¼ Literatūra
05.12.2009

Kurts kļūst neciešams

Komentē
0

Norvēģu rakstnieks Ērlenns Lū (Erlend Loe), kurš visā pasaulē un arī Latvijā pazīstams ar romānu "Naivi. Super", raksta arī bērniem. Izdevniecība „Liels un mazs” Jolantas Pētersones tulkojumā laiž klajā četras viņa grāmatas par Kurtu: „Zivs”, „Kurts kļūst neciešams”, „Kurt, quo vadis?” un „Kurts šmorē, lai atpūtinātu galvu”. Latviski tās visas apkopotas vienos vākos un saucas „Kurts četrās grāmatās”.
Kas ir Kurts?
Viņš ir šoferis, kas brauc ar lielisku dzeltenu autokrāvēju un strādā ostā. Kurtam ir jauka ģimene: sieva Anne Līse, kas zīmē mājas, jo ir arhitekte, meita Resnā Helēna (11 gadi), kas agrāk bija tieva, jo viņai nekas negaršoja, dēls Mazais Kurts (9 gadi), saukts arī par Limonādes Kurtu, jo viņš spēj izdzert 60 litrus limonādes diennaktī un čurā vairāk par visiem, un pavisam mazais puisītis Buds, kurš iet bērnudārzā un dažreiz izrādās gudrāks, nekā lielie iedomājas. Arī Kurts pats ir ļoti jauks – izņemot tās reizes, kad viņš kļūst nejauks vai pavisam neciešams! Varbūt viņš pat izurbj mēbelēs caurumus vai sazāģē gabalos laukumu pie karaļa pils. Bet tas jau var gadīties katram.
Gaidot "Kurta" parādīšanos grāmatnīcās, Satori publicē nelielu fragmentu no grāmatas "Kurts kļūst neciešams". 


Kurts strādā ostā, un Anne Līse zīmē lielas un mazas mājas, lai cilvēkiem būtu, kur dzīvot. Un bērni iet skolā vai bērnudārzā. Viņi ir pavisam parasta ģimene, kas katru dienu dara parastas lietas.
Vakaros visa ģimene labprāt sēž viesistabā un skatās kādu garlaicīgu televīzijas raidījumu. Pirmajam apnīk Budam.
“Šausmīgi garlaicīgi,” viņš saka. Tad Anne Līse Budu aiznes uz viņa gultiņu un noliek gulēt.
Pēc tam garlaicība pārņem Limonādes Kurtu.
“Pilnīgi idiotisks raidījums,” viņš saka.
Un ar limonādi rokās dodas uz savu istabu un liekas gulēt.
Trešā, kurai ir gana, ir Resnā Helēna. “To es nespēju skatīties,” viņa saka. Un, paņēmusi līdzi kādu žurnālu, iet gulēt, bet pirms aizmigšanas vēl drusku palasa.
Tūliņ pēc tam pietiek arī Kurtam un Annei Līsei.
“Briesmīgi garlaicīgi raidījumi,” saka Kurts.
“Es tev pilnīgi piekrītu,” atbild Anne Līse.
Tad viņi izslēdz televizoru, iztīra zobus un liekas gulēt.
Pirms aizmigšanas Kurts un Anne Līse mēdz papļāpāt par to, ka būtu labi atkal kaut kur aizbraukt.
“Vai tu atceries, kā mēs toreiz ceļojām?” vaicā Kurts.
“Protams, atceros,” atbild Anne Līse.
“Man nebūtu nekas pretī paceļot vēl drusku,” saka Kurts.
“Mums nav tik daudz naudas,” saka Anne Līse.
“Jā, kā nu nav, tā nav,” saka Kurts.
“Taču es gribētu, lai mums būtu pietiekami daudz naudas,” viņš piebilst.
“Taču mums tās nav,” saka Anne Līse.
Tad Kurts brīdi domā.
“Kāpēc dažiem nauda ir, bet citiem tās nav?” viņš vaicā.
“Varbūt tas ir tādēļ, ka vieniem neveicas, bet citiem veicas,” saka Anne Līse.
“Un kuri no tiem esam mēs?” vaicā Kurts.
“Mēs esam tā pa vidam,” saka Anne Līse. “Mums nekā netrūkst. Mums ir pārtika un apģērbs, un autokrāvējs, un viss kas cits. Daudziem klājas sliktāk nekā mums. Mēs nevaram sūdzēties.”
“Man šķiet, ka drusku mēs varam gan pasūdzēties,” saka Kurts.
“Nē,” saka Anne Līse. “Man šķiet, ka mēs nevaram sūdzēties.”
“Bet reizēm taču gadās, ka mēs garlaikojamies,” saka Kurts. “Tas taču nozīmē, ka mums neveicas?”
“Nevar gribēt, lai visu laiku būtu jautri,” saka Anne Līse.
“Nedomāju vis,” saka Kurts. “Es esmu pārliecināts – ja man būtu daudz naudas, es līksmotu visu laiku.”
“Muļķības,” saka Anne Līse. “Un turklāt es nemaz negribu, lai man būtu tik daudz naudas. Es gribu tikai nedaudz naudas. Lai mēs varētu aizbraukt ceļojumā.”
“Man gan vairāk gribētos daudz naudas,” saka Kurts.
Tad viņi nodzēš gaismu un aizmieg.

Nākamajā rītā pamodušies, viņi viens otru cieši apskauj, un tad Kurts saka, ka viņam kaut kas neliekot miera.
“Klāj vaļā,” saka Anne Līse.
“Kāpēc gan tu negribi daudz naudas?” vaicā Kurts. “Noteikti ir daudz labāk, ja ir daudz naudas, nekā ja ir maz naudas.”
“Man gan tā neliekas,” saka Anne Līse. “Ja cilvēkam ir pārāk daudz naudas, var gadīties, ka viņam piemirstas būt jaukam,” viņa saka.
“Hā!” iesaucas Kurts. “Varu saderēt, ka es jau nu gan nepiemirsīšu būt jauks. Es allaž esmu bijis jauks un nekad nekļūšu citāds. Tas nu reiz ir droši.”
“Pat ja tu dabūsi daudz naudas?” vaicā Anne Līse.
“Pat ja es dabūšu daudz naudas,” saka Kurts.
“Nu labi,” saka Anne Līse, “bet es reiz dzirdēju par kādu vīru, kurš bija pavisam parasts – tieši tāpat kā tu – un, kad viņš dabūja daudz naudas, viņš kļuva neciešams.”
“Cik neciešams?” vaicā Kurts.
“Pavisam neciešams,” saka Anne Līse. “Viņš vairs nebija jauks un sāka pret visiem izturēties ļauni.”

“Tāds es nekad nekļūšu,” saka Kurts.
“Vai tu apsoli?” vaicā Anne Līse.
“To es varu apsolīt pavisam droši,” saka Kurts, “es taču tāpat nekad nedabūšu daudz naudas.”
“Nekad nevar zināt,” saka Anne Līse.

Tad Kurts sataisa līdzi veselu sviestmaižu kalnu un iesēžas autokrāvējā. Arī Buds iesēžas autokrāvējā. Kurta pienākums ir aizvest viņu uz bērnudārzu. Jo Buds ir par mazu, lai viens pats ietu uz bērnudārzu.
Pa ceļam Buds sēž Kurtam klēpī un izliekas, ka stūrē. Budam patīk tā sēdēt. Viņš lepojas ar tēta autokrāvēju. Kurts ieskatās pulkstenī. Viņš no rītiem mūžīgi kavē.
“Cik tev īsti ir gadu?” vaicā Kurts.
“Kādi divi trīs ir,” saka Buds.
“Ak tā, vai tiešām?” saka Kurts. “Tad jau mēs varbūt varētu sākt apsvērt domu, ka drīz vien tu būsi pietiekami liels, lai viens pats ietu uz bērnudārzu.”
“Var jau būt,” saka Buds.
Viņi piebrauc pie bērnudārza, un Buds izlec no mašīnas. Viņš stāv un māj Kurtam, kurš brauc tālāk uz ostu.
Ostā Kurts sasveicinās ar priekšnieku un visiem saviem kolēģiem. Kurta priekšnieku sauc Gunnars. Viņam ir ļoti smalka balss un viņš pats ir neticami lielisks.
“Labrīt, Kurt,” saka Gunnars. “Jauki tevi redzēt.”
Tad Gunnars nolemj, ka visiem ir laiks ķerties pie darba. Ostā, kā parasti, jau stāv kaste pie kastes, un visu laiku ierodas kuģi ar jaunām kastēm. Osta ir pilna, un visās kastēs atrodas preces, kuras cilvēki grib nopirkt. Bet, pirms šīs preces varēs nopirkt, Kurtam un pārējiem šoferiem kastes ir jānogādā lielā noliktavā, lai tām netiktu klāt lietus un vējš. Ja precēm tiek klāt lietus un vējš, tās var sabojāties un veikalā tās vairs neviens negrib pirkt.
Kurts strādā visu dienu. Viņš pārvadā simtiem kastu, apēd dažas maizītes ar sieru un aizved vēl vairākus simtus kastu. Beidzot ostā vairs nav palikusi neviena kaste. Darbadiena ir galā. Kurts apstādina autokrāvēju un dodas izmest loku pa ostu. Tā viņš katrreiz dara, kad viss ir pabeigts. Viņš spļauj ūdenī un izstaipās. Viņš pārlaiž skatienu ostai. Tā izskatās tukša. Kurtam šķiet tik patīkami redzēt ostu, kas ir tukša. Viņš paiet vēl mazliet tālāk. Ir tik patīkami pastaigāt.
Pēkšņi viņš ierauga, ka labu gabalu tālāk piestātnē guļ kaut kas sarkans un zils. Tur pašā piestātnes galā parasti nekas nemēdz atrasties. Taču tagad tur kaut kas guļ, un tas, kas tur guļ, ir sarkans un zils. Tā nevar būt kaste.
Tas ir cilvēks. Ostā guļ kārns vīrs zilās matrožu drēbēs. Un plecos viņam ir liela, sarkana mugursoma. Izskatās, ka viņš ir aizmidzis. Kāpēc ostā guļ vīrs? Neviens vīrs nekad agrāk tur nav gulējis.
Kurts dodas uz vīra pusi, lai viņu pamodinātu. Ostā vīrs nedrīkst gulēt. Ostā gulēt ir bīstami. Turklāt zem jumta gulēt ir daudz labāk. Piepeši vīrs pieceļas kājās un iet uz ūdens malu. Viņš pārvietojas miegā. Tas izskatās ļoti bīstami. Kurts metas skriešus.
“Ei, tu!” kliedz Kurts. “Uzmanies!”
Taču vīrs nedzird. Viņš pasper vēl vienu soli un ar lielu plunkšķi iekrīt ūdenī.
Kurts sekundi vilcinās un tad ielec vīram pakaļ.
Kurts ienirst līdz pašai apakšai. Tur guļ vīrs ar visu lielo mugursomu plecos, kurš joprojām ir aizmidzis. Viņš nevar tur tā gulēt. Tas ir neprāts. Ja cilvēks aizmidzis guļ zem ūdens, tad beigu beigās viņš noslīkst. To taču zina visi. Kurts satver vīru ap vēderu un mēģina peldēt uz augšu, uz ūdens virspusi. Tas ir ļoti grūti, un Kurts knapi tiek galā. Ar pēdējiem spēkiem Kurts ieķeras kāpnītēs un izkāpj krastā, stiepdams vīru un mugursomu, un litriem ūdens, kas straumēm tek no viņiem abiem. Kārnais vīrs zilajā mundierī ir sarijies daudz ūdens. Viņš klepo un rīstās. Kurts nogulda vīru un vairākas reizes iepļaukā, lai tas atgūtos. Tad aizstiepj viņu uz Gunnara kantori.

Kurts un kārnais vīrs ir caurcaurēm izmirkuši, nosaluši un nobijušies. Gunnars sadabū vilnas segas un ugunīgi karstu kafiju.
Iedomājoties par to, kas būtu varējis notikt, ja tuvumā negadītos Kurts, kārnajam vīram drusku uznāk raudiens.
“Tu man izglābi dzīvību,” viņš saka.
“Kas tiesa, tas tiesa – izglābu,” saka Kurts.
“Tu man izglābi dzīvību,” vīrs atkārto.
“Jā, tu jau to teici,” saka Kurts.
“Bet kāpēc tu gulēji ostā?” viņš vaicā.
Tad vīrs pastāsta, ka viņu sauc Georgs un viņš strādā par matrozi uz kāda liela kuģa, kas tikko atgriezies no Dienvidamerikas. Vispār jau viņam vajadzēja doties uz mājām, jo viņam dažas nedēļas ir brīvas, taču viņš bija tik noguris, ka aizmiga, tiklīdz bija nokāpis no klāja. Viņš pat nepaspēja izsaukt taksometru. Viņš vienmēr esot noguris, kad atgriežoties no šādiem braucieniem, jo naktis viņš pavadot nomodā, runādamies un jokodamies ar pārējiem matrožiem. Taču nekad agrāk viņš neesot juties tik noguris kā šoreiz. Šī bijusi pirmā reize, kad viņš aizmidzis ostā.
“Nākamreiz, kad atgriezīsies mājās, centies nebūt tik ļoti noguris,” saka Kurts.
“Būs jāmēģina,” saka Georgs.
Viņš iedzer malku kafijas un noslauka asaras. Nu jau ir labāk. Georgs vairs nav tik nobijies. Viņš priecājas, ka viss ir beidzies tik labi, lai gan varēja beigties tik ļauni.
Tad Georgs atver savu mugursomu un izvelk lielu, samirkušu ādas maisu ar aizsietu galu. Viņš atsien maisu un izņem šķautņainu, stiklam līdzīgu akmeni apmēram futbolbumbas lielumā.
“Tas tev – par to, ka tu izglābi man dzīvību,” saka Georgs un sniedz akmeni Kurtam.
“Un ko lai es ar to iesāku?” vaicā Kurts.
“Ko vien gribi,” atbild Georgs. “Manā ģimenē vienmēr ir bijis tā – ja kāds kādam no mums izglābj dzīvību, tad mēs tam atdodam vērtīgāko, kas mums pieder. Šis akmens ir visvērtīgākais, kas man pieder. Tāpēc es to atdodu tev. Es to atradu augstu kalnos Dienvidāfrikā.”
“Kas tas ir?” vaicā Kurts.
“Tas ir dimants,” saka Georgs.
“Dimants?” pārvaicā Kurts.
Georgs pamāj.
“Vai tu esi pārliecināts?” vaicā Kurts.
“Pilnīgi pārliecināts,” atbild Georgs.
“Liels paldies,” saka Kurts.
“Man ir jāsaka paldies tev,” saka Georgs. “Un tagad es došos mājup un izgulēšos.”
Viņš pieceļas un patencina Gunnaru par kafiju.
“Tas jau tāds nieks,” saka Gunnars.
Tad Georgs iekāpj taksometrā un aizbrauc mājās, bet Kurts smaida un divas reizes pasviež dimantu gaisā, pirms ieliek to atpakaļ ādas maisā.
“Nu gan tev paveicās,” saka Gunnars.
Kurts pamāj.
“Bet ko cilvēki ar tādiem dimantiem dara?” viņš vaicā.
“Es nezinu,” saka Gunnars. “Droši vien nēsā ap kaklu vai glabā lādē. Vēl to var pārdot un dabūt naudu. Par dimantu noteikti var dabūt daudz naudas.”
“Naudu, tu saki?” pārvaicā Kurts.
Kurts iesēžas autokrāvējā un brauc uz bērnudārzu pēc Buda. Viņš ir priecīgs un apmierināts. Ne jau katru dienu viņam dāvina tādus smalkus dimantus. Pa ceļam viņš iegriežas pie juveliera.
Tas ir neliels veikaliņš, kurā ir viena vitrīna un viens vīrs. Vitrīnā stāv zelta un sudraba gredzeni un rotas, taču tā ir pa pusei tukša. Izskatās, ka vīrs garlaikojas. Kurts maisu ar dimantu paslēpj aiz muguras.
“Vai tu esi juvelieris?” vaicā Kurts.
“Jap,” atbild vīrs.
“Uzmini, kas man ir!” saka Kurts.
Juvelieris parausta plecus.
“Droši vien sudraba klucis,” viņš nosaka un turpina garlaikoties.
“Nekā nebija!” saka Kurts.
“Tad varbūt kaut kas no zelta?” vaicā juvelieris.
“Ne nu zelts, ne nu kā,” saka Kurts.
“Tad es padodos,” saka juvelieris.
Nu Kurts izvelk no maisa dimantu un noliek to uz vitrīnas. Tas mirdz vien un ir brīnumskaists. Juvelieris saķer galvu un iekliedzas. Tad viņš zaudē samaņu. Kurts aizskrien pēc glāzes ūdens un uzlej juvelierim uz sejas. Viņš atnes vēl dažas glāzes, un galu galā juvelieris atžilbst. Viņš pieceļas kājās un vairākkārt apiet dimantam apkārt, sasizdams plaukstas. Tad viņš, uztraukumā šņākdams, aplūko dimantu caur nelielu caurulīti un pats sev pamāj ar galvu. Pēc tam viņš dimantu nosver un nokremšļojas. Tad vēl drusku to aplūko. Un beigās vēlreiz iekliedzas.
“Fantastiski,” viņš saka.
“Nu?” vaicā Kurts. “Vai tas ir labs dimants?”
“Manu labo cilvēk,” saka juvelieris, “šis dimants ir ne tikai labs, tas ir vislielākais un vislabākais, kādu vien es savā garajā mūžā esmu redzējis. Tas ir neticami labs dimants, un es labprāt to nopirktu.”
“Tā, tā, tu gribi to nopirkt?” vaicā Kurts.
Juvelieris uz papīra lapiņas sāk rakstīt kaut kādus ciparus. Viņš saskaita un atņem. Tas prasa daudz laika.
“Dimanta vērtība ir 50 miljoni kronu,” viņš beidzot saka.
“50 miljoni?” pārvaicā Kurts.
“Jap,” saka juvelieris.
Kurts aizdomājas.
“Kā tev šķiet – vai tā ir liela nauda?” viņš vaicā.
“Jā,” saka juvelieris.
“Ļoti liela?” vaicā Kurts.
“Jā, man šķiet, kā tā ir ļoti liela nauda,” saka juvelieris.
Kurts padomā vēl mazliet.
“Vai es esmu bagāts, ja man ir 50 miljoni?” viņš vaicā.
“Ja tev ir 50 miljoni, tad tu esi bagātākais vīrs visā pilsētā,” saka juvelieris.
“Jauki,” saka Kurts. “Tieši tik bagāts es arī gribu būt.”
Tā viņš dimantu pārdod juvelierim. Juvelieris atver lielu seifu un izņem milzīgu kaudzi naudas. Viņš to pārskaita un dod Kurtam.
“Vai tev ir piekabe?” vaicā Kurts.
Juvelieris pamāj, ieskrien iekšpagalmā un atvelk piekabi, ar kuru viņš parasti ved mājās svešās zemēs iepirkto zeltu un sudrabu. Viņš atdod piekabi Kurtam. Piekabe tiek piebāzta līdz pēdējai iespējai. Naudas kaudzi Kurts nostiprina ar gandrīz kilometru garu auklu. Naudas vezums slejas gandrīz piecu metru augstumā. Tad Kurts pieliek piekabi autokrāvējam un pats iesēžas kabīnē.
“Paldies par darījumu,” saka juvelieris.
“Paldies arī tev,” saka Kurts.
“Starp citu,” jautā juvelieris, “vai līdz šim tev bija daudz naudas?”
“Nē,” atbild Kurts.
“Tādā gadījumā es tev ieteiktu drusku uzmanīties,” saka juvelieris. “Patiesībā nav nemaz tik viegli tikt galā ar tik lielu naudu, ja cilvēkam iepriekš tās ir bijis pamazāk.”
“Paldies par padomu, bet tās ir liekas raizes,” saka Kurts. “Jo es esmu caurcaurēm jauks dienu un nakti. Tāds es allaž esmu bijis. Es esmu neticami jauks.”
“Tā gan,” saka juvelieris, “taču ar cilvēkiem, kuri pēkšņi kļūst bagāti, reizēm atgadās visdīvainākās lietas. Ja es būtu tu, es ļoti uzmanītos.”
“Būs jau labi,” saka Kurts. Tad viņš iedarbina autokrāvēju un aizbrauc pa ielu ar 50 miljoniem kronu piekabē.

Pa ceļam uz bērnudārzu Kurtu aptur policists, kuram ir divreiz lielākas ūsas nekā Kurtam.
Policists divreiz apiet apkārt autokrāvējam un piekabei, un apmierināts virpina ūsas.
“Tu brauc ar pārāk augstu kravu,” viņš saka.
“Vai tad tā ir augsta?” iesmiedamies vaicā Kurts. “Man gan nešķiet, ka krava ir augsta.” Tad viņš ieskatās pulkstenī.
“Starp citu, man nav laika te sarunāties ar stulbiem policistiem,” Kurts saka.
“Saukt policistus par stulbeņiem ir aizliegts,” saka policists. “Esmu spiests uzlikt tev 500 kronu lielu sodu.”
“Ha! Tik maz!” iesaucas Kurts. Un tad viņš vēlreiz nosauc policistu par stulbeni un vēl arī par idiotu.
Policists izvelk kalkulatoru un brītiņu rēķina.
“Tagad tev ir jāmaksā 1500 kronas,” viņš saka.
Tad Kurts izvelk šķēres un nogriež policistam ūsas.
“Tava rīcība ir diezgan neciešama,” saka policists. “Es baidos, ka būšu spiests uzlikt tev vēl vienu sodu.”
“Starp citu, vai tā ir tava nauda?” viņš vaicā.
“Pats par sevi saprotams,” atbild Kurts.
“Un tu neesi to nozadzis?” vaicā policists.
“Nē, es neesmu to nozadzis,” saka Kurts. “Un man liekas, ka tev būtu jāuzmanās ar izteicieniem, jo es esmu bagāts, un, ja tu nepārstāsi pret mani izturēties tik bezkaunīgi, es, iespējams, nopirkšu visu policijas iecirkni un iesēdināšu tevi un visus tavus draugus cietumā.”
“Mieru, tikai mieru,” saka policists un izliekas, it kā viņam nemaz nebūtu bail. “Taču, grozi kā gribi, tu brauc ar pārāk augstu kravu, un tas ir aizliegts. Esmu spiests uzlikt tev sodu arī par to.”
Kurts vēlreiz ieskatās pulkstenī. Viņš ir pamatīgi aizkavējies. Buds noteikti jau sen viņu gaida.
“Nē, tam man nav laika,” viņš saka.
Un viņš izvelk no piekabes paciņu ar tūkstoškronu banknotēm un iebāž tās policista krūšu kabatā.
“Vai ir vēl kādi jautājumi?” Kurts vaicā un papliķē policistam pa vaigu.
Policists pamāj.
“Pirms brauc tālāk, tev mašīnai ir jāuzliek uzraksts “Augsta krava”,” viņš saka.
“Lai notiek,” saka Kurts.
Tad viņš uztaisa tādu zīmi, piestiprina to autokrāvēja priekšgalā un steidzīgi brauc uz bērnudārzu.

Kad Kurts piebrauc pie bērnudārza, Buds pilnīgi viens sēž smilšukastē. Viņš ir kārtīgi nomūrējies – seja un apģērbs ir viscaur vienās smiltīs un netīrumos. Pārējie bērni ir aizvesti jau pirms vairākām stundām.
“Tipiski,” saka Kurts. “Pietiek man atbraukt dažas stundiņas vēlāk, lai tu būtu nošmulējies kā tāds muļķa mazulis. Vai tu nekad nekļūsi pieaudzis?”
Buds pakrata galvu.
“Bet kāpēc tu esi tik vēlu?” viņš vaicā.
Kurts notrauš no Buda sejas smiltis un netīrumus, stāstīdams, ka viņu apturējis stulbs policists un ka viņš tagad esot visbagātākais vīrs visā pilsētā. Tad Kurts paceļ Budu gaisā un danco ar viņu pa smilšukasti, dziedādams dziesmu “Money, Money, Money”, kuru Buds nekad agrāk nav dzirdējis.
“Tu taču esi tēta puisītis?” vaicā Kurts.
Buds pamāj.
“Jauki,” saka Kurts, “jo tagad mums sāksies pavisam citi laiki.”
Braucot mājās, Buds drīkst sēdēt uz naudas kravas. Visu ceļu viņš rokas tur izstieptas uz sāniem un tēlo lidmašīnu.

Kad Kurts un Buds piebrauc pie mājas, Mazajam Kurtam mute, kā parasti, ir pilna ar limonādi. Ieraugot naudas kravu, viņš ir tik pārsteigts, ka limonāde izsprūk viņam no mutes un nolaista rakstāmgaldu, skolas grāmatas, grīdsegu un visas mēbeles viņa istabā. Istabā dusmīgi iesteidzas Anne Līse.
“Fu!” viņa kliedz. “Jau atkal! Cik ilgi tu īsti esi nodomājis turpināt to pretīgo limonādes tempšanu?”
“Ilgi,” atbild Mazais Kurts.
Tad viņš caur logu rāda uz autokrāvēju un piekabi. Anne Līse ierauga visu lielo naudas kalnu, iesaucas “svētā debestiņ!”, un viņai pēkšņi tā izkalst rīkle, ka viņa palūdz Mazajam Kurtam malku limonādes, līdz šim tā vēl nekad nav noticis.
Mazais Kurts, Anne Līse un Resnā Helēna zibens ātrumā izšaujas no mājas. Viņi stāv un noskatās, kā Kurts un Buds ar lāpstām šķūrē naudu garāžā.

“Zili brīnumi,” saka Anne Līse. “Vai tu esi kļuvis bagāts?”
Kurts pamāj.
“Tur jābūt vairākiem miljoniem,” saka Resnā Helēna.
“Piecdesmit,” lepni saka Kurts.
“Pasarg dies!” iesaucas Anne Līse.
Mazais Kurts ieskrienas un ielec naudas kaudzē.
“Hei, hei, hei,” saka Kurts. “Uzmanīgāk! Ja gribi peldēties naudā, limonādes pudeli noliec malā.”
Limonādes Kurts noliek pudeli malā.
“Vai es arī drīkstu peldēties?” prasa Resnā Helēna.
Kurts pamāj.
“Mēs visi varam peldēties,” viņš saka. “Tikai pirms tam jānovelk apavi.”
Visa ģimene novelk kurpes un zeķes un peldas naudā. Tas ir jautri. Viņi svaidās ar naudu, nirst un peld.
Anne Līse ir galīgi satrakojusies. “Skatieties uz mani!” viņa sauc. “Skatieties!” Un viņa trakā ātrumā šļūc uz muguras un lēkā pa naudas kalnu. Taču, kad viņa kādu brīdi ir tā peldējusies un izklaidējusies, viņa sāk domāt.
“Klau, Kurt,” viņa saka.
“Jā?” saka Kurts.
“Es te tā sāku domāt, kā ar to naudu īsti ir. Vai, piemēram, tava nauda ir arī mana nauda?”
“Gan jā, gan nē,” atbild Kurts.
“Vairāk jā vai vairāk nē?” vaicā Anne Līse.
“Vairāk nē,” saka Kurts. “Tu taču teici, ka tu negribi tik daudz naudas.”
“Bet tas bija vakar,” saka Anne Līse.
“Nav nekādas nozīmes, kad tas bija,” saka Kurts. “Tu taču esi pieaudzis cilvēks. Tu nevari nepārtraukti mainīt savas domas. Tu teici, ka tu negribi tik daudz naudas, un es teicu, ka gribu tik daudz naudas, cik vien iespējams. Tātad ir tikai pareizi, ka man ir daudz naudas un tev tikai drusciņ. Tāda ir dzīve,” saka Kurts. “Tā ir skarba.”
“Vai es tiešām teicu, ka es negribu naudu? vaicā Anne Līse.
“Jā,” saka Kurts. “Bet pag, tu taču nedomā, ka es būšu kaut kāds skopulis.”
Tad viņš no kaudzes paņem četrus simtniekus un iedod pa vienam Annei Līsei un katram bērnam.
“Izklaidējieties vai nopērciet sev kaut ko jauku,” viņš saka.
“Liels paldies,” saka Mazais Kurts un Resnā Helēna.
“Gnīda tāds,” nopurpina Anne Līse.
Un Buds neizdveš ne skaņas, jo viņš nekad agrāk nav dabūjis tik lielu naudu. Turklāt viņam mute ir pilna ar banknotēm, jo viņš, kā zināms, ir briesmīgi maziņš, un mazi bērni gandrīz vienmēr bāž mutēs visu iespējamo.

Vakarā pirms aizmigšanas Anne Līse sāk raizēties. Viņa vaicā Kurtam, ko tas domā iesākt ar visu šo naudu.
“Es izklaidēšos,” saka Kurts.
“Visu laiku?” vaicā Anne Līse.
“Katru stundu un katru sekundi,” saka Kurts.
“Un kā tu to domā darīt?” vaicā Anne Līse.
“Es pirkšu sev dārgas mantas,” saka Kurts.
“Vai tas ir jautri?” vaicā Anne Līse.
“Es tā ceru,” atbild Kurts.
“Labi, labi,” saka Anne Līse, “ka tikai tu nekļūtu neciešams.”
“Ja tu turpināsi šitā gausties, nebūtu jābrīnās, ja es kļūtu neciešams,” saka Kurts un aizmieg.
Anne Līse vēl stundas ceturksni grozās bez miega un kodī nagus, taču tad aizmieg arī viņa.

No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone
"Liels un mazs", 2009

 

Ērlenns Lū

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!