Pirms dažām dienām pavadīju mammu uz slimnīcu. Pirmoreiz pēc savas dzīves 46 gadiem atgūlos viņai līdzās slimnīcas gultā un apskāvu. Pēc tam atgriezos mājās un turpināju šķirot mantas pirms pārvākšanās. Tā, protams, ir populāra banalitāte, taču šis process atgādina gatavošanos pārcelties dzīvot uz vientuļu salu. Vai uz jahtu, ja tāda ir. Ir jāizlemj, ko ņemt līdzi, ko atstāt, no kā šķirties. Vai Hemingveja kopotos rakstus man vēl vajadzēs? Raini un Jaunsudrabiņu? Vecus žurnāla "National Geographic" eksemplārus? Un ko iesākt ar desmitiem kompaktdisku? Man jau sen vairs nav disku atskaņotāja, bet datoram nemaz nav disku atskaņošanas iespējas.
Taču par vienu līdzi ņemamu un paturamu lietu gan nebija ne mazāko pārdomu vai šaubu. Tas bija mans rotaļu lācītis Mika jeb Mikiņš. Mika man līdzi ceļojis no mājas uz māju, viņš ir mans vienaudzis, jo tēte un mamma lācīti man uzdāvināja manas dzīves pirmā gada nobeigumā – ap Ziemassvētkiem, lai gan mūsu mājās tie netika svinēti. Mika man bija (un ir) tik mīļš, ka ātri vien viņam nomīļoju krietnu tiesu spalvu, un tad, lai šo nesmukumu apslēptu, mamma uzadīja Mikiņam svītrainu jaciņu, tieši tādu pašu, kāda tajā laikā bija arī man.
Bet Mika bija tikai sākums. Kolīdz iemanījos lasīt, par vienu no mīļākajām lasāmajām un skatāmgrāmatām man kļuva franču "Rikikī piedzīvojumi". Rikikī, protams, bija franču lācis. Un likumsakarīgi, ka savu nākamo lāci pēc Mikas – kā tagad šķiet, atbaidoši rozā izstrādājumu – es nosaucu par Rikikī. Trešo lāci man uzdāvināja mammas māsa Zentas tante. Tas bija tāds kā drusku saplacināts, gaišu spalvu, ietērpts bikšelēs ar lencēm. Ražots Austrumvācijā. "Tad jau jāsauc par Frici," ierosināja Zentas tante, un tā arī palika.
Vēlāk Morisa un Roberta Bērtona grāmatiņā "Plēsīgo zvēru dzīve" (izdota apgādā "Liesma" 1981. gadā) izlasīju, ka spēļu lācīši dzimuši 20. gadsimta sākumā, kad gandrīz vienlaikus divi rotaļlietu meistari – Moriss Mičtoms ASV un Rihards Staifs Vācijā bija izdomājuši sākt ražot un tirgot šādus bērniem paredzētus zvērus, kas pēc to gadu ASV prezidenta Teodora jeb Tedija Rūzvelta vārda tika iesaukti par "Tedijiem".
Tolaik es vēl neko par to nezināju, toties radīju vērienīgu savu lāču mitoloģiju. Protams, tas nebūtu bijis iespējams bez vecāku iesaistīšanās. Lāču kults visvisādi tika veicināts. Mamma man mēdza dziedāt, lai gan tagad apgalvo, ka savas mātes muzikalitātes iespaidā visu mūžu no dziedāšanas vairījusies, un viena no iecienītākajām dziesmām viņas repertuārā bija "Aijā, žūžū, lāča bērni". To, ka māte aiziet ogas palasīt, es sapratu, bet par to, ko nozīmēja tēva došanās "bišu kāpti", vēl ilgi lauzīju galvu un savā prātā zīmēju mulsinošas iztēles ainas. Ar lāčiem spēlēties puikam bija piedienīgi. Brālis, kas bērnībā gribēja lelli, jau bija kas neparasts.
Bērnībā man palika nelaba dūša gan mašīnās un autobusos, gan dažkārt pat tramvajos un vilcienos. Tam bija ne vien fizioloģiski, bet arī psiholoģiski iemesli. Slikti varēja palikt pat no domas par to, ka būs slikti. Sliktuma dēļ izbraucienos allaž līdzi tika ņemtas "tūtiņas" – tukšās cukura paciņās ielikti polietilēna maisiņi. Tagad nesaprotu, kur gan mēs likām visu to cukuru. Viena no nelabuma novēršanas metodēm bija cenšanās par to nedomāt, nodarbināt savu prātu ar ko citu. Un lāči šajā ziņā ļoti palīdzēja – varbūt pat labāk nekā mammas izdomātais pretnelabuma līdzeklis: rupjmaizes grauzdiņi.
Pa autobusa logu vērojot garām zibošās ainavas, es jau biju ielāgojis, aiz kura ceļa līkuma būs dzeltena, rozā vai brūna māja. Dzeltenajā dzīvoja Fricis, rozā – Rikikī, bet brūnajā, protams, – Mikiņš, jo viņa padilušais kažoks ir brūns.
Taču lāču epopeja nebeidzās ar braukšanu autobusā vai bužināšanos gultā. Mamma to attīstīja vēl tālāk. Tolaik plaši pieejamas bija, kā tagad sacītu, horizontālas A4 formāta zīmēšanas burtnīcas. Un vienā tādā mana mamma iesāka lāču stāstu. Mammai nav nekādas mākslinieciskās izglītības, vienīgā saskarsme ar zīmēšanu viņai ir bijusi mācību laikā Bulduru dārzkopības tehnikumā, vingrinoties veidot dārzu plānus. Un tomēr viņa centās. Zīmēšanas burtnīcas lapās tapa ārkārtīgi detalizēts lāču dzīves izklāsts, savdabīgs komikss. Pēc mana pasūtinājuma tajā bija viss ikdienā nepieciešamais – tēta atzveltnes krēsls, sekcija ar grāmatām un traukiem, slidotava, ragaviņu braukšana un kas tik viss vēl ne. Vēl aizvien domāju, ka šī kopīgā darbošanās – manas fantāzijas par lāčiem un mammas mēģinājumi tās ilustrēt – lielā mērā noteica visu manu turpmāko dzīves gaitu.
Latviešiem ar lāčiem ir sarežģītas attiecības. Pirmā un galvenā problēma ir Lāčplēsis, kas lāci "pārplēsa pušu kā kazlēnu kādu". Otrā ir fakts, ka pašiem savu lāču jau mums savos mežos īsti nemaz nav un viss, ar ko jāsamierinās, ir lāču – tāpat kā alkohola pircēju – pieplūdums no Igaunijas. Trešā problēma ir Vilis Lācis, kas Baigajā gadā pastrādāja, paši zināt, ko. Tad nu nekas cits neatliek, kā spēlēties ar iedomu dzīvniekiem.
Mans Mikiņš ir pildīts ar porolonam līdzīgu substanci, kas šo 40 gadu laikā ir ārkārtīgi mainījusi savas īpašības – kļuvusi trausla, sakritusies, it kā izžuvusi. Lācīša sāni ir iekritušies, vaigi sažuvuši, bet snīpis nodeldēts pavisam spožs un pliks. Pa šo laiku kaut kas līdzīgs ir piemeklējis arī mani. Kažociņš pavisam caurs.
Mammu, ja vien tu atkal spētu noadīt vienu svītrainu jaciņu. Ar mazām, sarkanām podziņām.
3