Gadu miju parasti mēdz uzskatīt par labo apņemšanos brīdi. It kā jau banāli, bet visi tāpat grib pagūt kaut ko nopirkt, nodomāt vai izliet laimīti un mēģināt saprast, kas nu svina vai alvas ķeburā nolasāms. Lūk, no nākamā gada es ieturēšu diētu, šķirošu atkritumus, pārstāšu ēst gaļu, nodarbošos ar sportu, neskatīšos porno, biežāk piezvanīšu radiem, nespēlēšu datorspēles, mazāk dzeršu, vairāk lasīšu un vispār būšu labāks cilvēks. Varbūt pievērsīšos makramē. Parasti gan iznāk tā, ka nekas no uzskaitītā neizdodas vai arī piemirstas, kļūst mazsvarīgs, tā teikt, citu prioritāšu priekšā. Es gan ar prognozēšanu pārāk sevi nenodarbinu, jo zinu – ja būs iespēja notikt kam sliktam, tas arī atgadīsies.
Par to visu aizdomājos neilgi vēl pirms visiem svētkiem, svinībām, korporatīvajiem rautiem un galdiem, jo paguvu apskatīt izstādi "Negaidīti priekšmeti Raiņa un Aspazijas bibliotēkā", kas no 1. novembra līdz 15. decembrim bija aplūkojama Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā. Izstādītes (tā patiesi apjoma ziņā bija ļoti maza) idejas pamatā bija sen zināmā patiesība, ka grāmatas nav tikai fiziski objekti – katra īpašnieka rokās tās kļūst personīgas, īpašnieks tās pārveido, pakļauj, veido ar grāmatām noteiktas attiecības. Viens šādu attiecību iedibināšanas veids ir pasvītrojumi un piezīmes uz lappušu malām. Bet vēl pat interesantāks attiecību liecinieks ir grāmatās atstātie priekšmeti – izkaltuši augi, fotogrāfijas, gaiša matu cirta, pastmarka, no apgrozības izņemta naudaszīme un kas tikai viss vēl ne. Raiņa un Aspazijas mājas bibliotēkā ir vairāk nekā 6000 sējumu 17 valodās par visdažādākajām tēmām. "Pētīt!" kā mīlēja rakstīt Rainis. Nav brīnums, ka šajos sējumos uzejami visdažādākie atradumi – sākot no pavisam vienkāršas Šveicē noplūktas lauru koka lapiņas un beidzot ar baltu nēzdodziņu. Izstādes veiksmes noslēpums bija mākslinieces Ievas Jurjānes ilustrācijas, kas tā vai citādi interpretēja vai apspēlēja katru no rakstnieku bibliotēkas grāmatās atrastajiem objektiem (priekšmetus atlasījusi Dora Pauzere, izstādi iekārtojis Gints Mālderis un "Dizaina informācijas centrs").
"Gadījās, ka nesen nopirku kādu grāmatu cietos, melnos vākos, ar zeltotiem medievāliem majuskuļiem iespiestu nosaukumu, perfektu apaļu muguriņu ar ornamentālu rotaslīniju augšpusē un apakšpusē, pelēcīgu krāsu griezumu ar noturīgu putekļu sūbējumu un pieskaņotu lasāmo zīmi," reiz žurnālā "Grāmata" publicētā esejā rakstīja filozofs Uldis Tīrons. "Tā bija 1910. gadā Minhenē Oskara Beka apgādā izdotā grāmata par Platonu. Uzmanīgi atšķīris ar romiešu cipariem numurētās lapas, starp X un XI lappusi ieraudzīju kaut ko, kas nesalīdzināmi pārspēja lapu zelta atblāzmu uz vāka, – tā bija zeltaina matu cirta. Šī brīnišķā lieta – "dod no šī eņģeļa man kādu lietiņu! Ved mani turp, kur viņas dusas vieta!" –, šis dievišķīgais lietus pār dusošo Danaju – kas tam bija darāms manā grāmatu plauktā?"
Gadu mija, kā jau sākumā ieminējos, šķiet ērts un ierasts brīdis, kad mēģināt paraudzīties nākotnē, lai gan tas ir gana bezcerīgs pasākums, jo kāds pārāk trausls asinsvads, gadiem perinājusies slimība, no jumta kores atlūzusi lāsteka vai neuzmanīgs autovadītājs to spēj pārtraukt dažos acumirkļos. Tad jau prātīgāk varbūt ir palūkoties atpakaļ pagātnē, pāršķirstīt lapas un medīt rokā romantisma uzplūdā tur liktās puķītes, kas sen jau izkaltušas, bantītes, nēzdodziņus un vilcienu biļetes, mērķtiecīgi noglabātās vai aizmirstās pastmarkas, un iedziļināties starp tām atstātajā. Līdz šim gan manas atradēja sekmes nav bijušas pārāk lielas – esmu uzgājis padomju rubli, noplēšamā kalendāra lapiņu un kāda Hamburgas striptīzbāra reklāmas lapeli, taču neesmu zaudējis cerības.
Pārlūkojot pagājušo gadu, pārņem pretrunīgas izjūtas. Ir piedzīvotas vairākas lielas nelaimes, nāve un bēres, bet ir arī pieredzēti tādi laimes brīži, par kādiem es savā vecumā vairs nedrīkstētu cerēt. Esmu pabeidzis daudzu gadu garumā ieilgušo grāmatas rakstīšanas pasākumu un nodevis manuskriptu izdevējam. Nupat ievācies jaunā dzīvoklī, sācis dažus apjomīgus rakstu darbus un darījis vēl šo to. Tas gan nekādi neattaisno to, ka esmu štruntīgs tēvs, neuzticams sadzīves partneris un nodokļu maksātājs un vispār visu šo gadu esmu bijis draņķis. Tāpat kā citus manus trūkumus. Un arī nākamajos gados nekas nebūs labojams. Mana mīļā audžumeita reiz kādā sarunā teica, ka mani uz priekšu dzenot izmisums un vēlme pēc "action". Es nākamajā gadā vēlētos mazāk sāpju, bezpalīdzības un izmisuma, bet vairāk "action" – rīcību, rosību, lemšanu, radīšanu. Un vēl – veselību un darbu. Lai gan vēl pirms tam minēju, ka nākotnē ielūkoties negribu, tomēr vienu vēlējumu izteikšu – lai 2020. gads nebūtu sliktāks par 2019.
Savdabīgu laika atklāsmi pieredzēju kādā mācību stundā pamatskolā, kad bija garlaicīgi. Laiks manā prātā atausa kā secīgi sašūtas un iesietas lapas – pagātne bija izlasītās, bet nākotnē lapu un pat pašu sējumu bija daudz vairāk. Lapām, starp citu, bija sejas un mazas kājiņas, tās spēja pat pārvietoties. Neprasiet tā visa nozīmi! Bet tagad var sākties jauns gads, jauns sējums. Gan jau arī starp lapām kaut kas atradīsies.
1