Šobrīd atrodos tādā kā starpposmā: ar vienu dzīves posmu saistības it kā būtu nokārtotas, bet par nākamo - nav ne jausmas. Autors.
atvadas
viss, ko esam pieredzējuši, ir smagāks, nosēžas lejup, draudot paraut līdzi.
te, kur grīdas ir atvērti čemodāni, piebāzti melnbaltām fotogrāfijām;
kur pušu atplēstais dienu klusums aprij mūs no iekšpuses, tāpat kā vārdus.
vai tādēļ mēs nerunājam, neskatāmies viens uz otru? it kā no tā viss aizdegtos.
mūsu pieticīgā greznība bez pienākumiem faktu un savas balss priekšā:
es meklēju mūsu vēstules, lai sadedzinātu, atradu vien dažus kaltušus stiebrus,
iespiestus starp grāmatu lappusēm.
Sakravājies! šī ir pirmā reize pusgada laikā, kad runāju ar tevi.
sasit šķīvjus un glāzes! mēs tās nevaram ņemt līdzi,
mēs vairs neizdodam savus mirušos noslēpumus.
mums ir piecas minūtes, lai sakravātos, pēc tam iekāpt taksometrā,
izbraukt cauri šai pilsētai šajā naktī, kamēr tās abas nav mainījušas vārdu;
pamest valsti, pamest šaubas un nogurumu būt.
***
lampiņu virtenes gūstekni,
tu domāji, ka esi stiprāks par vārdiem,
krāsas izdega tev acīs.
kādu karogu uzklāji uz savām durvīm,
lai no rīta, jau saplēsts stērbelēs, tas saistītu tavas rokas?
vakarā tu ar to aizbāzīsi sev muti.
kurā sava neapdzīvotā nama istabā ieviesi kārtību,
lai, atsēdies krēslā, vērotu, kā priekšmeti bez tavas iejaukšanās
ieņem tiem dabisko haosa stāvokli?
tavā rīcībā ir vien smieklīga atribūtika:
čūskas atvilktnēs un vārdi -
vārdi, kas piesedz nakšu atkailināto dzīslu,
vārdi, ar kuru palīdzību novadīt sāpi līdz tās tumšajai
plaisai.
***
pa vienam viņi uzkāpj augšstāva istabā un atstāj tur priekšmetus:
spieķīti, rūsas saēstu pulksteņa vēri vai cimdu (piemēram).
šie priekšmeti vairākkārt ir veikuši ceļu no rokas līdz rokai
un tāpēc turpina pārvietoties, pat tad, ja neviens tiem nepieskaras.
tie riņķo ap telpas centru - bērnu, kas saliek savas vientulības modeli
no grīdas dēļiem, atlauztiem, meklējot izeju.
balsis un soļi no apakšstāva - neskaidri, it kā kāds censtos kliegt zem ūdens
vai dauzītos pie zvana, kura ietvers, bērns nolaižas spazmās
***
vectēva sastrādātās rokas. pārcilājot nodzeltējušas fotogrāfijas,
viņa tulznas ir drupenas, vaibsti - dilstoši.
lāses sit pa jumta skārdu. viņš to izjūt tik saspringti,
it kā būtu izplāts virs ciemata šajās lietavās.
arī sienām ir savs pulss zem apmetuma, kur stiepjas plaisas lauztā līnija.
tas, ko vecums izstumj ārpus dzīves, meklē ceļu atpakaļ.
dienas ar savām rūpēm:
mazdēli nāk, kad durvis ir aizslēgtas, un ar oļiem klaudzina pie logiem.
upīte otrpus dārzam applūdusi.
pagrabs grimst zemē. neveikls mūra kuģis, piekrauts ar trauslu kravu -
spoguļiem un ievārījuma burciņām.
dienas ar savām rūpēm. pirksti, kas taustās pēc gaismas slēdža tumšā telpā.
un siena ar pulksteni ik vakaru panākas vēl vienu soli pretī.
atvaļinājums
kad, atbrīvotas no smiltīm un sīkiem akmentiņiem,
kurpes iznestas pie numura durvīm,
kad krekli, no jauna salocīti, noguldīti atpakaļ ceļa somā,
viņš vairākas reizes atdara un aizdara tās slēdžus,
iedomājoties slepenas sievietes papēžu klaboņu.
krekli somā viens pāri otram vairākos slāņos
kā šīs sievietes seja, zem kuras ir vēl cita
seja
Pirms ierodas sardze
1
Ministra kungs, es zinu, ko jūs nodarījāt jaunkundzes vijolīšu pušķītim!
2
Ministra kungs, zem jūsu mākslīgā bāluma simts sāpju izdegušas slepenās kaislēs.
es zinu, kādēļ jūsu istabas durvis šonakt tik ilgi palika aizslēgtas.
bet jūs varat vēl aizbēgt, paslēpties, klusībā pārtapt par savu kaislību ģindeni.
Ministra kungs, es zinu - violetais kobalts ir inde!
***
...tas otrs istabas stūrī,
sasprindzis kā vingrotājs uz līdztekām.
dzirdams, kā sirdspuksti nogatavojas.
nazis un jautājuma zīmes ir uztrīti.
0