Labākais darbs pasaulē

Paldies par saturigo rakstu! Mana galvena nodarbosanas sobrid ir berna audzinasana. Man bija 30, kad beidzot sagadiju meitinu. Lidz tam mana profesija bija juriste (dzivoju un stradaju ASV). Kad biju stavokli, tad domaju - es jau nu nemuzam nebusu viena no tam "maja sedetajam un neka nedaritajam"! Pec 2-3 menesiem busu atpakal darba, bernu pieskatis aukle! Bet...nekad nesaki nekad.

Manas domas pilniba izmainijas pec bernina piedzimsanas. Es no sakuma domaju, ka varbut ar mani kaut kas nav kartiba. Varbut ta ir pecdzemdibu depresija, jo - kaa var tik loti gribet but kopa ar savu bernu, un kaa gan var veltit tik daudz laika vienam pasam cilvekam, zinot, cik tas ir ekonomiski neizdevigi un kadu kaitejumu nodaru savai karjerai? Man bija bail nemt garu pauzi karjera, bet vel vairak negribejas atstat savu bernu svesiem. Mekleju psihologa padomu un izlasiju kaudzem gramatu par so temu. Pec garam pardomam sapratu, ka ar mani viss ir kartiba, si ir tikai un vienigi mana dzive, un nav ko lauties bailem un klausities "bezbernu" un neinformetu cilveku "padomus." Kamer pavisam mazs, audzinasu savu bernu pati.

Tagad apritejis gads, un varu teikt - viegli nav. Tas tiesam ir nenormali gruts, biedejosi atbildigs un reizem loti vientuls darbs. Finansialaja zina ari rada sarezgijumus. Ka seit teiktu - the greatest challenge ever. Bet es so pieredzi nemainitu ne pret ko. Es zinu, ka kadreiz (drosi vien atrak, neka man gribetos) atgriezisos profesionalaja dzive, un man si pieredze bus devusi nenormalu "krampi" un izturibu. Nemaz nerunajot par to, ko iegust mans berns un musu attiecibas (par to es varetu veseu gramatu uzrakstit).

P.S. Un es izlasiju ari R. B. Dancy gramatu un pilniba piekritu par to, ka "it takes a village." Es salidzinu savu pieredzi (tikai es, berns un virs, parejie radi tukstosiem km talu) un masas pieredzi (ome un opis, masas, tantes un citi radi taja pasa mazpilseta, labprat pieskata un palidz), un tas ir ka diena pret nakti.

Brīnišķīgs raksts. Tik patiess.

Paldies par šo rakstu. Tieši šodien tas bija viss, ko man vajadzēja izlasīt.

Satori, kā jau ierasts, piedāvā patīkamus mirkļus, pie rīta kafijas ļaujot ielūkoties citu cilvēku pārdomās un izjūtās. Ne tādu cilvēku, kas kāpņu telpā bļaustās, vēlu pārnākuši no viesībām, vai sešos no rīta izvedot atkritumu urnas sāpošām galvām pēc smagas iepriekšējās nakts.

Satori piedāvā dvēselē (un cerams, arī miesās) skaistu cilvēku pārdomas, kas uzbur ilūziju, ka kaut kur - tepat blakus - rit skaista, rimta dzīve, kurā palodzes un plauktu nav nokrautas nomaksātu un nenomaksātu rēķinu kaudzēm, veco telefonu lādētājiem un nekad nelietotajām austiņām, piena putotāju un kurpju žāvētāju instrukcijām, jūras malā salasītiem akmentiņiem, apmeklēto izstāžu biļetēm un skaistām teātru programmiņām, kas iegādātas par pēdējiem santīmiem pēdējā brīdī pirms izrādes, un tā arī noput ne reizi neatšķirtas.

Šajā reizē mani aizkustināja Autores pārdomas, kas Tviterī bija pieteiktas ar skaļu frāzi "Nekad agrāk sieviete nav bijusi atstāta tik viena". Lai arī frāze savā būtībā ir tukša pļāpāšana, zināms mierinājums, ka pati Zane to nav likusi nedz virsrakstā, nedz kā citādi izcēlusi; šis grēks gulstas uz Satori ļaudīm, un kopumā apcerējums ir jauks un nomierinošs.

Sākotnēji piedzīvoju pārsteigumu par to, ka kāds apraksta vienu no visdabiskākajām cilvēka (sievietes) funkcijām -  bērnu audzināšanu - kā kādu īpašu misiju, un vēl kāds to visu publicē. Saprotams, ka vismaz trešdaļa cilvēces audzina bērnus, un darījušas to vismaz pēdējos 50 000 gadus, cik nu mūsdienu atklājumi ļauj mums par to spriest. Salīdzinot ar pavisam nesenu pagātni (20.gs sākums) arvien mazuļiem bijis krietni daudz apdraudējumu. Pēdējos 5 000 gados bērnu mirstība līdz 7 gadu vecumam dažbrīd sasniegusi pat 70%.

Autores atsauce uz idillisko vairāku paaudžu sadzīvošanu vienā saimē, kas nodrošina garīgu komfortu, dzimtas pēctecību, etc., ir tikai fantāzija par "latviešu tautas labajām dienām, kad vēl bija stipras ģimenes"; tai nav nekāda pamata. Protams, vienmēr ir bijušas atsevišķas saimnieku dzimtas, taču tas bijis samērā nenozīmīgs procents no populācijas - šāda ekstra bijusi pieejama vien t.s. turīgajiem iedzīvotājiem.

Tāpēc domāju, nebūs samelots, sakot — nekad nav bijis tik viegli un droši audzināt bērnus kā mūsdienās. Nekad cilvēces vēsturē nav bijis tik liels valsts atbalsts vecākiem, tik augsts medicīnas līmenis, tik zema bērnu mirstība, tik augsts komforta līmenis un tehnoloģiskā atbalsta līmenis, kā mūsdienās.

Diemžēl te sastopamies ar jau zināmo formulu: pārvarot grūtības, gas norūdās. Kad pie bērniem tikt un tos audzināt ir viegli, tad liela daļa populācijas izvēlas ... dzīvot bez bērniem. Patērētājsabiedrībā komforts kļuvis par vienu no būtiskājām dzīves vērtībām, un kad pie tā pierasts kā pāssaprotamas dzīves sastāvdaļas, nemaz netīkas doma, ka kāds to var mazināt.

Taču, izlasot pārdomas līdz galam, nonācu pie atziņas, kas mani atkal iepriecināja — Zane ir psihiski vesela, nav grūto un atbildīgo bērnu pieskatīšanas pienākumu nedz salauzta nedz aizlauzta, un sabiedrība viņas triju bērnu veidolā iegūs cienījamu un vērtīgu papildinājumu. Kas īpaši svarīgi - rodas sajūta, ka šādu pārdomu rakstīšana ir viens no pašregulējošiem faktoriem, kas ļāvis Zanei izvairīties no mūsdienās tik ierasti sastopamās jauno māmiņu depresijas, kas periodiski mijas ar hiperaktivitātes un nervozitātes uzplūdiem?

Tādā gadījumā gan parastajiem veselības žurnāliem, gan īpaši jaunajām māmiņām domātajiem šo ideju derētu akcentēt un popularizēt, tādējādi samazinot jau agrā bērnībā traumēto un bieži vien arī sakropļoto bērnu skaitu - daži psihologi min biedējošus skaitļus, apgalvojot, ka līdz 50% bērnu mūsdienās piedzīvo agrīnu traumatisku pieredzi no to māmiņu histērijām, depresijām, kā arī tieši uz bērnu vērstas vardarbības.

Saprotams, ka mājās audzināti bērni gan garīgi gan fiziski ir daudz veselāki, nekā silītēs un dārziņos veidotie.
Tāpēc paldies Zanei par viņa scēlo misiju un pārdomām!

Foršs raksts. Pati domāju par šo tēmu. Pēc 3,5 mēnešiem būšu arī tāda mamma, kura pēc aktīvas un intensīvas profesionālās dzīves, kāda man ir tagad, un visādām sabiedriskajām aktivitātēm, koncentrēšos uz bērniņu un vismaz 1 gada garumā. Man ir teikuši - ai, gan jau būs grūti un kā tu tiksi galā, pietam vēl citā valstī...viena pa lielam....bet šis raksts tikai apstiprināja manu pārliecību - būt mammai ir interesanti, tas nenozīmē neko nedarīt, ir tik DAUDZ, čupām lietu, ko mācīties (nu kaut vai autores pašas blogs - nemaz nešķiet, ka viņas garīgā un mājas dzīve ir garlaicīga!) un, galvenais, kur iet, jo nez kāpēc daudziem Latvijā ir priekšstats, ka ar zīdaini jau nekur nevar iet/braukt/atļauties (brīvprātīgais darbs. muzeji, izstādes, vingrošana, kafejnīcas, dabas parki, skatu torņi, kaut vai līdzi atbalstīt draugus sacensībās).Gribās neuztvert tik dramatiski vai nievājoši "būt mammai"un vienkārši dzīvot kopā ar BĒRNU, priecājoties par brīvajiem, nenormētajiem mirkļiem, un visām tām mazajām ikdienas burvīgajām lietām!

Tieši pēdējais teikums lika saprast, ka autorei ir sāpe būt nesaprastai. Cik pazīstami...un tieši no līdzcilvēkiem! Patiesībā jau nebūtu jāraksta šis raksts un jāpierāda, ka mammas darbs ir nenovērtējama bagātība, kas tiek ielikta mūsu bērnos. Bet ir cilvēki, kas to nesaprot un nosoda un visbiežāk tās ir mūsu pašu mammas,tantes, vecā kaimiņiene, kas ir audzinājušas ne tā kā mēs to gribam darīt tagad ar mūsu bērniem.

Paldies par rakstu! Jūtos ļoti līdzīgi, "neko nedarot" mājās ar bērniem jau trešo reizi. Pēc gandrīz gadu ilgas intensīvas bērnkopības es ļoti ilgojos pēc darba ārpus mājas, nesteidzīgām sarunām ar pieaugušiem cilvēkiem un iespējas tikt kaut kur prom vakaros, kam šobrīd vajadzīga titāniska piepūle, iesaistot radus, draugus utt. Bet es arī esmu ļoti laimīga par savu trijotni, kuri vienlaikus prasa tik daudz, bet divtik man atdod pretī.

Labs raksts. Nevar tikai saprast vai autore sapratusi, ka sievietes galvenā misija ir būt mātei un visi pārējie jautājumi ir tālu perifērijā. Droši vien autore pati to labi saprot, bet vai nebaidās skaļi pateikt? Valdošā ideoloģija neļauj sievieti teikt, ka viņas dzīvē nav svarīgāka uzdevuma par mātes būšanu.

Man prieks, ka šī tēma ir aktuāla sabiedrībā.
Es esmu iemācījusies 'darīt neko'. Uzskatu, ka nav daudz cilvēku, kas prot 'darīt neko', kad dzīves apstākļi iegrozās tā, ka aktīvās darba gaitas apraujas. Tai skaitā arī, laiks kad cilvēks pensionējas. Man 'darīt neko' nozīmē darīt jebko, visu ko, bet algu naudas izteiksmē es par to nesaņemu. Tam nav konkrēta darba laika, termiņu, grafiku, priekšnieku, sistēmu...
'Darīt neko' - tas ir dzīvot!, dzīvot pa īstam, dzīvot ar pilnu krūti, dzīvot, visu to, kas dzīvē paredzēts izdzīvot... pa mirklim vien...
Protams, ko tur liegties, viss 'nekā nedarīšanas' jeb ' neko darīšanas' ceļš iezīmējās ar bērna gaidīšanas pēdējiem mēnešiem, bērna piedzimšanu, kopābūšanu, sadzīvi... un tad otra bērna gaidīšana, piedzimšana, kam seko sadzīves organizēšana un non-stop kopābūšana jau ar diviem Skolotājiem.
Nezinu vai tas ir darbs. Es drīzāk teiktu, ka nē. Tā ir DZĪVE. Un es negaidu ne pensiju, ne lielāku algu, ne zaļāku zāli, ne zilākas debesis - es dzīvoju TAGAD un nevaru iedomāties neko labāko par to!
Pašvērtējums ir audzis un vērtējumu negaidu no citiem. Mana skaistā dzīve taču!
Visums darbojās manī,t.i., esmu atklājusi Visuma likumu haotisko kārtību sevī. Neejot pret, bet ar tiem vienā plūsmā, lietas notiek un algu es saņemu. Nu ne jau to, katra mēneša noteiktajā datumā bankas kontā, bet bankas konts tukšs tomēr arī nestāv.
Man šķiet, ka runa nav tikai par mātes lomu, bet par Sievieti mūsdienu sabiedrībā, par sievišķīgumu, ko sievietes pašas sevī noliedz, kam nenotic, jo mācīts ir savādāk...

skaisti jau, ja nebūtu pēdējā teikuma par nosodījumu. kurš tad nu baigi nosoda mātes, nevajag pārspīlēt. īsti nesaprotu autores sāpi, labi, man nav 3 bērnu, bet no malas tas izskatās tā - ja jau vari atļauties sēdēt mājās ar 3 bērniem (piemēram, es to nevaru, 6 gadus nestrādāt), tad kur ir problēma?

Jā, kā lai padara šo vislabāko darbu iespējamu tām mammām (vai tētiem), kas to vēlas, bet nevar atļauties? Bērni saplānoti cits pēc cita, lai vairākas reizes saņemtu nemainīgu vecāku algu? Viltīgi, bet ne vienmēr izdodas. Automātiski pacelt vienīgā pelnošā vecāka algu? Diskriminējoši pret citiem pelnītājiem. Algas vecākiem par bērna pieskatīšanu ārpus iestādes, bērnudārznieka budžets tiek izsniegts ģimenei uz rokas?

Es pēc šī raksta izlasīšanas sāku prātot. Man ir 2 mazi bērni, bet vecākais iet dārziņā, esmu mājās divatā ar bēbi, un domāju iet strādāt, kad bēbim būs gadiņš. Tāpēc sāku prātot! kāpēc man nav tā, ka labprāt dzīvotos mājās ar vairak kā vienu bērnu. Tas ir, nesutītu bērnus dārziņā, bet pati mājās domatu un darītu visādas izglītojošas un radosas aktivitates, kā autore to dara. Esmu par slinku? Par pasīvu?
Man patīk lasīt, staigāties laukā, kaut ko domāt. Tāpēc man patīk bKa ar bēbi, jo ar viņu nav nekā īpaši jādarbojas, jāspēlējas, un varu darīt visu augšminēto. Bet nepatīk visādi tādi rokdarbi, montesori stila aktivitātes ar DIY darbiņiem, griešana, līmēšana, zīmēšana. Tāpēc man kaut ka škiet, ka esmu sakarīgāka mamma, pēc 1 g vecuma sasniegšanas savus mazos uzticot auklītēm un vēlak no 3 gv bērnudārzam, bet pati ejot strādāt ārpus mājas tādu darbu, kas mani vairāk gandarī un organizē. No otras puses, neesmu arī droša par šo izvēli, jo liekas, ka varbūt labai mammai tomēr ir jābūt stay at home. Grūti pieņemt šos lemumus, grūti.