Šīs ir piezīmes, kas nedēļas garumā rakstītas Dienvidu kūrortā.
1. diena
Noskatījos Lindas Oltes filmu "Māsas" un nu mēģinu rast pavedienu, kas mani saista un uzrunā šajā filmā. Es redzu vēlēšanos izstāstīt stāstu par to, ka ir tādi bērni, ir tāda sistēma. Zinu to.
Tagad vēl vairāki to uzzinās, un tas ir izglītojoši. Nenolasu vienu stāstu, bet tādu kā kompilāciju no vairākiem. Mana pieredze saka, ka cilvēki ir gan gatavāki draņķībām, gan empātiskāki un spējīgāki ziedoties, nekā redzu šajā darbā. Neredzu pasauli tik remdenu.
Beidzot atminējos pusaudzi sevī – tajos kadros, kad meitene filmā ar skrituļdēli dauza mašīnu spoguļus bezspēcīgās dusmās!
Tā neiederēšanās – viņi un es, viņi, kuriem pieder viss, bet viņi nejūt neko, un es, kurai nav nekā, bet jūtu pa īstam. Un man sāp.
Pusaudža vecums, tas grūtums, kad nav iespējams uz lietām paskatīties no malas. Tu pastāvīgi esi visā iekšā, visu redzi un izdari sev vien saprotamus secinājumus.
Dziesmu vārdi, filmas, mūzika, dzeja var kļūt par galveno iedvesmas avotu. Pieaugušie saka, bet tas neder, neder, neder, jo viņi paši dara ko pavisam pretēju.
Tu neiederies, tu nepiestāvi, jo pusaudzis ir aizvērts pret tā saucamo normālo, jūt melus, liekulību, izlikšanos, ir piesardzīgs un sevišķi neuzticas. Es viņiem nepiestāvu, filmas galvenā varone saka par audžuvecākiem. Tas ir piepildīts teksts.
Toreiz man likās, ka ir tādi īstie superpieaugušie, kuriem viss kārtībā, bet tagad zinu, ka ikvienā pieaugušajā ir pazudis bērns.
Tāds, kurš kaut ko nav saņēmis, no kaut kā nobijies.
Tāds, kurš ir dziļi pagātnē, bet ietekmē tagadni.
Tāds, kurš tiek rūpīgi slēpts, pat no sevis.
Varbūt tikai dzejnieki ļauj tiem manifestēties – dažkārt pat lepni rāda viņu klātbūtni.
2. diena
Izlasīju divus stāstus literārā žurnālā. Abos autoru bērnība beidzas līdz ar vecāku šķiršanos.
Pusceļā un pussmaidā paliek bērni, kad vecākos parādās lielā soļa sajūta, kas jāsper tūlīt.
Mēs paliekam tur apakšā, mazi un nospiesti. Tad, kad vecāki šķiras, pieaugušie ir izdarījuši izvēli un bērniem tā jāpieņem.
Vecāku noslēpumi bieži ir valūta, ar kuru bērns cenšas nopirkt viņu tuvumu.
Mana papa jaunā ģimene dzīvoja tramvaja pieturas attālumā no mums (gluži tāpat kā mana vecā vīra jaunā sieva tagad).
Dažkārt, naktīs, paps – alpīnists – rāpās pa balkoniem piektajā stāvā, lai apciemotu manu mammu.
Tas bija viņu noslēpums, kuru mēs ar brāli zinājām. Mamma tolaik mēdza pa naktīm smēķēt uz tā balkona un skatīties tālumā.
Reizumis mums, bērniem, bija jāiet svētdienas pusdienās pie papa jaunā ģimenes.
Bērni glabā vecāku noslēpumus, cerot, ka tā tiks viņiem tuvāk, dabūs klātesamības sajūtu.
Bērnu Nama bērni dažkārt visu mūžu meklē īsto mammu, un tas viņiem neļauj pieaugt nekad.
Es esmu aizmirsusi mammu un varbūt meklējusi mammu, pati esot mamma.
Varbūt tā arī nekad neesmu atradusi, jo viņa ir saglabājusi savu mītiskā tēla statusu. Kaut kur debesīs uz mākonīša pīpē un skatās tālē.
3. diena
Nu, jā, tajā filmā bija arī suns. Manu suni sauca Arta. Vācu aitu suns vai vilku suns, kā tos sauca bērnībā.
Viņa bija gudra un draiskulīga, un gandrīz pavisam dresēta. Arta mēdza izlīst no kakla siksnas un aizbēgt uz Zasulauka staciju, lai tur atpūtniekiem demonstrētu dažus trikus un nopelnītu gardumus. Pēc tam tikpat slepeni un delikāti iemaucās atpakaļ.
Reiz gadījās, ka noguris ceļinieks bija ieritinājies viņas būdā un Arta visu nakti bija sargājusi klaidoņa miegu. No rīta suņa kažoks bija gluži slapjš.
Dažreiz viņa man nāca pretī uz skolu, tad man beidzās stundas, jo suns bija jāved mājās.
Arta bija pirmais draugs un pirmais sāpīgais drauga zaudējums.
Suns saslima, un lielā māsa, man nezinot, aizveda viņu iemidzināt.
Arta, varonīga un dresēta, pārlēca pār veterinārās iestādes augsto sētu un gar sliedēm pēc ožas rikšoja uz mājām.
Pagriezienā tramvajs viņu notrieca, jo suns vairs neredzēja un nedzirdēja. Kapteinis Zālītis atnesa mirušo suni uz mūsu māju, jo Artu mūsu rajonā visi pazina.
Meitene un suns.
Dzelzceļa sliedes, suns blakus, laimīga iespēja būt tajā vietā, kur tu esi ātrs, viegls un saprašanās notiek bez vārdiem.
4. diena
Es domāju par bērna tīro vientulību vai spēju būt priecīgi vienam kā mazam zēnam pie jūras, kurš sarunājas ar viļņiem un lasa gliemežvākus.
Atceros tādas jaunas ziemas dienas kā tagad, kad pirmais sniegs tā vien prasās tikt nosvinēts. Aiziet līdz skolas durvīm un tad – prom, neatskatoties! Vakarā daudzstāvu mājās iegaismojas logi, radot mājīguma un drošības ilūziju. Bērns stāv vēsi zilajā tumsā, neviens aizkars nepaveras, neviens viņu negaida. Prieks ir prom. Kāpņu telpā ir silti radiatori. Ja uzkāps pavisam augšā, neviens nepamanīs. Jauns, iemīlējies pāris uzaicina uz tēju un uzklāj uz izvelkamā krēsla, zināms, pēc pasakas par slimo māti un valdonīgo tēvu.
Vai bērns, kurš klaiņo, grib tapt atrasts? Vai bēgošais vienmēr grib tapt notverts? Vai vēlme ceļot sakņojas bērnībā atrastajā Nekadnekurzemē, kurā nav pienākumu un noteikumu, pāridarījumu, ikdienas un nemīlestības smaguma?
Cik ļoti mums mājas vajadzīgas kā vieta, kur atgriezties, un – cik ļoti kā vieta, no kuras bēgt?
Vai cilvēki, kuri ir bijuši ieslodzīti, ceļo vairāk?
Un, ja ceļo, vai izbauda to?
5. diena
Pēdējās dienās bieži iznāk redzēt vecus cilvēkus, vēl vecākus nekā es. Man prātā bērni un pusaudži, bet kadrā visu laiku vecīši, lielākoties pa pāriem, gadās arī pa vienam.
Es domāju par to, vai līdz pēdējai stundai viņos ir arī klātesošs mazais bērns, aizvainotā Loreta, nobijies Karlo?
Pirms kāda laika biju cieši pārliecināta par to, ka lielā Karīna vispār nepazīst mazo Karīnu. Bija palikuši stāsti un ģimenes leģendas par mazo Karusīti, piemēram, kā piecgadīga viņa ar dažām līdzi paņemtām lietām tīkliņā dodas uz vilcienu, lai no Zasulauka stacijas brauktu pie Fidela Kastro uz Kubu, protams, palīdzēt cīnīties par mieru visā pasaulē.
Varbūt faktoloģiski viņas ceļi ir izdzisuši pagātnē, bet emocionāli es viņu tomēr atradu sevī. Jo meklēju. Manī tā bērna ir daudz.
Bērnība manī atstājusi taisnības–netaisnības sajūtu un spēju uzdot neērtus jautājumus. Piemēram, par filmu. Kas pina franču bizes Anastasijai? Kur palika izlaistie suņi? Vai es bērnībā internātskolā gribētu draudzēties ar tādu meiteni? Esmu dzirdējusi, ka mūsu dokumentālais kino grib redzēt glītus invalīdus, filmā par skaudru sociālo atstumtību var redzēt jaukus bāreņus, kuri kā elfi lidinās pa bezgaumīgo Rīgu, šad tad kaut ko spīdīgu iebāžot kabatā. Viņi nevemj no draņķiem, ko dzer un elpo, negraizās, nečurā gultā, nav pakārušies dušas telpā. Neviens nekliedz uz zīdaini, nekrata to, neraud. Negaudo, nešņukst. Nesauc mūs.
Pareizi. To vienkārši neviens negribēs skatīties. Jo mēs tam neesam gatavi.
2