Labo puišu skumjā optika

Par Toma Treiberga grāmatu "Gaismas apstākļi", apgāds "Mansards", 2012.

Kad kāds kārtējo reizi nodēvē mūsu literatūrkritiku par pīļu dīķi, viņam ir taisnība tajā ziņā, ka bieži vien autori un apskatnieki ir savstarpēji pazīstami. Pat ja kāds kritiķis ar nolūku izvairās draudzēties ar rakstniekiem, tomēr tāpat, rakstot par kādu grāmatu, parasti jau ne vien lasa apceramo tekstu un pārzina laikmeta kontekstu, bet arī zina šo to par autoru, ir grūti pateikt, vai un cik lielā mērā šī zināšana palīdz vai traucē. Reiz viens draugs man noklačoja pikantu detaļu par kādu lielisku izpildītāju. Turpmāk šī informācija manā apziņā allaž bija komplektā ar attiecīgā mākslinieka vārdu, tomēr, vērojot viņa sniegumu, tā kaut kur pazuda, un palika tikai priekšnesuma izraisīts pārdzīvojums.

Rakstot par Toma Treiberga pirmo dzejas krājumu "Gaismas apstākļi", man tiešām ir pagrūti pievērsties tikai tekstam un aizmirst to, ko zinu par Tomu, lai gan tas nav nekas nepieklājīgs. Zinu, ka Treibergs ir daudzpusīgs, raksta par teātri, kino un mākslu, darbojas etīžu teātrī un uzstājas ar slam-poetry; viņš ir ne vien svaigi absolvējis LU Teoloģijas fakultāti, bet arī piedalījies Alfa kursā, iepazīstinot jauniešus ar kristietību; viņš strādā par audzinātāju bērnudārzā un arī vasaras nometnē, kur laikā, kad rakstu šīs rindas, kopā ar Krišjāni Zeļģi pieskata arī manu meitu (kas man šķiet taisnīgi!) – tā ka man tagad jābūt sevišķi uzmanīgai.

Atšķirot grāmatu un izlasot pirmo dzejoli "vai tu jau aizmeti atslēdziņu / no savas bērnības skapīša" (5. lpp.) (pirmajiem dzejoļiem jau parasti ir liela nozīme, taču šis ir vēl īpaši likts kursīvā), top skaidrs, ka visgrūtāk laikam būs aizmirst bērnu nometni, jo dzejolis piesaka bērnības tēmu. Gluži tradicionāli jaunībā rakstītos krājumos par zaudētu bērnību bieži skumst arī citi dzejnieki. Ar līdzīgu motīvu iesākas arī Treiberga laikabiedra Zeļģa pirms pusotra gada iznākusī grāmata "Visas tās lietas". Ja Zeļģim bērnības piesaukšana ir vairāk 80. gadu paaudzes nostalģija vai Arvim Vigulam – vispārēja, bieži citu autoru dzejas iedvesmota atskārsme par laika uzvarošo dabu, tad Treiberga gadījumā tās nav tik daudz ilgas pēc pagātnes kā apzināts uzstādījums, tāds kā Pepijas Garzeķes manifests (atceraties, kā viņa negribēja augt liela?), vairākkārt atkārtots "mēs nekad nekļūsim pieauguši / es ceru tu to zini" vai aicinājums nepazaudēt bērnības atvērtību: "tajā mežā kurā nav neviena vilka / kurā katram dzenim vienmēr izdodas / izkalt tārpu no praulainas priedes / tajā mežā katra doma ir glāsts / katrs vārds ir mierīgs / katra sajūta / brīva."

Bērnības atmiņas, tai raksturīgā pasaules izjūta gan kā bezvainīgums vai vismaz iepriekšpieņēmumu trūkums, gan kā aizvainojumā uzmesta lūpa arī turpmāk ik pēc brīža uzplaiksnī daudzos krājuma dzejoļos. Lasot grāmatu tālāk un ļaujoties tekstam, tas manī vispirms atsauca, lūk, tādu ainu: es maziņa vēlā vasaras pēcpusdienā stāvu uz Asaru stacijas brūnā perona, ar skatienu pavadot vilcienu, kurā iekāpusi mammīte. Un spīd saule, un tūlīt tētis man pirks saldējumu, vedīs peldēties, māsas draugi stāstīs anekdotes, man viss būs labi, tomēr sirsniņā visu laiku skanēs aizbraucošā vilciena garais svilpiens. Šo sajūtu izraisa arī attiecīgā noskaņā risināta grāmatas otra galvenā tēma – šķiršanās skumjas un zaudējuma sāpes, pat ja šķiršanās ir īslaicīga un zaudējums notiek joprojām esošu attiecību ietvaros.

Arī mīlas sāpes ir viens no vistipiskākajiem dzejas motīviem, jo īpaši gados jaunu autoru dzejā. Par ko gan vēl lai raksta dzīves posmā, kas, izsakoties poļu dzejnieka Jaceka Denela vārdiem, ir "īss zibsnis starp bērnību un vecumu, starp krūšu apspalvošanos un matu atkāpšanos",[1] kad "pašu dzīvoklis, sekss, vismaz potenciāli, pieejams bez gala un malas, vietēja mēroga slava, pirmkursnieki uzrunā "kungs", vecāki atkāpušies maliņā kā kaimiņu pensionāru automobiļi: teorētiski lietojami, taču ilgi jau ieziemoti zem brezenta"[2], bet rūpes par ģimeni vēl nenomāc (nu labi, Treibergs vismaz pieskata citu bērnus). It sevišķi, ja, kā Treiberga gadījumā, aprakstīti tiek pārsvarā varoņa personiskie pārdzīvojumi, un "mēs" parasti drīzāk nozīmē divus cilvēkus vai nelielu draugu grupiņu, nevis veselu sociālu slāni vai tautu. Šis šaurais "mēs" tad nu ir tie, kas apzinās, ka nekad nepieaugs vai arī negrib pieaugt, un ko bieži apbēdina tā pasaule, kuru tie tagad apdzīvo.

Taču skaidrs, ka ne jau tēmas, vai tās būtu skumjas pēc kādas zaudētas paradīzes vai ilgas pēc vēl tikai iegūstamas, ir tās svarīgākās, kad runājam par dzeju. Heidegers "Mākslasdarba sākotnē" raksta par patiesības raisīšanos uz āru izgaismotā klajumā, kas rodas kā plaisa esošā apslēptībā, un citē mazliet labāk saprotamo Albrehtu Dīreru: "Jo māksla patiesi slēpjas dabā, un, kas viņu var no tās izraut, tam viņa arī pieder."[3] Šis izrautais jeb atraisītais tad arī ir mākslasdarbs. Recenzijai savukārt it kā vajadzētu novērtēt (tas gan, šķiet, vairs nav saskaņā ar Heidegeru), kad māksliniekam ir izdevies mākslasdarbu izraut līdz galam, kad tas ir iestrēdzis plaisā un kad tādas plaisas vispār nav bijis – vai, dzejas gadījumā, noteikt, vai patiešām esošais šeit ir ticis pie vārda un parādīšanās. Lai gan tāds vērtējums ir iespējams tikai daļēji un nepilnīgi, pavisam izvairīties no tā nevaram, jo kā tad lasītājs citādi zinās, vai recenzents uzskata darbu par labu vai vispār par mākslu?

Runājot par "Gaismas apstākļiem", esmu pārliecināta, ka plaisa ir atvērusies un esošais ir nosaukts jau pašā grāmatas nosaukumā, kā arī 6., 7., 28., 46., 49., 58., 60., 62., 66. un 67. lpp. Šie dzejoļi saviļņo domu jau uzreiz un neliek vilties, arī pašķetinot to trauslo pavedienu. Vairākos citos dzejoļos māksla, šķiet, vēl tikai pavīd plaisā, lai gan kāds gabaliņš ir redzams.

Tā kā metaforas un tām radniecīgie izteiksmes līdzekļi nozīmē arī cilvēkam dabisko iespēju un tieksmi par grūti definējamiem mentāliem procesiem runāt uzskatāmās līdzībās kā par redzamiem un tveramiem, tad spēcīgākais Treiberga paņēmiens ir, jā, dažādu optisku un vispār fizisku apstākļu izmantojums – raksturotas tiek gaismas gaitas un īpašības, atspulgi, dažādi vielu agregātstāvokļi, struktūras, vispār dabas parādības. Valdzina arī pašsaprotamās savienojuma vietas starp domu un dabu – mentālais ar fizisko te gluži organiski saslēgti vienā konstrukcijā: "Es saprotu, smilga beidzas pie debess. / Es saprotu, viss beidzas ar vārdiem." Šīs konstrukcijas šķiet vienkāršas, taču, mēģinot tām izsekot, gadās apmaldīties (man gadījās 6. lpp.), un atliek tikai ļauties šīs sistēmas noskaņai, nemēģinot to uzlauzt.

Dzejas valoda, kurā dabaszinības uzsvērti dominē pār arhetipiem, simboliem vai ornamentiem, tuvina Treibergu vairākiem savas paaudzes vīriešu dzejas pārstāvjiem – gan jau pieminētajam Zeļģim, gan Martam Pujātam (kurš gan savas agrīnās debijas dēļ tiek pieskaitīts vēl pie "iepriekšējās ražas"), gan Artim Ostupam (par Vigula otro grāmatu vēl nevaru izteikties, bet viņa "Istabas" mirstošajam varonim TV kanāls "Discovery" gan, šķiet, nav bijis pieejams). Māris Salējs anotācijā raksta, ka, atšķirībā no pārējiem pēdējo gadu debitantiem, "Treiberga dzejā asociāciju, metaforu tīklojums saglabā saikni ar tiešāku, dzīvē dziļāk ieaugušu saviļņojumu", un tas mazina distanci starp autoru un dzeju, tā padarot dzeju siltāku un sāpīgāku. Tomēr, tā kā dzeja ir tāds apmaiņas process, kurā piedalās arī lasītājs, samazinātā distance var būt arī riskanta.

Ir tiesa, ka Treiberga dzeja ir silta un smeldzīga. Arī Zeļģa dzejoļi biežāk ir silti. Zeļģi pieminu tāpēc, ka Treibergu ar viņu vieno īsās rindiņas – lai gan kopumā Treiberga teksti ir garāki, tomēr netrūkst arī dzejolīšu, kas vai nu paši ir īsi, vai saskaldīti pavisam īsās rindiņās, atsaucot atmiņā to 90. gadu dzeju, kuru kritika dēvē par atsvešinātu. Lasot "Gaismas apstākļus", vēl vairāk nekā pēc Zeļģa "Visas tās lietas" izlasīšanas prātoju, ka arī 90. gadu asociatīvie (piemēram, Ievas Rupenheites) īsdzejoļi pēc būtības nemaz nebija tik atsaldēti. Varbūt tieši īso, nesaistīto rindu forma ir tā, kas liek domāt, ka "tur neko nevar saprast"? Ja jau reizēm ir grūti uztvert arī šo abu puišu diezgan mīļos dzejoļus. Iespējams, tas gadās tad, kad tieši rindu sadalījums ir nepiemērots, lai izrautu no dabas mākslu. Dažkārt arī trūkst iepriekš uzteikto savienojuma vietu, kas padarītu dzejoli īpašu, vai arī tās īsti nesaslēdzas (10., 13., 20., 21., 27., 32. lpp.). Jāatzīst, ka dzejolis – īso rindu rekordists "kāpēc / tu / negribi nākt / ēst" (31. lpp.) – gan ir absolūti atbruņojošs.

Savukārt garākos dzejoļos, lai gan Treibergs vispār nav liekvārdīgs, gadās arī nevajadzīgi prātojumi. Tā dzejolī par Irinas vecmāmiņu (43. lpp.) varētu iztikt bez rindām "bet viņas vecmāmiņai vēl arvien / palicis šis pielikums vārdam", jo tas lasītājam tāpat ir skaidrs, ja pateikts, ka pati Irina jau sešus gadus ir mirusi. Tāpat dzejolis "Stīvs Reihs. Dažādi vilcieni" (53. lpp.) vietām šķiet pārlieku izplūdis.

Ja dzeju iedala intelektuālajā un aizkustinošajā (pēc manas pārliecības, arī laba intelektuālā dzeja vienmēr ir mazliet aizkustinoša), tad Treiberga dzejoļi neapšaubāmi iekļaujas aizkustinošajos 95% latviešu dzejas. Jau iepriekš rakstīju, kādas bēdīgas bērnības atmiņas tie manī pamodināja. Aizkustinoši te ir gan ieilgušie jauniešu patības meklējumi, gan arī tādi vienkārši dzejoļi kā par dzeltenajiem kamaziem (46. lpp.). Pie aizkustinājumiem gan jāpiebilst – lai gan es pati esmu no pinkšķētājām un nemēdzu pārāk piesieties banalitātēm, kuru Treiberga dzejā arī nav nemaz tik daudz, tomēr – saraudātās acis varbūt varēja nepieminēt divreiz, turklāt varonis raud arī 63. lpp. Ja 55. lpp. no asarām ir pagatavots kaviārs, to vēl varētu apēst, bet nu vispār man, piemēram, jau 1991. gadā Jauno autoru seminārā Liāna Langa īgni norādīja, ka mūslaikos asaras kā tādas vairs nevienu neaizkustinot. Mēs, protams, drīkstam rakstīt, ka raudam, taču jāpadomā, ko darīt, lai tāpat justos arī tie, kas lasa. Iespējams, labāk ir teikt "tu dabūsi lietu, kuce" (62. lpp.).

Lai gan "Gaismas apstākļi" kopumā man ir simpātiski tāpat kā pats Toms Treibergs, šī krājuma dzejoļi, kuru skumjās skaisti vibrē cerība, vēl neliek man sajūsmā dejot, nedz arī izmisīgi just līdzi; satraukuma skudriņas gan pa reizei pārskrien, bet gribētos vairāk. Kārlis Vērdiņš jaunajai dzejnieku paaudzei veltītā rakstā pieļauj, ka tās pārstāvju dzeju nebūtu grūti atdzejot citā valodā,[4] un viņa minētais stingras formas, aliterāciju un asonanšu trūkums raksturīgs arī Toma Treiberga dzejoļiem. Ja bez lokālām atsaucēm es kā lasītāja vēl mierīgi varētu iztikt, tad kādas nebūt spēles skanīgumam man tomēr kārojas – arī lai skaidrāk izjustu grāmatas redaktores Ingmāras Balodes relīzē solīto spriegumu un nemieru. Citādi, kaut arī krājuma tēli ir pievilcīgi, to plūdums tomēr mēdz būt pārlieku monotons.

Es vispār novēlētu Tomam Treibergam dzejā tapt mazliet neapvaldītākam. Nav gluži tā, ka viņa varonis izskatītos kā 52. lpp. minētie mīļie klusie zēni, kuri valkā sandales ar zeķēm, lasa Ziedoni un kuru "augšlūpas ir ūsainas / un matos izšķirts celiņš"; nevar arī noliegt to, ka Treibergs spēj būt gan rūgts, gan pašironisks. Tomēr, kā Agnese Krivade rakstīja jau par Ostupa grāmatu, "nebūt trakam – tas nav izdevīgs stāvoklis jaunam māksliniekam. Ja mākslinieks nav traks, viņam ir jābūt žilbinoši precīzam, bet karjeras sākumā tas tikpat kā nav iespējams."[5] Savukārt Jānis Rokpelnis apgalvo, ka "ticīgam dzejniekam ir ļoti grūti rakstīt, jo mainās attieksme."[6] Sākumā es Rokpelnim nepiekritu – šķita, cilvēks vienalga paliek meklējumos, un, uz šīs zemes dzīvojot, vēl nemaz nav iespējams atrast tik pilnīgu patiesību, lai pārtrauktu rakstīt dzeju. Taču tad es padomāju, jā, mainās attieksme, jo negribas žēloties vai tamlīdzīgi. Pēc "Gaismas apstākļu" teksta vien man nav tiesību minēto Rokpeļņa izteikumu attiecināt uz Treibergu, tomēr grāmatā starp rindiņām kas tāds ir jūtams – tāda kā uzsvērta samierināšanās, lai cik tā būtu smeldzīga. Kaut gan dzejā vajadzētu izpausties brīvi un tajā arī dēmoni ir nosaucami, izmantojami. Dzejā iespējams atklāt daudz patiesības, tostarp ēnas pusi, vienlaikus paliekot saskaņā ar plašāku pārliecību. Un domāju, ka Toms Treibergs jau nu spēj atrast šim nolūkam derīgas plaisas esošā apslēptībā.