Photo by Caley Dimmock on Unsplash
 
Proza
21.12.2018

Laimes Aka

Komentē
2

Ziemassvētki. Aiz loga mirdzošs sniedziņš snieg, un cilvēkiem labs prāts. Tikai Alises Purvciema dzīvoklī jūtama spriedze.

Viņa iebrāzās viesistabā un sāka cilāt dekoratīvos spilvenus, uz kuriem bija atbalstījies viņas vīrs Roberts, baudīdams Ziemassvētku dziesmu izlases translāciju televizorā. "Ko tu sēdi kā kartupelis?" viņa lādējās. "Būtu palīdzējis gurķus rasolam sagriezt!"

Roberts zināja, ka šādos brīžos, kad sieviņa manāmi iespringusi, bija labāk paklusēt. Kā par laimi, guļamistabā ieraudājās Lelde, un viņš aizsteidzās bērnu mierināt. "Ņu, kas i’, bumbulīt?" viņš izcēla bērnu no gultiņas. Sajūtot tēva drošo apskāvienu, bērns pārstāja raudāt, un actiņas lēnām vērās ciet.

Pirmos sešus mēnešus laimīgais pāris viņu tā arī dēvēja - par bērnu. Bija pārāk grūti aprast ar domu, ka viņu dzīvē ienākusi jauna radība un visu apgriezusi kājām gaisā. Kā pierādījumu plivinot jau trešo pozitīvo grūtniecības testu, Alise uzstāja, ka Roberts viņu izmantojis un viņam jāatbild par nodarītā sekām.

Tā nu Roberts, krietns lauku puika no Sabiles, izlēma rīkoties krietni un trešajā grūtniecības mēnesī Alisi bildināja. Nu nebija jau arī galīgākā katorga tā laulības dzīve. Alise tomēr bija skaista sieviete. Toreiz, kad viņi iepazinās "Nemierā", Roberts nespēja noticēt, ka tāda sieviete vispār met aci uz viņu. Šoti sekoja cits citam, un viena lieta drīz noveda pie nākamās…

Pie durvīm zvanīja. Alise metās tās atvērt un izkusa smaidā seksīgā Artūra priekšā.

"Vai, kas par skaistām dāvanām!" Alise ķiķināja, saņemdama divus glīti sapakotus sainīšus no viņa rokām.

"Cik pie jums te silti!" viņš teica, nākdams iekšā. "Ārā tāds putenis!" Viņš kā vienmēr bija solīdi saģērbies un smaržoja pēc muskusa. Viņi ar Alisi bija iepazinušies sektā, kuru abi kādu laiku apmeklēja, pirms Alise krita grēkā toreiz "Nemierā". Alise viņam visādi koļījās klāt, bet Artūru kā tāda sērga arvien pavadīja viņa draudzene - nerunīgā un pie tam vēl resnā Daiga, kura šobrīd kratīja sniegu no saviem neglītajiem UGG zābakiem.

"Vai, cik jums skaista eglīte!" teica Artūrs, ienākdams viesistabā. Viņš runāja tik viegli; Alisei gribējās, kaut Roberts arī tā mācētu. Bet viņš no visiem kautrējās. Arī tagad ienāca istabā, rokas kabatā sabāzis, kā vienmēr nezinādams, kur likties vai ko ar sevi iesākt.

"Robert, tak piedāvā viesiem kaut ko iedzert!" viņa teica aizkaitinātā balsī. Eglītei blakus, lielā, tukšā plastmasas bļodā, kurā Alise parasti mazgāja Leldei dibenu, viņa ievietoja atnestos sainīšus. Uz bļodas ar skoču bija uzlīmēta lapiņa ar uzrakstu "Laimes Aka".

"Ko ta’ jūs dzers?" Roberts jautāja.

Alisi kaitināja arī Roberta izloksne. Bet viņa jau sen bija atmetusi ar roku saviem mēģinājumiem Robertu pārmācīt. Viņas vīrs bija un palika lauķis caur un cauri.

Artūrs sniedza namatēvam pudeli ar gruzīnu sarkanvīnu, un Roberts stulbi blenza uz pudeles etiķeti, it kā kaut ko saprastu no vīniem. "O, labs!" viņš atzinīgi noteica un aizsteidzās uz virtuvi meklēt korķu viļķi, vēl aiz sevis uzsaukdams: "Jūs piesēž’!"

Galds istabas vidū bija nokrauts ar siera salātiem, "Maximas" pīrādziņiem, žāvētu vistiņu stilbiņiem, kā arī vairākām alkohola pudelēm. Likās, ka Artūra un Daigas sejās uz brīdi pavīdēja tāds kā nicinājums, kā neizpratne. Laikam jau tādēļ, Alise sprieda, ka uz galda vēl nebija rasola.

"Tu palīdzēsi man ar tiem gurķiem vai ne?" viņa iebrāzās virtuvē, kur kā tāda likteņa sodība viņu gaidīja nepabeigtais rasols.

"Kas tev i’, ko? Tak atslābsti!" Roberts uzrūca.

"Kā, kas man ir? Ciemiņi jau klāt, bet nekas nav izdarīts!" Alise atcirta, sajaukdama sev pamatīgu skrūvi. "Un tu jau vienmēr esi bakstāms, pirms kaut ko sāc darīt. Un zini, kāpēc? Jo tu," viņa sirdīgi izspļāva, "…esi lupata!"

Iestīvējušais korķis beidzot izsprāga laukā. Teiktais bija smagi ķēris Robertu, un viņš ietempa vīnu tāpat, no pudeles. Grūtniecības laikā viņam likās, ka Alisē plosās hormoni, tādēļ viņš šādus izteicienus laida gar ausīm. Bet Leldei bija apritējis gandrīz gads, un Alise joprojām plosījās. Ar bažām viņš konstatēja, ka tāda vienkārši bija viņa jaunās sievas daba.

Pārdomas iztraucēja vēl viens zvans pie durvīm.

"Sagriez olas!" Alise nokomandēja, rādot uz izlietni, kur mazā alumīnija kastrolī peldēja četras vārītas olas, kamēr pati steidzās atvērt durvis.

Bija ieradies Ģirts, viņas bijušais klasesbiedrs. Alise viņu nebija satikusi kopš tās liktenīgās reizes "Nemierā", kad viņa to pilnīgā pālī iepazīstināja ar tikko sastapto Robertu. Spriežot pēc Ģirta Instagram konta, viņš nesen bija ‘iznācis ārā no skapja’. Izmaiņas bija jūtamas viņa paskatā. Ģirta uzacīm bija jauna, stilizēta forma, un uz sejas pat vīdēja tonālais.

Lai gan Alise sektu vairs neapmeklēja, tomēr skaidri zināja, ka Ģirts nonāks ellē. Kā skolas laikos viņa puisi cieši apskāva un, žēluma vadīta, pat neiebilda, ka Ģirts sev līdzi bija atvilcis Žannu. Šī būtne figurēja visās Ģirta sociālo tīklu bildēs. Viņas frizūra vairāk atgādināja ligzdu un meikaps bija izplūdis kā pēc divu dienu ilga tusiņa. Bet viņa bija māksliniece, kuras nesenā performance "Kaķu indes" pie Kongresu nama bija ieguvusi plašu mediju atzinību, un tāds paskats laikam piederējās pie viņas imidža.

"Lūdzu, mūsu dāvanas!" Ģirts stiepa Alisei pretī divas paciņas, kas bija nevīžīgi ietītas saburzītās avīžu loksnēs. "Ņem par labu!"

"O, čau!" Alises vīrs stādījās priekšā. Uzreiz bija skaidrs, ka Robertam Žanna patīk. Lai gan Žanna preses pārstāvjiem bija paziņojusi, ka ir lesbiete, Alise nolēma viņu uzmanīt. Mākslas pasaulē jau tādas lietas kotējās, bet Alisi tik viegli neapmānīsi.

Viņa ielika atnestās dāvanas Laimes Akā un atgriezās virtuvē. Pa ausu galam klausoties Roberta neveiklajos mēģinājumos koķetēt ar Žannu, Alise izdzēra vēl vienu skrūvi. Tad paņēma rasola bļodu uz nesa to uz viesistabu ar tikpat smagu nolemtību, kā Leldi vēderā nēsājot. Un - tavu sodību - viņa atkal bija pamodusies un brēca pilnā kaklā. Roberts, meitu pārāk lutinādams, paņēma viņu sev līdzi uz viesistabu un nosēdināja klēpī.

Žannas seja bija tik ļoti nobālusi, ka Alisei nekas cits neatlika, kā viņu uzrunāt: "Tev viss kārtībā?"

"Kas…" Žanna piekala skatu Leldei, kura tikpat bezkaunīgi blenza pretī svešajai tantei. "Kas tas ir?"

"Tā i’ mana meita!" Roberts smējās.

Žanna pagriezās pret Ģirtu. "Tu neteici, ka te būs bērns."

Viņš pacēla acis no telefona displeja: "Es ļoti atvainojos. Viņai ir alerģija pret bērniem."

Roberts smējās vēl gardāk: "Šī jau tev pāri nedarīs!"

"Pilnīgs lupata," nodomāja Alise un sajauca sev vēl vienu skrūvi.

"Nu, un kā tad jums iet ar meitiņas audzināšanu? Paklausīga viņa jums?" Artūrs laipni jautāja.

"Nu, uznāk jau savi niķīši," Roberts teica, paskatīdamies uz Alisi. "Bet pa lielam sadzīvot var."

Alises laipnība izkusa kā tāds ledus gabals pavasarī: "Ko tas tagad nozīmē?"

"Kā, ko?" Roberts vaicāja.

"Tu uz mani paskatījies. Ko tu ar to gribēji pateikt?"

"Neko. Netīšām paskatījos."

"Nekas nenotiek netīšām," viņas skaistajās mandeļu acīs liesmoja dusmas. "Droši! Tagad mūsu ciemiņu priekšā pasaki visu, ko tu par mani domā!"

"Es tiešām neko nedomāju," Roberts atrūca un ielēja sev sulas glāzē šņabi, lai gan viņam to nepatika darīt meitas klātbūtnē.

"Kā tad," Alise norūca. Tad atjēgusies viņa ar cukurotu smaidu pagriezās pret ciemiņiem. "Varbūt vienu bildi?"

Viesi negribīgi saspieda galvas kopā un dažas sekundes pārspīlēti smaidīja, kamēr Alise uzņēma selfiju.

"Super bilde! Nu, kam uzlikt?" viņa pievērsās rasola bļodai.

Viesi nervozi izstiepa pretī šķīvīšus, bet divi palika tukši. Tie piederēja Artūram un viņa resnajai draudzenei.

"Ko ta’ jūs tā švaki?" Roberts vaicāja.

"Uz diētas sēžat?" Alise zīmīgi paskatījās uz Daigu.

"Nē," Artūrs atbildēja. Viņa gaišais smaids bija izdzisis un balss kļuvusi svētsvinīga. "Mēs esam vegāni."

Alisei cauri izskrēja auksta šalts.

Viņa tak bija aizmirsusi! Pie tam Artūrs un Daiga šo faktu bija jau laicīgi izbazūnējuši grupas čatā feisbuka mesendžerī. Un viņiem tak viss Instagrams bija pilns ar vegānu receptēm un sirdi plosošiem stāstiem par zvēriem!

"O, kā paveicās!" Roberts ierunājās, kratot Leldi. "Mēs kā reiz aizmirsām veikalā nopirkt desu. Tā ka tajā rasolā gaļas nemaz nav. Droši var ēst."

Artūrs noklepojās: "Mēs esam ve-gā-ni."

"Jā, jā, viss kārtībā, tur nav gaļas."

"Mēs… neēdam piena produktus," ierunājās Daiga, mazliet sasarkusi. "Rasolā ir majonēze."

Alise saprata, ka vienīgais veids, kā glābt situāciju, ir tēlot, ka pie visa vainīgs Roberts. "Es ļoti atvainojos," viņa skrūves iespaidā grīļojās. "Mans vīrs ir no Sabiles."

"Nožēlojami," Ģirts noteica.

Artūrs uz viņu naidīgi paskatījās.

"Ā, vai, es tiešām nezināju…" Roberts turpināja taisnoties. "Nu, mums vēl palika dažas olas ledusskapī, varbūt uzvārīt? Vai makaronus?"

Artūrs demonstratīvi nopūtās, piecēlās no galda un aizsteberēja uz koridoru pēc savas somas. Roberts pamanīja, ka vīna pudele gandrīz tukša, lai gan Daiga dzēra tikai sulu.

Artūrs atgriezās ar divām plastmasas kārbām, kurās atradās jau iepriekš sagatavoti salāti. "Viss kārtībā," viņš teica, ieņemdams savu vietu pie galda. "Mēs jau esam pieraduši pie tā, ka neviens nezina, ko ēd vegāni."

"Tiešām kaut kā neveikli sanāca," Roberts arvien taisnojās, piesarcis un apjucis. "Varbūt siera salātus piedāvāt?"

"Tie ir veģetārieši, kas neēd gaļu," Artūrs atbildēja, kā skaidrodams alfabētu mazam bērnam. "Mēs esam vegāni, un mēs…"

"… jūs vispār neko neēdat?" Ģirts iesaistījās sarunā.

Artūrs sakrustoja rokas uz krūtīm, gatavs pasniegt runu, kuru planētas un cilvēces labā bijis spiests teikt jau neskaitāmas reizes. "Mēs neēdam produktus, kuru pagatavošana likusi ciest nevainīgām radībām," vīna iespaidā viņš mazliet šļupstēja. "Mēs neuzskatām, ka cilvēks ir tik dievišķa būtne, ka viņa dēļ būtu kāds jānogalina."

"Bet kā ar burkānu?" Ģirts teica, nepacēlis acis no telefona displeja. "Varbūt burkānam arī sāp."

Neviens neatbildēja.

"Nē, es nopietni," Ģirts turpināja. "Šis ir svarīgs filozofisks jautājums. Vai burkāns ir mazāk svarīga dzīvības ķēdes sastāvdaļa nekā, teiksim, govs vai vista?"

Artūrs sarauca savu seksīgo pieri: "Es nespēju komunicēt ar deģenerātiem."

"Kuru tu sauc par deģenerātu?" Ģirts cirta.

"Kopš ienākšanas šajā dzīvoklī tu visu laiku sēdi Grainderī," Artūrs spēra laukā. "Un nemaz neizliecies, ja? Es redzēju tev ekrānā plikas bildes. Jābūt taču kaut kādai… pieklājības robežai. Pie tam mēs visi zinām, kur tu nonāksi," viņš piebilda, saskatīdamies ar Alisi.

"Kur tad?"

Artūrs sažmiedza acis indīgā smīkņā: "Ellē, mans draugs. Ellē."

"Ā, skaidrs," Ģirts atmeta ar roku. "Tu vienkārši esi homofobs. Es arī ar tevi nevēlos komunicēt."

"Tas, ka tu nonāksi ellē, nepadara mani par homofobu!" Artūrs kliedza. "Un vispār man ir pilns ar geju draugiem. "Purvā" pat vienreiz biju. Pie stieņa dejoju." Daiga uz viņu tā šķībi paskatījās. "Pilnīgā pālī," viņš taisnojās. "Draugi pielauza. Viņiem likās prikolīgi."

Lelde sāka raudāt.

"Nu… lieciet droši, nekautrējieties…" Alise teica ciešā pārliecībā, ka rasola stumšana izkliedēs neveiklo atmosfēru.

 

"Nevienam te nevajag tavu stulbo rasolu!" Roberts cirta. Arī viņa mērs bija pilns. Uz ceļiem tam sēdēja spiedzošs bērns, viņš bija apprecējis briesmoni, un viņš pat nezināja, ko ēd vegāni. "No mājām tak viņi atbrauca, nevis no Zimbabves!"

Lelde kliedza vēl skaļāk.

"Tas… bērns… raud," Žanna izmocīja, pacēlusi garu, bālu pirkstu pret Leldi.

"Tak paturi Leldi, johaidī!"

Alise trieca rasola karoti pret galdu: "Ak, tu gribi, lai es vēl Leldi paturu? Es jau tā sagriezu visus gurķus un nomizoju kartupeļus, un man vēl jātur Lelde?"

"Paklau, kur jums ir tualete?" Ģirts iestarpināja nesatricināmā mierā.

"Varbūt… to spēli varam uzspēlēt?" klusi ierunājās Daiga, sajuzdamās tā, it kā atrastos savas ģimenes saietā. Viņas maigā, nosvērtā balss lika Alisei un Robertam atjēgties. Abi sajutās mazliet stulbi.

Alise paņēma raudošo Leldi un aiznesa uz guļamistabu, pa ceļam ierādot Ģirtam tualeti. Krampītis bija salūzis, sagādājot Ģirtam zināmu diskomfortu.

Roberts pa to laiku bija izvilcis zeķi, pilnu ar mazām lapiņām, uz kurām bija sarakstīti cipari, kas atbilda dāvanām bļodā. "Nu, kurš grib provēt pirmais? Daiguci, varbūt tu?"

Daiga, joprojām sasarkusi, izvilka ciparu 5.

Roberts aizsteberēja uz Laimes Aku, pa ceļam netīšām uzgrūžoties eglei, un izvilka vienu no avīžu loksnēs tītajām dāvanām.

Artūrs bija kaut kur nozudis. Roberts nosprieda, ka varbūt aizgājis uz veikalu pēc vēl vienas vīna pudeles, un pasniedza Daigai dāvanu. "Lūdzu, tas tev, Daiguci!"

Daiga to lēnām plēsa vaļā. Iekšā atradās stikla burciņa ar kaķa spalvu kumšķiem.

"Tas no manas performances," Žanna paskaidroja. "Es noskuvu spalvu četrdesmit kaķiem. Man tagad pilna māja ar šitādām burciņām. Domāju vienu uzdāvināt jums. Tā ir mākslas relikvija."

Daiga gandrīz apvēmās.

Tieši tad televizorā sāka spēlēt "Līvu" klasiku. Roberts nolēma šo iespēju izmantot, lai kliedētu neveiklo atmosfēru: "Uzdziedam? Eglīte smāāržo un mirdz…"

Viesi negribīgi vilka līdzi. Istabā ienāca Alise ar Leldi, kas sita rociņas līdzi dziesmas melodijai, neparko negribēdama iet gulēt.

"Re, cik mums jautri!" Roberts teica, pārņemot Leldi no Alises rokām kā stafeti. Žannas bālie pirksti atkal rādīja viņa virzienā.

"Nu, beidz, viņa tak nekodīs!" viņš mierināja satraukto mākslinieci. "Varbūt paturi? Vēl iepatiksies."

"Nē…" Žanna iesaucās. "Tev aiz muguras. Egle deg!"

Roberts pagriezās un neizpratnē blenza uz degošo egles zaru, kamēr Lelde spiedza, priecādamās par spožo uguns šovu.

Daiga, kas, pateicoties pieredzei pašas ģimenē, šādās krīzes situācijās ļoti labi orientējās, aiznesās uz virtuvi, paķēra alumīnija trumuli un uzgāza prāvu ūdens šalti degošajam zaram.

Diemžēl viesistaba bija tā piekūpējusi, ka ieslēdzās dūmu detektors.

"Nu, kurš grib spēlēt nākamais?" Roberts centās to pārkliegt, vērdams vaļā logu.

"Es… es laikam iešu mājās," Daiga klusi noteica, savākdama plastmasas traukus ar vegānu salātiem un burku ar kaķa spalvām.

"Bet kā tad… bez Artūra?" Roberts centās atrunāt.

"Gan jau uzradīsies," Daiga noteica, vilkdama kājās savus neglītos zābakus. "Priecīgus Ziemassvētkus! Paldies par visu!" viņa pieklājīgi noteica un izmetās ārā no dzīvokļa.

Kad signalizācija beidzot pārstāja aurot, atsprāga vaļā tualetes durvis. No tās iznāca mazliet izspūris Ģirts. Ar paceltu galvu viņš pārslāja pāri viesistabai, nostājās pie koridora spoguļa un, seju saviebis, ar stīvām kustībām kārtoja saburzītās drēbes.

"Man Artūrs tikko tualetē uzmācās," viņš paziņoja. "Priecīgus Ziemassvētkus!"

Un ar šiem vārdiem arī Ģirts un Žanna pameta nokvēpušo Purčika dzīvokli.

No tualetes beidzot izsteberēja arī Artūrs, nosarcis kā biete. Alise un Roberts vēroja, kā viņš, svētsvinīga klusuma pavadīts, mēģina uzvilkt kājās savas solīdās kurpes. Pēc piektā mēģinājuma tas beidzot izdevās. Viņš vēl kaut ko nosvepstēja par vegāniem un Ziemassvētkiem un izvēlās ārā pa durvīm.

Televizorā skanēja "Klusa nakts, svēta nakts". Kamēr Roberts vēdināja dūmus, Alise sameklēja uzņemto bildi un iepostoja Instagram.

Paldies visiem par superīgo vakaru! #ziemassvetki #laimesaka #lovemylife

Ieva Lākute

Ieva jau vairāk nekā 12 gadus dzīvo Anglijā, kur pabeigusi gan bakalaura, gan maģistra studijas rakstniecībā un literatūrā. Ikdienā strādā kā "freelance writer" un tulkotāja. Šobrīd strādā pie sava pi...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!