Pat būdams diezgan nejaušs radioklausītājs, esmu pamanījis, ka arvien biežāk sabiedrības uzmanība tiek pievērsta garajam laikam, ko daudzi bērni jau kopš pavisam agra vecuma mēdz pavadīt pie elektronisku ierīču ekrāniem (skat. piemēram, šo publikāciju). Kādā no šim jautājumam veltītajām pārraidēm hipotētisks mūsdienu bērns tika salīdzināts ar tikpat hipotētisku bērnu no 150 gadus senas pagātnes. Tika secināts, ka šim pagātnes Jancim, Lienītei vai Andžam pilnīgi noteikti neatliktu diez ko daudz laika, ko tērēt tiešsaistes tērzēšanai, "YouTube" videoklipiem vai spēlītēm. Šim nepilngadīgajam jau kopš mazotnes līdzās pieaugušajiem būtu saimei jāpienes sava artava – visupirms droši vien ganot zosis, tad cūkas, pēcāk – liellopus, pa starpu sildot nosalušās basās pēdas govju pļekās, ravējot dobes, pinot grozus, maucot stabules vai gatavojot kādus citus tautas daiļamata mākslas izstrādājumus, nesot malku un no saules līdz rietam apdarot vēl visādus derīgus un mazgadīgo ekspluatācijai ērtus darbus.
Tādu vaļasbrīžu, kādus, piemēram, Jānis Jaunsudrabinš aprakstījis "Baltajā grāmatā" lasāmajā tēlojumā "Bildes", tā laika bērnam nevarēja būt pārāk daudz: "Bet, kas manas acis pie Ievas lādes visuvairāk saistīja, tās bija skaistās bildes, ar kurām no vietas bija noklāti abi lādes vāki. Ak, kad aizgājām pie Ievas ciemos, tad sirds man pie šiem vākiem vien kavējās un ar vislielāko nepacietību es gaidīju, vai kaut kā neievajadzēsies, vai kāda drēbes gabala, ko mātei parādīt, vai kaut kā cita. Es pastāvīgi tur ap lādi vien dzīvoju. Es bāzu pirkstu atslēgas caurumā, es pūtu tajā dvašu iekšā, es mēģināju vāku pacelt. Nekā! Aizslēgts. Cieti. Bet Ieva jau arī zināja iemeslu manam nemieram. "Nu tu, bilžu kungs, laikam atkal manas bildes gribi redzēt?" viņa teica. Sāka skanēt atslēga. Ieva atslēdza lādi, atcēla vāku, un es varēju visā mierā nodoties bilžu aplūkošanai, jo viņas abas ar māti nosēdās un runāja savu runu tālāk. Es iekrampējos ar saviem pirkstiem lādes malā un, pirkstu galos pacēlies, skatījos un atkal skatījos." Gandrīz kā planšetdatorā, vai ne? Taču mums ir skaidrs, ka patiesībā tāda 150 gadus senas pagātnes bērna dzīve bija skarba, smagu pienākumu pilna, bet ar izklaidēm, tiesībām un tiesībsarga rūpēm ne visai bagāta.
Visu to labāko un arī uzmanību veltot vienīgi bērniem, itin viegli var nepamanīt pārmaiņas, kas pusotra gadu simta laikā nākušas arī pieaugušo dzīvē. Bet pamēģiniet tagad iztēloties savus senčus tumšā ziemas novakarē skala gaismā vērpjam vai vijam virves, bet šīs savas nodarbes ik pa brīdim pašsaprotami pārtraucam, lai iemestu aci feisbukā, nospiestu "Like" pie kaimiņsētas saimniekdēla jaunākā ieraksta vai ar klikšķi apstiprinātu dalību nedēļas nogalē gaidāmajā Jēkaupenes gadatirgū. Iztēlojieties savu vecvectēvu līduma līšanas starplaikā notraušam no pieres dundurus un sviedrus, izvelkam no ķešas viedtālruni un nofotografējam pašiņu ar nupat no purva ar visām saknēm izrautu celmu fonā. Bet, kad līdums būtu nolīsts, viņš nevis ķertos pie nākamajiem darbiem, bet gan dotos uz retrītu meklēt sevi un izrauties no maskulinitātes naratīva vai paslēpot Šveices kalnos. Darbs bija darbs, bet atpūtai, vaļas brīžiem, izklaidei jeb "laika kavēkļiem" bija savs noteikts laiks – kad nolikās diendusā, gāja pirtī, nobrauca uz krogu vai baznīcu, kur vai nu notika regulārais svētdienas dievkalpojums, vai arī uzsmaidīja iespēja paskatīties kādu izvadīšanu uz kapiem vai salaulāšanu. Līdzīga kārtība pastāvēja vēl kādu laiku arī vēlāk, pat padomju gados, kad ar strādāšanu, maigi sakot, reizēm nemaz tik labi nemaz nevedās, toties izpratne par brīvā un nebrīvā laika nošķīruma nestajiem labumiem tika kopta un trenēta gan mazdārziņu kooperatīvos, gan vēl visur kur.
Tagad var sūkstīties par laiku, ko bezjēdzīgā apjomā bērni notriec pie viedtālruņu vai planšetdatoru ekrāniem, tāpat var pukoties par niekiem, izklaidēm un blēņām, kam savu dzīves laiku ik dienas tērējam mēs visi pārējie, jau šķietami pieaugušie, taču gribot negribot ir jāatzīst, ka tik daudz brīva laika kā tagad cilvēka rīcībā, iespējams, nav bijis vēl nekad civilizācijas vēsturē. Un slikti labi baisā ziņa ir tāda, ka šī brīvā laika varētu kļūt vēl vairāk un vairāk.
Jēdzienu "robots", kā zināms, čehu rakstnieks Karels Čapeks savam brālim nočiepa un izmantoja 20. gadsimta 20. gados tapušajā lugā "Rosuma universālie roboti". Robotus viņš tēloja nevis kā elektromehāniskus transformerus vai nodīrātam Švarcenegeram līdzīgus terminatorus, bet drīzāk kā Skārletai Johansonei līdzīgus antropomorfi bioniskus radījumus, kurus cilvēki bija sākuši ražot dažādu darbu veikšanai. Fakts, ka viena no zināmākajām ebreju leģendām par māla cilvēku golemu arī nākusi no Čehijas un Prāgas, visticamāk, nav nejauša robotu vēstures sagadīšanās. Golems savas pārdabiskās spējas, spēku un "dzīvību" iemantoja tikai tad, kad tā mutē vai pierē tika ievietota zīmīte ar vienu no slepenajiem D-va vārdiem, ko varēja izteikt ar 4, 12, 22, 42 vai 72 rakstu zīmēm (vēlākos laikos jau pēc 16. gadsimta tā droši vien būtu bijusi perfokartē iekodēta, disketē ierakstīta vai zibatmiņā iekopēta programma). Šo tēmu stāstā "Septiņdesmit divi burti" plašāk izvērtis rakstnieks Teds Čans, uzburdams alternatīvu pagātnes pasauli, kurā ar zinātņu vīru un inženieru pūliņiem par ierastu ikdienu kļuvuši golemiem līdzīgi roboti jeb "automāti". Arī tie tiek aktivizēti ar kabalistiskām rakstu zīmītēm, un ļaudis tos izmanto vienkāršāko, darbietilpīgāko, monotonāko vai smagāko darbu veikšanai. Nepatikšanas sākas brīdī, kad viens no inženieriem sadomā automātus ieprogrammēt tā, ka tie ar savu pirkstu veiklību jau spētu līdzēt nākamo automātu ražošanā, proti – tie varētu uzņemties funkcijas, kas līdz šim bijušas noteiktas amatnieku cilvēku cunftes monopols.
Kāda starptautiska programmēšanas uzņēmuma darbinieks man nesen stāstīja, ka pilnīgi noteikti itin drīzā nākotnē viņa darbu būšot spējīgs veikt ar mākslīgo intelektu apveltīts "robots". Viņš gan šādas nākotnes izredzes neuzlūkoja ar pesimismu un izteica cerību, ka pašam varbūt arī izdošoties piedalīties šādas programmas vai robota izstrādē. Tomēr nebūt ne visi ir tādi optimisti, un ik pa brīdim jau tagad saklausāmas nozaru arodbiedrību un citu sabiedrisko organizāciju pārstāvju raizes par automatizācijas, robotizācijas un mākslīgā intelekta pielietojuma draudiem – automobiļi sāks stūrēt sevi paši, un vairs nebūs vajadzīgi taksometru vadītāji un tālbraucēji šoferi; grāmatas un visu citu tulkos mašīnas, tulkotāji un tulki varēs rāpties ragaviņās un pārvākties uz nebūt ne tik veco ļaužu pansionātiem u.tml. Iespējams, tāpat kā 150 gadus sena pagātne mums šķiet vairs ne ar kādiem līdzekļiem neaizsniedzama un pasakai līdzīga realitāte, arī no šādas nākotnes mēs jūtamies itin droši pasargāti. Taču ieskatieties vērīgāk, jo patiesībā tā jau ir pienākusi.
Man bija kāds paziņa, kas acu galā nevarēja ciest sarunāšanos ar pārdevējām un pārdevējiem pašapkalpošanās veikalos. "Esmu nācis iepirkties, dienas laikā piekusis, un man nav ne mazākās vajadzības ar kādu vēl pļāpāt un apmainīties ar laipnībām, jo gribu tikai iepirkties," viņš pukojās. Ja esat pamanījuši, viņam un arī visiem pārējiem vairāku lielveikalu turētāji tagad šādu iespēju piedāvā – pašapkalpošanās kases lēnām un pamazām sāk aizņemt vietas, kur vēl nesen bija tās, kurās sēdēja humanoīdi kasieri.
Vēl senāks un nemanāmāks automatizācijas uzvaras gājiena piemērs ir maksas autostāvvietu norēķinu automāti ielu malās. Viena no pēdējām vietām Rīgā, kur ar tiem tika nomainīti zaļās vestēs ģērbtie žiglie un acīgie homo sapiens sugas kasieri, bija Rīgas Centrāltirgus apkaime. Ja kopš tā laika kaut reizi par autostāvvietu esat mēģinājuši norēķināties ar bankas karti, atšķirību sajutīsit nekavējoties. Nepietiek ar to, ka uz šiem elektroniskajiem civilizācijas sasniegumu, tehniskā progresa un vispārējās ērtības altāriem kopā ar nejēdzīgi dārgo stāvēšanas maksu ir jāziedo vēl arī nesamērīgi daudz sava dzīves laika (aparātu ātrdarbība ievērojami atpaliek pat no veco laiku gāzētā ūdens automātiem, kas par dažām kapeikām koplietošanas stikla glāzē iespļāva gāzēto ūdeni ar vai bez sīrupa), no šim ierīcēm sagaidīt to, ka tās, piemēram, jau iztālēm tev mās ar roku un ierādīs tukšu stāvvietu, ir velta cerība.
Gan pašapkalpošanas kasu, gan stāvvietu aparātu ieviesēju domu gaita ir vienkārša – cilvēku aizstājot ar aparātu, zūd vajadzība pa visu valsti medīt lielpilsētām nepieciešamo mazapmaksāto darbaspēku, maksāt algu un nodokļus, kļūst ērtāka arī ieņēmumu uzskaite u.tml. Vārdu sakot, notiek tas, par ko jau uztraucas piesauktie arodbiedrību pārstāvji un visi citi, kuriem patīk uztraukties gan par automatizācijas un robotizācijas draudiem, gan vienkārši tāpat. Lai tā neizskatītos vienīgi pēc savtīgas dzīšanās pēc peļņas, to var maskēt, stāstot par ieguvumiem klientiem: nebūs vairs jāstāv rindās, nebūs jākrāmējas ar skaidru naudu, nebūs "cilvēciskā faktora", lai ko tas arī nozīmētu, un tā var izgudrot vēl visu ko. Taču uz šo apšaubāmo ieguvumu un aizdomīgo solījumu fona itin viegli nozūd mūsu patieso zaudējumu un ieguvumu bilance.
Pircējiem jeb "klientiem" apsolītais laika ietaupījums ātri vien izrādās ilūzija, jo, pašam mēģinot ieskenēt preču svītru kodus, bieži tiek patērēts vairāk laika, nekā stāvot rindā (pie katras neizdošanās vai, piemēram, vēlmes iegādāties līdz 18 gadiem nepieejamus produktus tāpat ir jāsauc talkā pārdevējs). Laiks turpina ritēt arī tikmēr, kamēr uz skārienjutīgā ekrāna apstiprinām savas izvēles vai norēķinu karšu terminālī gaidām parādāmies aicinājumu ievadīt savu PIN kodu. Un tas ir tieši tas pats laiks, kuru mums ir laiks tērēt, elektroniskajos kalendāros, darbu plānošanas programmās, laika uzskaites un darbu izpildes pārraudzības sistēmās rakstot informāciju, kurai taču it kā būtu jāpalīdz plānot un ietaupīt "savu laiku".
Atgriežoties pie ieguvumu un zaudējumu bilances, būtu jāatzīst, ka daudzus no šādiem izgudrojumiem, dzīves kvalitātes uzlabojumiem un atvieglojumiem mēs esam gatavi pieņemt un ar tiem samierināties ne jau tāpēc, ka mums tik būtiski būtu to nestie ieguvumi, bet gan tāpēc, ka savā brīvā laika pārbagātībā mūs nemaz tik ļoti neuztrauc šādi nepārtraukti sava dzīves laika atbirumi un zudumi. Patiesību sakot, mums visiem šie zudumi ir tieši tikpat vienaldzīgi kā regulārs darbs pilsētas lauku teritorijas iedzīvotājam, kurš tīri labi spēj eksistēt un vietējā veikalā pirmās nepieciešamības preces nopirkt arī bez plēšanās līdumā katru dienu no ausmas līdz rietam.
Un var jau būt, ka tieši tāpēc laiks, ko mums it kā nozog dažādi dzīves lētināšanai, atvieglošanai un ērtināšanai paredzētie roboti, automāti un ierīces, nepavisam nav apraudāšanas vērts. Vēsturnieks Juvals Noa Harari pareģo, ka liekēžu jeb "liekam būt šķira" visā pasaulē turpinās strauji vairoties un galvenā vienojošā šīs šķiras pazīme būs tieši milzumdaudz brīva laika, kurā vajadzēs sev rast kaut jelkādu nodarbošanos. Viņš iztēlojas, ka par vispārēju nodarbi un izklaidi tad varētu kļūt gremdēšanās virtuālajā realitātē, jo arvien lielākai pasaules iedzīvotāju daļai zudīs nepieciešamība vai pat iespēja strādāt jelkādu algotu darbu, un tāpēc jau šur tur dzirdētās ierosmes par obligātajiem garantētajiem ienākumiem visiem valsts iedzīvotājiem nepavisam vairs nav jāuzskata par utopiskām fantāzijām. Bet tos, kurus varbūt šāda nākotnes aina biedē, viņš mierina ar reālu piemēru no mūslaiku Izraēlas ikdienas. Pēc dažādu aptauju rezultātiem, ar dzīvi visapmierinātākie un laimīgākie tur allaž izrādoties saskaņā ar ortodoksālā jūdaisma tradīcijām dzīvojoši vīrieši, kuri algotu darbu nestrādā, pārtiek no pabalstu mazumiņa, bet lielāko daļu dzīves laika jau tagad pavada sava veida virtuālajā realitātē – lasot, pārlasot un mēģinot saprast Svēto Rakstu grāmatās rakstīto.
11