Šomēnes notikušajā diskusijā "Kādam jābūt Latvijas Valsts prezidentam?" viens no runātājiem, konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps, salīdzināja šo posteni ar vārtsargu futbolā. Salīdzinājums klātesošajos izraisīja ieinteresētu murdoņu – varēja noprast, ka kādam atbilstošāks liktos trenera vai varbūt komandas ārsta tēls. Lai nu kā būtu, valsts augstākās amatpersonas postenis turpina izraisīt pastiprinātu rosību – pat 12. Saeimas deputāti savā priekšpēdējā sēdē pamanījās izplūkties par kārtējiem ierosinātajiem grozījumiem Valsts prezidenta ievēlēšanas likumā.
Rosību veicina arī jaunās valdošās koalīcijas veidošana, ko daļa publikas vērtē kā ieilgušu vai pat strupceļā nonākušu, un attiecīgi tiek sagaidīta Raimonda Vējoņa iejaukšanās paskubinājuma vai kādu cita veida norādījumu formā. Aizvadītajā nedēļā Vējonis klusēšanu (tas nav pārmetums viņam) pārtrauca, publiski aizrādot, ka līdzšinējais veids, kādā parlamentā iekļuvušās partijas mēģina vienoties par nākamo valdību, esot "neapmierinošs". Šonedēļ Vējonis tikšoties ar jaunievēlēto politisko grupu trim aktīvākajiem mērķētājiem uz premjera posteni (Jāni Bordānu, Aldi Gobzemu un Arti Pabriku) un kaut ko runāšot ar viņiem. Savukārt procesos iesaistītie politiķi arī dzirdēti purpinām, ka labāk būtu, ja Vējonis kādu no trim aktīvistiem nominētu kā premjera amata kandidātu – pat ja šim personāžam sekmes būtu vājas, tas vienalga esot labāk nekā līdzšinējā paralēlā darbošanās. Īsi sakot: Vējoņa kungs, šis nu ir tas brīdis, kad Valsts prezidenta nozīme palielinās, rīkojieties!
Nevar noliegt, ka prezidenta uzaicinājums ķerties pie valdības veidošanas konkrētā indivīda statusu kaut psiholoģiski paaugstina, tomēr nevajadzētu arī nominēšanas nozīmi pārspīlēt – kaut tāpēc, ka atjaunotās Latvijas Republikas vēsture jau zina vairākus neveiklus brīžus šajā ziņā (piemēram, Ziedoņa Čevera pieteiktā kabineta neapstiprināšanu). Tāpat jāņem vērā, ka Valsts prezidenta iespēju ietekmēt valdības izveidi un tālāko funkcionēšanu ierobežo virkne faktoru – gan specifisku konkrētajai situācijai, gan vispārēju.
Ja runājam par specifisko šā brīža situāciju, jautājums ir par to, vai Vējonis gatavojas nākamgad atkārtoti kandidēt uz šo posteni, un var gadīties, ka lēmumu par to nav pieņēmis arī viņš pats. Var tikai spekulēt par to, kā lēmumu var ietekmēt Vējoni prezidenta amatam virzījušo "zaļo zemnieku" salīdzinoši sliktie rezultāti 13. Saeimas vēlēšanās. Iespējams, tie var atturēt no atkārtotas kandidēšanas, bet tikpat labi tie varētu vedināt Vējoni aktīvāk meklēt atbalstu citās politiskajās grupās. Lai kā arī būtu, diez vai prezidents, runājot ar partiju premjera amata kandidātiem, vismaz savā prātā nepatur to, ka šīs partijas un to sabiedrotie balsos (turklāt nu jau atklāti) arī par nākamo Valsts prezidentu. Ja Vējonis nekandidē atkārtoti, tad partiju nostājai nākamā prezidenta jautājumā, protams, lielas nozīmes nav, Vējonim, kā saka, brīvas rokas, tomēr, manuprāt, skaidrības par atkārtoto kandidēšanu nav, un tas sarežģī situāciju gan pašam Vējonim, gan politiskajām grupām.
Prezidenta lēmuma nozīmi nevajadzētu pārspīlēt arī tādēļ, ka periodos, kad politikā parādās vienlaicīgi vairākas ambiciozas personas, tradicionālās hierarhijas un statusi mainās. Te klasisks piemērs ir Itālija. Pēc tam, kad parlamenta vēlēšanas šopavasar beidzās ar to, ka divas partijas (Līga un M5S) ieguva līdzīgus rezultātus un vienlīdz aktīvi uzstāja uz savām tiesībām būt "pirmajiem starp līdzīgiem", Itālijas prezidents Serdžo Matarella pieņēma, kā tobrīd likās, pareizu lēmumu, abu partiju līderus (Meteo Salvīni un Luidži Di Maijo) pierunājot ieņemt vicepremjeru posteņus, savukārt premjera vietu atvēlot t.s. kompromisa kandidātam Džuzepem Kontem. Ir pagājuši daži mēneši, un, ja runa ir par tādiem svarīgiem jautājumiem kā imigrācija vai valsts 2019. gada budžets, lielāka nozīme ir tam, ko saka Salvīni un Di Maijo, nevis premjers; abi vicepremjeri pat ignorē pašu valdības finanšu ministra solīto Eiropas Komisijai budžeta kontekstā. Domāju, ka līdzīga situācija – ja ne formāli, tad saturiski – var izveidoties arī Latvijā, un te Vējoņa izvēle neko palīdzēt nevar. Koalīcijas liktenis būs atkarīgs tikai no pašas koalīcijas.
Iepriekš minētais nenozīmē, ka Valsts prezidenta loma ir "tikai simboliska", jo "simboliskais" dažkārt var sevī ietvert konkrētajai sabiedrībai būtiskus jautājumus. Piemēram, ja paveramies uz 28. oktobrī notikušajām prezidenta vēlēšanām (pēdējoreiz vispārējas) Gruzijā, tad vismaz vērotājam no malas rodas iespaids, ka sāncenšu ārpolitiskā orientācija (ārpolitika parasti tiek vismaz vārdos atvēlēta prezidentam kā viņa būtiska ietekmes sfēra) ir diezgan līdzīga; atšķiras priekšstati par, tēlaini izsakoties, Mihaila Saakašvili mantojumu: vai un kā šis mantojums šobrīd tiek demontēts un vai tas sašķeļ Gruzijas sabiedrību. Mūsu kaimiņvalstī Lietuvā pēdējos mēnešos briestošās domstarpības starp valdošo koalīciju un sabiedriskajiem medijiem ir izraisījis prezidentes iejaukšanos ar savu viedokli. Arī Slovākijā "ceremoniālais" Valsts prezidents Andrejs Kiska ir kļuvis par patstāvīgu spēlētāju, viedokļa līderi sabiedrības un elites attiecībās. Tas, cik lielā mērā Valsts prezidents Latvijā spēj veidot savu ietekmi arī ārpus formālajām amata pilnvarām, ir jau cits jautājums.
Tāpat jāpatur prātā, ka Valsts prezidenta viedoklim un rīcībai ir liela nozīme sliktākā scenārija gadījumā, proti, ja 13. Saeimā ievēlētās politiskās grupas tā aizraujas ar savstarpēju "klupināšanu", ka lēmumu pieņemšana kļūst reāli apgrūtināta. Savukārt pagaidām, kad runa ir par koalīcijas veidošanu, prezidents objektīvi nevar neko būtiski pasteidzināt un ietekmēt. Vējonim un viņa potenciālajam pēctecim – ja ņem vērā 13. Saeimas sastāvu – īstās iespējas sevi parādīt vēl priekšā.
0