Publiskās telpas nepārprotamais fokuss uz tuvākajos mēnešos gaidāmo cīņu par varu Rīgas domē rada iespaidu, ka Latvijā nozīmīga ir tikai viena pašvaldība.
Rīgas loma naudas plūsmu ceļos un neceļos šajā valstī, protams, ir nenoliedzama. Galvaspilsētas statuss objektīvi nozīmē pastiprinātu uzmanību tam, kā Rīgā pilsētas politiskās pārvaldības līmenī tiek risināti, piemēram, kopienu sadzīvošanas jautājumi. Un tomēr tas nenozīmē, ka pašvaldību vēlēšanas ārpus Rīgas ir mazāk nozīmīgas. Lūk, daži apsvērumi.
No iekšējās drošības un sabiedrības noskaņojuma viedokļa ne mazāk būtiski par vēlēšanu iznākumu Rīgā ir tas, kādi politiskie spēki ir pie varas, vai, precīzāk sakot, kāda ir to reālā rīcība Latvijas austrumu pierobežas pašvaldībās vai, piemēram, Daugavpilī. No šī viedokļa, manuprāt, lielāka atsvešinātība no Latvijas valsts šajos pierobežas novados nav nenozīmīgāka par noskaņām daļā rīdzinieku.
Ja rīdzinieks (t.sk. Rīgā strādājoši plašsaziņas līdzekļi) vēlēšanas citās pašvaldībās uzskata par mazsvarīgākām, tas nozīmē, ka šādi, droši vien pašam to neapzinoties, viņš uzskata: kaut cik jēdzīga ekonomiskā aktivitāte tāpat ir un būs tikai galvaspilsētā. Līdz ar to tiek arī pieņemts, ka cilvēki no citām pašvaldībām turpinās pārcelties uz Rīgu vai ārpus Latvijas. Ja savukārt kādu šādas iespējas nesajūsmina, tad jāsaprot, ka arī šo "visu citu" pašvaldību vadītāji var ietekmēt – dažādos virzienos – ekonomisko aktivitāti šajās pašvaldībās, līdz ar to ir svarīgi, kādi ļaudis tiek ievēlēti. Ja tomēr tas neliekas svarīgi, tad nav jēgas arī vaimanāt par novadu "iztukšošanos" un no tās savukārt izrietošajām problēmām valsts līmenī.
"No Rīgas skatoties", iespējams, mēs neapzināmies, cik lielā mērā dabas un kultūras mantojuma resursi (lietosim šo piezemēto apzīmējumu), ar kuriem mēs lepojamies un kurus uzskatām par svarīgiem, ir atkarīgi no konkrētās vietvaras jēdzīgas saimniekošanas. Citiem vārdiem sakot, pat ja vadāmies no pašu rīdzinieku savtīgajām interesēm, pašvaldību vēlēšanām ārpus galvaspilsētas ir nozīme.
Pieņemu, ka t.s. nacionālā līmeņa partijām aina izskatās atšķirīgi. Ja partija X gūst labus rezultātus pašvaldībās ārpus Rīgas, tā labprāt demonstrē Latvijas karti ar partiju simbolizējošās krāsās ietonētiem "pleķiem", kas vizuāli it kā norāda uz šīs partijas ietekmīgumu. Te gan ir problēma (un partijas to apzinās) – daudzās pašvaldības valdošo kombināciju veidotāji ir tik, izteiksimies pieklājīgi, situatīvi, ka vai nu krāsas var vairākas reizes nomainīties arī periodā starp vēlēšanām, vai arī partijas līderiem Rīgā liela ieguvuma no "pleķiem" nav (kā piemēru var minēt Jūrmalu). Līdz ar to zināma paviršība attiecībā uz pašvaldību vēlēšanām "ārpus Rīgas" no partiju viedokļa ir saprotama. Un, vadoties pēc šīs loģikas, cīņas vērtas ir tās pašvaldības, kurās vietvaru vēlēšanu rezultātam ir nozīme politiskā PR kontekstā. No veselā saprāta viedokļa tas nav īsti jēdzīgi, bet, piemēram, ja "Vienotībai" gluži labi veiksies reģionos ārpus Rīgas, bet galvaspilsētā rezultāti būs draņķīgi, tas tiks interpretēts kā priekšpēdējā vai pēdējā nagla partijas "zārkā". No šī simboliskā viedokļa plūkšanās ir to vērta Ventspilī: ja Lemberga oponentiem izdosies iegūt vairāk vietu domē nekā iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās, to varēs interpretēt kā šī cilvēka ietekmes mazināšanos, kas oponentiem būtu noderīgi arī "Rīgas gaiteņos". Neesmu pārliecināts, ka "Saskaņai" varas iegūšana Daugavpilī nestu tiešus labumus, toties simboliskus gan.
Zināmā mērā tikpat simboliski būs "ārpus Rīgas" vēlēšanu rezultāti t.s. mazajām Saeimā pārstāvētajām partijām. Piemēram, skaidrs, ka Latvijas Reģionu apvienības ietekmi Saeimā labi rezultāti pašvaldību vēlēšanās nepalielinās, tomēr tā būs zīme, ka apvienība saglabā zināmu potenciālu parlamenta vēlēšanu kontekstā vai, rupji sakot, nav reducējusies līdz Mārtiņa Bondara retorikas talantiem.
Tātad veidojas nedaudz pretrunīga aina: iedzīvotājiem, t.sk. Rīgas, pašvaldību vēlēšanas arī ārpus galvaspilsētas ir nozīmīgs politisks notikums, bet t.s. nacionālā līmeņa partijām rezultāts ir svarīgs tikai dažās pašvaldībās. Tiesa, partiju līderi nevar gluži ignorēt reģionālo nodaļu intereses, kas izpaužas kā a) pilnīgi attaisnota norādīšana uz reģionu nozīmi valstij (skat. teksta sākumu), b) nodaļu aktīvāko dalībnieku individuālās ambīcijas/pašsaglabāšanās instinkts (partijas X "vietējie" cilvēki nebūt nav sajūsmā par iespēju, ka viņu izredzes vietvaras līmenī var ietekmēt partijas X darbība parlamentā vai valdībā). Līdz ar to, lai gan saturiski ne sevišķi saistošs, t.s. nacionālā līmeņa partiju līderiem pašvaldību vēlēšanu periods ir diezgan nervozs laiks, gandrīz tikpat trauksmains kā parlamenta vēlēšanas, kad debates ar dārgajiem partijas biedriem par to, kurš tiks iekļauts "listēs" un ar kādu vietu, var sagādāt sirmus matus mēneša laikā.
Īsi sakot, pašvaldību vēlēšanas ir interesants posms tiem, kuri interesējas par politiskajām partijām kā struktūrām.
Vai pašvaldību vēlēšanas šogad atšķirsies no citām, iepriekšējām? Jāatzīst, pats esmu savulaik paudis viedokli, ka cīņu saasinās apjausma – šogad ievēlēto vietvaru pilnvaru posms būs pēdējais, kad vietvaras var rēķināties ar tādiem Eiropas Savienības finanšu resursu apjomiem, pie kādiem Latvija paguvusi pierast. Tā teikt, pēdējā iespēja. Šobrīd šī tēze, lai gan tajā saglabājas zināma loģika, šķiet pārāk vienkāršota. Toties ir parādījies papildu faktors.
Tradicionāli tiek teikts, ka pašvaldību vēlēšanas ir par "saimnieciskiem, ne ideoloģiskiem jautājumiem". Tā arī lielā mērā ir bijis, tomēr 2017. gada īpatnība, šķiet, ir tā, ka kandidātiem būs ne tikai jāspēkojas "saimnieciskos jautājumos", t.i., versijās par noteikta naudas apjoma pārdali un spēju šo apjomu palielināt, bet arī jāatbild uz jautājumiem, ko konkrētās vietvaras situācijā nozīmē valdības uzsāktās izmaiņas izglītības un daļēji arī veselības aprūpes sistēmā. Tie, protams, nav "ideoloģiski" jautājumi, tomēr tā ir tematika, kas "izlec" no debatēm par to, kurš labāks "saimnieks", neatkarīgi no tā, ko "tajā Rīgā" dara. No šī viedokļa nedaudz amizanti, ka pat izteikumos, kas jau izskanējuši Rīgas sacensību kontekstā, sacensību dalībnieki un viņu uzrunātā publika it kā dzīvo ārpus valdības uzsāktā un iecerētā. Iepriekš paustais nenozīmē, ka Kučinska valdība būtu reformu kabinets – tā vairāk ir apstākļu sakritība, ka ir nojausma par kritiskās robežas sasniegšanu, ja tā var teikt, lielajos politiskajos blokos, par to, ka "aizmocīt" status quo vēl divus trīs gadus nākotnē nevarēs, attiecīgi kaut kādas izmaiņas būs. Turklāt apzīmējumā "kaut kādas" ietvertā neskaidrība tieši rada iemeslu prasīt no "saimniecisko jautājumu" risinātāju – vietvaru vadītājiem – viedokli par "tur, Rīgā" notiekošo. Situācijas apraksts var likties slēpti ironisks, tomēr patiesībā būtu tikai loģiski, ja vietvarai ārpus Rīgas būtu sava attieksme pret šiem t.s. lielās politikas jautājumiem.
0