Viena no īpatnējākajām tēzēm Latvijas iekšpolitikas aprakstā ir apgalvojums, ka trīs augstākie amati varas hierarhijā jāieņem dažādu partiju virzītiem cilvēkiem. Īpatnēja šī tēze ir tādēļ, ka tā vienlaikus runā par uzticēšanos un neuzticēšanos demokrātijas procedūrām.
Jāatgādina – tēze aktualizējās aizvadītā gada nogalē, kad iezīmējās iespēja, ka nākamo Ministru kabinetu varētu vadīt ZZS, nevis "Vienotības" pārstāvis. Un tad – pauda tēzes aizstāvji – viena politiskā spēka kontrolē būtu gan Valsts prezidenta, gan premjera postenis (Saeimas priekšsēdētājam paliekot cita, šobrīd Nacionālās apvienības, ziņā).
Tātad kādēļ manā ieskatā šī tēze ir saturiski pretrunīga?
No vienas puses, tā saka, ka mums ir reāli konkurējošas, cita citu uzraugošas politiskas partijas ar atšķirīgu, pietiekami skaidri definētu ideoloģiju. Burvīgi. Tomēr nez kādēļ vairumā gadījumu sabiedrība domā tieši otrādi – ka lielu atšķirību starp partijām nav, ka "vārna vārnai acīs neknābs" un līdzīgos izteicienos ietērpti vērtējumi. Savukārt, ja būtiski atšķirību starp partijām nav, kāds ir pamats domāt, ka tās, par saviem uzskatot minētos trīs posteņus, patiešām rīkosies kā sargsuņi valsts interešu vārdā? Līdzšinējā pieredze šādu pamatu nedod.
Proti, ir bijusi nepubliska burkšķēšana vai konstruktīvi (bez ironijas) centieni kaut ko koriģēt: piemēram, kad eksprezidents Bērziņš (ZZS) Krimas krīzes laikā – ārlietu ministra un citu "Vienotības" politiķu ieskatā – nepauda pietiekami skaidru nostāju. Savukārt grūti ir iedomāties par agresīvāku mijiedarbību – kādu lēmumu bloķēšanu, piemēram. Līdz ar to es pārāk nepaļautos uz tēzē iekļauto "varas dalījumu" kā garantiju, ka Latvijas politiskā vadība nepieņems kādus apšaubāmus lēmumus. Turklāt nevajadzētu arī pārspīlēt – Latvijas situācijā neizbēgamo koalīcijas valdību apstākļos – iespējas, ka kāda no trim amatpersonām kaut kā principiāli nesaskaņoti rīkosies. Kāda no šīm amatpersonām var, vienkāršoti izsakoties, kaut ko publiski sarunāt vai starptautiski, pieņemsim, izgāzties, bet ne jau post factum nostādīt citus politiskos spēlētājus neatgriezeniska lēmuma priekšā.
Pats posteņu "proporcionālas" sadales jēdziens kā tāds ir dīvains. Tātad mums ir trīs posteņi. Kas notiek, ja koalīciju veido divas partijas? Kam tiek "trešais krēsls"? Un ko darīt, ja koalīcijā ietilpst četri politiskie spēki? Kas notiek, ja Valsts prezidenta postenī ir partijas X virzīts cilvēks un pēc kāda laika šī pati partija X iegūst vislielāko pārstāvniecību Saeimā? Premjera postenis jāliedz tāpēc, ka "nepienākas"? Cik stabila būs šāda valdība?
Tomēr – atgriežoties pārdomu sākumposmā – tēze tātad uzrāda zināmu uzticēšanos partijām kā pilnvērtīgiem politikas dalībniekiem: konkurentiem. Lai tā būtu.
Tajā pašā laikā bažas par posteņu "neproporcionālas" sadales kaitīgumu apliecina neuzticēšanos demokrātiskajām procedūrām. Proti, ja vien valstī notiek godīgas vēlēšanas, ja šajā valstī ir neatkarīga tiesu un iekšlietu sistēma, tad kur gan ir risks, ja viena partija kontrolē lielāku varas "pīrāga" daļu? Ja sastrādās kaut ko pretlikumīgu, dabūs pa nagiem, ja vēlētāji vilsies, nākamajā vēlēšanu ciklā zaudēs savas pozīcijas. Acīmredzot tēzes aizstāvji šīm it kā pašsaprotamajām sakarībām īsti neuzticas (cits jautājums, pamatoti vai ne).
Nevarētu teikt, ka šīs debates būtu raksturīgas tikai Latvijai, tomēr citviet tajās nav jūtama tāda nervozitāte. Ja kāda partija – vienalga, Francijā, Lielbritānijā vai Polijā – vēlēšanās iegūst tik daudz balsu, ka var iztikt bez koalīcijas partneriem, tad šī partija nosaka dienaskārtību lielākajā politiskā spēles lauka daļā. Šīs partijas oponenti viebjas un, kā saka, gaida nākamās vēlēšanas. Trauksmes "sarkanās lampiņas" iedegas tikai tad, ja uzvarējusī partija sāk, prasti runājot, likt savus cilvēkus arī attiecīgās valsts konstitucionālajā tiesā, specdienestu vadībā, masu mediju uzraugā utt.
Līdz ar to šajā tekstā aplūkotā tēze, iespējams, liecina arī par to, ka Latvijā ir ļoti sašaurināta varas telpa. Tas ir, pēc tēzes aizstāvju domām, citi varas atzari (ierēdniecība, jau minētās tiesas utt.) nespēj būt pilnvērtīgs pretsvars tai varai, kas tiek īstenota ar valdības un parlamenta starpniecību. Un atkal – vai tā tiešām ir, lai paliek katra šī teksta lasītāja ziņā; runa vienkārši ir par to, kā noteikta sabiedrības daļa uztver varas mehānismus valstī.
Prasība ievērot "proporcionalitāti" amatu sadalē arī citādi liecina par to, ka mēs varas pārstāvjus uztveram, ja tā var teikt, ļoti statiski. Respektīvi, mēs it kā pieņemam, ka konkrētais indivīds neveido citas korporatīvās lojalitātes grupas, ka viņš teju vai visa mūža garumā ir "pielaulāts" savai iepriekšējai lojalitātes grupai. Noteiktas saites, iespējams, saglabājas, tomēr mani personīgie novērojumi par amatpersonām "pirms" un "pēc" (piemēram, pusotra divu gadu laikā pēc stāšanās amatā) vedina domāt, ka "čomi" mainās un galu galā cilvēkam dažkārt rodas vienkārši cita atskaites sistēma. Priekšstats par nemainīgo lojalitāti, iespējams, izriet no pārliecības, ka politika Latvijā ir kaut kas mafiozai struktūrai ļoti līdzīgs. Domāju, tas ir pārspīlējums. Ne tik daudz tāpēc, ka pašiem varas īstenotājiem tas būtu kaut kā īpaši nepieņemami, cik tādēļ, ka vairums no viņiem ir plašā nozīmē apbrīnojami konjunktūristi.
0