Domas
14.05.2013

Kurš vainīgs?

Komentē
0

1936. gada 7. septembra vakarā dzīvnieku kopējs Hobarta zooloģiskajā dārzā Tasmānijā aizmirsa atvērt kāda dzīvnieka naktsmītnes būra durvis, dzīvnieks palika vaļējā aplokā ārā. Kā uzskata, iespējams, nebija pat pienākusi pusnakts, kad par Bendžaminu iesauktais būra iemītnieks jau bija gājis bojā no aukstuma. Beigtais zvērs bija Thylacinus cynocephalus – apbrīnojams evolūcijas vai Dieva darbu uzskates līdzeklis. Drīzāk paprāvam un visai nešpetnam sunim vai vilkam līdzīgais plēsīgais zvērs, kuru mēdz dēvēt vai nu par Tasmānijas vilku, vai tīģeri, bija ne tik daudz rada lielajiem vilkiem vai kaķveidīgajiem, cik ķenguriem un koalām. Bendžamins bija pēdējais savas sugas pārstāvis. Trīs gadus pirms nosalšanas viņu vēl bija pagūts iemūžunāt kinolentē.

Pēc nāves Bendžamins tika izbāzts un nonāca muzejā, viņam tika ieliktas stikla acis, taču, kā norādīja viņam radniecīgo sugu pazinēji, acu izskats bija pilnīgi aplams. Diemžēl, kādas tās bijušas patiesībā, nu jau vairs nenoskaidrot.

Šķiet, tieši šis ar savu nejēdzību aizkustinošais stāsts un Bendžamina zaudētās acis kļuva par iedvesmas avotu scenogrāfa un mākslinieka Jozefa Vutersa (Jozef Wouters, 1986) darbam "Nesen izzudušo sugu zooloģiskais institūts", kas patlaban skatāms Briselē, līdzās Dabas zinātņu muzeja ēkai. Izstāde, lekcija, teatrālais uzvedums, pētījums, aģitācijas pasākums – katrs tajā var saskatīt sev vēlamo elementu kombināciju – notiek pasākumam īpaši uzbūvētā pagaidu konstrukciju amfiteātrī, kurā pa tādu pašu pagaidu tiltu var nokļūt tieši no muzeja terases. Tuvojoties notikuma vietai, ir grūti nepamanīt, ka krēslā izgaismotie burti "NESEN IZZUDUŠO SUGU ZOOLOĢISKAIS INSTITŪTS" ir kā milzu izkārtne turpat fonā esošajai Eiropas Parlamenta ēkai.

Dodoties ekspedīcijās un atpakaļ uz savām mītnes vietām pārvedot arvien jaunus un jaunus atradumus, muzeji drīz vien kļuva par mazu, mākslinieks stāstīja savā vakara priekšnesumā. Tā nu par vispārpieņemtu normu kļuva arvien jaunu un jaunu spārnu jeb paplašinājumu piebūve muzejiem. Viņa "Institūts" tad, lūk, esot tieši šāds paplašinājums.

Paplašinājumā izvietoto ekspozīciju tiek ieteikts aplūkot dienas gaismā vēl pirms vakara priekšnesuma. No skatītāju galerijas pārskatāmajā taisnstūra spēles laukumā ir izvietoti 36 dažāda izmēra stendi, eksponāti vai maketi. Tur ir Bendžamina pēdējās mājvietas rekonstrukcija dabiskā izmērā, svētā Asīzes Franciska mājokļa makets, no šūnu betona robusti tēsts Linneja krūšutēls un pat tik mulsinošs objekts kā mākslīgs kalns vismaz 3 cilvēku augumā ar iebūvētām kāpnītēm – tas izrādās "vienkārši kalns", kurā 1336. gada 26. aprīlī bija uzkāpis Petrarka. 

Tomēr, lai cik atlasītie eksponāti liktos atšķirīgi un savā starpā nesaistīti, Vutersa priekšnesums vakarā tos lieliski sasaista secīgā un nebūt ne vieglā vai izklaidējošā stāstā. Arī pats priekšnesums ir neparasts. Galerijā pie tādām kā rakstāmpultīm sasēdinātajiem skatītājiem tiek izdalītas bezvadu austiņas, kurās iespējams izraudzīties kādu no sev saprotamajām valodām (pastāv iespēja izvēlēties arī klusumu). Katram ir galda lampa, katram ir zīmulis un tāds kā katalogs, kura numurētajās lapās ir papildu informācija – pārsvarā attēli – par stāstā minētajiem un ekspozīcijā redzamajiem objektiem. Vuterss sākumā runā pats – viņš staigā starp eksponātiem, viņam ir vējjaka, uz kuras muguras uzdrukāts milzīgs vilka purna tuvplāns ar vērojošu skatienu. Taču pēc tam viņš mikrofonu noliek, viņa balss turpina skanēt ierakstā, un, šķiet, arī viņš pats savā stāstā turpina klausīties kā no malas.

Viņa stāsts sākas ar brīdi, kad pirms 195-60 000 gadiem no Āfrikas tālāk pasaulē dodas pirmie cilvēki. Pēc tam 20-15 000 gadu senā pagātnē kādā Dienvidfrancijas alā, iespējams, sastopas zēns un vilks – paliek tikai viņu pēdu nospiedumi, un tie pēcāk pārakmeņojas. Petrarka pakāpjas kalnā, Kolumbs atklāj Ameriku, Linnejs sāk sugu klasifikāciju, un 1844. gadā trīs somu zvejnieki nosit divus pēdējos Pinguinus impennis īpatņus, bet vienīgo olu tīšā ļaunprātībā vai netīšā tūļībā sasit.

Pamazām vien stāsts raiti vijas uz priekšu – tur, izrādās, ir vieta gan Borhesam, gan Tedam Kačinskim jeb Unabomberam, tur ir Sīlija jeb pēdējais zināmais Pireneju kalnu āžu pārstāvis, kuru nogalināja krītošs koks; tur ir KviKvi jeb pēdējais Baidži upju delfīns, kas 2002. gada vasarā nomirst akvārijā Ķīnā; tur ir elektriskais žogs, kas uzbūvēts ASV, lai Lielos ezerus pasargātu pret vietējām sugām naidīgās Āzijas karpas invāziju (brīžos, kad elektriskais žogs apkopes nolūkos tiek izslēgts, ūdenī tiek ielieta zivis paralizējoša inde), tur ir vēsturnieks Tonijs Džads un viņa teiktais, ka "mums jābūt niknākiem, nekā esam".

2003. gada 30. jūlijā spāņu un franču zinātniekiem izdevās tas, kas līdz šim parasti atainots vienīgi zinātniskajā fantastikā. Pēc daudziem nesekmīgiem mēģinājumiem, mākslīgas olšūnas apaugļošanas un ķeizargrieziena pasaule pirmoreiz pēc nelaimīgā gadījuma ar nolūzušo koku ieraudzīja aptuveni 3 kilogramus smagu Pireneju āža kazlēnu. Tomēr iedzimtu vainu dēļ kazlēns neilgi pirms piedzimšanas nobeidzās. Tā kā pagaidām šādu izmirušu sugu pārstāvju atgriešanās tā arī nav bijusi veiksmīga, nevienam nav nekādas jausmas, kādas tai varētu būt sekas. Tagad, kā raksta "The National Geographic", ar ievērojamu pārliecību par izdošanos pētnieki esot ķērušies pie 1914. gadā pēdējoreiz Sinsinati zooloģiskajā dārzā dzīvojušā ceļotājbaloža piecelšanas no mirušajiem.

"Mūsu dabas vēsture ir izvēļu vēsture," saka Vuterss. "Tā ir par cilvēkiem, kas izdara izvēles, nespējot iztēloties to sekas. Dabas muzeja uzdevums ir nodrošināt mūs ar tēliem. Taču jājautā, kuriem attēliem gan varētu būt pa spēkam izstāstīt stāstu par sugām, kas konsekventi izdara izvēles, neko nezinot par to sekām? Kā gan iespējams atainot nezināšanu?"

Mazs žubītei līdzīgs putniņš Xenicus (Traversia) lyalli Stīvena salā Jaunzēlandē bija nodzīvojis jau tik ilgi, ka tam bija zudusi jebkāda vajadzība lidot. Uz salas tam nebija ienaidnieku, un tā nu viņš pārvietojās pa zemi kā tāds kivi vai emu. Saskaņā ar leģendu 1894. gada 17. februārī salā ieradās jauns bākas sargs. Viņam līdzi bija kaķis, ir zināms pat tā vārds – Tiblss. Drīz vien kaķis pie bākas sarga sliekšņa sāka nest savu nakts medījumu. Tie bija mazi putniņi, kurus, kā secināja kāds putnu pētnieks, nekad iepriekš nebija gadījies novērot. Pie dzīva īpatņa gan tā arī neizdevās tikt, jo kaķis putniņus bija izķēris. Un, lai arī šis stāsts, visticamāk, ir tikai daļa no patiesības un bez kaķiem (un nebūt dēļ viena paša) putniņu iznīkšanā bija vainojamas arī Polinēziešu žurkas, kas uz salas bija ieradušās jau nedaudz agrāk, tas kļūst par lielisku ilustrāciju Vutersu interesējošajiem jautājumiem.

Kurš tad beigu galā bija vainīgs? Kaķis? Viņu atvedušais cilvēks? Varbūt pats putniņš, kas bija tiktāl izlaidies, ka aizmirsis lidot? Un tajā Āzijas karpu lietā pie Lielajiem ezeriem? Vainīgs ir cilvēks, kas viņas tiktāl aizgādājis? Vai varbūt daudz lielāka vaina cilvēkam būtu jāuzņemas par visām tām zivīm, kas tiek nogalinātas ar indi reizē ar tikai vienu šādi veiksmīgi apturētu karpu? Un kurš būs vainīgs, ja tās karpas tomēr tiks cauri elektriskajam žogam? Nekādas morāles te nav, un Vuterss no tās laimīgā kārtā arī izvairās.

Savu priekšnesumu – jau pēc tam, kad viņš ir saaicinājis visus klātesošos pie sevis lejā, ekspozīcijas telpā, – viņš noslēdz ar kāpšanu uz stilizētas TED konferences skatuves. Viņš atkārto vārdus, ar kuriem dabas fotogrāfs Džeimss Balogs noslēdza savu uzstāšanos konferencē 2009. gadā. Aptuveni citējot, tā bija atskārta, ka ir pēdējais brīdis kaut lietas labā darīt, taču katram sava rīcība ir jāizvēlas pašam – vadoties no tā, ko priekšā pateiks viņa vai viņas "labo darbu eņģeļi". Vuterss saka, ka sākotnēji šāds lekcijas noslēgums viņu samulsinājis. Šķitis, ka tieši tagad Balogs sāks izklāstīt, kas un kā jādara, kas pareizi un kas aplami vai nosodāmi. Bet viņš par kaut kādiem eņģeļiem.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!