Pat tie, kas neskatās "Panorāmu", būs pamanījuši, ka vides jautājumi aizvien vairāk kļūst par tā saucamo trendu. Populārākas kļūst arī gana radikālas pieejas vides jautājumu risināšanā – bezatkritumu dzīvesveids, vegānas kustības un, protams, vasarai īpaši raksturīgā jūsma par saplūšanu ar dabu. Un vēl jāpiemin arī Zviedrijas skolniece Grēta Tunberga (Greta Thunberg), kuras pilsoniskais aktīvisms iedvesmojis jauniešus vides protestiem lielā daļā Eiropas. Tāpat arī vide jeb drīzāk eko dzīvesveids kļūst par svarīgu dzīvesstila žurnālu satura daļu.
Nereti jau minētie un vēl citi novērojumi par sabiedrību visādiem vērtētājiem un ietekmētājiem liek secināt – jā, nu vide tiešām kļūst svarīga un tūlīt, tūlīt mēs visi dzīvosim zaļi. Bet tas ir kļūdains pieņēmums. Lai gan zero waste ir gana redzama kustība un žurnālistiem, galu galā, ir interesanti par to stāstīt stāstus, patiesībā tas ir tikai vēl viens burbulis un runa ir par ļoti mazu sabiedrības daļu. Lai zemei būtu vairāk spēka, daudz būtiskāka par zero waste vai vegānisma kustību (nereti vegānas alternatīvas var radīt lielāku ietekmi uz vidi nekā dzīvnieku izcelsmes olbaltumu ražošana) ir zero impact pieeja, un tās ieviešanā ir nepieciešami politiski lēmumi, kas būtiski maina to, kā mēs ražojam un patērējam lietas.
Kad es biju tīnis, aktuāli bija runāt par ozona caurumu – tas paliekot aizvien lielāks un tūlīt mēs visi mirsim. Īpaši bija jāuzmanās no lietus, kas rodas zem šī cauruma. Šodien tā vairs nav būtiska problēma. Valstis, parakstot Monreālas protokolu, vienojās atteikties no tādu ķīmisku vielu lietošanas, kas noārda ozona slāni. Monreālas protokolu var vērtēt kā veiksmes stāstu (nejaukt ar Valda Dombrovska veiksmes stāstu), kas pierāda – ja vien ir politiskā griba, globālas vides problēmas var atrisināt. Tomēr svarīgi piebilst, ka politiskā griba ir īpašs gribas veids. To veido arī dažādu ieinteresēto grupu attieksme, vajadzības un lobēšanas spējas. Monreālas protokols bija iespējams arī tāpēc, ka uzņēmumiem pārorientācija uz citu vielu ražošanu nebija traki sāpīga – ja es vairs neražoju freonu, es taču varu ražot citu ķīmisku vielu!
Mūsdienu vides problēmām nepieciešamie risinājumi ir kompleksi, un daļa no tiem var būt drauds esošo biznesu attīstībai. Tāpat šeit vērts pieminēt arī slaveno skolotāju algu argumentu, ko, oponējot vides organizācijām, izmanto, piemēram, kokrūpnieki, kas norāda, ka kokrūpniecība ir ļoti svarīga tautsaimniecības nozare un tās lejupslīde atstās ļaunākas sekas (t.sk. ietekmēs arī skolotāju algas) nekā nedienas, kas saistītas ar vidi un dabu. Te gan jānorāda, ka Rietumu pasaulē skolotāju algu pozitīvi var ietekmēt arī ilgtspējīga pieeja un rūpes par vidi un dabu. Proti, valstis rada mehānismus, kas videi draudzīgus risinājumus un dabas daudzveidības saglabāšanu padara arī ekonomiski pamatojamu. Vēl vairāk: starptautiskajā finanšu tirgū aizvien aktuālāks kļūst jautājums par tā saucamajām zaļajām investīcijām. Iespējams, bankas ar laiku naudu varētu aizdot vien videi draudzīgiem projektiem. Ilgtspējīgas finanses ir aktuāla tēma arī starptautiskajām finanšu institūcijām. Kāpēc lai valsts nepateiktu, ka, piemēram, otrā līmeņa pensiju fonda uzkrājums ieguldāms vien tādos portfeļos, kam nav negatīvas ietekmes uz vidi? Vietējiem ražotājiem, kas mēdz pretstatīt vidi un dabu ražošanai, patīk runāt par eksportu, jo eksportējot iegūtā nauda īpaši noderot skolotāju algām. Tomēr, ja vien plāns nav attīstīt sadarbību ar samērā neprognozējamo tirgu austrumu virzienā, jāņem vērā, ka civilizētā pasaulē aizvien svarīgāk būs tas, lai preces tiktu saražotas, neradot negatīvu ietekmi uz vidi. Mūsdienās viens no izaicinājumiem varētu būt pakāpeniska atteikšanās no fosilās enerģijas. Sākumā varētu šķist, ka tas nebūs tik vienkārši, kā mums māca Monreālas protokola veiksmes stāsts, jo naftas ražotājs nevar vienā brīdī pāriet uz videi draudzīgāku naftu. Taču nu arī lielākie fosilās enerģijas ražotāji sāk pievērsties atjaunīgās enerģijas ražošanai. Piemēram, pasaulē pirmo peldošo vēja elektrostaciju jūrā 2017. gadā netālu no Skotijas krastiem atklāja neviens cits kā "Statoil", kas Latvijā agrāk bija pazīstams kā staķiks. Bet pietiek, protams, kādam nokliegties: "OIK!", lai diskusijas par fosilās enerģijas aizvietošanu ar videi draudzīgākām alternatīvām kļūtu dažbrīd pat neiespējamas.
Tomēr, atgriežoties pie jautājuma par to, kas būtiskāk – valsts lēmumi vai indivīdu uzvedības maiņa vides jautājumu risināšanā –, ir jāsaprot, ka indivīdi savu izvēli var veikt vien tādās robežās, kādas ir noteiktas. Cilvēks dzīvo pašvaldībā, kas nosaka, kā tad mēs te tiksim galā, piemēram, ar atkritumiem; pašvaldībām ir jāievēro valsts noteiktie likumi; savukārt, valsts likumus ietekmē arī starptautiskās vienošanās. NVO aktīvisti itin bieži norāda, ka būtiskākais lēmums, kas pozitīvi ietekmējis vides un dabas interešu aizstāvību, ir Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. ES regulas un direktīvas maigi, bet noteikti liek Latvijai labāk rūpēties par mūsu pašu dievzemītes saglabāšanu arī nākamajām paaudzēm.
Protams, būtiski ir tas, ko mēs katrs pats domājam un darām savās pilīs un būdiņās. Politiķi visbiežāk nav ļaunie dēmoni, kas domā vien par zagšanu un iznīcināšanu. Viņiem ir svarīgs arī vēlētāju viedoklis. Nopietnākie spēki regulāri pasūta sabiedriskās domas pētījumus, lai noskaidrotu, kas tad tautiešiem svarīgi, un to tad arī piedāvā savā politiskajā ēdienkartē. Vides un dabas jautājumi nav Latvijas iedzīvotājiem pietiekami svarīgi. Tikmēr 2018. gadā Zviedrija bija pirmā valsts Eiropas Savienībā, kur priekšvēlēšanu debašu galvenā tēma bija klimata pārmaiņas un ar tām saistītie nepieciešamie risinājumi. Iespējams, latvieši ir kautrīgi un nav pietiekami skaļi. Es aicinātu saņemties un likt politiķiem visādos veidos sadzirdēt, ka patiesībā jau klimata pārmaiņas mums rūp. Latvijā parasti svarīgs un bieži pat neapgāžams arguments ir Satversmes tēvu griba. Tad nu jāatgādina, ka pienākums sargāt Latvijas dabu ir ierakstīts arī Latvijas pamatlikumā. Tomēr ticamāk, ka sabiedrības vides apziņa joprojām nav pietiekami stipra, lai iedzīvotāji apzinātos, ka mums nav cita ceļa, kā vien darīt visu, lai saglabātu planētu arī nākamajām paaudzēm.
Taču, lai iedzīvotāju iniciatīvām un zinātnieku centieniem risināt klimata krīzi un novērst dabas daudzveidības krahu būtu nozīme, valstij ir jāpielieto vecā, labā burkāna un rungas taktika. Latvijā šī pieeja gan mēdz nedarboties, jo biznesa sektors vēl aizvien nav tendēts uz ilgtspējīgiem risinājumiem un nesenā pieredze rāda, ka pie mums visvieglāk realizēt tādas pārmaiņas, kas būtiski neietekmē uzņēmēju intereses. Tāds piemērs bija atteikšanās no savvaļas dzīvnieku izmantošanas cirkā. Bija gan vērojama tāda neliela ideoloģiska ņemšanās par tēmu "Putins un rietumi", tomēr tas, vai cirka arēnā ir vai nav ziloņi, tīģeri un citi zvēri, būtiski neietekmē naudas ceļus. Savukārt depozītsistēmas ieviešana, intensīvāka mežizstrāde, atbalsts konvencionālajai lauksaimniecībai – šīs ir tēmas, kuras risinot naudas ceļi var pagriezties citā virzienā. Daļai tas var būt nepatīkami, jo mēs neesam iemācījušies domāt par cilvēku kā daļu no vides un dabas. Kamēr lauksaimnieki var cerēt uz kompensācijām, ja ir bijis pārāk sauss vai pārāk slapjš, bet zivrūpnieki cer uz kompensācijām, lai atteiktos no apdraudēto sugu zvejošanas, tikmēr ražotāju atbildība par pašu radītajiem zaudējumiem videi nav tik populāra tēma. Valsts pienākums būtu uzņēmumiem to atgādināt!
Visbeidzot ir svarīgi atcerēties, ka cilvēks dzīvo grupā un jau izsenis ir bijusi nepieciešamība pēc cilšu vadoņiem. Tieši līderu loma būs sevišķi svarīga, lai arī Latvijā ar laiku priekšvēlēšanu diskusiju virsraksti būtu zaļi jo zaļi. Premjers un it īpaši jaunais Valsts prezidents savos izteikumos ir pievērsuši uzmanību vides un dabas jautājumiem, akcentējot, ka tās ir vērtības, kas jāsargā. Ja to sapratīs politiķi, kas joprojām netic klimata pārmaiņām, iespējams, mums būs nauda arī skolotāju algām.
2