Ar bērniem
24.04.2013

Lai viņi izvēlas paši

Komentē
0
Saglabā

Recenzija par Dailes teātra izrādi "Sūnu ciema zēni"

Viegli nojaušams, kāpēc Dailes teātra repertuārā aizvadītā gada beigās parādījās Andreja Upīša "Sūnu ciema zēni", režisora Ģirta Nagaiņa 1999. gada iestudējuma ar Valta Pūces un Ineses Zanderes melodisko un asprātīgo dziesmu ciklu nosacīta reanimācija. Bērnu izrāžu vakuums Rīgas dramatiskajos teātros šobrīd ir tik liels, kāds sen nav bijis. Pati Daile pa retam joprojām rāda pirms pāris gadiem tapušās "Vārnu ielas republiku" un "Pasaku par vērdiņu – 2012", kamēr Nacionālā teātra "Sudraba slidas" sižetisko nosacījumu dēļ tiek spēlētas tikai Ziemassvētku periodā. Pozitīvs izņēmums ir Jaunais Rīgas teātris, kurā ir veselas četras bērnu izrādes, kaut arī no tām neviena nav tapusi šajā sezonā.

Foto: Kaspars Kviesis

Bērni piesavinās mūsu, vecāku, paradumus. Gan labos, gan sliktos. Ja mammas profesijas dēļ mājās grāmatas atrodas pat visneiespējamākajās vietās, savukārt pati mamma katru trešo vakaru ir teātrī, diez vai iespējams bērnus no tā pasargāt. Tomēr izvēlas viņi paši. Vismaz manas meitas nevienā vecumā nav vajadzējis pierunāt lasīt grāmatas vai iet uz teātri. Izvēloties lasāmo mājas grāmatplauktā vai pilsētas bibliotēkā, viņas pašas ātri un nepiespiesti pārorientējās no "bērnu nodaļas" uz "pieaugušo". Paļaujoties uz pašu lasītāju spriestspēju un pedagogu kompetenci, cenšos nekomentēt arī skolas ieteicamās literatūras sarakstus, lai arī cik ekstravaganta neliktos, piemēram, prestižas eksaktā profila ģimnāzijas latviešu literatūras skolotājas izvēle no nožēlojamā vidusskolā literatūras mācīšanai atvēlēto stundu skaita vairākus mēnešus ziedot Garlība Merķeļa "Latviešu" vispusīgai analīzei. Vienīgā reize, kad neizmantoju iespēju paklusēt, bija brīdis, kad cita literatūras skolotāja sāka izlemt, ko viņas audzināmie drīkst un nedrīkst lasīt ārpus skolas. Neapšaubot konkrētās pedagoģes labos nolūkus, nudien – lai viņi izvēlas paši.

Ar teātra izrādēm ir mazliet sarežģītāk. Tās bērnībā pats no plaukta nepaņemsi, tāpēc vecāku vai skolotāju izvēle vismaz sākotnēji kļūst arī par bērna izvēli. Zinu vecākus, kuri ir nepierunājami iegriezties leļļu izrādēs (laikam taču pašu bērnības traumu dēļ), toties ar labiem panākumiem jau no pavisam maza vecuma ņem bērnus līdzi uz izrādēm, uz kurām iet paši. Ir jau arī stāsti par zīdaiņiem ratiņos Nacionālā teātra 2. balkonā "Skroderdienās Silmačos". Tomēr pieredze no pieredzes atšķiras. Kopš uz manu vecāko, tolaik septiņgadīgo meitu Viestura Kairiša JRT "Skroderdienas Silmačos" atstāja tik traumējošu iespaidu, ka nācās iet mājās pēc pirmā cēliena un nākošo reizi viņa par šo Blaumaņa lugu iedrošinājās painteresēties tikai ģimnāzijas pēdējā klasē, es uzmanos. Un ļauju, lai viņa izvēlas pati.

Foto: Kaspars Kviesis

Toties trīspadsmitgadīgā Anna ir tajā pārsteidzošajā vecumā, kad topā ir gan Leļļu teātra "Snaudošā pūķa pasaka", gan Dirty Deal "Nepareizas dzīves skola", gan Dailes "Vējiem līdzi". Tāpēc, ko un kā domāt par Dailes teātra "Sūnu ciema zēniem", lai viņa izvēlas pati. Jo šo to apdomāt ir vērts.

Pirmkārt, materiāla izvēle

Lai arī cik didaktisks neliktos latviešu reālisma klasiķa Andreja Upīša hrestomātiskais stāsts par laimi, kas meklējama tepat, Sūnu ciemā, nevar noliegt, ka tas ir gana laikmetīgs. Tā teikt, reemigrācijas plāna klasiska ilustrācija, kas nedaudz saīsinātā variantā atrodama arī 6. klases latviešu literatūras mācību grāmatā, un vispār tas ir bezmaz vai vienīgais tik ražīgā un daudzveidīgā rakstnieka teksts, ko zina nosaukt mūsdienu vidusmēra skolas absolvents. Līdz ar to izrādei ir garantēta noturīga "obligātā" skolēnu auditorija, kura stāsta galveno morāli saprot ļoti labi. Anna: "Tā jau arī ir – laiki citi, bet niķi visiem tie paši, gan tenkošana ciema sievu starpā, gan vēlme dabūt visu, nedarot neko. Tāpēc visiem tik ļoti vajadzēja izslavētā Laimes lāča palīdzību. Visi naivi ticēja, ka ir kāds, kurš uz burvju mājienu visu izdarīs un tā radīsies šī "laime". Un tā jau notiek arī mūsdienās, ir cilvēki, kas domā, ka viss notiks pats no sevis un pašiem nekas nebūs jādara. Tomēr ir arī atšķirības. Piemēram, tas, ka ciema iedzīvotāji izlemj sūtīt Ješku, Andru un Bukstiņu meklēt Laimes lāci, man liekas pilnīgi absurdi, jo parasti tomēr vecāki tik pārliecināti nesūta savus bērnus ceļā, par kuru viņi paši neko nezina! Nav jau tā, ka visi sūnciemieši ir galīgi slikti, bet tomēr tas, ka viņi, īsti nezinot, vai Laimes lācis ir vai nav bīstams, tomēr sūta puišus to meklēt, liek aizdomāties par Sūnu ciema iedzīvotāju atbildības sajūtu, jo Laimes lāci jau vajag viņiem. Puiši atrod lāci, tikai diemžēl jau izbāzeņa veidā. Viņi izlemj, ka Ješkam jāuzvelk lāčāda un jāizliekas par Laimes lāci, lai ciema iedzīvotāji viņus nenosodītu. Tā nu Andrs un Bukstiņš atved mājās Laimes lāci, kurš patiesībā ir Ješka (protams, neviens neievēro, ka Ješka nav atgriezies), un visi iedzīvotāji steidz klāt ar saviem lūgumiem pēc laimes. "Laimes lācis" Ješka atbild, ka viss jādara katram pašam, nevis jāgaida, ka kaut kas notiks pats no sevis. Tā nu sanāk, ka šī izrāde ir visspilgtākais piemērs vecajam sakāmvārdam "katrs pats savas laimes kalējs". Šis stāsts uzskatāmi parāda, ka visa vaina ir pašā cilvēkā, nevis kādā citā, tikai pats cilvēks to bez palīdzības no apkārtējiem nesaprot. Nez kāpēc Ciepsliņa neiedomājās sākt pati šūt un adīt, kamēr viņai to nepateica Laimes lācis, kaut gan tas bija tikai Ješka. Un nez kāpēc izrādes beigās visi bija ļoti laimīgi arī bez visām cerētājām lietām..." Dailes teātris gan diemžēl atturējies no jel kādas šī sižeta interpretācijas, acīmredzot paļaudamies, ka teksts, tā teikt, nesīs domu pats. Nes jau arī, tikai interesanti, cik daudz viens mūsdienu bērns (un patiesībā – ne tikai bērns) saprot no, piemēram, šāda Andreja Upīša teikuma: "Ratiņam kuciņa krīt nost, sprēstīte laukā kāpj, spoles nobrūk un pavediens dzerkstē vien sitas..." Anna jautā: "Tur domāts kaut kas par vērpjamo ratiņu, vai ne?" Izrādes teksts ir pārsātināts ar šādiem un līdzīgiem Upīša krāsainās, bet 21.gadsimta bērnam pilnīgi neuztveramās valodas piemēriem. Ja slēptais mērķis ir izglītojošs, lai tādā veidā cīnītos pret datorlaikmeta valodas noplicināšanos, tad varbūt derētu vismaz programmiņā ievietot skaidrojošo vārdnīcu.

Otrkārt, atbildība

Izrādei formāli nav režisora. Sākotnēji teātra pašreklāmās pieteiktais Gundara Caukas vārds programmiņā pazudis, vietā nākusi radošā grupa bez individuālo pienākumu atšifrējuma - Indra Merca, Iveta Šurma, Dž. Dž. Džilindžers, Liene Grava, Mārtiņš Kudiņš. Nebūtu ko iebilst, jo jebkura izrāde ir kolektīvs darbs, tak diemžēl rezultāts izskatās pēc obligātā bērnu repertuāra cauruma aizlāpīšanas un kolektīva atbildība plūstoši transformējusies kolektīvā bezatbildībā. Vispirms jau bezgaumīgajā izrādes vizuālajā tēlā ar lupatīgajiem kostīmiem un "daudzfunkcionālu" atkritumu konteineru kā vienīgo dekorāciju. Anna piekrīt: "Scenogrāfija un kostīmi nebija tas labākais veikums starp pēdējā laika izrādēm. Var jau uzskatīt, ka "māja", kas izskatījās pēc pārvietojama lielizmēra atkritumu konteinera, ir īpaši oriģināla pieeja dekorācijām, tā teikt, trīs vienā (māja, laiva, krogs), tomēr mani tās neuzrunāja." Upīša sižeta noslēpumainākā epizode – brauciens pāri Apaļajam ezeram – vispār svītrota, pieļauju, ka to pašu iemeslu dēļ – tai būtu nācies rast noteiktu režisorisku un scenogrāfisku risinājumu.

Foto: Kaspars Kviesis

Kā allaž šādās situācijās, par ķīlniekiem kļūst aktieri. Annai vispār nepatīk, ka "viens aktieris spēlē vairākas lomas vienā izrādē. It kā Dailes teātrī pietrūktu aktieru! Varbūt kāds arī nepamanīja, ka viens un tas pats aktieris ir gan Buķu tēvs, gan Baltās mājas saimnieks, gan Muižas vīrs, tomēr man tas traucēja. Bet ne jau viss bija tik slikti. Lielas uzslavas galveno lomu atveidotājiem Aldim Siliņam (Bukstiņš), Laurim Dzelzītim (Ješka) un Dainim Gaidelim (Andrs), kuriem tiešām izdevās atdzīvināt citādi diezgan vārgulīgo humoru šajā izrādē. Un viņi spēja komunicēt ar mazākajiem izrādes skatītājiem. Savukārt Ieva Pļavniece (Krodzinieces meita) un Sarmīte Rubule (Čigāniete) lieliski dziedāja". Varu piekrist. Aldis Siliņš, Lauris Dzelzītis un Dainis Gaidelis ir ļoti rūdīti bērnu izrādēs un savas humora izjūtas, pašironijas, artistiskuma un galvenais – bērniem draudzīgās intonācijas dēļ – pamatoti kļuvuši par mērķauditorijas favorītiem. Godprātīgi sūnciemiešu trūkumus daudzajās lomās cenšas izspēlēt arī no iepriekšējā iestudējuma pārceļojušās Akvelīna Līvmane, Lidija Pupure, Ilze Vazdika un Marīna Janaus, kamēr Jānis Paukštello mūsu redzētajā izrādē bija nesekmīgi koncentrējies tikai uz teksta atcerēšanos. Dažbrīd izdevās (atcerēties), bet lielākoties diemžēl nē. Par kādu nebūt "dzīvi tēlā" runāt lieki. Kaut Ilzes Vazdikas vitālās Buķienes replika kolēģa tēlotajam Buķim šai kontekstā izklausījās negaidīti patiesi: "Vai ar tādu vīru var mūžu nodzīvot? Jāiet tik pie mācītāja, lai laulā vaļā." Bet īstenībā smiekli nenāk. Un par atbildību jādomā.

"Visu redzu, bet neko nevaru saskatīt", tā, iebraucot Melnajā mežā, izrādē saka Daiņa Gaideļa Andrs. Diemžēl arī par izrādi kopumā gribas teikt to pašu.

Līga Ulberte

Līga Ulberte ikdienā stāsta par teātri un dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!