Laba manta, slikta manta

I come with peace, nestrīdoties ar neviena viedokli, jo vispār ir ļoti interesanti, cik dažādi vienu un to pašu saklausa un uztver.
Piekrītu recenzijas autoram par albuma žanru un noskaņu daudzveidību, bet nepiekrītu, ka neviendabība
būtu mīnuss. Tas, kas šo albumu atšķir no iepriekšējā ir tas, ka Mantas skaņā vairs nejūt Hospitāļu ielas (fantastiska grupa, tikai neatdzīvināma) paliekas, kas, man šķiet, ir riktīgi forši.
"Karaliene Anna" drīzāk ir tāds harmoniski palēlināts, skumjš "Queen is dead", tikai bez Moriseja, kurš uztvertu sevi pārāk nopietni.
Man kaut kā šis albums ir radījis jaunu pieredzi, refrencējot ļoti pazīstamo, šajā gadījumā Baušķenieku, mūža nogales Boviju, Depeche Mode, Kartāgu, un vispār ir tīri labi iepaticies.
Man šķiet, ka Ansamblis Manta šobrīd aug, izmantojot savu bērnības simboliku, ne tikai formālā, bet
diezgan ķermeniskā līmenī. Mūzikas grupas pārejas posmos vispār izstaro unikālu ķermenisko ievainojamību,
un tas ir baaaigi interesanti.

Ne tikai neglīti ir salīdzināt pirmdzimto ar pastarīti, bet arī nejēdzīgi un muļķīgi.