Raksti
13.04.2012

Lāči, tīģeri, aptumsums un vējš

Komentē
0

Latviešu animācijas veidotāju profesionalitāte ir novērtēta Berlīnē, Otavā, Hirosimā un Bilbao un vēl citos pasaules līmeņa animācijas filmu festivālos; taču, tā kā šim kino veidam raksturīgs īss apjoms, kas padara sarežģītu filmu demonstrēšanu, it bieži latviešu skatītājam filmas tā arī paliek tikai ziņu virsrakstos par sasniegumiem festivālos kaut kur ārpusē.

Šogad, kad nacionālais Lielais Kristaps notiek pēc ilgākas pauzes, ir iespēja redzēt vienkopus pēdējos gados tapušas animācijas filmas[1]. Festivālam pieteikto darbu stilistiskā un stāsta uzbūve pārstāv ļoti plašu amplitūdu – no filmām, kas piedāvā neierastu māksliniecisko pieeju, līdz filmām, kas turpina gadiem un gadu desmitiem formējušās tradīcijas; no filmām, kas piedāvā nelineāri poētisku struktūru līdz klasiski konstruētiem, pat fabuliskiem sižetiem.


Mākslinieks režisors

Vairākas no uzmanības vērtām animācijas filmām ir veidojuši mākslinieki, kam animācija ir tikai viens no radošās izpausmes veidiem. Patīkamākais pārsteigums, ko pēdējā laikā Latvijas animācijā nācies novērot, ir mākslinieka un ilustratora Reiņa Pētersona pirmā režijas darbu – autorfilma "Ursus". Tas ir melanholisks stāsts par dabas un civilizācijas attiecībām un centrālā tēla – antropomorfizēta lāča, no dzīves mežā atrauta bet tikpat labi sabiedrības piedāvātajā lomā nelaimīga indivīda – centieniem pēc harmonijas. Viņš prot remontēt motociklu un izklaidēt cirkus publiku ar trikiem, bet viņam nav vietas, kur justies labi; pat pīles atsakās cienāties ar viņa lauzto maizi. Filma zīmēta ar ogli uz papīra (atsevišķos brīžos ar baltu krītiņu uz melna papīra) un tās apcerīgo ritmu palīdz uzturēt asociatīva montāža – raugoties uz apaļo mēnesi, lācis atceras ugunīgo cirka apli, raugoties ēnu spēlēs uz dzīvokļa sienām, viņš saskata meža un to apdzīvojošo radību aprises.

Mušas kā gaišas lodītes riņķo ap lampu, atgādinot par zvaigznēm, kas redzamas mežā

Juģa Krāsona filma "Norīt krupi" pieder animāciju grupai, kas aktualizē animācijas radniecību ar preses karikatūru – tā izmanto grotesku izteiksmes veidu un sniedz sociālu komentāru, līdzīgi kā režisora pirmajā autorfilmā "Melnā kaste", ar antivaroņu pulka palīdzību problematizējot kādu cilvēku grupu attiecību modeli. Kā bieži preses karikatūrā, filmas centrālais mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis ir kalambūrs – stāsta sižets būvēts ap tiešās un pārnestās nozīmes apvienojošu krupja norīšanas darbību. Filmas mikrosabiedrība iedalīta divās grupās – ekspansīvie un izveicīgie stūraiņi un pielaidīgie intelektuāļi apalīši. Darbība sākas ar kādas apalīšu ģimenes dēla sūdzībām par pāridarījumu. Norij krupi, šajā filmā, kas iztiek bez dialogiem, viņam tiek parādīts. Cik ilgi apalīši būs gatavi pielietot katrā aptieciņā turētos krupjus, un kur viņus novedīs pašu pieļautais pazemojums?

Filmas darbība risinās dažādos plānos, ļaujot paralēli nostatīt norises vienas ģimenes dzīvē un plašākā sabiedrībā

Filma, kas zīmēta ar krāsu zīmuļiem, piedāvā komiskas situācijas un sarkastisku redzējumu; tā atjautīgi izmanto attēla dinamiku, vides un tēlu komunikācijas iespējas.

Neparasta un abstraktajai animācija radniecīga ir Kārļa Vītola pieeja darba uzbūvei filmā "Aptumsums" – lai gan viņš pats sevi dēvē par figurālistu, un viņa darbos sastopami dažādi tēli, šo filmu vērojot, skatītāja uzmanība tiek koncentrēta uz dažādiem mainībā esošiem elementiem, tā variē starp aktīvu darbību un apcerei paredzētu attēlu. Šajā darbā viņš pēta saules aptumsumu kā lēnu un kosmisku saplūšanas mirkli, vārtus starp dažādām pasaulēm; filma  "Aptumsums" (tāpat kā "Fetišu dārzs"), tapusi kā papildinājums gleznu grupai un pirmizrādīta apvienojumā ar to izstādi – gleznas parādās arī filmā. Vītola darbi sakņojas mitoloģiskos un dažādus apziņas stāvokļus mēģinošos momentos. Viņš spēj savienot un izmantot dažādus materiālus –  gleznas, fotogrāfijas, zīmējumu, un viņa pieeja filmu veidošanai ir individuāla, ne vien stila nozīmē, bet arī darba procesā – viņš ne vien pats ir scenārija autors, režisors un mākslinieks, bet arī pašrocīgi nodarbojas ar tēlu animēšanu un filmas montēšanu.

Tradīcijas, sievietes un vējš

Paraugoties uz situāciju, kad mākslinieks kļūst par režisoru, no otras puses, domājot par režisora lomu filmas vizuālās izteiksmes veidošanā, latviešu animācijā novērojama tradīcija darbam tapt sadarbībā starp režisoru un mākslinieku – ja ielūkojas animācijas vēsturē, tad laikā līdz valsts neatkarības atgūšanai situācija, kad pats režisors darbojies arī kā mākslinieks, ir liels retums.[2] Salīdziniet, piemēram, ar  Igauniju - tur animācijas veidotāji (pēc izglītības nereti biologi vai veterinārārsti) zīmēja par spīti neprasmei rīkoties ar mākslinieka darbarīkiem, un rezultāta radīja vienu no neparastākajām Eiropas animācijas skolām. Kā zināms, divi igauņu režisori - Heiki Ernits un Janu Poldma – nesen darbojušies studijā "Rija" un 2011.gadā pabeiguši pilnmetrāžas filmu "Lote un mēnessakmens", kura turpina sēriju par izgudrotājciema iedzīvotajiem un ir ļoti asprātīga (piemēram, epizodē, kur suņuonkulis skolmeistara balsī stāsta, ka jāpārzina, kā izmantot dabas materiālus, lai izgatavotu zobubirsti... kuru meža kukaiņi viņam izgatavo uz konveijera).

Sadarbība ar mākslinieku var būt režisora pamata strādāšanas maniere vai tikt izvēlēta, lai daudzveidotu stilu – Reinis Kalnaellis filmas veido sadarbībā ar māksliniekiem un šogad festivālā piedalās ar filmu "Joka pēc alfabēts", kuras māksliniece ir Indra Sproģe, bet Edmunds Jansons, kurš bijis mākslinieks vairākām savām animācijas filmām, šogad piedalās ar filmu "Kā lupatiņi mazgājās", kuras mākslinieks ir Reinis Pētersons. Abas filmas, kuru mērķauditorija ir jaunākie skatītāji, piedāvā arī atmiņā paliekošas dziesmas – Kalnaeļļa filmā mūzikas autors ir Renārs Kaupers, bet Jansona – Jēkabs Nīmanis.

Par spīti faktam, ka studija "Dauka" 2010.gadā finansējuma trūkuma dēļ pārtrauca darbību, tikusi pabeigta un šogad festivāla piedalās animācijas filma "Kā brālītis trusītis uzvarēja lauvu", kura ir viena no Rozes Stiebras pasaules pasaku sērijas. Rozes Stiebras animācijas pasaules tēlos un to darbībās režisores rokraksts atklājas neatkarīgi no mākslinieka  - tā ir harmoniska, miermīlīga pasaule, kuru pārsvarā apdzīvo sirsnīgi tēli..Māksliniece Inga Actiņa veidojusi pelēcīgus fonus un košus tēlus – lapsēni, vardulēni, zaķīši, kuru sugasbrāļi jau iepriekš pieteikuši savu vietu šajā universā[3], šoreiz dodas cīņā pret neattapīgo, taču spēcīgo lauvu.

Runājot par tradīcijām: animācijas veidošana Latvijas teritorijā, lai gan aizsākās vēlu, pateicoties Rozei Stiebrai aizsākās ar skatu, kur sievietes loma bija skaidri pamanāma. Pasaulē klasisko studiju laikā sievietes bija tikai krāsotājas un līniju vilcējas,  un savu lomu industrijā atguva pamazām, pārsvarā paliekot marginālā pozīcijā, un laika gaitā, likumsakarīgi, protestējot pret vīriešu režisoru dominanci un to diktētajiem sieviešu tēliem - hiperseksualizētām vai  paklausīgas un perfekcionistiskas būtnes mīta uzturēšanai paredzētām figūrām Caur studiju "Dauka" animācijas pasaulei pievienojās Signe Baumane, kuras darbi tikuši starptautiski apsveikti un pozicionēti pretplūsmā (kopā ar, piemēram, režisoru Kendijas Gvardas un Džoannas Kvinnas darbiem)  iepriekšminētajām filmām. Un, lūk, paradokss! Viņas seksualitātes, antivaroņu un vardarbības piesātinātajās filmās latviešu skatītāji sākotnēji jutās neērti un nespēja uztvert šādas nostādnes pamatojumu; viņas talantu daudz ātrāk pamanīja sieviešu filmu festivālos citur Eiropā un Amerikā.

Šobrīd animācijas konteksts ir plašāk apgūts, daudzveidība pieņemta un atzīta par būtisku. Aija Bley sadarbība ar mākslinieci Patrīciju Brekti veidojusi filmu "Sieviete un vējš", kur režisores scenārijs paredz stihijas ienākšanu ikdienā caur seksualitāti. [4]

Plūstošais un netveramais vējš ļauj pamosties ikdienā apslāpētajai kaislībai

Veiksmīgi darbojoties ar plūstošiem un aprisēs mainīgiem tēliem (kas ir liels izaicinājums gan režisorei, gan māksliniecei) filma rada neparastu vieglumu un jutekliskumu. Tā iesākas ar itin vienkāršu stāstu – sieviete no Londonas ceļojumā pa Ziemeļāfriku atklāj sevi kā kaislīgu būtni. Tas izmaina viņas skatījumu un savu līdzšinējo dzīvi – viņa ir iesaistījusies erotiskā spēlē ar dienvidu vēju, un tas sašūpos pasauli, ko viņa ir pazinusi līdz šim.

Telpa

Animāciju bieži izšķir pēc tās uzņemšanā izmantotajām telpiskajām likumsakarībām: divdimensiju animācija veidošanā vairāk ir balstīta grafiskajās likumsakarībās, kamēr trīsdimensiju – telpisko mākslu principos. Kā tradicionālus divdimensiju animācijas piemērus min zīmēto, aplikāciju tehnikā veidoto, uz filmlentes zīmētu/skrāpētu, kamēr trīsdimensiju animācija var tikt veidota ar dažāda tipa lellēm un citiem telpiskiem objektiem (cilvēkiem piksilācijas vai time lapse[5] gadījumā) vai izmantojot ar datorprogrammām konstruētu virtuālu telpu. Šogad konkursā piedalās četras leļļu un viena ar datora 3D  rīkiem veidota filma.

Droši vien nav pazīstamāku leļļu Latvijas animācijā, kā ar jocīgajiem vārdiem apveltītie Sīlinks, Poteriks un Bembelāts, kuri kopš 1991.gada nodarbojas ar absurdas pasaules absurdo problēmu absurdu risināšanu studijas "Animācijas brigāde" titulseriālā "Avārijas brigāde". Jāņa Cimmermaņa filmās tiek izmantota dinamiska montāža, dažādi plāni un filmēšanas rakursi, ļaujot darbībai būt raitai un koncentrētai. Filmā "Tīģeris"  AB pagūs izālēties cirkus arēnā un aizspoguliskas Rīgas ielās (ar veikalu "Super neko", uz trotuāriem noguldītiem policistiem un pat mazu kinocentru).

Filmas stāsts vēsta par tīģeru ģimeni, par kuru filmas varoņi uzņemas rūpes, līdz atrastas to īstās mājas cirkā. Bet vai cirks ir īstā vieta  mazam zvērēnam un viņa mātei? AB savā haosa pilnajā uzvedības manierē iesaistās cīņā par dzīvnieku tiesībām. Epizodē "Korrida" glābējkomanda savukārt viesosies Spānijā, kur cilvēka darbība ar dzīvnieku nelaimē šoreiz novedusi pašu cilvēku.

Studiju AB pārstāvēs arī Daces Rīdūzes "Zīļuks", kuras noformējumu veidojusi Ilze Kiršteina.

Nils Skapāns, kurš no kinostudijā bāzētās leļļu grupas atdalījies un kopš 2000.gada darbojas Jura Podnieka studijā ar atpazīstamības zīmi Nilsons, šogad festivālā piedalās ar četrām filmām, no kurām apbalvojumiem nominēta jaunākā "Tārpiņš". Nils Skapāns ar plastilīnu darbojas gan telpā – filmējot ar horizontāli novietotu kameru, gan plaknē, atsevišķas epizodes filmējot ar vertikālu kameru un plastilīnu izmantojot līdzīgi kā aplikācijas vai siluetu animācijā; pēdējā laikā, kā šobrīd notiek ar lielāko daļu leļļu animācijas, lielu lomu vizuālajā noformējumā veido pēcapstrāde ar datoru. Lai gan režisora savdabīgais rokraksts filmā atklājas, man tās stāsts šķiet izmisīgi drūms, un centrālais tēls – balts tārps – grūti pieejams skatītāja identificēšanās procesiem; brīdī, kad tārpiņš apcer pašnāvības iespēju, teju vai gribas vaicāt režisoram, kādēļ viņam dzīvība maz dota. Ieteiktu noskatīties filmu "Burvīga diena", kura nepiedalās konkursā, bet skatāma atsevišķā Skapāna filmu seansā, kopā ar filmām "Tārpiņš" , "Es gribu redzēt rūķīšus" un  "Porcelāns".

Pētera Novika datoranimācijas filma "Skatu meklētājs"  rāda daudzkrāsainu daudzšķautņainu pasauli, ko akls gājējs mentāli apdzīvo, faktiski stāvēdams pie krustojuma pārejas. Ārpus konkursa skates aplūkojama arī Kristiana Medņa "Pasaules izpostīšana", kuras daudzslāņainais sižets ir diezgan grūti uztverams, taču piedāvātie attēli spēj raisīt biedējoša skaistuma sajūtu.

 ***

Priecējošs ir fakts, ka animācijas filmu kvalitāte un daudzveidība vērojama festivālā, kur šogad ar filmām nepiedalās pēdējā laika lielākā animācijas zvaigzne - Vladimirs Ļeščovs.  Kopš "Vectēva medus" saņēma balvu kā labākā animācijas īsfilma 2003.gadā, nav pagājis neviens Lielais Kristaps, kur Ļeščovs nebūtu atzīts kā labākais animācijas filmu režisors, vai viņa veidotie darbi – kā labākās animācijas filmas. Viņa poētiski strukturētie, mākslinieciski smalki izstrādātie un sirreālie stāsti atnesuši balvas arī starptautiskā vidē – Hirošimā, Otavā, Ļubļanā un citur. Lai gan šobrīd režisora jaunākā filma, kas veidota kopā ar igauņu režisoru Kasparu Janci ir pabeigta (un varu pačukstēt, ka "Villa Antropoff" piedāvā ne vien Ļeščova veidotu baudāmu attēlu[6], dramatismā pieaugošu absurda kāpinājumu, bet arī neprātīgu humoru, kas kariķēšanas manierē atsauc Bila Plimptona darbus un apstiprina neprātu kā igauņu animācijas stipro pusi), tā nebija gatava festivāla pieteikšanās termiņu robežās, un arī pagaidām režisors vēl nav nolēmis filmu pirmizrādīt Latvijā.

 

 

 



[1] Festivālam kopumā pieteiktas septiņpadsmit filmas, no kurām nominācijas ieguvušas divpadsmit. Tās cīņai par Lielā Kristapa balvām izvirzījuši ekspertu komisijas animācijas vērtētāji - Inga Prauliņa, Vladimirs Leščovs un Mareks Bērents. Inga Prauliņa darbosies arī žūrijā, kas festivāla gaitā filmas vērtēs.

 [2] Ar mākslinieku veidotiem tēliem darbojās gan Arnolds Burovs, kura melanholiskos varoņus visbiežāk veidojuši Gunārs Cīlītis un Ģedemins Koltello (veidojis tēlus arī Arvīda Norina Inspektora Capa sērijās), gan Roze Stiebra un Ansis Bērziņš, kuri sadarbojušies ar Dzintru Aulmani, Laimu Eglīti, vēlāk ar Juri Petraškeviču, Helēnu Heinrihsoni un citiem māksliniekiem, ar kuriem dalījuši gan māksliniecisko redzējumu, gan  savos darbos uzturētos principus.

 [3] Kā atšķirīgas var minēt režisores pieejas tēliem filmā „Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties” (māksliniece Anita Kreituse), kurā portretēti naturālistiski un nedaudz atsvešinātāki cilvēki un filmā „Spēlēju, dancoju”, kuras neparasti stilizētos tēlus režisore veidojusi ar mākslinieci Helēnu Heinrihsoni.

[4] Erotikas un noslēpumainības piesātināta ir arī režisores filma, kas pirmizrādi piedzīvoja 2005.gada Kristapa laikā – sadarbībā ar mākslinieci Ievu Jurjāni veidotā „Doktora D sala”.

[5] Piksilācija ir objektu animācijas veids, kur par centrālajiem tēliem izvēlēti cilvēki. Šajā gadījumā cilvēka darbība netiek fotografēta divdesmit četras reizes sekundē, bet gan ar lielākām pauzēm un bieži konstruējot kādas darbības iespaidu (piemēram lidināšanās pa apli gaisā Normana Maklārena filmā „Kaimiņi”), kas ļauj radīt sirreālus vai komiskus efektus. Time lapse tehnika attiecas uz jebkuru darbību, kas uzņemta ar lielākiem intervāliem nekā brīvā filmējuma darbi un demonstrējot rada iespaidu, ka laiks skrien ātrāk – piemēram, zieds uzzied dažāds sekundēs.

 [6] Dažus kadrus iespējams aplūkot http://www.joonisfilm.ee/films/1136-2?lang=en

Ieva Viese

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!