Lai dzīve būtu zaļa un skolotājiem alga

Vai raksta Autore var citēt trīs, četrus kokrūpniekus, kas pauž viņas minētās domas? Vai raksta Autore skaidri nošķir vides zinātni no vides biznesa?

Te ir ļoti daudz problēmu salikts kopā un tik īsā rakstā, protams, tās ir tikai pieminētas.
Lūk, klausos un skatos, kas notiek un domāju, ka nākamajām paaudzēm klimata izmaiņas būs galvenais eksistences pārbaudījums. Ka tās sabiedrības, kā piemēram, zviedri, kuri spēj organizēties un lemt un spriest, šo izmaiņu negatīvās sekas samazinās, tās sabiedrības , kurām ir grūti lemt - kā Latvijas cilvēki, tiem arī būs grūti, un tad būs tādas sabiedrības, kuras pašas neko nerisinās , bet bēgs no savām mājām un prasīs palīdzību un atbildību no pirmajām un otrajām valstīm.

Konkrēti Latvijā mani satrauc izpostītie , izcirstie meži. Izcirtumi nav meži, ja neprātīgo izciršanu turpinās, kungiem , nevis skolotājiem būs vairāk naudas, bet mums vēl postošāka vide.
Mani traumē nenormālie rapšu lauki - tie ir kā skaista nāve - koši dzelteni , bet nedzīvi. Ja to skaits palielināsies, tad arī tāda skaisti nedzīva Latvija - palielināsies.
Mani satrauc , ka ignorējot cilvēkus - mūsu beztiesiskumu, apdzīvoto vietu tuvumā tie celti vējaparki un mēs tiekam pabaroti un nomierināti ar apgalvojumiem, ka zinātnieki strīdās , cik tas ir vai nav kaitīgi.

Lūk, ja mēs kā sabiedrība būtu sarunāties spējīga, solidarizēties spējīga, ja mēs kā sabiedrība būtu nevis politiķu ķīlnieki, bet viņu padomdevēji - vismaz tik daudz, tad varētu cerēt uz kādu gaišumiņu nākotnē.
Tagad - arvien vairāk rapšu lauku, arvien vairāk "nekaitīgu" vēja parku, arvien vairāk izcirstu mežu un degradētas lauku vides. Arvien vairāk ogļu putekļu un sāļu smilšu putekļu Rīgā, arvien lielāks transporta haoss Rīgas ielās, arvien atsvešinātāka un represīvāka valsts vara ....nu goda vārds - jābūt ļoti trenētam uz pozitīvismu , lai šajā apokaliptisko ziņu jūrā smaidītu