Par Janīnas Kursītes grāmatu "Zīmju valoda: latviešu žesti", "Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds", 2016
"Patiesība! – iesaucas Gabriels (žests). – It kā tu zinātu kastastāc. It kā kāds visā pasaulē zinātu, kastastāc. Tas viss (žests), tas viss ir bleķis."
Reimons Keno, "Zazī un metro", no franču valodas tulkojis Uldis Krastiņš, "Daugava", 2001
Jau pavisam drīz pēc tam, kad tika publiskota ziņa, ka Starptautiskajā Londonas grāmatu tirgū, kas notiks no 14. līdz 16. martam, Latvijas pārstāvji tiks stādīti priekšā kā introvertu nācijas rakstnieki, sociālajos tīklos un ziņu lapās sākās visai karstasinīgas diskusijas (te jāpaskaidro – lai gan Londonas tirgū ir paredzēta arī mana piedalīšanās, ar pašu introvertu kampaņas ideju man nav nekādas saistības). Kamēr vieni priecājās un jūsmoja par šādas idejas neparastumu, oriģinalitāti un citām, viņuprāt, labām īpašībām, citi introvertumu uztvēra gandrīz vai kā personīgu un arī nacionālu apvainojumu, mēģināja atrast argumentus tam, ka introvertums nepavisam nav kaut kas, ar ko lepoties, un turklāt latviešiem nepavisam nav raksturīgs u.tml. Un vēl bija trešā grupa, kurai varu pieskaitīt dažus Somijā un Igaunijā dzīvojošus paziņas. Soms, noskatījies vienu no kampaņas videoklipiņiem, piebilda, ka visu, kas tajā teikts par latviešiem, itin labi varētu attiecināt arī uz somiem, savukārt igaunis aizrādīja, ka lielākā daļa sastapto latviešu viņam allaž šķituši gandrīz vai grūti paciešami pļāpas.
Kā jau ar šāda veida ziņām un uzskatu kaujām notiek, tikai dažas dienas vēlāk es šo visu jau biju piemirsis, taču atkal atcerējos, lasot literatūrzinātnieces, valodnieces un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesores Janīnas Kursītes grāmatu "Zīmju valoda: latviešu žesti", ko "Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds" izdevis Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltiskas nodaļas sērijā "Latvijas gadu gredzeni literatūrā".
"[..] ir vērts padomāt – kā mūsu neverbālās valodas zīmes uztver cittautieši ārpus Latvijas, bet arī Latvijā," raksta Kursīte. "Diskusijā minimāli iesaistot gan verbālo, gan neverbālo valodu (piemēram, žestus – P. B.), mēs varam radīt priekšstatu, ka ar visu esam mierā un ka ar mums strīdīgos jautājumos var nerēķināties." No vienas puses, protams, varētu ļauties kārdinājumam šo "minimālo iesaisti", tāpat kā daudz ko mums visapkārt, izskaidrot ar kaut kādu padomju "iedzimtību", un tādam ļaujas grāmatā citētā Anna Žīgure: "Padomju laikā, pat salīdzinot ar somiem, mēs kustējāmies lēni, bijām salīdzinoši nekustīgi, bez žestiem, gājām ar nodurtām galvām, neskatījāmies ne uz cilvēkiem, ne mājām [..] Smaidu bija maz, un vēl joprojām smaidām par maz, esam samērā nelaipni, arī ķermeņa valodā. Reti ar svešiem cilvēkiem gadās patīkama komunikācija – ar jauku sasmaidīšanos." (Grāmatā plaši citēti fragmenti no intervijām gan ar sabiedrībā pazīstamām personām, gan teicējiem, tā sacīt, no tautas). Padomju mantojuma versiju gan itin drīz liek aizmirst ielūkošanās krietni senākos avotos, piemēram, vācu literāta, vēsturnieka un ģeogrāfa Johana Georga Kola (1808–1878) 1841. gadā publicētajās Baltijas apceļošanas piezīmēs: "[Latvieši] pat nedzīvo kopīgos ciemos. Kā lauka putni atsevišķos mazos ligzdotāju pulciņos viņi mitinās šur un tur, izkaisīti pa visu zemi. Viņu būdiņas un dārziņi pazūd purvu, mežu un citu dabas veidojumu daudzumā, kas tos ieskauj, un ap sevi viņi ir radījuši tik maz mākslīgā un kultivētā, ka atrodas vistiešākajā saskarsmē ar dabu."
Lai gan grāmata iznākusi "LU Akadēmiskajā apgādā", arī to, līdzīgi kā savas agrāk iznākušās neakadēmiskās vārdnīcas jeb vārdenes, profesore Kursīte iesāk ar atrunu par to, kas šis darbs nav, proti, "[..] šis nav pētījums par par žestu tipoloģiju per se, tas nav arī mēģinājums aptvert latviešu žestu kultūru kopsummā. Šis pētījums ir mēģinājums aplūkot zīmīgos žestus latviešu tradīcijā, noskaidrot, kā tie atspoguļoti folklorā, klasiskajā literatūrā un mūsdienās, akcentējot folklorista un literatūrvēsturnieka, tradīciju pētnieka skatījumu uz žestiem, atsevišķos gadījumos ietiecoties semiotikas jomā".
Un tomēr, lai arī ar atrunu par iespējamo nepilnīgumu, autore nelielajā grāmatiņā ir paguvusi ne vien apkopot vērā ņemamu žestu kolekciju, bet arī sniegt konspektīvu ievadu neverbālo zīmju valodas iedalījumā (kinēsikā jeb ķermeņa kustību valodā, takēsikā jeb pieskārienu valodā un proksēmikā jeb savstarpējā attāluma valodā), kā arī apkopot visai prāvu citu autoru darbu un pētījumu sarakstu, kas varbūt kādam vai kādai noderēs, vēloties par neverbālo komunikāciju un žestu valodu uzzināt kaut ko vairāk.
Grāmatas lasīšanu aizraujošu padara gan daudzie literatūrā, folklorā un intervijās rastie žestu valodas piemēri, gan kārdinājums autores vākumu salīdzināt ar paša pieredzētām neverbālās valodas izpausmēm, nozīmēm un to iespējamajiem izskaidrojumiem. Tā, piemēram, rokasspiediena tradīcija, kas mūsu pusē ir ārkārtīgi izplatīta, tomēr ne visaptveroša, taču citu nāciju pārstāvjiem mēdz šķist mulsinoša vai pat aizskaroša: "Īriem nebija pieņemts sasveicinoties sniegt roku. Viņi pārņēma to no ieceļojušajiem austrumeiropiešiem, tai skaitā arī no baltiešiem. Tagad viņi tā dara, līdz tam viņi sveicinājās, pamājot viens otram ar galvu," stāsta viena no intervētajām teicējām. Tomēr grāmatas autore šai sveicināšanās tradīcijai un tās izcelsmei pievērsusi visai daudz uzmanības, mazliet gan pievēršoties tam, kāpēc tiek uzskatīts, ka sievietei roka jāpasniedz pirmajai (iespējams, tas ir patriarhālismā balstīts priekšstats, ka roka pirmajam jāsniedz sociāli zemākā ranga pārstāvim – jaunākajam, sievietei u.tml.) Tajā pašā laikā diemžēl pietrūkst skatījuma uz šī sveicināšanas veida anahroniskajām izpausmēm mūsdienu sabiedrībā, jo itin bieži gadījies novērot situācijas, kurās klātesošie vīrieši sparīgi sarokojas, bet no turpat līdzās esošajām sievietēm, pat ja sociālā statusa vai amata ziņā viņas ir līdzvērtīgā vai pat augstākā stāvoklī, rokas pasniegšanu pat nedomā gaidīt un vismaz šajā žestu valodas ziņā izturas pret viņām kā pret tukšu vietu.
Manuprāt, tāpat pārāk maz uzmanības ir veltīts tādai bezvārdu izpausmei kā kniksis: "No pilsētas un vācbaltu kultūras ir aizgūts kniksēšanas jeb ceļu palocīšanas žests. Tam nav sakara ar tautas tradīciju, visilgāk tas noturējies skolās un t. s. smalkās uzvedības skološanas vidē: "Līvija salocījās ceļos pa skolnieciski." (Zeibotu Jēkabs, 1956)." Arī šeit būtu bijis interesanti ielūkoties kniksēšanas tradīcijas dzīvotspējā mūsu laikos, kad nekādas smalkas uzvedības skološanas vides faktiski vairs nepastāv, bet publiskos pasākumos, īpaši apbalvošanas ceremonijās, bieži vien kniksējam vēl arvien redzamas gan popmūzikas zvaigznes, gan uzņēmējas un pat daža ministre (tajā pašā laikā kājas pievilkšana jeb pieciršana kungiem pēc pamatskolnieku vai militāristu modes līdzīgā kontekstā nav novērojama). Sadaļā par pirkstu žestiem pie mazā pirkstiņa nozīmes aplūkojuma būtu bijis interesanti uzzināt arī par ieradumu "atšaut" mazo pirkstiņu, satverot, piemēram, kafijas tasi; tāpat tur neatradīsim neko par čurikiem vai par bērnu vidū kādreiz populāro kaunināšanu, vienu pirkstu trinot gar otru un skaitot: "Kauns, kauns, biksēs auns!"
Profesore nav vairījusies arī no nepieklājīgu un aizskarošu žestu aprakstīšanas. Grāmatā ir atradusies vieta i pigai, i rādīšanai ar pirkstu, pat salīdzinoši nesenajam aizguvumam – vidējam pirkstam. Iespējams, nesamērīgi daudz vietas ir izpelnījies bēdīgi slavenais "Tautas partijas" Saeimas deputāta Jāņa Lagzdiņa "sveiciens dienesta biedram" jeb labi zināmais žests, kurā ar vienu roku tiek pārkrustota elkonī saliekta otra. Gan pirmskara laika, gan mūslaiku politiķu žestiem grāmatā vispār atvēlēts ievērojams daudzums lappušu, turklāt šī sadaļa ir arī bagātīgi ilustrēta (ilustratīvais materiāls gan neatspoguļo tikai politiķu rādītās zīmes, bet arī dažādu citu sabiedrībā pazīstamu personu un tautas pārstāvju žestikulēšanu un grimases). Profesores Kursītes interesi par politikas jomu, iespējams, kaut kādā ziņā raisījusi arī viņas pašas darbošanās politikā, tomēr, manuprāt, no visa grāmatas kopuma šī nodaļa ir visneinteresantākā, bet tajā pašā laikā dažs labs vēl kopš pamatskolas laika pazīstams žests grāmatā nav nonācis – jūs taču nebūsi piemirsuši zinīgo pārākumu, ar kādu kāds klases gudrinieks mēdza vaļīgi saņemtā dūrē grūst iekšā un vilkt laukā rādītājpirkstu un pārējiem likt minēt, ko gan tas nozīmē.
Uz jautājumu, vai latviešiem piemīt kāda sava, unikāla un, piemēram, no francūžiem, turkiem vai japāņiem atšķirīga zīmju valoda, autore grāmatas noslēgumā atbild izvairīgi un kā vienu no izplatītākajām šāda veida izpausmēm min vienkārši pamāšanu ar galvu vai galvas papurināšanu. Tāpat raksturīga esot vicināšanās ar roku, plecu raustīšana un zīmīga saskatīšanās. "Latvietim joprojām ir nepieciešama prāva privātā telpa, par ko liecina samērā ietilpīgais atstatums starp latvieti un latvieti un latvieti un cittautieti. Latvieši fiziski saskaras, bet kopumā ar pieskārienu valodu (tekēsika) nepārspīlē." Un var jau būt tieši tāpēc mums nav arī pašiem sava "vispārinoša apzīmējuma, kas vienā vārdā ietvertu ķermeņa izteiksmīgo jeb zīmīgo kustību kopumu. To apzīmē ar aizguvumu "žests" un atvasinājumiem "žestikulēt" un "žestikulācija". Žesta vārds, tāpat kā franču, vācu geste, angļu gesture, krievu zhest, ir patapināts no latīņu darb. v. gerrer, gessī, gest – nest, radīt, vest [..], gestio – ar ķermeņa kustībām izteikt savu noskaņojumu [..]." Piemēram, šādi. Bet, ja jau savu noskaņojumu mēdzam rādīt vien ar pagalam skopiem žestiem, laikam tomēr esam kaut drusku introverti (žests).
0