Recenzija
08.09.2015

"Lasītava" un "Bēdas"

Komentē
0
Saglabā

Radošās darbnīcas laikā tās dalībnieki apmeklē festivāla "Homo Novus" izrādes, tiekas ar māksliniekiem, piedalās rakstīšanas nodarbībās, diskusijās un saņem profesionālu padomdevēju ieteikumus savu pirmo recenziju tapšanā. Darbnīcas vadītājs ir rakstnieks un publicists Pauls Bankovskis.

Kladīšu laika līkne

Patrīcija Keiša ir 18 gadus veca, mācās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 11. ib klasē

Pie nolupušās kāpņu margas "Homo Novus" galvenajā ēkā, Aristīda Briāna ielā 13, piestiprināts uzraksts vēsta, ka izrādes "Lasītava" apmeklētājiem esot jāpulcējas festivāla kafejnīcā. Zemāk to pašu ziņo arī zīme angliski, taču skaidrs, ka režisora Mārtiņa Eihes apkopotās latviešu pusaudžu gadu dienasgrāmatas, ko paši autori izrādes laikā lasīs priekšā, ārzemju publikai pārtulkotas nav. Cik sarežģīti būtu jauniešu rakstveida pārdomas pārnest ne tikai citā valodā, bet arī kultūras un mentalitātes kontekstā? Vai citvalstu tīņu dienasgrāmatas varētu krasi atšķirties no mūsējo dienasgrāmatām? Vai tomēr visā pasaulē pastāv kāda viena šai vecumgrupai raksturīga vadlīnija, kas stiepjas cauri arī gadu desmitiem? Vai tieši pretēji – pusaudži mainās līdz ar laiktelpu?

Topošajiem skatītājiem, precīzāk – klausītājiem, tiek izdalītas lapiņas ar izrādes telpu plānu, atsevišķu maršrutu un autoru vārdiem, kas atzīmēti uz laika līknes atkarībā no gadiem, kad viņu dienasgrāmatas tapušas. Katram apmeklētājam savs ceļš ejams, bet visiem būs iespēja uzklausīt vienu autoru no katras paaudzes. Kamēr saprotu, kur jādodas man, jau ir noskanējis gongs un cilvēku plūsma juceklīgi dodas iekšā izrādes galvenajā telpā pa ieeju, ko sedz tumšs samta aizkars.

Aiz noslēpumainā aizkara slēpjas melni, numurēti kvadrātveida galdiņi, pie katra viens otram pretī novietoti divi krēsli. Uz viena no šiem diviem savu klausītāju gaida dokumentālā teātra aktieris jeb vienkārši cilvēks, kurš padsmitnieka gados jutis vēlmi vai vajadzību rakstīt dienasgrāmatu un nav šo visādā ziņā intriģējošo materiālu nozaudējis vai tīši iznīcinājis. Uz galdiem stāv dažnedažādas plānākas vai biezākas kladītes un kāda lieta no dienasgrāmatā aprakstītā laikposma autora dzīvē. Uz vienas klades, piemēram, zīmīgi sarkaniem burtiem rakstīts "neaiztikt". Tīņu gadus raksturojošie priekšmeti variē no iemīļotām audiokasetēm, kas kļuvušas par tādu kā šī dzīves posma saundtreku, līdz bundžiņai saulespuķu sēklu, jo tādas tikušas grauztas, ar draugiem pavadot brīvo laiku vietējā autobusa pieturā. Noskan gongs.

Kamēr pāris apmaldījušos apmeklētāju vēl meklē savu "otro pusīti", pārējiem piedzīvojums ir sācies. Atvēlētas divas minūtes, lai topošie stāstītājs un klausītājs ieskatītos viens otram acīs, tādējādi gūstot pirmo iespaidu. Secinu, ka skatīties kādam acīs fiziski ir negaidīti grūts uzdevums. Es skatos uz labo, skatos uz kreiso un tad skatos starp tām. Taču pievērst skatienu abām cilvēka acīm vienlaicīgi izrādās neiespējami. Arī emocionālā ziņā mirklis ir neparasts, jo, šķiet, abi jūtamies neveikli, un man ir sajūta, ka priekšlaicīgi cenšos ielauzties pilnīgi sveša cilvēka prātā. Daži blakus esošie pāri sāk smieties, mīkstinot situācijas nopietnību, kā arī tādējādi viens otram garīgi pietuvojoties. Vienā no mana maršruta "pieturām" jeb galdiņiem pretim sēdošais puisis satver manu plaukstu savējā. Šķiet pārsteidzoši un vienlaicīgi savā ziņā pašsaprotami, ka fizisks kontakts vērā ņemami uzlabo emocionālo saikni. Noskan gongs.

Lappušu švīkstoņa. Kamēr mans lasītājs vēl meklē savā kladītē tās rindkopas, ko atvēlētajās desmit minūtēs viņš vēlētos nolasīt tieši man, jau sadzirdu drumstalas no apkārtējo autoru stāstiem – "viņa zilās acis", "vairs nevaru izturēt", "mamma teica, ka…".

Klausoties sešos sev pēc kārtas pretim sēdošajos dienasgrāmatu autoros, novēroju, ka viņi reizēm pietuvinās, reizēm atsvešinās paši no savas pusaudža personības. No vienas puses, tās ir viņu pašu rokām rakstītas rindas, tie notikumi pieder viņiem, un lasītāji tiem dzīvo līdzi, dažreiz viņi pat drīzāk stāsta, nevis lasa. No otras – laiks ir pagājis un tik daudz kas mainījies, ka reizēm, šķiet, viņiem pašiem šie stāsti izliekas svešādi, un rakstītāji tos lasa man priekšā kā kādu nejauši plauktā atrastu grāmatu. Vislielāko iespaidu uz mani atstāja 88 gadus vecās Dailes teātra aktrises 1946. gadā rakstītā dienasgrāmata. Viņa rakstīja par pēckara laiku un nabadzību, kas šķiet ikdienā tik daudzreiz pārrunātas un pārlasītas tēmas. Taču šoreiz priekšā sēž to piedzīvojis cilvēks, kurš stāsta par savu apbrīnas pilno neticību, ieraugot banānus kādas pretimnākošas turīgas sievietes tirgus somā un to, cik jauki būtu kādreiz atļauties tējai pievienot pāris karotīšu cukura. Mani kā mūsdienu Eiropas jaunieti, kas uzaugusi pasaulē, kur ledusskapis ir vienmēr pilns ar to, ko sirds kāro, klausoties šos stāstus, pārņem neizturama vainas un nepateicības sajūta par to, kas dots. Tā mani neliek mierā vēl krietnu laiku, un tomēr skaidri zinu, ka neviens taču neizvēlas, kādā pasaulē piedzimt.

Pārējo piecu man iedalīto lasītāju tekstos klausoties, pārsteidzoši viegli identificējos, ik pa laikam saklausot teikumus, ko arī es pati būtu varējusi rakstīt. Izrādās, mani kā pusaudzi nodarbina tie paši eksistenciāli filozofiskie, kā arī romantiski naivie jautājumi, par ko rakstīja jaunieši pirms desmit, divdesmit vai vairāk gadiem. Noskan gongs.

Trīs minūtes jautājumu uzdošanai un sarunai. Jautājumus pēkšņi ir grūti izdomāt: svārstos starp pārāk praktiskas dabas un paredzamiem, uz kādiem autori šodien jau noteikti vairākas reizes ir atbildējuši, un pārāk detalizēti intīmiem, kas varbūt liktu viņam justies neērti. Galu galā vienkārši salīdzinu viņu pieredzi ar savu. Saruna sāk raisīties. Gongs. Izrādes beigas.

Palikt bērnam

Beatrise Zaķe ir 17 gadus veca, mācās Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas 11. b klasē

Mēs reti aizdomājamies par savām pirmajām bērnības atmiņām. Kāda bija pirmā diena bērnudārzā? Kā bija tad, kad mamma tev lika vilkt kodīgo bītleni? Vai tā sajūta, kad viens pats esi atstāts veikala vidū un raudi, jo biji pazaudējis mammu? Tās ir atmiņas un izjūtas, kuras pieaugot aizmirstam vai pat negribam atcerēties. Nīderlandiešu režisores Edītes Kaldoras izrāde "Bēdas" cenšas runāt ar skatītāju par to, ko negribam atcerēties, – pirmajām nepatīkamajām sajūtām un emocijām. Izrādes centrā ir trīs jaunieši, kuri liek skatītājam atcerēties lietas, kuras grūti izteikt vārdos, – pirmās pieredzes, sāpes un arī pirmo vardarbību, ko ikkatrs reiz ir izjutis ģimenē vai kādā citā sabiedrībā.

Pēdējo pāris gadu laikā laikmetīgajā teātrī ļoti aktuāls ir dokumentālā teātra žanrs, kurā darbojas neprofesionāli aktieri, visbiežāk – apspiesto sociālo grupu pārstāvji – bēgļi, bērni un jaunieši, cilvēki ar invaliditāti u.tml. Šajā izrādē aktieri ir trīs parasti, 17 gadus veci jaunieši no Amsterdamas. Klausoties viņus runājam par šīm smagajām tēmām, rodas sajūta, ka viņi paši uz vietas brīvi improvizē ar tekstu un jautājumu uzdošanu skatītājiem, bet patiesībā šī saruna ar skatītājiem ir iestudēta līdz pat pašam mazākajam jautājumam, jo jebkurš izteiktais vārds angļu valodā pilnībā saskan ar to, ko parāda latviešu subtitri.

Izrāde vairāk līdzinās psihoterapijas seansam, kura laikā terapeits, šajā gadījumā – trīs jaunieši, neuzspiesti rokas tavās bērnības saknēs un liek atcerēties to, kas ar tevi notika piecu, sešu un septiņu gadu vecumā. Jaunieši stāsta stāstu par kādu bērnu, kurš dzīvo visparastākajā mājā, vecāki viņu nemīl, viņa mīļākās nodarbes ir spēlēšanās rotaļu laukumā un mākoņu pētīšana. Paralēli stāsta stāstīšanai aktieri uzdod jautājumus skatītājiem par to, vai viņi atceras sevi šajā laikā un vai viņi ir piedzīvojuši to, ko piedzīvo stāsta varonis. Izrādes laikā skatītājam ir izvēle, vai viņš sevi personificē ar šo stāsta varoni vai arī paliek vērotāja pozīcijās un izrādi klausās līdzīgi kā lekciju, kurā caur stāstīto stāstu viņš uzzina to, kā norit bērna smadzeņu attīstība vecumā no 5 līdz 20 gadiem.

Zinātniski ir pierādīts, ka, cilvēkam pieaugot, pamazām tiek zaudēta pirmatnējā visa izzināšanas spēja, spēja priecāties par sīkumiem un pat augsto frekvenču skaņu uztveršanas spēja. Izrādes laikā tiek pārbaudītas arī skatītāja maņas, lai saprastu, cik daudz no bērna vecuma spējām viņš ir zaudējis. Iespaidu paspilgtina zinātnisko pētījumu fakti un attēli. Tā, piemēram, jaunieši stāsta, ka, bērnam piedzimstot, viņa smadzenēs pelēkās smadzeņu masas esot vairāk nekā baltās, tāpēc viņam visu laiku griboties ko izzināt, saprast un viņš uz apkārtējo pasauli raugoties vieglāk. Pamazām pieaugot, šī smadzeņu masas proporcija mainās, un jau 20 gadu vecumā cilvēkam balto smadzeņu šūnu ir vairāk par pelēko. Tādēļ pieaugušie uz lietām skatās pārsvarā ļoti konstruktīvi, mēdz maz sapņot un viņiem ir grūtāk iemācīties jaunas lietas.

Gremdējoties atmiņās, izrādes laikā cilvēks var saprast to, cik daudz viņš pieaugot zaudē. Izrādes skatītāju nervus kņudina arī atmiņas par vardarbību, taču tai obligāti nav jānāk no ģimenes puses, tā var būt gan vardarbība skolā, gan vardarbība no sabiedrības. Neviens cilvēks nevar teikt, ka nekad nav to izjutis, jo pirmās vardarbības atmiņas mēs varam atrast jau savā agrīnajā bērnībā, kad vecāki noliedza mūsu  sapņus un apgalvoja, ka lietas, kuras tu mēs izjūtami savās fantāzijās, nemaz nav un nevar būt, tādējādi graujot bērnā mūsu ilūzijas, ka pasaulē viss ir iespējams.


 

Tēmas

"Homo Novus" jauniešu recenzijas

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!