Bibliotēka
06.11.2007

Laterna magica

Komentē
0
Saglabā

(Fragments no I. Bergmaņa autobiogrāfijas)

 

Mūsu audzināšanas pamatu galvenokārt veidoja tādi jēdzieni kā grēks, atzīšanās, sods, piedošana un žēlastība, noteiktas liku­mības bērnu un vecāku savstarpējās attiecībās un attiecībās ar Dievu. Tam bija sava iekšēja loģika, ko mēs atzinām un ticējām, ka esam to izpratuši. Iespējams, ka šis fakts vedināja mūs bikli pieņemt nacismu. Mēs nekad nebijām dzirdējuši runājam par brīvību un vēl jo mazāk zinājām, kā tā smaržo. Hierarhiskā sis­tēmā visas durvis ir slēgtas.

Tā sodi bija kaut kas pašsaprotams, nemūžam kas apšaubāms. Tie varēja būt spēji un vienkārši kā pliķi vai pļāviens pa dibenu, bet tie varēja būt arī ārēji izsmalcināti, noslīpēti paaudžu pa­audzēs.

Ja Ernsts Ingmārs piečurāja bikses — tas notika pārpārēm bieži un pārpārēm viegli —, tad atlikušo dienas cēlienu viņam nācās staigāt sarkanos, līdz ceļiem īsos svārciņos. Tas šķita gan nevainīgi, gan komiski.

Lielākus pārkāpumus sodīja gauži priekšzīmīgi: sāka ar pār­kāpuma noskaidrošanu. Noziedznieks atzinās zemākajā instancē, tā sakot, klātesot istabas meitām, mātei un kādai no neskaitāmām radiniecēm, kas dažādu iemeslu dēļ dzīvoja mācītājmājā.

Pēc atzīšanās tūlīt iestājās atsalums. Neviens nedz runāja, nedz atbildēja uz vaininieka jautājumiem. Tam vajadzēja, cik es sa­protu, piespiest noziedznieku ilgoties pēc soda un piedošanas. Pēc vakariņām un kafijas padzeršanas abas puses tika aicinātas uz tēva darbistabu. Tur atsākās pratināšana un atzīšanās. Pēc tam atnesa paklāju dauzāmo, un vaininiekam pašam nācās noteikt, cik cirtienu, pēc paša domām, viņš pelnījis. Kad soda mērs tika nolikts, atnesa zaļu, cieti piebāzītu spilvenu, bikses un apakš­bikses tika nolaistas, vaininieku noguldīja ar seju pret spilvenu, kāds stingri turēja viņam kaklu, un cirtieni tika izdāļāti.

Es nevaru apgalvot, ka tas bija ļoti sāpīgi, smeldzināja pats rituāls un pazemojums. Mans brālis cieta vairāk. Daudzreiz māte, sēdēdama pie viņa gultas, lika apliekamos viņam uz muguras, kur cirtieni bija norāvuši ādu un ievilkusi asiņainas švīkas. Tā kā es ienīdu savu brāli un baidījos no viņa pēkšņajiem dusmu uzliesmojumiem, tad izjutu lielu apmierinājumu par to, ka viņu tik cietsirdīgi sodīja.

Kad sitieni bija saņemti, vajadzēja tēvam noskūpstīt roku, pēc tam tika teikti piedošanas vārdi, no sirds novēlās grēka sma­gums, pārņēma atbrīvotības sajūta un žēlastības jūtas, kaut gulēt, protams, nācās iet bez vakara azaida un lasīšanas, tomēr atvieg­lojums bija neizsakāms.

Piedevām bija spontāni sodi, kuri varēja būt ļoti nepatīkami bērnam, kas baidījās no tumsas, proti — īsāks vai garāks ieslodzījums īpašā garderobes kambarī. Virēja Alma bija stāstījusi, ka tieši šajā garderobes kambarī dzīvo mazs briesmonis, kas grauž lielos kāju pirkstus sliktiem bērniem. Es nepārprotami dzirdēju, ka kāds tur kustas tumsā, mans izbīlis bija šausmīgs, pat neatceros, ko es pasāku, droši vien rāpos augšā uz plauktiem vai arī ieķēros āķos, lai tikai manus lielos pirkstus neapēstu. Bet šis soda mērs vairs mani nebiedēja, kopš es biju atradis izeju: stūrī es noslēpu kabatas lukturīti ar sarkanu un zaļu gaismu. Ja mani ieslēdza tur, es sameklēju savu lampiņu un vērsu gaismas staru pret. sienu, iztēlodamies, ka esmu kinoteātrī. Reiz, durvīm atveroties, mani ieraudzīja guļam ar aizvērtām acīm — es izlikos, ka esmu zaudējis samaņu. Visi pārbijās, izņemot māti, kura nojauta izlikšanos, to­mēr pierādījumu nebija, un sods tā arī izpalika.

Citi soda mēri arī bija: neļāva iet uz kino, nedeva ēst, neļāva celties no gultas, ieslēdza istabā, lieku reizi pārbaudīja zināšanas matemātikā, uzšāva pa pirkstiem, rāva aiz matiem, sūtīja uz vir­tuvi (reizēm tas bija diezgan patīkami), tad atkal atsalums — un tā tālāk.

Es tagad izprotu vecāku izmisumu. Mācītājģimene dzīvo kā uz paplātes, no svešiem skatieniem neaizsargāta. Mājai vienmēr jābūt atvērtai priekš visiem. Draudzes locekļi pastāvīgi izsaka kritiku un piezīmes. Gan tēvs, gan māte it visa centās sasniegt pilnību, un gluži dabiski, ka viņi tik tikko spēja izturēt šo pārvarīgo slogu. Viņu darbadienai nebija ne sākuma, ne gala, viņu laulība reizēm karājās mata galā, viņu pašdisciplīna bija tēraudcieta. Abos dēlos atspoguļojās tās rakstura īpašības, ko vecāki nerimtīgi pārmāca sevī. Mans brālis nespēja aizsargāt sevi, arī savu dumpīgumu ne. Tēvs pielika visu savu gribasspēku, lai salauztu viņu, lielākoties viņam veicās. Manu māsu abi vecāki mīlēja alpaini un kā savu īpašumu. Viņa atbildēja ar sevis noniecināšanu un maigu satraukumu.

Man šķiet, ka es tiku vieglāk cauri, jo iemācījos melot. Es radīju ārēju veidolu, kam bija maz līdzības ar manu patieso «es». Bet es nesapratu, ka man jānošķir savs ārējais tēls no paša personas, un vēl ilgi postošas likumsakarības iespaidoja manu pie­augoša cilvēka dzīvi un radīšanas spējas. Reizēm es mierinu sevi, ka melis, dzīvodams melu dzīvi, mīl patiesību.

Pirmie tīšie meli man skaidri iespiedušies atmiņā. Tēvs bija kļuvis slimīgs, mēs pārcēlāmies uz dzeltenu savrupmāju nomaļus lielam parkam, kas piegūla Lilljansa mežam. Bija auksta ziemas diena. Mēs ar brāli un viņa draugiem bijām appikojuši oranžē­riju parka nomalē. Daudzas rūtis tika sasistas. Dārznieks uzreiz turēja mūs aizdomās un nosūdzēja tēvam. Sekoja nopratināšana. Brālis atzinās, viņa drauģeļi arī. Es stāvēju virtuvē un dzēru pienu. Alma noņēmās ar mīklu pie virtuves galda. Pa aizsvīdušo logu es varēju saskatīt sasistās oranžērijas galu. Siri ienāca vir­tuvē un pastāstīja par šausmīgajiem miesassodiem. Viņa vaicāja, vai es esot piedalījies tajā vandālismā, es to biju noliedzis iepriek­šējā nopratināšanā (pagaidām biju palaists vaļā pierādījumu trū­kuma dēļ). Kad Siri jautrā tonī un it kā garāmejot pajautāja, vai man esot izdevies sasist dažas rūtis, es uzreiz nojautu izliktās lamatas un mierīgā balsī atbildēju, ka pastāvēju un paskatījos tur kādu brītiņu, tāpat vien pamētājos ar dažām mīkstām pikām, kuras trāpīja manam brālim, un gāju projām, jo man sala kājas. Es nepārprotami atceros, ka domāju: tā, lūk, rīkojas melojot.

Tas bija izšķirošs lēmums. Gandrīz tikpat racionālā veidā kā Moljēra radītais Dons Žuans, es nolēmu kļūt par Liekuli. Es negribu apgalvot, ka man vienmēr veicās. Reizēm pieredzes trūkuma dēļ mani pieķēra, reizēm ar varu iejaucās nepiederošas personas.

Mūsu ģimenē bija neaptverami bagāta labdare, ko sauca par tanti Annu. Viņa rīkoja bērnu svētkus ar trikiem un citām iz­priecām, vienmēr dāvināja dārgas un gauži kārotas dāvanas Ziem­svētkos un ik pavasari veda mūs uz pirmizrādi Šūmaņa cirku Jūrgodenā. Šis spilgtais notikums modināja manī drudžainu sa­traukumu: brauciens mašīnā ar tantes Annas šoferi, kas tērpies uniformā, ieiešana milzīgā, spilgti apgaismota koka celtnē, noslē­pumainas smaržas, tantes Annas lielā platmale, orķestra dārdoņa, noslēpumainā gatavošanās izrādei, plēsīgu zvēru rūcieni aiz ieejas pasāžu sarkanajām drapērijām. Kāds čukst, ka redzējis lauvu pa­rādāmies tumšā lūkā zem kupola, klauni ir biedinoši un ālējas, aiz pārdzīvojumiem es aizmiegu un pamostos, skanot brīnišķīgai mūzikai: jauna sieviete baltā tērpā drasē uz melnum melna ērzeļa.

Es iemīlējos jaunajā sievietē. Viņa ienāca manu fantāziju ro­taļās, un es dēvēju viņu par Esmeraldu (varbūt viņu tā sauca). Beigu beigās manas fantāzijas pārpārēm grūti pārkāpa īstenības slieksni, kad es dziļā klusumā uzticējos savam solabiedram, vārdā Nise, ka mani vecāki pārdevuši mani Šūmaņa cirkam, ka es drīz pametīšu skolu un māju, mācīšos par akrobātu, būšu kopā ar Esmeraldu, ko uzskata par mūsu pasaules skaistāko sievieti. Nāka­majā dienā manas fantāzijas bija nodotas atklātībai un izzobotas.

Klases audzinātāja šo lietu uzskatīja par tik nopietnu, ka uz­rakstīja sašutuma pilnu vēstuli manai mātei. Sākās drausmīga iztiesāšana. Mani nolika stāvēt pie sienas, pazemoja un sacēla skandālus gan mājās, gan skolā.

Piecdesmit gadus vēlāk es vaicāju mātei, vai viņa atceras šo notikumu. Viņa to atcerējās gauži labi. Tad es pajautāju, kāpēc neviens nepasmaidīja vai nejutās aizkustināts par bagātīgo fantā­ziju un drosmi. Kāds gan varēja pavaicāt sev, kāpēc septiņus gadus vecs zēns grib pamest māju, lai viņu pārdotu cirkam. Māte atbildēja, ka vecākiem jau tāpat pieticis ko raizēties par manu melošanu un manām fantāzijām. Izmocījusies māte griezusies pēc padoma pie slavena bērnu ārsta. Viņš esot uzsvēris, cik sva­rīgi laikus bērnam iemācīties atšķirt fantāziju no īstenības. Un tagad, saduroties ar nekaunīgiem un acīm redzamiem meliem, vajag lietot paraugsodu.

Pats es metos atriebties savam bijušajam draugam, pa skolas pagalmu dzīdamies viņam pakaļ ar sava brāļa somu dunci. Kad viena skolotāja steidzās mūs šķirt, es viņu gandrīz nositu.

Mani izslēdza no skolas uz kādu laiku, un es dabūju krietnu pērienu. Vēlāk mans neuzticīgais draugs saslima ar poliomielītu un nomira, es priecājos par to. Klasesbiedrus, kā parasti, uz trim nedēļām palaida brīvdienās, un viss tika aizmirsts. Es joprojām sapņoju par Esmeraldu. Mūsu piedzīvojumi kļuva aizvien bīsta­māki un mīlestība kaislāka. Tikmēr es pamanījos saderināties ar klasesbiedreni, vārdā Gledisa. Tādējādi es pievīlu Tipanu, savu uzticīgo rotaļu biedreni.

Sofijas slimnīcas parks ir liels, tā priekšpuse vērsta pret Valhallas bulvāri, viena puse — pret stadionu, otra — pret Tehnisko augstskolu, un parks dziļi iestiepjas Lilljansa mežā. Nedaudzās ēkas tolaik bija izkaisītas paugurainā apvidū.

Šeit es brīvi klejoju un daudz ko pieredzēju. Manu uzmanību īpaši piesaistīja kapliča, neliela ķieģeļu ēka tālu lejā. Tā kā biju draugos ar slimnīcas sargu, kurš gādāja par transportu starp slim­nīcu un kapliču, es uzzināju daudz interesanta un redzēju daudz līķu dažādās trūdēšanas stadijās. Citā ēkā, kur ieeja patiesībā bija aizliegta, atradās mašīnu zāle, rūca četras lielas krāsnis. Ogles pieveda ar vagonetēm, un melnas figūras meta tās ugunī. Vairākas reizes nedēļā pienāca lieli vezumi, kuros bija iejūgti smagi ardenieši. Vīri maisa drēbes kapucēs nesa maisus uz vaļējām tērauda lūkām. Reizēm dedzināšanai pieveda noslēpumainas kravas ar asi­ņainiem orgāniem un nogrieztiem locekļiem.

Katru otro svētdienu tēvs noturēja misi slimnīcas kapelā, ko pildīja žēlsirdīgās māsas melnos svētku tērpos ar sastīvinātiem, baltiem priekšautiem un Sofijas slimnīcas cepurītēm rūpīgi sakār­totos matos. Pretī mācītājmājai bija Sūlhemmeta, kur dzīvoja ve­cākā gadagājuma māsas, kas savu mūžu bija veltījušas slimnīcai. Viņas veidoja mūķeņu ordeni ar stingriem klosterlikumiem.

Sūlhemmetas iemītnieces varēja redzēt visu, kas notiek mācītājmājā. Un to viņas arī darīja.

Patiesību sakot, es domāju par saviem senākajiem gadiem ar prieku un ziņkāri. Fantāzija un jūtas guva bagātīgu vielu, un es nevaru atcerēties, ka man kādreiz būtu bijis garlaicīgi. Drīzāk gan dienas un stundas dega neparastībā, negaidītās ainās, brīnumainos acumirkļos. Es vēl aizvien varu klejot pa bērnudienu vietām, no jauna izjūtot gaismu, smaržas, cilvēkus, istabas, mirkļus, žestus, intonācijas un priekšmetus. Reti tās ir epizodes, ko iespējams atstāstīt, drīzāk tās ir īsas vai garas, uz labu laimi uzņemtas filmas bez kādas tikumības.

Bērnības priekšrocība: nepiespiesta pāreja no burvības uz auzupārslu putru, no bezgalīgām šausmām uz nevaldāmiem smiek­liem. Nekādu robežu nebija, vien aizliegumi un noteikumi, tie bija kā ēnas, visbiežāk nesaprotami. Es, piemēram, zinu, ka nekādi nespēju aptvert laika ritējumu: tev galu galā jāiemācās skaitīt laiku, tev taču tagad ir pulkstenis, tu esi iemācījies pazīt pulk­steni. Un tomēr laiks nepastāvēja. Es noseboju stundas, nokavēju maltītes. Es bezrūpīgi klaiņoju pa slimnīcas parku, raudzījos ap­kārt un ļāvos iztēlei, laiks apstājās, kaut kas atgādināja man, ka es droši vien esmu izsalcis, un tad izcēlās tracis.

Man bija grūti nošķirt iztēles ainas no tā, ko citi uzskatīja par īstenību. Ja es papūlējos, varbūt varēju likt īstenībai būt īstenai, bet tur, piemēram, bija arī spoki un rēgi. Ko man darīt ar tiem? Un pasakas — vai tās bija īstenas? Dievs un eņģeļi? Jē­zus Kristus? Ādams un Ieva? Grēku plūdi? Kas patiesībā notika starp Ābrahāmu un Īzaku — vai viņš domāja pārgriezt dēlam rīkli? Iekvēlināts es stīvi raudzījos Dorē gravīrā, es iztēlojos sevi par Izaku, tā bija īstenība: tēvs domā pārgriezt rīkli Ingmāram, padomā, ja nu Eņģelis ierodas par vēlu? Tad viņi sāks raudāt. Asinis šļācas, un Ingmārs vāri pasmaida. Īstenība. Un tad nāca kinematogrāfs.

No zviedru valodas tulkojusi Ilze Kačevska.

Ingmars Bergmanis

Ingmars Bergmans - zviedru kino un teātra režisors, dramaturgs, scenāriju autors. Lai arī Bergmana slavu galvenokārt veido viņa režisētās filmas, viņš ir kļuvis arī par vienu no svarīgākajām figūrām u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!