Kultūra
11.10.2013

Kurš laikmetīgās mākslas darbs ir jūs saviļņojis?

Komentē
2

Laikmetīgā māksla prasa no skatītāja īpašu uztveri, ar priekšzināšanām vai ieinteresētību bieži vien ir par maz. Dažkārt laikmetīgā māksla izraisa neizpratni, sašutumu, pārsteigumu vai atstāj vienaldzīgu. Mēs lūdzām sabiedrībā pazīstamus cilvēkus dalīties savā pieredzē un pastāstīt par tiem laikmetīgās mākslas darbiem, kas viņus saviļņojuši un izraisījuši spēcīgu pārdzīvojumu.

Rakstniece Dace Rukšāne: Jingmejas Duaņas performance "Laimīgā Jingmeja", 2011

Tas notika... jā, jā, tas tieši notika, jo nekā citādi kā par dinamisku notikumu es savu sastapšanos ar konkrēto laikmetīgās mākslas darbu nevaru nosaukt. Tātad tas notika Londonā Hayward mākslas galerijā, kur risinājās Ķīnas laikmetīgās mākslas izstāde. Pie mākslas darba veda mazas, zemas durvis – lai caur tām izietu, bija pamatīgi jāpieliecas, tāpēc pārāk daudz apmeklētāju vienkārši pagāja garām. Mēs ar vīru tomēr ielīdām. Puskrēsla, nokaltušu koku dārzs, un dārza dziļumā pie maza galda sēž ķīniešu sieviete, kaut ko raksta uz baltām lapām. Tālu, tālu. Burtiski nereāla. Sākumā nodomāju, ka tas ir sievietes izbāznis vai lelle. Pēkšņi sāka skanēt klusa mūzika un sieviete piecēlās. Es mazliet notrīsēju, tik negaidīta bija kustība. Un tad notika trakākais – viņa sāka nākt pie mums, klusi dziedot. Sirds sāka sisties straujāk. Un, jo tuvāk viņa mums nāca, jo lielāka bija vēlēšanās mukt prom. Iedomājies – šaura, krēslaina, maza telpa, zemas jo zemas durtiņas un tev tuvojas pilnīgi svešs cilvēks, mazlietiņ šķībi skandējot kādu melodiju. Viņa pienāca mums pavisam cieši klāt un sāka runāt. Ak, kungs, man tajā brīdī sāka šķist, ka es vairs nesaprotu ne vārda angliski, ka nevaru pakustēties, ka tūlīt noģībšu. Tik tuvu tas bija. Tik neierasti intīmi galerijā, kur parasti ir augsti griesti, daudz brīvas telpas un attālumi. Viņa mums neko TĀDU, protams, nedarīja, bet arī nesāka ikdienišķu sarunu par laikapstākļiem vai "kā jūs atbraucāt/ atlidojāt", kas parastos gadījumos kliedē spriedzi. Viņa, līdz ausīm smaidot, klusā, maigā, gandrīz zūdošā balsī stāstīja par Ķīnas vēsturi. Tad parakņājās savās piedurknēs un izvilka saņurcītas lapiņas. Vienu iedeva man, otru vīram. Uz lapiņām bija jautājumi. Uz manējās – kā sauca pirmo Ķīnas imperatori-sievieti? Pēkšņi viss kļuva vēl sliktāk – istabas apciemojums bija pārvērties eksāmenā (manā prātā, protams). Es nosvīdu. Man pēkšņi šķita, ka nedrīkst neatbildēt, nedrīkst neiesaistīties. Ja līdz tam varēja iztikt ar stulbu smaidīšanu un skatīšanos, tagad bija jāver vaļā mute. Trakākais, ka es zināju atbildi uz jautājumu, jo nesen biju lasījusi romānu par pirmo Ķīnas imperatori. Bet ar visu savu zināšanu nespēju pārlaist pār lūpām ne vārda. Kad es tur biju kādu mirkli nostāvējusi, kārstot žokli, mazā ķīniete vienkārši paņēma un apgrieza lapiņu otrādi – tur bija uzrakstīta atbilde. Tik vienkārši. Pēc tam viņa pagriezās un, atkal klusi dziedot, aizgāja pa taciņu atpakaļ uz savu vietu pie galda, apsēdās un sastinga. Mūzika apklusa. Mirklis bija beidzies. Es jutos tik apstulbusi un izsista no sliedēm, ka vēl minūtes piecas uzkavējos telpā, pirms saņēmos, lai izlīstu no tās.

Kopš šī notikuma ir pagājuši gandrīz divi gadi, bet es joprojām spēju atsaukt atmiņā ik sekundi. Esmu daudz domājusi, kas man lika tik vājprātīgi uztraukties, pārdzīvot, kautrēties, justies neveikli? Kāpēc tā? Vai mazā telpa un nespēja aizbēgt? Vai svešas kultūras pienākšana tik tuvu, ka var sajust elpu? Vai kauns pašai par saviem aizspriedumiem? Vai samulsums par ķīnietes silto smaidu iepretim manai pārbīlī sastingušajai sejai? Vai tad, ja tas būtu anglis, holandietis vai latvietis, es arī sajustos tik ļoti iespiesta stūrī, eksaminēta, pārbaudīta? Šī epizode man uzpeld atmiņā teju ik reizi, kad TV runā par ķīniešu ienākšanu Latvijā. Gluži kā toreiz Londonā, no vienas puses, es to uztveru kā uzbrukumu manai privātajai telpai. Kā zināma veida agresiju pret man pieļaujamo svešinieka attālumu. Bet tajā pašā brīdī atceros, ka šis mākslas darbs galu galā nebija nekāds uzbrukums – tas bija laipns, miermīlīgs un viesmīlīgs piedāvājums iepazīties, maigs mēģinājums pārraidīt siltumu un laipnību. Pietāte. Neuzbāzība. Vienu tradicionālu jautājumu māksliniece gan uzdeva. "No kurienes jūs nākat?" Kad atbildējām, ka no Latvijas, viņa pasmaidīja un zināja nosaukt Rīgu. Kā pilsētu Baltijas jūras krastā.

Režisore un rakstniece Kristīne Želve: izstāde "Maigās svārstības", 1990

Joprojām pirmā atbilde uz jautājumu par spēcīgākajām emocijām vai spilgtākajiem iespaidiem saistībā ar laikmetīgo mākslu ir –  "Maigās svārstības" viesnīcas "Latvija" izstāžu zālē. Man šķiet, ka uz to izstādi es gāju katru dienu – lai gan, visticamāk, realitātē tā nebūt nebija.  Atceros katru niansi – kā bija ģērbušās mākslinieces, tukšo vietu iepretim audeklam, ja kāds nebija "darbā", kā viņi dzēra tēju, sarunājās, slaucīja otas – redzēt to visu, būt klāt man tobrīd šķita – un joprojām šķiet – ārkārtīgi būtiski. Pirmkārt, droši vien tāpēc, ka "Maigās svārstības" bija  mana pirmā konfrontācija ar vienu no  laikmetīgās mākslas formām – akciju, performanci, procesuālo mākslu, tā laika Latvijai pilnīgi jaunu komunikācijas veidu starp mākslinieku un auditoriju. Bet galvenais – tā izstāde neapzināti definēja manā uztverē labas, īstas mākslas kritērijus – "pirmās reizes" atklājuma sajūtu un līdz-radīšanas, līdz-jušanas, līdz-domāšanas (būtībā – radīšanas) procesu. Būt klāt. Un vēlēšanos iet uz turieni katru dienu, pat ja realitātē tas nav iespējams. Tikpat spēcīgas, tikai jau apzinātas, vārdos aprakstāmas emocijas mani reizēm ir pārņēmušas arī citās laikmetīgās mākslas izstādēs – skatoties Eijas Lisas Ahitilas "Paralēlās pasaules", Enes-Līsas Semperes "Pasakas",  Gvido van der Verves As far away as home – Paris to Warshaw, Induļa Gailāna "Saules ligzdu", Ilmāra Blumberga "Lietiņš līst! Lietiņš līst! Sapērk bildītes! Sapērk bildītes!", Kristapa Ģelža "Kā gulbji balti padebeši iet"... Tās emocijas es saucu par maigajām svārstībām.

Rakstnieks Jānis Joņevs: Gerhards Rihters “Jaunietes portrets”, eļļa, audekls, 1988

Gerharda Rihtera pelēkās gleznas un jo sevišķi cikls "18. oktobris, 1977", kurā ietilpst arī izvēlētā glezna, jau sen ietekmēja manu dzīvi vismaz tādā mērā, ka manā garderobē ienāca pelēkā krāsa. Un, ja agrāk manā mākslas cienītāja pasaulē dominēja franči, nu, tur krāsas un kājas, tad tagad bija vieta arī vācieša aukstajai precizitātei. Tāpēc, kad Parīzē notika visu Rihtera gleznotāja dzīvi aptveroša izstāde "Panorāma", man šķita, ka tas domāts tieši man. Un devos uz Parīzi. Izstāde bija ārkārtīgi iespaidīga jau no pirmajiem metriem, bet, tuvojoties astoņdesmito gadu sadaļai, es jau manāmi nervozēju, vai būs izstādīts arī man tik svarīgais cikls "18. oktobris, 1977". Bija gan, atsevišķā telpā. Es pirmo reizi aplūkoju šīs gleznas, ko es ļoti labi pazinu. Kā jau parasti šādās reizēs, tās dzīvē izrādījās mazliet mazākas. Bet necik ne sliktākas, bailes no vilšanās bija nepamatotas. Vienīgais negaidītais bija tas, ka, līdzās esot "Pakārtajam" un "Bērēm", man vairāk trāpīja glezna, kurā bija vismazāk dramatisma. Tas bija žurnālistes un teroristes Ulrikas Meinhofas portrets, gleznots no fotogrāfijas, kā gandrīz visi Rihtera portreti. Viņa izskatās jaunāka nekā tad, kad notika visi tie nesaprotamie un briesmīgie notikumi, kas beidzās ar viņas un visu šai telpā portretēto nāvi. Tā ir vienkārši jauka meitene, uzgleznota fotogrāfiski, ar smalku vecmeistaru manieres klātbūtni. Un tur ir tikai mirklis, viņa pozē un tā kā mazliet smaida, un tur nav nekā no tās tuvās un baisās nākotnes. Un reizē tas viss tur ir. Tas šķietami bezkaislīgais attēlojums kombinācijā ar kontekstu lika man domāt, ka jebkurš cilvēka attēls ir tikpat noslēpumains, pilns mirkļa un nākotnes. Es vairs nevaru ne uz vienu attēlu paskatīties citādāk. Vai tas ir labi vai slikti, to es nezinu.

Rakstniece Liāna Langa: Kristo un Žannas-Klodes instalācija "Vārti", 2005

Kā vērienīgākais manā atmiņā palicis Kristo un Žannas-Klodes vides instalācijas projekts "Vārti" Ņujorkas Centrālparkā 2005. gadā. Attēlos biju redzējusi mākslinieku pāra ietīto Reihstāgu Berlīnē un Pont Neuf tiltu Parīzē, ietītos ceļus un salas, tomēr sapņoju ieraudzīt kādu no viņu instalācijām dabiskā mērogā un apgaismojumā, kas, manuprāt, ir izšķirīgi būtiski, lai gūtu reālu, nepastarpinātu iespaidu.

Mākslinieki bija iedvesmojušies no japāņu shinto shrine – tradīcijas, kā Japānā tiek noformētas svētvietas, kā arī svēto atdusas vietas vai kapenes. Oranžā krāsa ir raksturīga gan budismam, gan hinduismam.

Lielā Centrālparka daļā alejas "ierāmēja" milzīgi oranža auduma gabali, sakārtoti dažādos ritmos, kas piešķīra tām jaunu izskatu un nozīmi. Parks bija izmainīts, līdz ar to arī cilvēku pārvietošanās parkā bija savādāka. Kristo un Žanna-Klode Centrālparka vidi bija sakralizējuši, to noformējot kā japāņu svētvietu, tikai grandiozākā mērogā. Kaut kādā ziņā skatītāji bija kļuvuši par "svētceļniekiem" (ceļā uz sevi?), neatkarīgi no savas gribas, tāpēc, ka tika pakļauti jaunam parka "saturam".

Ņujorkas ziemas pelēkums paspilgtināja oranžo krāsu. Auduma gabali spēlējās ar vēju, un to līganās kustības rādīja, kā vējš pārvietojas pa parku. Parkā vairākas dienas pavadīju daudzas stundas. Oranžo vārtu izvietojumi, to kustības un vārtu mesto ēnu saspēles ar garām ejošajiem radīja vidi, kurā arī skatītāji ar savām gaitām un domām kļuva par mākslas darba sastāvdaļu.

Šīs atmiņas mani vēl arvien saviļņo.

Politiķis Kārlis Leiškalns: Ojāra Feldberga performance "Akmeņu stādīšana"

Būdams pagodināts par to, ka uzaicināts piedalīties tik intelektuāla portāla aptaujā, tomēr uzskatu par savu pienākumu citēt Līgas Purmales nesen man teiktos vārdus: "Leiškaln, tu neko nesaproti no mākslas!" Tas mani nepārsteidza, bet drīzāk atbrīvoja. Līdz šim, apmeklējot mākslas izstādes vai muzejus, es, aplūkojot pie sienas piekārtas bildes, allaž tām tuvojos un attālinājos no tām, raucu pieri un čāpstināju lūpas, dažkārt iegrimstot drūmās pārdomās, dažkārt svētlaimīgi smaidot, ar visu savu ķermeni un mīmiku paužot apkārt esošajai publikai: "Te nu, redz, ir cilvēks, kas saprot un novērtē mākslu!" Līga mani atbrīvoja.

Attiecībā uz vaicāto, man ir grūti formulēt jēdzienu "laikmetīgā māksla". Tiklab tas var būt Leonardo da Vinči, tiklab Vermērs vai Karavadžo, Pikaso, Kandinskis, Rotko, mūsu pašu Raimonds Staprāns, Miervaldis Polis, Līga Purmale vai Ritums Ivanovs. Respektīvi, pārfrāzējot politiķus, laikmetīgā māksla, manuprāt, rodas mirklī, kad mākslinieks "uzmet" laiku.

Par pēdējo baudījumu... Vēl pagājušajā sestdienā kāda ostas pasākuma dēļ nonācu Pedvālē "feldmaršala" Feldberga pilī. Jūs jau zināt to vietu ar akmeņiem un skulptūrām, kas Feldberga darbības rezultātā ir kļuvusi par mākslas darbu.

Šajā dienā vietējās konferenču zāles telpās tika izstādītas Haralda Apoga impresijas par nesen notikušo Rīgas regati. Pasākumu apmeklēja daudzi Baltijas jūras ostu pārvaldnieki, kuri ne tikai apsprieda ostu problēmas, bet arī tika iesaistīti Ojāra Feldberga veidotā performancē. Jūs jau būsit dzirdējuši par viņa slaveno akmeņu stādīšanu. Ārkārtīgi grūti aprakstīt šo visnotaļ nopietno vīru un pārējo dalībnieku pagāniski rituālās un pat sintoistiskās izdarības. Nelikās ne muļķīgi, ne smieklīgi, ka viņi stāv ar akmeņiem azotē ap novilktu virvi, gaidot, kad Ojārs izraks bedri, kurā šos akmeņus kopā ar visslēptākajām vēlmēm iestādīt. Un četri vīri senlatviskā tērpā, caunādas cepurēs ar lāpām rokās (vīru kopa "Vilki") attīrīja apli no nešķīstā gara. Notiekošajā kā mākslinieciskā detaļa iekļāvās "LIDO" izbraucamā bufete ar šašlikiem, kotletēm un sarkanvīnu vajadzīgā daudzumā un, pats galvenais, ansamblis – izcila koklētāja (Laima Jansone), balss (Kristīne Kārkla), dūdas (Kristīnes brālis), viņi spēlēja etnogrāfisku mūziku, bet es dzirdēju laikmetīgu džezu.

Dievs bija parūpējies par laika apstākļiem, kas man atsauca atmiņā bērnībā bieži skatīto filmu "Salna pavasarī" – daļu debesu glāstīja saule, daļa no tumšiem mākoņiem rasināja rituāla dalībniekus. Nav vērts iegrimt tālākās detaļās. Feldbergs, vieta, cilvēki un laiks bija radījuši reizē gaistošu un paliekošu mākslas darbu.

Mākslu nevar saprast, to var tikai sajust.

Rakstniece Andra Neiburga: Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstāde "Pacieties", 2012

Laikmetīgajai mākslai manā dzīvē ir lielāka un svarīgāka nozīme nekā klasiskajam mantojumam. Klasiskajā mani vairāk interesē apbrīnas vērts formas un tehnikas meistarības demonstrējums un laikmeta ilustrācija. Īstam mākslas pārdzīvojumam man nepieciešams, lai mani uzrunā mūsdienīgā tēlu un zīmju valodā. Mans viedoklis, protams, var izraisīt iebildumus, taču es uzskatu, ka laikmetīgā māksla aptver daudz plašāku un mūsdienu cilvēkam svarīgāku nozīmju un jēgas lauku, nekā klasiskā, lai gan tas vienlaikus ir arī tās spožums un posts – nenomaldīties starp saturu un formu, nepazust skaidrojumos un koncepcijās, atstājot novārtā to, kas mākslā, manuprāt, ir tik svarīgi – formas meistarību. Lai nemeklētu starp ārzemju mākslas autoriem un paraugiem, kas plašākai publikai var būt nezināmi, labāk izcelšu vienus no izcilākajiem Latvijas laikmetīgās mākslas pārstāvjiem – Sarmīti Māliņu un Kristapu Kalnu. Viņu darbi ir lielisks šī jēdzieniskā plašuma un perfektas, izsmalcinātas formas līdzsvara paraugs. Minēšu divus darbus, sagadīšanās pēc (vai varbūt tā tomēr nav sagadīšanās?) abi pieskaras reliģiskai tematikai. Tie ir 2006. gadā tapušais multimediālais Lieldienu altāris Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā un izstāde ar nosaukumu "Pacieties" 2012. gadā izstāžu zālē "Arsenāls". Par abiem darbiem ir jau daudz rakstīts, īpaši par vērienīgo "Pacieties", kas man un, cik man zināms, daudziem skatītājiem dāvāja tādu kā domas svētnīcu kontemplācijai par dzīvi un nāvi. Lieldienu altāris savukārt uzrunāja daudz tiešāk un savā ziņā primitīvāk, taču ne mazāk spēcīgi. Tajā laikā es vēl balansēju uz ticības sliekšņa. Šī, kā tagad es vērtēju, koķetērija, vilkās vairākus gadus, un varbūt tieši tāpēc es tik satricinoši uztvēru Lieldienu altāri, kurā debešķīgu gaismu un īstu liliju smaržas pavadībā Lieldienu rītā kopā ar īsteni ticīgām katoļu tantiņām varēja vērot (video) īstenu, dzīvu Kristus augšāmcelšanos. Raudāja gandrīz visi, un, atšķirībā no dažiem garīdzniecības pārstāvjiem, kas vēlāk māksliniekiem pārmeta bezmaz vai baznīcas apgānīšanu, sirmajām katoļu kundzēm nebija nekādu jautājumu vai iebildumu – viņas krustījās pie multimediju altāra, un, es domāju, šis varēja būt viens no brīnišķīgākajiem Kristus augšāmcelšanās rītiem viņu pieredzē. Mūsu visu acu priekšā Kristus piecēlās no baltajām drapērijām un atstāja ekrānā redzamo telpu. Dodamies vēlreiz mūs glābt vai varbūt pamezdams mūs vienus uz visiem laikiem.

"Satori" aptauja

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!