Redzējumi
21.04.2014

Kurš būs Jēzus?

Komentē
1

"Montijs Kantsins (Monty Cantsin): Māris Kundziņš (1942-), ASV dzīvojošs latviešu dzejnieks. Šo pieņemto vārdu 1978. gadā izgudroja kritiķis Deivids Zaks kā atvasinājumu no [viņa] īstā vārda, un angļu valodā to var lasīt arī kā "Monty can’t sing" ("Montijs neprot dziedāt")."

No Adriana Rūma "Pseidonīmu vārdnīcas" (Adrian Room. Dictionary of Pseudonyms: 13,000 Assumed Names and Their Origins, 5th ed.)

 

"Zinātnieki uzskata, ka papiruss, kurā pieminēta Jēzus sieva, ir drīzāk autentisks, nekā viltots".

Avīžu ziņa.

 

1.

Lai gan Adriana Rūma atsauce uz 1978. gadu, kritiķi Deividu Zaku un Māri Kundziņu ir pamatota, pats "Montijam Kantsijam" veltītais šķirklis ir visai nepilnīgs, un pati lielākā nepilnība laikam gan ir fakts, ka tas ir iekļuvis "Pseidonīmu vārdnīcā". Montijs Kantsins nav pseidonīms, bet, kā bija iecerējis Zaks un viņa domubiedri – vārds, kurā drīkst nodēvēties ikviens, ja vien kaut kādā mērā ir gatavs piedalīties šīs "personas" slavas vai jebkādu citu sasniegumu veicināšanā.

Bez atsauces uz līdzību ar "Montijs neprot dziedāt", vārdā, ja vien bija vēlēšanās, varēja saklausīt arī frāzi: "Monty can’t sin" ("Montijs negrēko"), un tā, kā uzskatīja it visur allaž sastopamie garīguma meklētāji, varēja būt atsauce uz dažādu reliģisko kustību un sektu dalībnieku praksi visiem kolektīvi pieņemt Jēzus vai kāda svētā vārdu. Montijs Kantsins bija sava veida "atvērtā tipa slavenība", kas līdzīgs "atvērtajai programmatūrai", kuru ar saviem uzlabojumiem vai papildinājumiem var pilnveidot ikviens interesents.

Deivids Zaks (1938-1995) bija bija visai "plaša profila" darbonis, atbilstoši sava laika modei aizrāvās ar tā dēvēto vēstuļu mākslu un sākotnēji ar ideju par kolektīvo Montiju Kanstinu iepazīstināja savus vēstuļu draugus. Tā par to bija uzzinājis arī ungāru izcelsmes kanādiešu performanču mākslinieks Ištvāns Kantors, kas Montiju Kantsinu padarīja par Neoistu kustības dalībnieku kolektīvo identitāti.

Lai gan "neoisma" jēdzienu kā izsmējīgu laikmetīgās mākslas apzīmējumu tieši pirms 100 gadiem ieviesa amerikāņu satīriķis Frenklins P. Adamss, un 1977. gadā Sidnijs Dž. Bounds to kā planētas nosaukumu bija izmantojis kādā zinātniskās fantastikas žanra stāstā, par "nopietnību" to padarīja tieši Kantors, kas Neoismu sāka izmantot kā paša pārstāvēta mākslas virziena, kustības – sauciet to, kā vēlaties – apzīmējumu.

Vēstuļu māksla, dažāda veida izjokošana un apmuļķošana, svešu vai mākslīgi radītu identitāšu un pseidonīmu izmantojums, sazvērestības teorijas, mērķtiecīgs plaģiātisms un subversīvisms – tas viss rotēja ap šīs anarhistiski postmodernās kustības centrā esošo "lielo juku" un "radikālo spēļu" idejām. Taču kā jau tas bieži vien mēdz gadīties ar idejām, kas sakāpinātās līdz ekstrēmai esencei, Neoisms tā arī neguva plašu izplatību un atzinību, lai arī sajaucoties un krustojoties ar citiem situacionisma virzieniem, kaut kādā mērā ir iedvesmojis ne viena vien visdažādākajās mākslas jomās strādājoša mākslinieka turpmākās gaitas.

Bet pats Montijs Kantsins jeb Māris Kundziņš ne pārāk sen esot nomiris – tā pērn laikrakstā The Times Litterary Supplement publicētā esejā apgalvoja rakstnieks Zinovijs Ziniks. "Patiesībā nesen esot nomiruši pat divi latviešu mākslinieki ar Māra Kundziņa vārdu [..], viņš rakstīja, "viens Rīgā, otrs Sietlā. Izrādījās, ka latviešu ar šādu vārdu ir visai daudz. Tas ir Latvijas Džons Smits. Izlasot nekrologus, nebija iespējams pateikt, kurš no viņiem ir Montija Kantsina iedvesmotājs. Bieži vien cilvēki atceras tikai pašu radīšanu, bet ne to iedvesmojušo oriģinālu. Tāds ir Neoisma likums."

Montiju Kantsinu atcerēties viņu bija pamudinājis kāds atgadījums Igaunijā. Ielidojis Tallinas lidostā, viņš starp sagaidītājiem bija pamanījis kādu, kurš turējis plakātiņu uz kura bija rakstīts Montija Kantsija vārds. "Es izjutu spēcīgu kārdinājumu pie viņa pieiet un stādīties priekšā: "Montijs Kantsins – tas esmu es!" rakstīja Ziniks, un atbilstoši Neoisma ideoloģijai, tas nebūtu bijis nekāds pārkāpums.

 

2.

Tajā rītā, kad izrādījās, ka romiešu noliktie sargkareivji ir aizmiguši vai iemidzināti, akmens no alas ieejas pavelts malā, un Arimatejas Jāzepa sponsorētajā kapavietā apbedītais bez pēdām un lieciniekiem ir pazudis, par Jēzu no Nācaretes, viņa straujo un īso karjeru un traģisko galu kaut ko varbūt bija dzirdējusi vēl mazāka pasaules iedzīvotāju daļa, nekā tagad – par kaut kādu Montiju Kantsinu. Runa gan ir tikai un vienīgi par zinošo un nezinošo proporciju, jo, saprotams, iedzīvotāju skaits pirms pāris tūkstošiem gadu uz mūsu planētas bija tālu no tagadējiem septiņiem miljardiem ar uzviju.

Salīdzinot ar to, ko savā uzņēmībā, neatlaidībā, ticībā, jā, arī drosmē samērā īsā laika periodā izdevās sasniegt apustulim Pāvilam, viņa pēctečiem, kā arī zināmākiem vai mazzināmākiem mocekļiem, tagadējie sabiedrisko attiecību speciālisti, visādi spindoktori, lobētāji, pelēkie kardināli, polittehnologi, oligarhi un visi pārējie no apbrīna un skaudības var vienkārši novīst.

Nepārprotiet, es te negrasos iesaistīties pārspriedumos un diskusijās par to, vai Jēzus bija vai nebija Dieva dēls, vai viņš Lieldienu rītā bija vai nebija augšāmcēlies, vai pastāv iespēja, ka viņš jau kā Mesija kaut kad atgriezīsies "atpestīt mūs no ļauna", kāds tam visam sakars ar trušiem, krāsotām olām u.tml. Tādām lietām tu vai nu tici, vai netici, bet viss pārējais ir viena vienīga bezjēdzīga mutes dzesēšana. Un, godīgi sakot, mani ne pārāk interesē arī pēdējā mēneša laikā čakli tiražētā ziņa par zinātnieku it kā gūtajiem pierādījumam tam, ka 2012. gadā atrastais manuskripts, kurā minēts fakts, ka Jēzum bijusi sieva, varētu būt autentisks dokuments. Jo bez iepriekš pieminētā, atvainojos par klišeju, "veiksmes stāsta", diezin vai kādu šāda aprakstīta papirusa  driska kādu, izņemot muzeju fondu putekļainajās glabātuvēs sēdošus vēsturniekus, spētu interesēt.

Taču ar vairākos rakstu avotos pieminēto Lieldienu notikumu un pārsteidzoši straujo Jēzus pēcnāves karjeru ir saistīta kāda problēma, par kuru, kā šķiet, būs aizdomājušies jau paši pirmie visā šajā procesā iesaistītie autori. Tie, kam gadījies lasīt Jāņa evaņģēliju, atcerēsies apustuli Tomu jeb "neticīgo Tomu", kas Jēzus augšāmcelšanos spēja noticēt vien pēc tam, kad bija paklausījis sava skolotāja mudinājumam: "Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!" (20:27).

Tomēr jo tālāk mēs no šiem notikumiem attālināmies, jo neticīgo Tomu liktenis kļūst sarežģītāks. Jēzus saviem tuvākajiem sekotājiem atkal parādījās pavisam neilgu laiku pēc nāves pie krusta, un tātad viņa tēls vēl arvien bija dzīvs mācekļu atmiņā, taču jau   dažas paaudzes vēlāk nekādu tiešu atmiņu vairs nebija.

Bija atmiņu pieraksti tekstos, tad sāka parādīties arī atveidi bildēs un tēlos, taču kurš vairs varēja droši pateikt, kāds tas Jēzus bijis patiesībā – ar bārdu vai bez, garš vai īss, balts vai melns, precējies, apbērnojies vai vecpuisis, jā, ja piesaucam Umberto Eko, – apveltīts ar humora izjūtu, gatavs smieties, varbūt pat vakarā kopā ar domubiedriem iedzert vīnā pārvērstu ūdeni, vai allaž sēdējis drūmu vaigu un noraizējies, zinādams, ka viens no savējiem būs maita un nodevējs?

 

3.

Jēzus, atšķirībā no Montija Kantsina, protams nav nekāds pseidonīms, lai gan pēc minētajiem notikumiem kļuvis par iecienītu personvārdu arī valstīs, kas ir visai tālu no allaž okupētās Palestīnas. Ievērojamais laika nogrieznis, kas mūs šķir no daudziem ārkārtīgi nozīmīgā, bet lielam pasaules iedzīvotāju skaitam vienaldzīgā, par apšaubāmu uzskatāmā vai vienkārši neticamā notikuma, tieši proporcionāli pastiprina arī "neticīgā Toma problēmu". Jo Jēzus, kā zināms, otrreiz var atnākt kuru katru brīdi. Grūti varētu būt tikai pazīt un noticēt, ka nācējs patiesi ir viņš, jo būtībā viņš var izrādīties ikviens nejaušs pretimnācējs vai garāmgājējs, elektroniskā pasta vēstuli atsūtījis svešinieks u.tml.

Vienīgais jēdzīgais paņēmiens, kā dažādus viltvāržus, pakaļdarinātājus vai iedomu varā kritušus ķertos atšķirt no īstā Skolotāja, varētu būt tas pats vecais triks ar  pirkstu bāšanu brūcēs – tā teikt, nav brūču, nebūs nekādas sarunas. Taču pat šis vienkāršais tests vēstures gaitā ir pamatīgi diskreditēts. Neizskaidrojamas izcelsmes brūces un vātis jeb stigmas zīmīgās vietās ir pieredzējuši ne mazums svētbijīgu ļaužu, taču vairums viņu ne mirkli sevi nav uzskatījuši par vēlreiz nākušu Jēzu, un arī citi to uzlūkojuši vai nu vienīgi par ekstrēmas dievbijības izpausmi, vai vienkārši par krāpšanu.

Tomēr Jēzus turpina nākt, daudzskaitlī, visdažādākajās pasaules malās, bieži, un allaž citā izskatā. Lūk, piemēram, ir pat ieviests specifisks termins – Jeruzalemes sindroms, kas ir kaut kas radniecīgs daudzu japāņu tūristu piedzīvotajam "Parīzes sindromam", taču ir drīzāk reliģiozas, nevis kultūrtūristiskas pieredzes sekas.

Jeruzalemes sindroms ir savdabīga psihoze, kas reizēm pārņem Jeruzalemes viesus, liekot tiem iedomāties, ka līdz ar nonākšanu svētajā vietā viņi paši kļūst par būtiskiem reliģijas vēstures pieturpunktiem – iepriekš šķietami pilnīgi "normāls" cilvēks piepeši attop, ka ir Jēzus, ķēniņš Dāvids vai vēl kāds cits. Kādā Jeruzalemē veiktā garīgās veselības pētījumā novērots, ka 13 gadu laikā nopietnas "reliģiski iekrāsotas" psihiskās vainas piemeklējušas vismaz 1200 tūristus. Ik gadu par Jeruzalemes sindroma upuriem krīt kāds simts pilsētas apmeklētāju, četriem desmitiem tas ir tik nopietni, ka apkārtējie uzskata par nepieciešamu viņus drošības pēc hospitalizēt.

Vēl, protams, ir daudzi dažādi individuālie gadījumi. Par Jēzu var sajusties un mācekļus un daudzas sievas sev apkārt sākt pulcināt gan izbijis milicis (Sergejs Torops jeb Visarions), gan svēto rakstu noburts Septītās dienas adventists (Dāvida sektas dibinātājs Deivids Korešs).

Tomēr mums, visiem pārējiem, parasti dzirdot par šādiem gadījumiem vai pat ar tiem kaut kādā mērā saskaroties, uzreiz ir skaidrs, ka tā nevar būt "īsta manta". Nav gan zināms, vai mums būtu pa spēkam Jēzu pazīt, ja nācējs patiešām būtu viņš, nemaz nerunājot par to, vai mums būtu kaut jelkāda apjausma, kas šādā brīdī būtu darāms (ja vien, protams, mēs jau nebūtu starp mirušajiem, un tiem paredzētais scenārijs it kā ir daudzmaz skaidrs).

Pirms kāda laika pilsētā uz namu sienām parādījās grafiti uzraksts: "Ja Jēzus atnāks atpakaļ, mēs viņu novāksim atkal". Kāda, sevi droši vien par ārkārtīgi reliģiozu uzskatoša persona cītīgi mēdza Jēzus vārdu šajos uzrakstos aizkrāsot, un pat nevīžoja aizdomāties par to, ka šajā uzrakstā kaut kas pateikts ir ne tik daudz par Jēzu, cik par visiem tiem, kam viņa parādīšanās būtu jāpamana, jāspēj novērtēt un viņš jāpazīst.

Līdz atkārtotai krustā sišanai tagad droši vien nemaz netiktu, jo tas nozīmētu vajadzību veikt ilgstošu izmeklēšanu un viņu tiesāt atbilstoši šī brīža likumiem. Visticamāk, Jēzu žigli vien ievietotu drošā slēgta tipa iestādē vēl pirms viņam būtu izdevies savākt kaut vai duci mācekļu. Cerēt, ka mēs viņu vienkārši pazīsim kaut kādas pārdabiskas jušanas vai telepātijas ceļā, ir velti – atcerieties, arī pirmās atnākšanas reizē vairums cilvēku par Jēzu padzirdēja tikai jau pēc viņa nāves un daudziem gadsimtiem, bet laikabiedri demokrātiski nobalsoja par viņa sodīšanu ar nāvi.

Un tāpēc ja lidostā starp sagaidītājiem pamanāt kādu, kas stāv ar plakātiņu, uz kura rakstīts: "Jēzus", un jūs sajūtat nepārvaramu tieksmi iet pie šī cilvēka un teikt: "Tas esmu es!", varbūt tā arī dariet, jo ej nu sazini – ja nu tā ir tiesa? To pat īsti nebūs iespējams apšaubīt, un ticības jautājumos laikam tieši tas arī ir visskaistākais un pievilcīgākais.

Malkolms Gledvels, nesen žurnālā The New Yorker publicētā rakstā "Sakrālais un profānais" [1] rakstīdams par Deividu Korešu, viņa sektu un tās bēdīgo galu pēc tam, kad FIB nesekmīgi mēģināja "atbrīvot" tās biedrus, šo robežu lieliski iezīmē. Aplenkuma vienā pusē esošie FIB aģenti un ķīlnieku sagrābšanas krīžu risinātāji runāja racionālisma un humānisma valodā, bet sektas dalībnieki atsaucās uz svētajiem rakstiem un atteicās saprast, ar ko gan varas iestāžu piedāvātā brīvība būs "brīvāka", nekā tā, kas viņiem jau ir. To, kā šis aplenkums 1993. gadā beidzās, mēs zinām –  76 no sektas biedriem gāja bojā, tajā skaitā arī viņu līderis Korešs. Un viņš pat nebija Jēzus.

[1] Malcolm Gladwell "Sacred and Profane"

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!