Rīgas dome
 
Komentārs
10.02.2020

Labāk šausmīgas beigas nekā nebeidzamas šausmas

Komentē
0
Saglabā

Kas kopīgs Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām un KPV LV kongresam?

Ir notikumi, kurus nevar ignorēt, lai cik apnikušas nebūtu šajos procesos iesaistītās personas, – ja vien cilvēks nav apzināti distancējies no iekšpolitiskajiem procesiem, kas, tiesa, arī ir saprotams rīcības modelis. Piemēram, var būt dažādi viedokļi par KPV LV un tās redzamākajām (tostarp bijušajām) "sejām", tomēr tā ir valdošās koalīcijas partija ar trim ministru posteņiem un joprojām vērā ņemamu frakciju parlamentā. Rīgas domē notiekošās pārgrupēšanās un plūkšanās pēdējā pusgada laikā jau kļuvušas par, tēlaini izsakoties, pierastu fona troksni, tomēr runa ir par galvaspilsētu, kurā koncentrēti valsts resursi un biznesa aktivitātes (dažu skatījumā, neproporcionālā apjomā).

Tātad KPV LV 8. februārī ieplānotais kongress ir vērā ņemams notikums, tāpat kā tas, ka 6. februārī kļuva skaidrs – Rīgas domē nav notikušas trīs ārkārtas sēdes pēc kārtas un tādējādi Rīgas dome pati ir radījusi juridisku pamatojumu tās atlaišanai. Šis fakts deva pamatu Rīgas mēra amatu saglabājušajam Oļegam Burovam tajā pašā dienā publiski minēt 25. aprīli kā iespējamo ārkārtas vēlēšanu dienu, respektīvi, paziņot to, ka ārkārtas vēlēšanas ir neizbēgamas. Tā nu uz abiem notikumiem var attiecināt šī teksta virsrakstam izvēlēto teicienu, jo, kā dažkārt saka, tā turpināties ilgi vairs nevarēja. Nedz pašvaldības, nedz partijas gadījumā.

Problēmas sākas, kad vērotājs, apzinoties abu notikumu nozīmi, mēģina saprast arī to iespējamo saturu. Kāds būs partiju piedāvājuma saturs ārkārtas vēlēšanās? Kāds būs KPV LV saturs "pēc Kaimiņa"? Abos gadījumos man personīgi ir grūti formulēt atbildi.

Sākšu ar kongresu. Man nešķiet lietderīgi tērēt laiku, n-to reizi pārspriežot partijas līkločus pēc Saeimas vēlēšanām vai KPV LV līderu personības. Jo vairāk tāpēc, ka nekas unikāls nav noticis. Pirms četriem gadiem šajā portālā publicēju tekstu par tolaik savu uzvaras gājienu Itālijas politikā sākušo "Piecu zvaigžņu kustību" (M5S), ar kuru KPV LV vismaz tās sākumposmā bija diezgan daudz kopīga. M5S jau vairākus gadus ir valdībā, tās reitings ir pamatīgi krities, partijas izveidotājs un dzinējspēks Bepe Grillo ir saplēsies ar partijas jauno vadību. Gadās.

Nav arī skaidrības par to, kāds būs KPV LV tālākais saturs. Partijas frakcijas Saeimā vadītājs Atis Zakatistovs, kura gadījumā KPV LV oponentu ironiskās piezīmes par partijas, kā saka, intelekta līmeni galīgi ir nevietā, labprāt runā par nodokļu sistēmas reformas tematiku. Ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro pozicionējas kā "pragmatisks tautsaimnieks" (pēdiņas tiek lietotas, jo var atšķirties viedokļi par šāda publiskā tēla patiesumu) – arī tas ir saprotami. Bet man grūti iedomāties, kā KPV LV spēs veikt pāreju no tipiskas protesta partijas tēla uz statusu "viena no valdības partijām". Te, protams, var indīgi piezīmēt, ka nav loģiski būt valdībā un vienlaicīgi opozīcijā (vismaz ne ilgstoši), un KPV LV ar šādu situāciju vajadzēja rēķināties. Grūti nepiekrist, bet tas ir komentārs "no malas", kas pašai partijai neko nedod. Papildu grūtības rada tas, ka Jaunā konservatīvā partija (JKP) vēlas monopolizēt, formulēsim to tā, pretkorupcijas tēmu (un, no viņu interesēm raugoties, pareizi dara), tādēļ pieliek visas pūles, lai publikai pierādītu, ka KPV LV pretenzijas uz šo tēmu ir nepamatotas ("veco" partiju gadījumā acīmredzot tiek pieņemts, ka tās ir neizbēgami un nelabojami aizdomīgas).

Secinājums ir viens, un tas neskan labi. Partijai, kas vēlas gan mobilizēt t.s. protesta balsojumu, gan iegūt ietekmi, ir pareizāk izvēlēties ārējo, nevis iekšējo pretinieku. Mēs redzam, ka, piemēram, Vācijā partija "Alternative fur Deutschland" (AfD) saglabā popularitāti, lai gan ir kļuvusi par "vēl vienu" parlamentā pārstāvētu partiju, jo AfD tālredzīgi (savu interešu ietvaros) par savu galveno pretinieku izvēlējās "imigrantu". Formulēšu citādi: lai gan AfD šobrīd ir opozīcijā, tai nav nekādu problēmu justies kā politiskās elites sastāvdaļai, nevis kā ielu protestu organizētājiem, jo tās pretinieks ir, jā, saistīts ar elites aplamo (no AfD skatpunkta) politiku, bet ar šo pretinieku AfD nekad nevajadzēs risināt sarunas par koalīciju. Arī Slovākijā, kur šī mēneša beigās gaidāmas parlamenta vēlēšanas, var redzēt raibumraibu politisko publiku, bet, cik saprotu, dažkārt visnotaļ ekstravagantajiem politiskajiem projektiem vajadzības gadījumā nebūs problēmas sadarboties, jo tie ir likuši akcentu uz ārējo ienaidnieku – slovāku partiju gadījumā runa ir par ASV, NATO, arī par imigrantiem. Prognozēju, ka būs lasītāji, pēc kuru domām Latvijā līdzīgi rīkojas "nacionāļi", tomēr šī teksta ietvaros runa ir par t.s. antiestablišmenta politiskajām kustībām, kāda Nacionālā apvienība nav, savukārt KPV LV sākumposmā pretendēja uz tādu statusu. Tādēļ atkārtošu savu hipotēzi – Latvijā politiķiem, kuri vēlas sēdēt uz diviem krēsliem vienlaicīgi (būt pietuvināti varai un vienlaikus apgalvot, ka viņi tādi nav), lielākā problēma ir pilnvērtīgi uzbudinoša ārējā ienaidnieka neesamība (Kremlis kā drauds šajā ziņā, manuprāt, ir jau pārāk pierasts). Lai cik ciniski tas arī neskanētu.

Par ārkārtas vēlēšanām Rīgā – principā varu nojaust līdzšinējo domes opozīcijas partiju vispārējo vēstījumu vēlētājam. Tēlaini izsakoties, "ir jāpavelk pēdējā strīpa zem Ušakova un "Saskaņas" valdīšanas laika galvaspilsētā". Pēc pēdējām pašvaldību vēlēšanām tas gandrīz izdevās: mērs un vicemērs pārcēlās darbā uz Eiropas Parlamentu, izveidotā sistēma sāka šķobīties un ļodzīties, un nu, lūk, pienācis brīdis dot pēdējo grūdienu. Pēc tā sistēma izjuks pilnībā, un tad gan sāksies labāki laiki. Atkal sanāca ciniski, tomēr apmēram tā. Labi, bet vai ar to pietiks? Pirmkārt, lai atņemtu “Saskaņai" varu un, otrkārt, lai kaut ko tiešām mainītu? Manuprāt, varu atņemt gribošie nenovērtē to, ka vēlētāja uztverē gluži labi var sadzīvot šķietami pretējas tēzes: Ušakovs & Co. nepatīk, bet jūs arī tādi šaubīgi tipiņi. Es negribētu pārmest politiķiem jaunu ideju trūkumu – nedaudz traģikomiskā kārtā Rīgas pašvaldības problēmu hroniskums ir radījis apdullinošu ietekmi. Proti, pašreizējās Rīgas varas oponentiem "viss tāpat jau sen ir skaidrs" un viņi kritizējamo (turklāt visbiežāk pamatoti) tematu sarakstu var raiti noskaitīt no galvas, kaut pamodināti naktī. Ķeza ir tā, ka līdzīgi ir ar vēlētāju – neko jaunu, sirdi plosošu, atmaskojošu par domes vadības saimniecību nepateiksi. Vēlētājam var nepietikt ar solījumu "pavilkt pēdējo strīpu" – viņš gribētu zināt, kā pilsēta no visiem šiem mēsliem tiks laukā. Protams, partijas var mēģināt izlīdzēties, velkot ārā no atvilktnēm uz iepriekšējām vēlēšanām sagatavotās programmas – pēc "pēdējās strīpas pavilkšanas" tās nu būšot iespējams īstenot. Lai gan formulējums sanāca ironisks, jāsaka, ka zināma loģika šādā rīcībā būtu, tomēr jāņem vērā, ka kopš 2017. gada Rīgā ir problēmas, kas saasinājušās vai parādījušās no jauna (piemēram, "Rīgas satiksme", atkritumu apsaimniekošanas nākotne), tādēļ ir nepieciešami arī jauni risinājumi. Vai tādi tiks jēdzīgi formulēti salīdzinoši īsā divu triju mēnešu laikā, ja ir taisnība domes opozīcijas regulāri paustajā pārmetumā par informācijas slēpšanu no domes vadības puses? Secinājums: iemidzina ne tikai ilgstoša būšana pie varas, bet arī ilgstoša būšana opozīcijā.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!