Recenzija
19.05.2016

Latviešu komponistu mūzika līdzās Māleram

Komentē
0
Saglabā

Strauji tuvojoties sezonas noslēgumam, cits pēc cita izskan pēdējie šī pavasara koncerti Lielajā ģildē. Ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas gadadienu 2016. gada 4. maijā sakritis orķestra "Rīga" sezonas noslēguma koncerts – un šajā programmā tad nu arī ietverti latviešu autoru darbi. Orķestris un tā mākslinieciskais vadītājs Valdis Butāns atcerējies par Romualda Jermaka astoņdesmit piecu gadu jubileju, līdztekus tam repertuārā iekļauta Georga Pelēča mūzika, bet Selga Mence uzrakstījusi jaundarbu pūtēju orķestrim, solistiem un korim. Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim savukārt pēdējās koncertsezonas izskaņa vēl bija gaidāma, taču 7. maija programma izskanēja ar sevišķu vērienu, Andra Pogas vadībā atskaņojot Gustava Mālera 6. simfoniju. Turpat arī Gundara Pones vokāli simfoniskais cikls "Četri mīlas temperamenti", un diriģenta intuīcija izrādījās precīza – izcilā latviešu komponista mūzikas valoda un pasaules skatījums pārsteidzoši krāšņi sabalsojās ar Mālera daudzslāņaino vēstījumu. Un arī trīs dienas iepriekš Lielajā ģildē varēja piedzīvot mākslinieciski spilgtus brīžus.

Andris Poga sola, ka nākamajā sezonā klausītāji dzirdēs Georga Pelēča klavierkoncerta pirmatskaņojumu, savukārt Valdis Butāns – ka komponista septiņdesmitgadē viņa daiļradei pienācīgu vērību veltīs arī orķestris "Rīga". Katrā ziņā Georgs Pelēcis joprojām ir radoši aktīvs, viņa svīta orķestrim tapusi 2014. gadā, un 4. maija koncertā mūziķi to atskaņoja pirmo. Šis opuss bija tieši tāds, kādu parasti no autora var sagaidīt, – optimistiska, vitāla un konsonanta mūzika; tiesa, Georga Pelēča pārliecība, ka neviens motīvs nav par naivu un bērnišķīgu, lai to nevarētu izmantot, ne vienmēr raisa sajūsmu, taču pūtēju orķestrim radītais četrdaļu cikls uzmanību pievērsa arī ar interesantākas groteskas mirkļiem, un galu galā šī svīta tīri labi atbilda profesionāliem žanra kritērijiem. Mūzikas izteiksmes līdzekļu kontrasti bija, tēlu pretstatījumi – tāpat, un arī par formas noapaļotību nenācās šaubīties. Īpašus pārsteigumus neizsauca arī orķestra un diriģenta veidotā interpretācija. Komponista dotās iespējas pūšaminstrumentiem muzicēt gan soloepizodēs, gan dažādās ansambļa grupās orķestra mākslinieki izmantoja visai veiksmīgi, diriģents bija izvēlējies atbilstošu temporitmu un dinamiskās gradācijas, bet īsti noslīpēts lasījums tomēr palika neīstenots.

Koncerta saistošākā daļa pienāca ar Romualda Jermaka "Sinfonia concertante" solistu ansamblim un pūtēju orķestrim. Jermaka daiļradē dažādu žanru paraugu, tostarp lielas formas darbu, netrūkst – komponists astoņdesmit piecu gadu vecumā var atskatīties uz aptuveni tūkstoš skaņdarbiem, un šķiet, ka viņš, tāpat kā Georgs Pelēcis, savu radošo darbību plāno vēl tikai turpināt, taču Valda Butāna un orķestra "Rīga" atradums priecēja sevišķi. Romualda Jermaka brieduma gadu periodā tapusī "Sinfonia concertante" radīta 1977. gadā, atsaucoties uz Francijas brauciena laikā izteikto toreizējā orķestra vadītāja Gunāra Ordelovska aicinājumu, taču Mendeļa Baša diriģēto pirmatskaņojumu uzņēma diezgan vēsi, un tā arī šī partitūra pēc tam palika arhīvu plauktos. Izrādās, gluži nepelnīti – Jermaka "Sinfonia concertante" pieder pie komponista spilgtākajiem un laikmetīgākajiem darbiem, kur trijdaļu cikla ietvaros raksturu spriegums apvienojas ar emocionālu dzīvīgumu, bet harmoniskā ekspresija un melodisko motīvu iezīmīgums – ar ritma lokanību un mērķtiecīgi veidotu formu. Un šeit gluži labi var arī iztēloties, ka komponistu darba tapšanas laikā iedvesmojuši Francijas iespaidi, jo šīs partitūras stils visvairāk atgādina franču "Sešinieka" mūzikā dzirdamo elegances un izaicinājuma sintēzi. Saprotams arī, kādēļ "Sinfonia concertante" toreiz atskaņotāju repertuārā pavīdēja un pazuda – acīmredzot pūtēju orķestriem tai laikā šis opuss šķita pārāk avangardisks –, un vienlaikus jāatzīst, ka komponists šeit tomēr nav pilnībā ticis galā ar solistu grupas un orķestra diferenciāciju: sešu soloinstrumentu vidū īpaši izcēlās flautas un trompetes kolorītās partijas, kamēr, piemēram, klarnete un saksofons skaņuraksta virmojumā pazuda gandrīz pavisam. Tāpat interesanti būtu uzzināt, kā skanēja "Sinfonia concertante" pirmatskaņojums 1978. gadā Rīgas pilī salīdzinājumā ar pēdējo lasījumu Lielajā ģildē – Valdis Butāns un orķestris sadarbībā ar solistiem (flautisti Aneti Toču, klarnetistu Raivo Lallo, saksofonistu Oskaru Petrauski, mežradznieku Mārci Miķelsonu, trompetistu Edgaru Bārzdiņu un trombonistu Lauri Zvejnieku) bija ieguldījuši nopietnu darbu, tomēr ideāls šī darba priekšnesums nenoliedzami izklausītos detaļās izsmalcinātāks un precīzāks. Taču, lai kā arī būtu, Jermaka "Sinfonia concertante" katrā ziņā ir pelnījusi vietu pūtēju orķestru standartrepertuārā – vismaz Latvijā pavisam noteikti.

Skeptiskākas izjūtas atstāja koncerta noslēgums ar Selgas Mences jaundarbu "Laika vējos" divām solistēm, korim un orķestrim. Žanra apzīmējumu savam skaņdarbam komponiste nav devusi, taču ar latviešu tautasdziesmu vārdiem un Friča Bārdas, Olafa Gūtmaņa, Agra Pilsuma, Aleksandra Čaka un Māras Zālītes dzeju rakstītais vokāli simfoniskais opuss visdrīzāk definējams kā oratorija. Visnotaļ klasiska oratorija – neoromantiskā mūzikas valodā, ar soprāna monologu sākumā, mecosoprāna monologu beigās un vairākiem plašiem kora dziedājumiem uz orķestra ritmiski harmoniskā fona. "Laika vējos" neapšaubāmi rada pārliecinošu priekšstatu par Selgas Mences profesionālajām spējām – katrs mūzikas rakstības elements ir savā vietā, skaņdarba daļu mija vairākkārt saista ar kontrastējošiem salikumiem un tēlainiem rakstura vilcieniem, bet dramaturģiskās struktūras kopaina būvēta izsvērti un loģiski. Vienlaikus šis izvērstais cikls lika secināt, ka šādas partitūras – patriotiskas ievirzes lielas formas darbi – Latvijas mūzikā jau komponētas neskaitāmas reizes: vispirms trimdā, bet pēc tam atjaunotajā Latvijas Republikā. Bez kādas vēlmes eksperimentēt – orķestra un kora faktūrā, harmoniskajās vertikālēs un tembrālajās krāsās viss bija iepriekš paredzami, iztrūkstot interesantākiem un izaicinošākiem atradumiem un pretstatījumiem, un par tikpat konvencionālu saucama arī abu solistu loma. Tāpat arī aizdomas vienmēr izsauc tāda veida koncepcijas, kurās viena skaņdarba ietvaros autors vēlas aptvert pilnīgi visu Latvijas vēsturi un sabiedrības attīstību no pirmatnējās kopienas laikiem līdz mūsdienām. Pirmkārt, jāšaubās, vai tas vispār ir mūzikas uzdevums, otrkārt, šādos risinājumos vienmēr palīgā ņemtā poētisku simbolu un metaforu virkne regulāri draud pārvērsties ilustratīvā patētikā. Visbeidzot, neizklausījās, ka komponistes jaunākais veikums būtu atskaņotājus īpaši iedvesmojis – Laimai Lediņai un Laurai Greckai bijušas arī muzikāli aizrautīgākas un līdzsvarotākas interpretācijas, un tas pats sakāms arī par Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedājumu un orķestra "Rīga" spēli. Jā, šis priekšnesums, tāpat kā pati mūzika, kopumā bija profesionāli kvalitatīvs, bet vai ar to pietiek, lai kādu uzrunātu ārpus latviešu publikas, plašākā starptautiskā kontekstā, nedomāju vis.

Gundara Pones mūzikas parādīšanās Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un citu interpretu repertuārā vienmēr raisījusi prieku. Līdz pat nesenai pagātnei tas notika tikai epizodiski, un ne tikai tādēļ, ka trimdā radītie latviešu komponistu darbi šeit joprojām nav ne tuvu apzināti un novērtēti – Pones daiļradei raksturīgā avangarda estētika un monumentālās formas prasa sevišķu izpratni un iedziļināšanos. Līdz šim Latvijas atskaņotājmākslinieki to veltījuši simfoniskajiem lieldarbiem "Avanti!" un "Titzarin", altam un čellam rakstītajam "Gran duo funebre", introvertajam kamerdarbam "Meistara Jāņa pasaule", eksperimentālajam opusam "Montage – Demontage" un tikpat nozīmīgajam klavieru ciklam "Pastkartes no Kurzemes" – tagad tam pievienojusies arī 1960. gadā radītā partitūra "Četri mīlas temperamenti" baritonam un orķestrim ar Frančesko Petrarkas dzeju. Uzreiz jāpiemin, ka komponista daiļrades kontekstā šis opuss ir viens no postromantisma stilistikai tuvākajiem, skaņdarba mūzikas valodai tiešākās asociācijas izsaucot ar Dmitrija Šostakoviča vokālajiem cikliem, bet zināma līdzība velkama arī ar Džakomo Pučīni operu emocionālo ekspresiju un orķestra krāsu kolorītu. Katrā ziņā "Četros mīlas temperamentos" Gundaris Pone atradis visatbilstošāko izteiksmi Petrarkas sonetu saturam – cikla skaņurakstā dzirdama gan eksaltācija, gan dramatisms, gan poētisks saviļņojums un personiska kontemplācija, to ietverot krāšņās harmonijās, tembrālo saskaņu spēlēs un plastiskās temporitma maiņās. Šo emocionālo daudzveidību solists Rihards Mačanovskis un Andra Pogas vadītais Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atklāja droši un atraisīti – interpretācijā bija jūtams, ka gan dziedātājam, gan orķestrim un diriģentam piemīt pārliecinoša stila un formas izjūta, mūziķiem atrodot īsto ceļu arī skaņdarba māksliniecisko dimensiju niansētam atainojumam. Cita lieta, ka interpretu labi domātās ieceres līdz klausītājiem nonāca tikai daļēji – Lielā ģilde nav piemērota vokālistu priekšnesumiem ar orķestri, un liela apjoma simfoniskā orķestra skanējums solista dziedājumu šajā akustikā neizbēgami slāpēja. No dziedātāja skatpunkta Gundara Pones ciklam daudz labāka vieta būtu Latvijas Nacionālā opera un balets, bet tur savukārt orķestris izklausītos kā zem tualetes poda vāka, līdz ar to atkal jāsecina, ka atbilstošas koncertzāles Rīgā vienkārši nav. Ne velti šo programmu Rihards Mačanovskis un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atskaņoja arī Liepājā un Rēzeknē, jo turienes apstākļi ir daudz pretimnākošāki pienācīgai mūzikas uztverei; tas attiecas arī uz Mālera simfoniju, jo komponista monumentālie opusi Lielajā ģildē, Latvijas Nacionālajā operā un baletā vai jebkur citur Rīgā skan akustiski saspiestā vai matētā formā un, saprotams, arī vasaras koncertzāle Dzintaros nav nekāds risinājums.

Neraugoties uz to, 7. maijā dzirdamā Gustava Mālera 6. simfonijas interpretācija bija daudzējādā ziņā uzrunājoša un aizraujoša. Priekšstatu par to, ka Andris Poga un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris savstarpējā sadarbībā spēj radīt spilgtus un izkoptus priekšnesumus lielas formas darbiem, tostarp Mālera simfonijām, varēja gūt jau iepriekšējās koncertsezonās, un mūziķu pēdējā pievēršanās Mālera daiļradei šādu pārliecību tikai apstiprināja. Pirmkārt, diriģents pratis 6. simfonijas komplicēto māksliniecisko dramaturģiju iedzīvināt skaidrā, pārredzamā un saistošā formā, atskaņojuma plūdumam vienlaikus izceļoties ar temporitma un dinamisko rakursu atbilstību mūzikas emocionālajām norisēm. Otrkārt, Andris Poga kopā ar orķestra māksliniekiem bija trāpīgi uztvēris Mālera vēstījuma daudzdimensionalitāti un simfonijā ietverto muzikālo pārdzīvojumu neviennozīmīgās izpausmes, kur katru skaņdarba tēlu iespējams interpretēt no dažādiem skatpunktiem, un šīs pastāvīgās jūtu un noskaņu svārstības Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra lasījumā atspoguļojās bagātīgi, suģestējoši un izsmalcināti. Vērienīgo četrdaļu ciklu orķestris atskaņoja pienācīgā mākslinieciskā līmenī, kur, protams, varēja vēlēties lielāku stīgu grupas spožumu, savukārt metāla pūšaminstrumenti uz simfonijas beigām jau izklausījās acīmredzami paguruši, tomēr orķestra skanējums kopumā apliecināja teicamu ansambļa izjūtu, muzikālas koncentrēšanās spēju un atsaucību uz diriģenta piedāvātajām idejām. Izteiksmīgajos tembru salikumos, kas caurvija visu interpretācijas gaitu, vispārliecinošākie šķita koka pūšaminstrumenti, un arī skaitliski plašākā sitaminstrumentu grupa nelika vilties, taču priekšnesuma veiksmes tieši tāpat nebija iedomājamas bez profesionāli sagatavotā metāla pūšaminstrumentu ansambļa un stīdzinieku ieguldījuma, kuriem sevišķi intensīvi nācās atainot visu simfonijas emocionālo gammu diapazonā no aizrautīga saviļņojuma līdz ekspresīvam traģismam.

Citu Gustava Mālera lieldarbu – 8. simfoniju – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris spēlēs jūnijā Rīgas festivāla noslēgumā, un nav šaubu, ka arī turpmāk Mālera daiļrade orķestra repertuārā ieņems paliekošu vietu. Tāpat jācer, ka Latvijā nākamajās koncertsezonās netiks aizmirsta Gundara Pones mūzika – līdzās iepriekš pieminētajiem komponista opusiem vēl ir citi, tikpat vērtīgi darbi, kas šeit nav skanējuši sen vai vispār nekad, – septiņi venēciešu portreti "La Serenissima", cits simfoniskais cikls "Amerikāņu portreti", Rekviēms, oratorija "Pravietis Daniēls", stīgu kvartets ar daudzsološo nosaukumu "Hetaera Esmeraldo" un vēl, un vēl. Un noslēgumā, protams, atkal jāatgādina ne tikai to, ka Latvijas Nacionālā opera un balets kopš 1938. gada sezonas periodiski sola Lūcijas Garūtas operas "Sudrabotais putns" pirmizrādi – joprojām tā arī nav notikuši pirmiestudējumi Gundara Pones baletam "Mana paradīze" un operai "Roza Luksemburga". Vismaz aiz cieņas pret latviešu mūzikas klasiķiem to beidzot tā kā vajadzētu izdarīt. 

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!