Skolēna un skolotāja attiecības ir tikpat sarežģīts fenomens kā bērnu un vecāku savstarpējā mijiedarbība. Vieni sliecas apgalvot, ka par šo attiecību veidošanu atbildīgs ir tikai pedagogs, bet citi uzskata, ka nekas īpašs vispār nav jāveido – jāļauj visam notikt dabīgi. Pastāv arī viedoklis, ka starp skolotāju un skolēnu nav jābūt nekādām emocionālām attiecībām, bet gan autoritāram režīmam, kurā pedagogs ir vienīgais noteicējs par klasē notiekošo. Tomēr, līdzīgi kā mammas savām meitām dažkārt apmierina vajadzību pēc labākās draudzenes vai māsas, tā arī skolotāji teorētiski var izvēlēties mērķtiecīgi vadīt savu un skolēnu emocionālo saskarsmi kādā konkrētā virzienā. Taču kāda ir mūsu vara? Un vai tā vispār ir mūsu atbildība – domāt par attiecībām, kamēr pedagogam jau tāpat pietiek darba ar mācību vielas pasniegšanu? Vai mums būtu jāraizējas par skolēnu uzvedības problēmām un jācenšas viņiem palīdzēt ar tām tikt galā, kamēr paši jūtamies izsmelti un dažreiz pat necienīti.
Es pati esmu no tiem skolotājiem, kuriem ārkārtīgi svarīga ir emocionālā piesaiste saviem skolēniem. Jūtos atbildīga mācību procesu vadīt tā, lai tajā katrs skolēns piedalītos gan ar galvu, gan rokām, gan sirdi. Nevarētu teikt, ka šis man bija kā obligāts uzstādījums, jau sākot darbu skolā, taču ar laiku sapratu, ka attiecību veidošana ar katru skolēnu individuāli un katru klasi kopumā sniedz man gan lielāku gandarījumu par skolotāja darbu, gan arī veicina produktivitāti stundās, tādēļ man nekad nebija jāžēlojas par skolēnu izlutinātību, visatļautību vai slinkumu. Jāatzīst, ka es vienmēr esmu bijusi attiecībās diezgan ekspresīva un atvērta, līdz ar to mans lielākais izaicinājums bija rast balansu starp profesionalitāti un cilvēcību. Citiem droši vien svaru kausi balansējas pretēji. Tomēr šajā rakstā vēlos apskatīt vienu būtisku aspektu, kas ietekmē skolēna un skolotāja attiecības mūsdienās: pastāvošie varas veidi – atbildība to izvēlē un iespējamās kombinācijas.
2007. gadā pētnieki Filips Šrots (Philip Schrodt), Pols Vits (Paul L. Whitt) un Pols Trūmens (Paul D. Truman) definējuši un aprakstījuši 5 varas veidus, kādi var eksistēt dažādu sociālo lomu mijiedarbībā, taču tie ir interpretējami arī mūs interesējošajās attiecībās starp pedagogu un viņa skolēnu. Kādus skolotāja varas veidus tad varam izdalīt?
1) Formālā vara (FV) ir pirmā, ko katrs skolotājs izmanto, nosakot savu autoritāti tādiem līdzekļiem kā izplānota mācību viela, izvēlēti atbilstoši uzdevumi, nosprausti konkrēti akadēmiskie mērķi. Šī ir primārā vara, kura piešķirta katram pedagogam un kuru atbildīgi izpildītu sagaida ne tikai skolēni, bet – vēl vairāk – mūsu darba devēji. Visdrīzāk formālo varu mēs katrs vairāk vai mazāk apzinīgi arī izmantojam ikdienā.
2) Apbalvojuma vara (AV) nosaka, ka skolēni darīs to, ko skolotājs liks, jo viņi ir motivēti saņemt apbalvojumus atzīmju, pozitīvo piezīmju, uzslavu formā. Teorētiski šādu varu mēs katrs esam tiesīgi izmantot, taču neatbildēts paliek jautājums – cik atbildīgi un godprātīgi to darām? Pastāv risks, ka skolotājs, apzinoties šo savu varu, šantažē skolēnus, taču pozitīvā gadījumā – izmanto to, lai vēl vairāk motivētu skolēnus uz augstiem sasniegumiem.
3) Piespiedu vara (PiV) ir vēl viens tīri tehnisks un pedagogam pieejams veids, kā veidot attiecības ar skolēniem. Ja skolotājs to regulāri pielieto, tad skolēns visdrīzāk izpilda norādījumus tieši (vai tikai) tāpēc, lai izvairītos no soda (slikts vērtējums, piezīme, zvans vecākiem, rājiens). Protams, ir vērtīgi apzināties, ka šāda vara mums piemīt, taču visdrīzāk tās pārāk bieža izmantošana drīzāk skolēnā iedzīs bailes, kas savstarpējās attiecības ievedīs trauksmainā un neproduktīvā bezdibenī.
4) Eksperta vara (EV) labākajā gadījumā arī piemīt visiem skolotājiem – tā nozīmē, ka mēs katrs esam zinošs savā jomā (mācību priekšmetā), līdz ar to skolēnam ir pamats mums uzticēties un izpildīt to, ko uzdodam. Tomēr arī šeit ir viens "bet" – skolotājam nepieciešama gan ekspertīze savā priekšmetā, gan pedagoģijā. Pedagoģija jau ir nedaudz sarežģītāka, jo ietekmē to, kā plānojam un vadām savas stundas, kādas metodes izvēlamies, kā vadām komunikāciju ar skolēniem utt. Attiecīgi – skolēns var uzticēties mums kā matemātikas vai bioloģijas ekspertiem, taču būt garlaikots, klausoties vienmuļu lekciju. Rezultātā sanāk, ka eksperta varu iespējams arī izniekot.
5) Personības vara (PeV) ir strīdīgs, taču realitātē eksistējošs jēdziens, kas attiecas arī uz skolēnu un skolotāju attiecībām. Skolotājam, kurš izmanto personības varu, skolēns vēlas līdzināties, labprāt identificējas ar pedagogu, tādēļ seko dotajiem norādījumiem un izpilda uzdoto. Visbiežāk šo varu mums piešķir skolēni, nevis to izvēlamies mēs paši. Taču ir iespējams to pastiprināt, atklājot par sevi kaut ko personīgu, intriģējošu – ko tādu, kas skolēnos raisīs interesi.
Šis varas veidu iedalījums nav personības tests, kurā mums katram atbilst viens rezultāts. Visbiežāk skolotāji ikdienā pielieto vairākus no šiem varas veidiem, kas vistiešākajā mērā nosaka mūsu attiecības ar skolēniem. Rezultātu nosaka divi faktori: atbildība, ar kādu izturamies pret sev doto varu, un kombinācija jeb balanss starp dažādu varas līmeņu izmantošanas biežumu. Atbildību šajā gadījumā var kvalitatīvi mērīt nolūkos. Ar kādu nolūku es izmantošu savu apbalvojuma varu? Vai izteikšu uzslavu skolēnam par labi padarītu darbu stundā ar mērķi aicināt līdzīgi darīt arī pārējos? Vai arī ielikšu augstu vērtējumu vienkārši par to, ka šī skolēna vecāki palīdzējuši organizēt klases pasākumu? Tātad ir prātīgi izsvērt, KĀ izmantot sev pieejamos varas mehānismus un KUR to realizācija ved manas un skolēnu attiecības.
Runājot par varas veidu kombinācijām, es neuzdrīkstos spriest, kāda būtu vispareizākā. Es runāšu par to, ko es tiešām zinu – savu pieredzi –, tādēļ labprāt padalīšos ar formulu, kādu centos izmantot savā darbā ar skolēniem:
2FV + EV + 3AV + PiV + 2PeV = skolotājas Ances labās un produktīvās attiecības ar skolēniem.
2FV – labi apzinoties savu formālo varu, to izmantoju dubultā, sīki, smalki un detalizēti plānojot mācību vielu un katru stundu. Nereti centos dot iespēju skolēniem izvēlēties starp dažādiem uzdevumiem, tādējādi daļu varas nodevu viņiem – tāpēc tur ir 2, nevis 3 vai 4.
EV – bez koeficienta, jo manu eksperta varu veido diezgan stabilas zināšanas un prasmes pedagoģijā, taču varu atzīt, ka sevis pasniegtajā mācību priekšmetā (latviešu valodā) mana ekspertīze, uzsākot darbu skolā, nebija tik augsta kā tiem, kas studējuši filoloģiju.
3AV – ļoti daudz savā darbā lietoju pozitīvo seku sistēmas jeb cenšos rast arvien jaunus veidus, kā skolēnus motivēt būt mērķtiecīgiem un darīt darbu kvalitatīvi, piedāvājot tādus apbalvojumus kā manis veidota grāmatzīme, punktu krāšana stundai ārā, iespēja visu stundu sēdēt "pufā", nevis pie galda, papildpunkti pārbaudes darbam par labu sadarbību utt. Ļoti apzināti meklēju iemeslus, lai izteiktu uzslavas skolēniem individuāli un katrai klasei kopumā.
PiV – Piespiedu varu es, protams, dažreiz pielietoju. Pārsvarā tā attiecās uz manu audzināmo klasi, kad pēc neizpildītas mūsu kopējās norunas dažiem neļāvu ierasties uz klasesvakaru. Mēdzu arī ielikt pa kādai negatīvai piezīmei par uzvedības noteikumu pārkāpšanu stundā. Man nekad nav paticis pielietot soda veidus, taču labi apzinos, ka situācijā, kad ir skaidri pārrunāti noteikumi un to sekas, man ir jābūt pietiekami stingrai, lai dažreiz šos soda mērus arī pielietotu un nākamās sarunas par disciplīnu nebūtu vien tukša mutes virināšana.
2PeV – šo sev piešķirto varu apzinājos tikai pēc aptuveni viena skolā pavadītā gada un pret to vienmēr attiecos ar milzu atbildību. Sapratu, ka kādā brīdī skolēni sākuši man uzticēties un uztvert mani kā vērā ņemamu autoritāti tādēļ, ka ar dažiem mums sakrita intereses (mūzika, filmas) vai hobiji (lasīšana, volejbols). Citus vienkārši piesaistīja mans komunikācijas stils – atklāts, priecīgs un miermīlīgs –, kas raksturo manu personību. Kad pamanīju un nemanāmi centos noskaidrot sev piešķirto personības varu, lēnām sāku meklēt arī veidus, kā to pastiprināt. Piemēram, sociālajā tīklā "Instagram" sāku sekot saviem skolēniem, dažreiz komentējot viņu publicētās bildes, tādējādi izrādot savu uzmanību un interesi par pozitīvām viņu izpausmēm. Stundu laikā arvien vairāk uzdevumos izmantoju piemērus, kas saistās ar mūsu kopīgajām interesēm, lai celtu motivāciju un skolēnu vēlmi iesaistīties procesā.
Izmantojot šo formulu, man salīdzinoši ātri izveidojās ļoti labas attiecības ar skolēniem, taču mūsu attiecības joprojām bija kā skolēnam ar skolotāju. Es vienmēr centos saglabāt pietiekamu formālās varas daudzumu, lai mani nesāktu uzskatīt par draugu – tādai atbildībai es nebiju gatava. Pateicoties savai eksperta varai (pedagoģijā), es biju uzstādījusi skaidrus un stingrus noteikumus, kas valdīja manā klasē. Skolēniem vienmēr bija skaidrs, kādas būs konkrētas viņu uzvedības sekas, un es praktiski vienmēr arī rīkojos atbilstoši mūsu kopīgi izvirzītajiem noteikumiem. Tātad disciplīna nebija problēma. Tajā pašā laikā skolēni zināja, ka stundā drīkst droši izteikties vai vajadzības gadījumā savā starpā sarunāties, ja vien tas bija cieņpilni un par tēmu. Manā klasē valdīja nepiespiesta, ļoti produktīva gaisotne, kurā katrs apzinājās savu atbildību, godprātīgi izmantoja savu varu un jutās droši. Manuprāt, šīs labās attiecības man izdevās izveidot nevis tāpēc, ka es būtu kaut kādā ziņā labāka vai gudrāka par citiem, bet gan tāpēc, ka es no metakognitīvā līmeņa iedomājos paraudzīties uz sevi un saviem skolēniem objektīvi. Tas nozīmē apzināties savas priekšrocības, atzīt savas vājības, paraudzīties dziļāk savos skolēnos, ļaut klasē ieplūst cilvēcībai. Es izvēlējos rīkoties un runāt atbilstoši sev piemītošajām un piešķirtajām varas pozīcijām.
Visbeidzot, gribu vērst uzmanību uz to, ka jautājums par skolotāju un skolēnu attiecībām ne tikai teorētiskajā un praktiskajā realitātē, bet arī manā pieredzē un prātā ir komplicētāks nekā viens no šajā konkrētajā rakstā minētajiem šī temata aspektiem – varas veidi un to kombinācijas. Manis veidotajā "domu zirneklī", kādu pirms katra domraksta vienmēr sagaidīju arī no saviem skolēniem, bija arī tādi svarīgi termini un frāzes kā piemēra rādīšana, 21. gs. bērnu jeb paaudzes Z (online paaudze) īpatnības, vērtību izglītība u.c. Es labprāt turpinu rakt dziļāk, uzklausīt gan savus kolēģus, gan skolēnus un viņu vecākus. Taču pavisam nedaudz mani mēdz nokaitināt tādi izteikumi, kādu vakar dzirdēju kādā radio raidījumā, kurā uzstājās izglītības eksperte, apgalvojot: "Jā, mūsdienās bērni ir slinki. Un bērni ir nepaklausīgi. Viņiem ir jāiemācās būt patstāvīgākiem." Mani tas nokaitina ne jau tāpēc, ka šie apgalvojumi būtu melīgi – nē, tajos ir liela daļa taisnības. Taču mani skumdina fakts, ka par bērniem tiek runāts kā par saražotām mēbelēm, kurās ir neatgriezeniski bojājumi, taču tām tomēr pašām būtu jāspēj sevi mainīt. Es uzskatu, ka tas ir mūsu – pedagogu, vecāku un sabiedrības – darbs: iedziļināties, pētīt, pielāgoties un atbalstīt, nevis uzstādīt diagnozes dzīvām radībām, kas ir vēl tikai veidošanās procesā un pilni ar potenciālu būt inteliģentākiem un sociāli atbildīgākiem nekā viņu priekšteči.
Izmantotais avots:
Schrodt, P., Whitt, P. L., and Truman, P. D. (2007). Reconsidering the measurement of teacher power use in the college classroom. Communication Education, 56 (3), 308–332.
0