Recenzija
05.05.2009

Labais un kreisais krasts

Komentē
0

Romāns „Gudrie bērni” ir īsts divdesmitā gadsimta nogales darbs ar pretapaugļošanās tabletēm, prezervatīviem, mēnešreizēm un seksu. Romāns uzrakstīts skropstu tušas un pannu beržamo, Shalimar un Boots tiešamībā, turklāt ievērojama vieta romānā atvēlēta televīzijai un vizuālajam vispār, arī sižeta āķa funkciju uzņemas video ieraksts, kas liek atsaukt atmiņā nenoteiktu kadru no kādas filmas, kur, atkārtoti skatoties šķietami neitrālu materiālu, izmeklētāja kungam piepeši ataust gaisma utt. Pagaidām viss uzskaitītais, manuprāt, nebūt neliecina šim romānam par labu, tāpēc steigšus jāpiebilst, ka, notušējot mūsdienīguma drumslas, man bezgala patīkams šķita romāna vecmodīgums – tā pamatīgais, nesaraustītais, plūstošais naratīvs, kas veidots viegli pārskatāmā formā, teksta solīdās rindkopas un kārtīgās nodaļas, autores godīgums, atklātība un labvēlīgā humora izjūta.

Romāns aizrauj un atstāj nevis rūgtuma vai tukšuma, bet piepildījuma sajūtu. No tā lapām pil dzīvības sula, tajās plosās kaislība un pārgalvība. Reibinošā ātrumā lasītāja acu priekšā tiek izdzīvotas paaudžu drāmas, šķetinātas mīlas intrigas un atklātas liktenīgās nejaušības, no kurām cita pēc citas izšķiļas jaunas dzīvības, jauns pieķeršanās vai nodevības stāsts, jauns noslēpums. Taču autore to pasniedz atturīgi pikantā veidā, šķelmīgi, bet ne nepiedienīgi, saglabājot uzticību angļu galantumam, ja tā varētu teikt, un augstākais, ko viņa atļaujas, ir citēšanai piemēroti epiteti, piemēram, „buržuji jādrāž”. Kopumā stāstījums ir lietišķi nebēdnīgs ar pāris melanholiskām atkāpēm par zudušajiem laikiem un atmiņu gaisīgumu.   


Vecenes

Dzīvespriecīgais lasāmgalabs ar dzīvesprieku aplipina arī lasītāju; grāmata ir labsirdīga, nepretencioza un vienkārša, tajā nav ne miņas no „metafiziskiem noskaņojumiem”, ja nu vienīgi – netiešā veidā, aicinot svinēt dzīvi, tiekties pēc baudas un stāties pretī abu to galīgumam ar apņemšanos „mēs nepadosimies, lai arī esam divas izdēdējušas vecenes”. Tieši šīs „vecenes” arī radīja sākotnējo sajukumu, proti, romāns tiek risināts no pirmās personas pozīcijām, un meitenīgais, lecīgais spraigas izteiksmes veids lika domāt, ka stāstniece ir kāda jaunkundze, nevis, kā drīz vien izrādījās, dāma savā 75. dzimšanas dienā. Līdz ar to vizualizēt šo tēlu nemaz nebija viegli. Visdrīzāk, pie tā vainojamas agrāk lasītās grāmatas un to intonācijas, kurās par uzkrāto dzīves pieredzi liecināja lielāka savaldība, rezignācija un citas īpašības, kas svārstās starp skepsi un cinismu. Arī tagad man šķiet, ka stāstnieka pozīcija, lai cik simpātiska, tomēr ir nedaudz samākslota.

No otras puses, tradicionālo ar vecumu saistīto iezīmju neievērošana, šķiet, ir autores apzināta izvēle, jo arī citviet tekstā parādās rīcība, ko varētu uzskatīt par konkrētajai vecuma grupai netipisku. Tā spilgtākā izpausme, neapšaubāmi, ir dzimumakts tēvoča simtajā dzimšanas dienā, kuru pavada neiztrūkstoša kandelabra šķindēšana stāvu zemāk, kur notiek svinības. Klišejiski, vai ne? Patiešām, romāns viscaur paliek uzticīgs vecajai labajai komēdijas tradīcijai, kur sava likumīga vieta atradīsies pat paslīdēšanai uz banāna mizas. Starp citu, ne reizi vien Kārteres personāžu likteņi liek atsaukt atmiņā Gabriela Garsijas Markesa vīriešu tēlus, par kuriem visā nopietnībā var teikt, ka viņiem „vecums nav šķērslis”. Tātad, ja no romāna negaida paaudžu konflikta analīzi vai kādas sociālas grupas psiholoģisku portretu, tad nedz varoņu bioloģiskā vecuma, nedz citas nosacītības neliksies pārsteidzošas. Aizstāvot autori, jāteic, ka viņa informē lasītāju par romāna iekšējo loģiku jau pirmajās darba lapaspusēs, un tai viņa arī paliek uzticīga līdz pat finālam. Starp citu, līdzība ar maģisko reālismu jūtama viscaur tekstā, tā episkajā vērienībā, dāsnumā un krāsainībā, it īpaši burvju mākslinieka Perija tēlā un teatrālajos apstākļos filmas „Sapnis vasaras naktī” uzņemšanas laikā Holivudā, kā arī citos neticamajos sižeta pavērsienos.

Kā tīkams atsvaidzinājums un kārtējais atgādinājums par romāna faktisko laiku un telpu – neskatoties uz izteiktām noslēgtas, mitoloģizētas pasaules pazīmēm – ieskanas viegla (lai pārlieku kādu nesabaidītu) ironija par patriarhālu sabiedrību un mūsdienu vīrieša un sievietes nesamierināmo pāri. „Mēs, meitenes, esam neleģitīmas visos iespējamos veidos” un „viņš nebija tā papīra vērts, ar kuru viņa slauka dupsi” labi raksturo šī pāra problēmas, bet galu galā – nesagaidīt kaut ko tādu no Kārteres būtu tīrā vilšanās.


Cikli, paralēles un žalūzijas

Pieminēšanas vērtas ir tikai galējības, samērīgais ir garlaicīgs – tāds varētu būt bijis Kārteres princips, rakstot šo romānu. Tādējādi visi dzīves stāvokļi, tostarp arī nabadzība un greznība, tiek atspoguļoti visaugstākajās pakāpēs. Bez šaubām, pretējie stāvokļi nomaina viens otru ar vēja pūsmas vieglumu, un žilbinošiem panākumiem seko aizmirstība, ko kliedē atkal jauna dzīvības cikla sākšanās. Stingri turēdamās pie cikliskuma principa, Kārtere padara romāna darbību viegli paredzamu, tomēr būtu pārspīlēti teikt, ka tā atrisinājums nebija pārsteidzošs, it īpaši tāpēc, ka šī ir viena no retajām grāmatām, kur beigas ir laimīgas, un ļaunums tiek atmaskots un nolikts pie vietas.

Paralēles saskatāmas ne tikai vecāku un bērnu dzīvēs, bet arī līdzībās ar Šekspīra lugu varoņiem. To klātbūtne ir neizbēgama, jo romānā aprakstītā plašā ģimene (ar visiem ārlaulībā dzimušajiem vai adoptētajiem bērniem) ir skatuves mākslinieki, un teātris ne tikai nosaka sižeta virzību (varoņiem izspēlējot savas lomas dzīvē), bet arī romāna pasauli – vairāku varoņu dzīvesstāsti šķiet iemiesojam slavenā angļu dramaturga darbu tēlus līdz pat precīziem citātiem un parafrāzēm. Piemēram, ģimenes mīlules Tifānijas parādīšanās aina uz mata atgādina Ofēlijas uznācienu, kad tā, neprātīga, smaidīdama un puķēm rokās, nodzied nepieklājīgu dziesmiņu, bet vēlāk taujā pēc karietes (Kārteres gadījumā – taksometra) un steidzīgi atvadās. Šī  epizode ir vājākais romāna punkts, kura pārvarēšana izšķir tālāko darba likteni. Nepārliecinoša šķiet ne tikai acīmredzamā šekspīriskā analoģija, bet arī tās satura pārnesums mūsdienu apstākļos – jo vai tad meitenei, kad tā paliek stāvoklī, par katru cenu jāslīcinās upē!

Tikai romānam tuvojoties beigām, lasītājs uzzina, ka patiesībā notikumi ievirzījušies citā gultnē, un atsaukšanās uz „Hamletu” vismaz šajā gadījumā bijis vien viltus manevrs, kaut gan citviet tā citēšana notiek diezgan precīzi. Iespējams, kādam šo alūziju atšifrēšana sagādās intelektuālu baudu, tomēr lielā angļu dramaturga aktualizācija ir riskanta, un šaubos, ka Andželai Kārteirei būtu izdevies nobalansēt uz šīs tik šaurās robežas. Arī no tīri pragmatiska viedokļa – cenšoties noskaidrot, kuram pienāktos uzslava par labi uzrakstīto stāstu – apsvērumi par labu šādai rakstīšanas stratēģijai man nav izprotami.


Dvīņu un spoguļu sindroms

Grāmatas beigās ir uzskaitītas visas romānā pieminētās personas, kā arī aprakstītas viņu radniecības saites, kas lasītājam ir liels atvieglojums. Par galvenajām varonēm, tātad, var uzskatīt jau pieminētās cienījamās kundzes, kuras dzimušas ārlaulībā, visu mūžu dedzīgi mīlējušas savu tēvu un cietušas viņa nevērības dēļ. Protams, ņemot vērā romānā iezīmētās laikmetīgās reālijas un domāšanas veidu, ir grūti iedomāties, ka varētu sacelties tāda jezga ap laulības pārkāpumu, asiņu tīrību utt., tāpēc var pieņemt, ka šis fakts drīzāk nepieciešams romāna virzībai, kas balstīta bināro opozīciju spēlē, un pieteiktie pretmeti – bioloģiskie un oficiālie vecāki, likumīgie un nelikumīgie pēcnācēji – turpinās visa romāna garumā, kļūstot par noteicošo spēlētāju. Identiskie dvīņi, kas dzimst katrā paaudzē un kas nepieciešamības gadījumā viens otru aizstāj; dzīve un spēle, kuru robeža tiek nojaukta; attēls un īstenība, kas vairs nav nošķirami, jo dekorācijas vienā brīdī pārstāj būt tikai dekorācijas; no tā izrietošā izlikšanās, pārģērbšanās, pārpratumi. Zīmīga ir arī intertekstuālā atsauce uz Lūisu Kerolu, lai gan viņš īslaicīgajā uznācienā parādās vien kā „bērnu fotogrāfs”.

Šķietami identiskie dvīņi patiesībā ir asimetriski atspulgi – kā attēls spogulī, kurš paceļ kreiso roku, kad tu esi pacēlis labo. Viena no māsām lieto smaržas Shalimar, otra – Mitsouko, vienai ir neskaitāmi pielūdzēji, otra iemīlas tikai vienreiz mūžā, utt. Kādam varbūt liksies, ka rūpīgi pārdomātais opozīciju lietojums romānu padara sausu, safabricētu un paredzamu, taču šuves kļūst manāmas tikai tad, kad tās sāk pētīt un strukturēt, ko, pieļauju, romāna lasīšanas laikā neviens nedarīs, jo būs pārāk aizrāvies ar dzīvajiem tēliem, to neparedzamajām kustībām un it kā pa jokam izdarītajām izvēlēm, kuru rezultātā ne tikai tiek slēgtas fiktīvas laulības, bet arī nāk pasaulē bērni, vannā lēkā vardes un putrā rosās kurkuļi.

Starp citu, duālisma princips tiek ievērots arī romāna ģeogrāfijā, iezīmējot spriegumu starp Veco karalisti un Jauno pasauli, kā arī – mazākā mērogā – starp upes labo un kreiso krastu, starp rive gauche un rive droite. Līdzās visām upes sašķeltajām pilsētām: Budapeštai, Parīzei, Londonai un Ņujorkai, kuras Kārtere uzskaita, likumīgi varētu minēt arī Rīgu, jo vai tad mums nebūtu savu smalko aprindu un bastardu? Atliek vien izvēlēties upes krastu.


Recenzijā minētie tiešie citāti atrodas grāmatas 156., 17. un 47. lpp.

Tēmas

Jana Kukaine

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!