Grupas "Stūrī Zēvele" albuma "Labvakar" vizuālais noformējums (Alises Mediņas glezna).
 
Mūzika
30.04.2020

Labvakar, siltie vakari laukos!

Komentē
0
Saglabā

Par apvienības "Stūrī Zēvele" albumu "Labvakar" (2020).

Pirms dažiem gadiem, kad pirmo reizi dzirdēju grupas "Stūrī Zēvele" dziesmu "Vakars laukos", neko daudz par viņiem nezināju, pat nepamanīju, ka dziesmā izmantots Klāva Elsberga dzejolis "Starp vakaru laukos un tevi". Tikai nodomāju – kāds tomēr spējis sarakstīt dziesmu, kura acumirklī uzbur asociāciju ar vakariem laukos. Vienu no tiem bērnības vakariem, kurā vecāmāte klusējot slauca govi, es purināju vecvectēva stādītās ābeles un pussagruvušais siena šķūnis rudzu lauka malā bija kā smeldzīga rēta. Dziesma radīja klātbūtnes sajūtu, bet katru dienu to klausīties būtu tāpat, kā katru dienu aplūkot bērnības fotogrāfijas. Skaisti, bet neizturami. Tā par šo grupu aizmirsu, līdz pirms pāris dienām noklausījos nupat izdoto albumu "Labvakar", un manī atgriezās līdzīgā sajūta. Dziesmas mani iztēlē aizveda uz svarīgām vietām, kur būts sen, bet ikdienā ceļš uz turieni piemirsies. "Ikdiena neļauj domāt šādās kategorijās," bieži aizbildinoties sev teicu, bet, tā kā šopavasar vairs nav kur steigties un viss nesvarīgais tāpat ir nokavēts, šī ieraksta noskaņa ir tieši laikā.

"Stūrī Zēvele" nav jauna grupa. Tā ir indīpopa apvienība, ko Kuldīgā 2006. gadā izveidoja skolasbiedri un kuras muzikālā valoda jau no pašiem pirmsākumiem bijusi radniecīga tādām grupām kā "Baložu pilni pagalmi", "Gaujarts", "Tramplīni" vai aizjūras "Belle & Sebastian". Grupas "Stūrī Zēvele" pirmais albums "Labrīt" tika izdots 2014. gadā, bet tam sekojošais "Labdien" – 2016. gadā. Pēdējos divus gadus grupā darbojas pieci dalībnieki: Klāvs Lauls – balss, ģitāra, klavieres, sintezatori, Elizabete Milta – balss, akordeons, Maija Ušča – bass, Justīne Kuzņecova – flauta un Uldis Gedra – bungas. Pirmajos albumos neatņemama grupas sastāvdaļa bija arī Kate Briška, kura daļēji piedalījās arī jaunā albuma ierakstā un dziesmu veidošanā, bet šobrīd vairs nav aktīva grupas dalībniece.

2020. gada martā izdotais albums "Labvakar" ir trešais, un šķiet, ka šāda satura un formas albums tikpat labi varēja iznākt kā 2006., tā 1996. gadā, un tāds tas būs aktuāls arī 2026. gadā. Lai arī albumu nosaukumi – "Labrīt", "Labdien", "Labvakar" – mudina domāt par iespējamo radošo konceptu un secīgu triloģiju, muzikālais materiāls un izteiksmes forma, kas ir saistīta un pārklājas, ļauj domāt, ka albumi varēja iznākt arī jauktā vai pavisam otrādā secībā.

Šie albumi ir kā asociāciju labirints, kurā atmiņas maina pastaigu maršrutu. Tur ir vieta ceha dispečeram, kādai elēģiskai melodijai par Runci Miku; tur masku balles viesi satiekas ar ģimnāzistēm un peļķē var atrast 10 latus. Tur augšāmceltie Ojārs Vācietis un Klāvs Elsbergs abi kopā pastaigājas pie Ventas rumbas un "Stūrī Zēvele" mūziķiem dāvā savus dzejoļus, un, ja kāds viņiem jautā: "Cik jums gadu?", viņi atbild ar Kārļa Vērdiņa dzejas rindām: "Kā nu kurš skaita." Tāds melodiju un atmiņu turp un atpakaļ laika vijums, pilns smaržu un žūžu. It kā laiks būtu atcelts – rīts, diena, vakars zaudē formu, notikumi, iespaidi un darbojošās personas seko noteiktam paralēlo pasauļu ritējumam.

Acīmredzot grupu nedzen ambīcijas ar katru albumu pateikt kaut ko jaunu un nekas nemudina grupu uz radikāliem muzikāliem eksperimentiem. Gan jau Klāvs Lauls pārzina aktuālās muzikālās tendences un šādi izvēlēts formāts nav muzikāla aizgulēšanās, bet patiesa vēlme spēlēt tieši tā un ne citādi – "Stūrī Zēvele" stilā.

Var pastāvēt arī nemainoties. Un, ja nu kāds ir pārliecināts, ka šīs dziesmas ir pārāk idilliskas un paredzamas un muzikālā valoda nav īpaši oriģināla un novatoriska, tad jāatgādina, ka tā ir nepārejoši aktuāla kopš Saimona un Garfunkela iedziedātā "Sound of Silence". Tās ir dziesmas, kuras atgādina par patieso lietu nemainīgo vērtību un hierarhiju populārās mūzikas kanonā.

Grupas "Stūrī Zēvele" muzikālo kodolu nemainīgi veido vīriešu un sieviešu balsu tandēms, un apvaldītais muzikālais pavadījums netraucē balsīm plūst vienai caur otru, kļūstot nedalāmām. Nekas neveido kontrastējošus pretmetus, un tieši šāds izlīdzināts ritējums ir "Stūrī Zēvele" atpazīšanas iezīme. Viņi atdzīvina ļoti vienkāršu un pierastu muzikālu formulu. Tieši šādā – saprotamā un fokusētā – formātā ir izdziedātas daudzas svarīgākās dziesmas pasaulē. Dziesmas, kuru autoriem bija svarīgāk akcentēt to, ko viņi saka, nevis veidu, kā to var pateikt.

Lai panāktu apjomīgāku un krāsaināku skaņu šopavasar izdotajā albumā, grupa pieaicinājusi vairākus viesmūziķus: Dina Skreitule – vijole, Aivis Gailītis – čells, Reinis Kapteinis – trompete, mežrags. Un ir skaidrs, ka grupas dalībniekiem nepiemīt perfekcijas mānija un ilggadējā sadarbībā studijā ar Ģirtu Laumani dziesmas netiek nosmacētas ar nevajadzīgām detaļām un pārproducēšanu. Balsis, ģitāras, taustiņi, bungas, stīgu un pūšamie instrumenti veido viena veseluma saskaņu. Drīmpopa ritmika, multiplikācijas filmu skaņu celiņu estētika, netiešas atsauces uz latviešu estrādes mūziku, Imanta Kalniņa kolorītā tonētas folkdziesmas ar flautas izspēlētām melodijām – tas viss veido aizraujošu ceļojumu, lai arī brīžiem, klausoties "Labvakar", novirmo vēlme pēc atelpas un mazāk blīvas instrumentācijas. Vēlme pēc vairāk retināta skanējuma, kāds tas bija pirmajos divos albumos, lai aranžējumu blīvums neaizēno dzeju.

Jau ieraksta tituldziesmā kļūst skaidrs, ka albuma jūtīgais melodisms ir mānīgs, jo tekstā daudz skabargu. Sirsnīgā mūzika ar Kārļa Vērdiņa vārdiem stāsta par "onkuļiem un tantēm, kuri visu nakti plītē, pārrunā garlaicīgas lietas un dejo pie vecas, stulbas mūzikas". Vērdiņa rindas no dzejoļu krājuma "Pieaugušie" nav izvēlētas nejauši, arī tālāk albums izklausās kā turpinājums tai sarunai, kuru savos dzejoļos aizsācis Kārlis Vērdiņš, Klāvs Elsbergs, Māris Čaklais, Ēriks Ādamsons un Kristiāna Kārkliņa. Tās ir dziesmas par cilvēku, kurš, kā Elsberga dzejoļa varonis, "neatsakās no draugiem arī tad, kad tie dzer, kurš negrib nodot draugus, ko dzīve ir izdzērusi sausus kā vītušus ziedus". Šī trauslā un pastorālā rakstura mūzika ar klausītāju spēlē paslēpes, aiz ārējas idilliskas distances slēpjot pārdzīvojuma spēku. Tas ir veids, kā dziesmu autori vēlas ar mums runāt par sev būtisko – par sevi un draugiem, kuriem reizēm smeldz izniekotā dzīve un kuri nav vienaldzīgi viens pret otru. Šeit arī veidojas ieraksta spriedze un noslēpums – tik vienkāršu lietu atklāšanā. Un nevajadzīga kļūst mūžsenā diskusija par to, cik autentiski un patiesi ir dziedāt citu sarakstīts rindas un censties minēt, kādā mērā dziesmās slēpjas autora pašportrets vai kā klausītājs tajā ielasa savu pieredzi.

Man šīs dziesmas ir par dzīvības cīņu ar nezināmo, jo reizēm viss, ko varam teikt par savu dzīvi, ir tas, ka tā ir īsa un nesaprotama. "Gaismas ceļš ir pārāk ātrs / Mūsu skrejceļš – īss kā miers / Kas atnācis, tam būs aiziet / Lai cik satumsis nebūtu virziens" – ar šādām Kristiānas Kārkliņas rindām albums izskan, manuprāt, plates spēcīgākajā dziesmā – "Kāds, kas gaida". Ne tikai šī dziesma, bet arī dziesmas "Neatsakos", "Sniegs" un "Finiša taisne" ir par eksistences neparedzamību un ierobežotību. "Rudens šogad ir pēdējo reizi, rudens šogad vairs nebūs nekad" – Vērdiņa rindas no dziesmas "Rudens" par to, ka tieši ierobežotība un apziņa, ka reiz visam pienāks beigas, padara šo pasauli skaistu, jo katram vienreizēju. Neeksistē arī veids, kā sevi norobežot no citiem, izveidojot drošu un paredzamu burbuli, kurā dzīvot vai domāt, ka nevis tu pats esi kļūdījies, bet pasaule ir netaisnīga un baisa. Ir viegli būt aizvainotam un aizdomīgam. Drosmīgāk ir uzņemties atbildību par savām kļūdām, saprast, ka ne tikai draugi, bet arī tu pats "esi tas, ko dzīve ir izdzērusi sausu kā vītušus ziedus". Vai cilvēka mirstība padara laimi neiespējamu? Un vai prieks par šo dzīvi, tieši tādu, kāda tā ir, tāpēc zaudē jēgu?

Klausoties "Stūrī Zēvele", es satieku neuzbāzīgu talantu, kurš ar dabisku sirsnību nemanot dāvā man mieru. Arī vinilplates noformējumam izmantotā Alises Mediņas glezna, kas iemūžinājusi sarkanu dzīvības mirkli, akcentē to, ka rokās turu pārdomātu un izauklētu mākslas darbu. Te vairs nav runas par mūziku, bet par to, kādas pēdas es aiz sevis atstāju. Ticu, ka cilvēki, kas turpina rakstīt un izpildīt šādu mūziku, pasaulē radīto arī saglabā, nevis tikai tērē. Par to visu un vēl daudz ko nepasakāmu gribas domāt, klausoties šo albumu un apņemoties dzīvot vienkāršāk – sagaidīt pavasari un ieraudzīt otru cilvēku sev blakus.

Tēmas

Mikus Solovejs

Mikus Solovejs studējis teoloģiju un pedagoģiju. Šobrīd ir skolotājs ģimnāzijā un saksofonists vairākos mūziķu sastāvos. Raksta par mūziku, reliģiju un vēsturi.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!