disneyfication sirgst arī citas mākslas iestādes, bet, cerams, tā izrādīsies pārejoša parādība. Pamazām Rīgā rodas un attīstās mākslas vietas, kas konsekventi distancējas no mākslas meinstrīma parādībām un koncentrējas uz jaunu formu izziņu, nevis izdabāšanu publikas gaumei (galerijas "427", "Low", tagad arī Rīgas cirka ziloņu staļļa telpas). Vairākas jaunas mākslas telpas radušās kā citu vietu funkcijas papildinošas, piemēram, jaunuzcelto koncertzāļu izstāžu telpas vai Dubultu Mākslas stacija. Laikmetīgajā mākslā starpstāvokļi un starptelpas ir allaž aktuāla tēma, caur ko tiek meklētas jaunas saskarsmes iespējas starp dažādām mākslām un vēl dažādākām auditorijām. Tomēr ilgtermiņā būtu nepieciešams attīstīt mākslas ģeogrāfijas autonomiju, pašpietiekamību – tā nav tikai dekoratīva citu iestāžu piedeva, pie kuras pakavēties starpbrīdī. Emancipācijas sakarā priecē Latvijas performances mākslas attīstība, kas beidzot notiek neatkarīgu akciju formā, nevis tikai kā izstāžu atklāšanas atrakcijas.
Hardija Lediņa un Jura Boiko romānam "Zun" veltītā Latvijas Mākslas akadēmijas studentu kopizstāde galerijā "Low"
Nesen dibinātas arī jaunas komerciālas ievirzes galerijas, piemēram, "Look" un "Careva", padarot daudzveidīgāku, jauneklīgāku Latvijas mākslas tirgus piedāvājumu, kurā līdz šim dominējuši atzīti, autoritāri mākslas klasiķi. Šo galeriju darbība vēl bijusi pārāk neilga, lai izdarītu plašākus secinājumus, taču būtu jauki pārvarēt komerciālās mākslas "birku" un pietuvoties tai intelektuālajai elegancei, ar kādu veiksmīgi darbojas Lietuvas galerija "Vartai" vai Igaunijas "Temnikova & Kasela" galerija, komerciālo vērienu sabalansējot ar nopietnu attieksmi pret mākslas intelektuālajām dimensijām.
Vēl daži atslēgvārdi
Publiskajā retorikā arvien aktīvāk tiek aizstāvētas mākslas tiesības uz dažādību, izpausmes neierobežotību un brīvību, taču vienlaikus mākslas sabiedrībā ne mazāk aktīvi notiek pakļaušanās nerakstītiem uzvedības un domāšanas noteikumiem, pareizajām tēmām un attieksmēm. Arī politiskajā līmenī dekādes atgriešanās pie konservatīvām vērtībām un populisma rada jautājumus par mākslas nepieciešamību būt vārda un izpausmes brīvības pusē. Attiecības starp mākslu un tās spēju stāstīt stāstus kļuvušas visnotaļ saspīlētas. Tendence mākslinieciskos žestus konvertēt atslēgvārdos, kas var būt gan slavenu kuratoru vai institūciju nosaukumi, gan modīgi parādību termini, liek arī mākslai kļūt funkcionālai un ilustratīvai, mazinot tās pašvērtību. No vienas puses, interneta un sociālo tīklu radikāli pārveidotā ikdienas informācijas telpa devusi iespējas daudz plašākām izteiksmes iespējām, no otras puses, tas lielu daļu publisko izpausmju padarījis birokrātiski vienveidīgas un iepriekš paredzamas – mūsu sociālo tīklu identitātes ir neticami līdzīgas gan individuālos gadījumos, gan runājot par institūciju un uzņēmumu oficiālo "kontu" saturu. Tas rezultējies nogurdinošajā tendencē radīt mākslu, kas uzdod jautājumus, nevis cenšas sniegt brašas atbildes, un arī mākslinieka loma arvien biežāk līdzinās novērotāja, reportiera, komentētāja statusam bez aktīvas nostājas un individuāla problēmu redzējuma.
2010to gadu posmā sadzīvojot daudzām un dažādām paaudzēm, svarīgāk šķiet uzsvērt nupat jaunpienākušos. Būtiski, ka tieši jauno sieviešu mākslā redzami visspilgtākie robežu pārkāpšanas mēģinājumi, rotaļāšanās ar formas un satura iespējām, izaicinot arī sabiedrības priekšstatus par mākslu. Margrieta Griestiņa, Mētra Saberova, Amanda Ziemele, Līga Spunde, Ance Vilnīte, Vika Eksta jau savos pirmajos pieteikumos demonstrējušas neatkarīgu māksliniecisko domāšanu, drosmīgi paplašinot izteiksmes līdzekļu klāstu un tēmu loku. Tiesa, klaja dzimumu disproporcija tika novērota Purvīša balvas finālistu listēs – māksliniecēm tajās izdevies iekļūt pavisam reti. Taču tieši pagājušajā gadā manāmas pozitīvas izmaiņas – Purvīša balvu 2019 saņēma māksliniece Ieva Epnere un Latvijas paviljonu Venēcijas mākslas biennālē veidoja Daigas Grantiņas personālizstāde "Saules suns", kļūstot par pirmo sievietes veidoto solo projektu Latvijas dalības vēsturē. Feminisma mākslas teorētisko un praktisko izpausmju emancipēšanā liela nozīme bijusi Janas Kukaines un Rasas Jansones kopīgajiem un atsevišķajiem projektiem, pamazām attīrot priekšstatus par feminisma mākslu no nevajadzīgiem stereotipiem un vecišķiem aizspriedumiem.
Ievas Epneres izstāde "Dzīvo atmiņu jūra" Laikmetīgās mākslas centrā "Kim?"
Kā svarīgs jauninājums jāmin kuratoru studiju programmas izveide Latvijas Mākslas akadēmijā, ļaujot cerēt uz profesionālāku mākslas attīstību pārskatāmā nākotnē. Priecē arī kuratora Kaspara Vanaga atgriešanās Latvijas mākslas telpā, organizējot pētnieciski vērienīgas izstādes, kas nezaudē konceptuālu niansētību un domas izsmalcinātību ("Tev ir pienākušas 1243 ziņas" LNMM, "Šķērssvītra: starp normatīvo un fantāziju" "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā u. c.). Arī Solvitas Kreses kūrētās izstādes "Re:visited", "...lai gadījums kļūtu par notikumu..." (abas Rīgas Mākslas telpā) palikušas atmiņā kā spilgti mākslas notikumi, kas paceļas krietni pāri ierastajam izstāžu satura līmenim Latvijā. Jaunu, atvērtu, ar globālajiem mākslas procesiem saistītu redzējumu pauž jaunā kuratoru paaudze, kas ienākusi 2010tajos un ienesusi jaunus spēles noteikumus mākslas darba un skatītāja attiecībās, – Zane Onckule, Inga Lāce, Maija Rudovska, Šelda Puķīte, Kaspars Groševs. Izcili ir arī Ievas Astahovskas pētniecisko izstāžu projekti, senākās un nesenākās mākslas norisēs atklājot to daudzšķautņaino sarežģītību un ierakstot Latvijas mākslas parādības plašāku Austrumeiropas reģiona norišu kontekstā.
Tomēr kopumā mākslas teorētiķu, kuratoru un pētnieku iesaiste mākslas procesos šķiet pārāk vāja. Esam vienīgā kultūras nozare Latvijā, kurai vairs nav sava neatkarīgā specializētā medija, tātad nepastāv telpa, kurā attīstīties mākslas profesionālajam diskursam. Tā nav lieka greznība, ja vienojamies par mākslas radīšanu kā intelektuālu nodarbi – neeksistējot regulāras, intensīvas profesionālās refleksijas iespējām, daudz lēnāk un aklāk attīstās arī mākslas procesi. Nupat Normunda Naumaņa naktī tika runāts par mākslinieka un kritiķa attiecībām kā par iņ un jaņ līdzvērtīgu simbiozi, taču uz vizuālās mākslas sfēru, kurā valda diezgan neiecietīga attieksme pret pētnieku un kritiķu ieguldījumu, šo simbolu īsti nevar attiecināt. Mākslinieka darbs ir mākslas procesa pamatšūna, par to šaubu nav, taču bez neatkarīga, intelektuāli spēcīga, apsviedīga pētnieku un kuratoru "aparāta", kas mediē, kontekstualizē un paplašina mākslas darba emocionālo un idejisko telpu, mūsdienu globālajā, uz apriti un tīklošanos balstītajā sistēmā bieži vien pazūd arī mākslinieka ieguldījums. Starp citu, 2018. gadā MoMAs (Ņujorkas Modernās mākslas muzeja) izdotajā Austrumu un Centrālās Eiropas mākslas teorijas antoloģijā Latvija ir vienīgā valsts, kas šajā grāmatā nav pārstāvēta. Lūk, vēl viena joma, kurā esam līderi ar mīnusa zīmi. Vai nav mazliet par daudz?
1