Recenzija
20.04.2016

Laiks pieaugt

Komentē
0

Par Feliksa van Grēningena filmu "Belgica", 2016

kad ta vienreiz beigs ākstīties –
un kad ta vienreiz nāks mājā
Agnese Krivade

"Briedums nāk lēni un sāpīgi, taču nekad nav par vēlu to sasniegt" – tā vienā teikumā es uzdrošinātos formulēt galveno atziņu, ko piedāvā beļģu režisora Feliksa van Grēningena jaunākā (pēc kārtas piektā) filma "Belgica". Kad filma, ko iespējams noskatīties kinoteātrī "Splendid Palace", jau bija krietnā trešdaļā, joprojām īsti nebija skaidrs, kāds tad būs tās centrālais vēstījums – vai varbūt nemaz nebūs? Tomēr tad pēkšņi viss sastājās savās vietās un apziņā uzplaiksnīja skaidra apjausma, ka aiz beļģu grupas "Soulwax" pumpējošajiem mūzikas ritmiem, izdzertajiem alkohola hektolitriem, degunā iešņauktajiem kokaīna celiņu kilometriem un baudkārā, reibinošā seksa apslēpts visai klasisks stāsts par pieaugšanu, tāds savdabīgs beļģu uzdzīvotāju bildungsroman.

Grēningens, kurš pasaules uzmanības epicentrā nonāca ar savu iepriekšējo filmu – "Oskaram" nominēto ģimenes drāmu "Pārrautais aplis" –, arī "Belgica" paliek uzticīgs savam interešu lokam, ko vainago mūzika un "mazo cilvēku" personiskās kolīzijas uz mūsdienu Beļģijas dzīves fona. "Pārrautajā aplī" varējām sekot blūgrāsa mūziķa Didjē un tetovēšanas salona īpašnieces Elīzas visnotaļ reālistiskā manierē, taču hronoloģiski haotiskā secībā pasniegtajam attiecību stāstam, kas no sapņa pārvēršas traģēdijā pēc viņu meitiņas saslimšanas ar nāvējošu slimību (pats režisors to intervijā nodēvējis par "vēža mūziklu"). Arī "Belgica" galvenie varoņi – brāļi Džo un Franks – nav nekādi pārcilvēki vai aristokrāti, bet drīzāk puiši, kas apdzīvo sabiedrības vidējā slāņa apakšējo robežu. Jaunākais brālis Džo filmas sākumā parādās kā šķietami bezrūpīgs dreifētājs pa dzīvi, kuru īpaši nenodarbina domas par rītdienu, tikmēr Franks ir rūdītāks, pieredzējušāks, viņam jau ir ģimene un investīcijas auto tirgošanas laukumā. Lai gan nojaušams, ka brāļi ir samērā atsvešināti, par viņu dzīves krustpunktu negaidīti kļūst Džo atvērtais krodziņš "Belgica" tāds kā Rīgas "Leningrad" beļģu ekvivalents, kurā Franks saskata savu lielo iespēju izrauties no ģimenes dzīves rutīnas. Frankam izdodas pierunāt Džo paplašināt kluba telpas un ieguldīt tajā visus brīvos līdzekļus un laiku, lai radītu stilīgāko izklaides vietu Gentē, kur nemitīgi notiek neprātīgas ballītes, zib meiteņu krūtis un savu zvaigžņu stundu piedzīvo beļģu spožākie mūziķi un dīdžeji.

Spriežot pēc filmas preses materiāliem, Grēningens šo filmu uzskata par visai personisku, un režisors daļēji iedvesmojies no stāsta par līdzīgu izklaides vietu, kas savulaik piederējusi viņa tēvam, vienlaikus Grēningens arī mēģinājis iezīmēt izmaiņas Beļģijas klubu kultūrā aptuveni 20 gadu ilgā laika periodā, jo filmas darbība it kā norisinās no aptuveni 1995. gada līdz mūsdienām. Es apzināti lietoju vārdu salikumu "it kā", jo filmas gaitā par tās vēsturisko fonu nekas neliecina, izņemot jau pieminētos, filmai speciāli radītos mūzikas ierakstus, kas imitē attiecīgajā brīdī populāros mūzikas virzienus no indīpopa, sintīpopa un house mūzikas līdz mežonīgam pankrokam. Rodas sajūta, ka "Belgica" varoņi dzīvo savrupā, hermētiski noslēgtā pasaulē, kas neizplešas tālāk par Gentes kvartālu, kurā atrodas minētais klubs, – mēs neredzam fonā nekādus vēsturiskos notikumus, nekādu specifisku informāciju, un režisors izvairās arī no informatīvo titru lietošanas. Tāpēc "Belgica", lai arī šķietami tiecas atklāt ticamu laikmeta ainu, tomēr nav ierindojama tajā "vēsturisko klubu filmu" grupā, kur ietilpst, piemēram, amerikāņa Marka Kristofera "54", brita Maikla Vinterbotoma "24 Hour Party People" vai francūzietes Mias Hansenas-Lēvas "Ēdene". Tiesa, nav arī dzirdēts, ka Genti kāds uzskatītu par nez kādu Eiropas ballīšu galvaspilsētu, kaut gan Grēningens ļoti cenšas, lai radītu mums šādu iespaidu. Šim nolūkam viņam nepieciešama aptuveni pirmā trešdaļa no filmas divu stundu kopējā garuma. Lai arī garlaicīgi nav, pateicoties dinamiskai montāžai un atsperīgam rokas kameras lietojumam, tomēr ekspozīcija šķiet pārāk izstiepta, un kādā brīdī viena orģiju aina galopa tempā nomaina nākamo, un kļūst bail, ka tādā garā pazibēs visa filma. Laimīgā kārtā tā nenotiek.

"Pārrautais aplis" apliecināja, ka Grēningena jājamzirdziņš ir ticami un smalki iezīmēti personāži, kurus viņam izdodas iedzīvināt ar dažādu sīku detaļu klātesamību. Arī Džo un Franks nav vienkārši statiski melnbaltu klišeju apkopojumi, bet ticami, psihofizioloģiski sajūtami cilvēki ar daudzveidīgu personisko īpašību un emociju gammu, un šis apstāklis tad arī kļūst par filmas dzinējspēku un sižeta organizētāju. Franks, savu nevaldāmo ambīciju pārņemts, aizvien vairāk attālinās no ģimenes un ieslīgst kluba ikdienas nodrošinātā alkohola, narkotiku un seksa virpulī, piedzīvo agresijas lēkmes un filmas gaitā pakāpeniski zaudē kontroli pār savu dzīvi. Tikmēr Džo pamazām kļūst par racionālāko un apdomīgāko no abiem brāļiem, viņu smagi satriec vilšanās attiecībās un Franka neprāts un bezrūpība attieksmē pret biznesu un saviem tuviniekiem.

Grēningena filma ir it kā jau pieaugušu cilvēku pieaugšanas stāsts, īpaši attiecībā uz Franku, kura raksturs, par spīti dzīvē sasniegtajam, filmas sākumā joprojām ir pusaudža trakulības apzīmogots, un līdz atklāsmei par ģimeni un mājām kā galveno vērtību (vai tā tiešām ir īsta vai arī pašsaglabāšanās instinkta diktēta?) jāpiedzīvo daudz emocionāli smagu brīžu. Filma var šķist moralizējoša (ar šādu problēmu sirga arī "Pārrautais aplis", kura beigās režisora vēstījums pārmāca filmas varoņu darbības loģiku), taču, pateicoties pārliecinošajiem aktierdarbiem un reljefi izzīmētajiem raksturiem, tā spēj noturēties uz gaumīgas beigu nots. Grēningens teicis – katra viņa nākamā filma esot sanākusi labāka par iepriekšējo, taču māc šaubas, vai "Belgica" spēs atkārtot "Pārrautā apļa" emocionāli aizkustinošā stāsta sensacionālos panākumus: uzdzīves kāru džeku vaļības nez vai izpelnīsies tik plašu publikas un kritiķu atsaucību (tiesa, režisors paguvis saņemt Sandensas kinofestivāla balvu). Taču, ja runājam par filmas mākslinieciskajām kvalitātēm, es teiktu, ka Grēningena sacītajam varu piekrist ja ne par visiem 100, tad krietniem 80 procentiem droši.

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!