Lielbritānijā nedēļas nogali iezīmēja ne tikai karalienes Elizabetes valdīšanas 70. jubileja, bet arī haoss britu lidostās un nikna vārdu apmaiņa starp valdību un lidsabiedrību – kurš vainīgs pie tā, ka nav iespējams apkalpot strauji pieaugušās pasažieru plūsmas. Arī man pirms nedēļas bija pirmais ārzemju ceļojums kopš Covid-19 pandēmijas sākuma (kopā ar diviem Latvijas skolēniem no Daugavpils – Danielu Daņilovu un Ritu Braunu – devāmies uz Pasaules skolēnu filozofijas olimpiādi, kas šogad notika Lisabonā, turklāt arī šogad startējām veiksmīgi un abu (!) skolēnu esejas izpelnījās godalgas – atzinības rakstus). Caur Getvikas lidostu izkļuvām pietiekami veiksmīgi, lai gan pamanījām ziņu, ka vairāki simti lidojumu ir atcelti. Lai nu kā, pēc daudzajiem izolācijas un neceļošanas mēnešiem bija zināms pārsteigums ieraudzīt, ka šobrīd lidostās atmosfēra lielā mērā ir tāda, it kā nekādas pandēmijas nebūtu bijis, vienīgi atsevišķas lidsabiedrības prasa lidojuma laikā uzlikt masku.
Britu lidostu pārslodzi daļēji izraisījusi cilvēku vēlme izmantot skolēnu brīvlaiku un doties ģimenes atpūtā. Vismaz Anglijā mācību gads ilgst apmēram līdz jūlija beigām, bet no 30. maija līdz 5. jūnijam viņiem ir nedēļu ilgs brīvlaiks, kas iezīmē vasaras trimestra vidu. Atbilstoši 4. un 5. jūnijā tie, kuri bija devušies ārzemju ceļojumos, atgriežas mājās, lai pirmdien, proti, šodien, atkal dotos uz skolu. Kā zināms, Latvijas skolēniem ir cits režīms: pagājušajā nedēļā tiem, kuriem nav jābeidz skola, sākās vasaras brīvdienas. Mācību gada garums Latvijā droši vien ierindojams starp atlikto reformu rekordistiem, un diez vai kāds var precīzi pateikt, kad šī diskusija sākusies, bet, re, izglītības ministre sola, ka nākamgad diskutēsim atkal.
No sava skolas laika atceros, ka vismaz formāli arī vasaras brīvlaikā bija uzdoti uzdevumi, kas līdz septembrim bija jāizdara. Pirmkārt, protams, izlasāmās daiļliteratūras saraksts. Te gan jāatzīstas, ka neatceros, vai kāds pārbaudīja, cik lielā mērā šis uzdevums bija izpildīts. Toties atceros, ka no bibliotēkas bija jāsagādā grāmatas, un tās ņēmu līdzi arī tad, kad mēnesi pavadīju pie vecmammas Līzespastā. Nez kāpēc vislabāk atmiņā palicis fakts, ka bija uzdots izlasīt Ilzes Indrānes romānu "Lazdu laipa" un es ar šo jauniešu literatūras padomju klasiku netiku galā. No sižeta nekas nav palicis atmiņā. Internetā uzdūros "Atlants.lv" ievietotai esejai, kurā apgalvots: "Jau ar pirmajām romāna nodaļām lasītājs iekļūst tēlu drūzmā." Neko tādu neatceros, un bail pat domāt, kas notiek nākamajās nodaļās. Galvenā varone esot Kristīne, kurai "atšķirībā no citiem jauniešiem daudz grūtāk ieaugt padomju dzīvē". Katrā ziņā romāns bija par jauniešiem un ne tikai par viņiem: "Bērnu un pusaudžu gaitas krustojas ar vecāko ļaužu ceļiem mājās, skolā, kopsaimniecībā, laukos un pilsētā." Tas nu būtu noskaidrots.
Cik saprotu, mūsu dienās obligātā literatūra vasaras lasīšanai vairs netiek uzdota vai vismaz tas ir atkarīgs no skolas. Viens no argumentiem – vasarā ir jāatpūšas, nevis jāturpina mācīties. Un patiešām – to, ka cilvēki nelasīšanu uztver kā daļu no atpūtas, var novērot ne tikai skolas kontekstā, arī interese par avīzēm un ziņu portāliem vasarā krītas par aptuveni trešdaļu. Tas, protams, nenozīmē, ka cilvēki nelasa kaut ko citu, tomēr domai, ka lasīšana daļēji ir darbs, nevis tikai atpūta, ir sava pozitīvā puse. Varbūt tas liecina, ka cilvēki tomēr novērtē lasīšanas vērtību un pat daiļliteratūras lasīšanu atzīst par produktīvu nodarbi.
Patiesībā jau īstu skaidrību par lasīšanas situāciju pasaulē un Latvijā grūti saprast. No vienas puses, izdoto grāmatu skaits drīzāk pieaug nekā samazinās. Tikko apkopotas ziņas par izdoto grāmatu skaitu 2021. gadā, un labā ziņa ir tāda, ka izdoto grāmatu skaits un kopējais metiens ir pieaudzis un sasniedzis pirmspandēmijas apjomus. Latviešu tēriņi par grāmatām un presi ir zem vidējā Eiropā, bet ne katastrofāli. OECD pētījums uzrāda, ka Latvija skolēnu lasīšanas kompetences ziņā ir apmēram vidējā līmenī, salīdzinot ar citām OECD valstīm. 34% Latvijas skolēnu neko nelasa sava prieka pēc, viņi lasa tad, ja lasīt tiek uzdots, bet Lietuvā un Igaunijā šādu skolēnu ir vēl vairāk. ASV šie dati ir samērā līdzīgi. Vērts arī pamanīt, ka skolēniem, kuri lasa sava prieka pēc, lasīšanas kompetences līmenis ir augstāks.
Ir dažādi iemesli, kāpēc pieaugušie uztraucas, ka skolēni nepietiekami lasa grāmatas. Sava nozīme ir paaudžu atšķirībām, kad vecāki nevar saprast, kā bērniem var būt vienaldzīgi teksti, kas viņiem bijuši tik svarīgi un mīļi. Manuprāt, sašutums par to, "kā var būt, ka viņš to nav lasījis", ir diezgan bezcerīgs, lai gan dabisks. Tas nepārprotami uzrāda komunikācijas pārrāvumu – tu saproti, ka nav kopīgo referenču lauka, kas tevi vieno ar otru cilvēku, un dažkārt tā ir sajūta, kas uzdzen melanholiju, bet nevajadzētu iedomāties, ka šāds pārrāvums ir kaut kas unikāls un citas paaudzes to nav piedzīvojušas.
Daiļliteratūra vairākus gadsimtus bijusi vispārējās izglītības sastāvdaļa – ar domu, ka tā izkopj raksturu, palīdz saprast cilvēkus un veicina morālās apziņas attīstību. Tai ir nozīme personiskās un nacionālās identitātes veidošanā. Ja ir taisnība, ka jaunieši mazāk lasa daiļliteratūru, tas vēl nav pietiekams pamats, lai uzskatītu, ka viss minētais brūk un jūk, tomēr jautājums ir – kas nāk vietā? Ne visiem vajag būt, kā angļi saka, "renesanses cilvēkiem" ar plašu skatījumu uz dažnedažādām lietām, un arī pagātnē tā nekad nav bijusi norma, tomēr cilvēki, kuri neko nezina un ne par ko neinteresējas ārpus tā, kas nepieciešams ikdienas izdzīvošanai, darbam un vieglai izklaidei, var būt labi darbinieki, bet diez vai labi pilsoņi.
Tomēr šoreiz gribu uzsvērt vienu citu aspektu. Jā, tas, vai skolēni lasa grāmatas, nav pietiekams kritērijs, pēc kura noteikt, vai skolēni lasa vispār. Digitālā vide ir piesātināta ne tikai ar attēliem un video, bet arī ar tekstiem. Kaut kādā ziņā jaunietis, kurš stundām ir pieplacis pie sava telefona ekrāna, uzņem vairāk informācijas nekā tas, kurš dienu pavada, lasot grāmatu. Ja tu esi pieradis pie informācijas ātruma, raibuma un intensitātes, tad grāmata varētu likties kā no citas pasaules. Līdzīgi esmu domājis par to, kā tas ir, kad skolēns, kurš ir pieradis pie 15 sekunžu "TikTok" video (nu jau 10 minūšu – laiki mainās!), nonāk universitātē, kurā viņam var nākties klausīties pusotru stundu garu lekciju. Viena atbilde ir – jāmaina grāmatas, jāmaina lekcijas, tās nevar būt tādas kā sirmajā senatnē pirms gadiem desmit. Tam visam var piekrist, bet vienlaikus šajā aicinājumā un arī grāmatu nelasīšanā, manuprāt, ir viena problēma – nav jau tā, ka pasaule ir atteikusies no gariem tekstiem. Daudziem profesionāļiem ir jāspēj strādāt ar informāciju, jāspēj iedziļināties, jāspēj stundām koncentrēties uz vienu tēmu. Tāda vienkārši ir realitāte, kuru rindkopu garie teksti mācību grāmatās un "TikTok" nevar izmainīt.
Atbilstoši – ko nozīmē, ka skola piekāpjas saskaldītās uztveres priekšā un neapgrūtina skolēnus ar gariem tekstiem un obligāto literatūru garajā vasaras brīvlaikā? Un nē, rezultāts nav katastrofa un latviešu jauniešu muļķība, bet drīzāk nevienlīdzība. Cita starpā tas droši vien nozīmē, ka nostiprinās ģimenes un pastarpināti jauniešu sociālās izcelsmes loma. Vienmēr ir bijis tā, ka ir ģimenes, kurās lasīšana tiek uztverta par veicināmu nodarbi – skat, bērniņš lasa, nevajag traucēt –, un ģimenes, kur lasīšana tiek uztverta kā brīvais laiks un nekā nedarīšana. Skolai šīs atšķirības vajadzētu mazināt, bet, samierinoties ar to, ka skolēni garus tekstus vairs nav ar mieru lasīt, prasmes un raksturi, kuri ir nepieciešami, lai tiktu galā ar gariem tekstiem, plašu informāciju, sarežģītiem pētījumiem, galu galā – lai gūtu panākumus augstskolā Latvijā vai cituviet, netiek skolā izkopti. Protams, ja skolēns kļūst par e-sporta čempionu, nav liela bēda, bet ne visiem dzīvē tā veicas.
4