Priecājos, ka atšķirībā no vairākām citām padomju laika arhitektūras pērlēm Dubultu stacija joprojām saglabāta tās sākotnējā veidolā. Pavisam labi ir tas, ka skaistā ēka vairs nestāv tikpat kā neizmantota, vien ar divām bēdīgām biļešu kasēm pie pašas ieejas, bet kopš šī pavasara vienlaikus kalpo kā laikmetīgās mākslas izstāžu zāle, turklāt māksla šeit aplūkojama bez maksas.
Pirmā Dubultu stacijā skatāmā izstāde ir veidota Raiņa un Aspazijas gada kultūras pasākumu ietvaros. Tās nosaukums ir "Man sirdī tīģer's", kas ir citāts no Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi". Tīģers sirdī šeit nozīmē aizvainojumu. Līdz ar iespējamo piedošanu pāridarījums un tam sekojoša iekšēja agresija ir galvenās tēmas, kas vieno izstādes kuratoru Ingas Šteimanes un Arno Jundzes izvēlētos darbus, kuru autori ir gan Latvijas, gan citu valstu mākslinieki.
Inga Šteimane atsaucas uz Ričardu Rortiju, kurš apgalvo, ka jutīgums pret specifiskām sāpēm – pazemojumu – atšķir cilvēkus no dzīvniekiem (kurus izmantojam kā metaforas). Cita atšķirība ir konceptuālā domāšana, kas laikmetīgās mākslas izstādē, saprotams, arī ir izteikti klātesoša. Izstādītie darbi vizuāli demonstrē kādu ideju vai izvērš filozofisku problēmu, nevis kalpo kā estētiskai baudai domāti izstrādājumi. Šteimane citē arī vienu no izstādes dalībniekiem Tomasu Hiršhornu, kurš saka "Enerģijai – jā! Kvalitātei – nē!", ar kvalitāti saprotot profesionālu rutīnu. Taču izstādītie darbi nemaz nav tik "nekvalitatīvi" – tie ir normāli, pieklājīgi mākslas darbi, kādus nav kauns nevienam rādīt. Arī pats Hiršhorns, kurš veido vērienīgus telpiskus mākslas darbus galvenokārt no tipiskām patēriņa lietām vai to iepakojumiem, dara to diezgan prasmīgi. Izstādē redzami divi viņa radīti tēli – sieviešu dzimtes manekeni, kuru garie tērpi šķiet sastāvam no drukātiem attēliem. Šādus tēlus autors dēvē pašradītā vārdā "Subjecter" (no vārda "subject", kas var nozīmēt gan lietu, gan priekšmetu, gan tēmu un motīvu). Konkrētā darba nosaukums ir "Eye to Eye Subjecter", kas nozīmē, ka tēli līdzvērtīgi raugās viens otram acīs, jo patiesībā ir viens. Šteimane norāda, ka Hiršhorna darbi atšķirībā no citiem antropoloģiski ievirzītiem māksliniekiem nav neitrāli, bet pauž politisku attieksmi, un saista to ar Raiņa "es pasaul's daļa, atbildīgs par visu". Ideja gan pagrūti nolasāma kā vizuāli, tā rakstiski (varbūt septembrī gaidāmā mākslinieka lekcija līdzēs), bet risinājums izskatās "kaut kur jau redzēts".
Maķedoniešu tēlnieka hiperreālistiskā skulptūra "Lēciens" ir bijusi aplūkojama 2011. gada Venēcijas biennālē. Tajā attēloti drukni sportisti, kurus autors, šķiet, vēlas, lai redzam kā vienkāršus un ne pārāk intelektuālus cilvēkus, iekšējo cīņu izstāstot ķermeņa valodā. Par banālo ekspresiju nosauktais spēj aizkustināt, izraisīt līdzcietību. Savukārt pieteikumā lasāmais par autora Rainim līdzīgo antropocentrisko pasauli rosina pārdomas: pat tad, ja centrā ir Dievs un traģēdija nav iespējama, runāt iespējams tikai no cilvēka skatpunkta. Un skulptūru veidot arī.
Ievas Iltneres gleznas nosaukums ir "Mīmikrija", domājot par pielāgošanos izdzīvošanas nolūkos un pārnesot jēdzienu no kukaiņiem uz cilvēkiem. Šo darbu, iespējams, var dēvēt par laikmetīgu un konceptuālu, bet ne par nekomerciālu, jo līdz ar Olgas Šilovas skulptūrām tas ir acij tik patīkams, ka mierīgi varu to iztēloties arī galerijā nopērkamu, kamēr grūti iedomāties cilvēku, kas sev mājās gribētu kādu no iepriekš aprakstītajām skulptūrām.
Daļa izstādīto darbu ir dokumentāli. Pie tādiem pieder filmas (Sēzara Oitisikas Filju un Tamura Aimaras "Etiķa sindroms" un piecas Dzintras Gekas filmas, no kurām gan nevienu nav iespējams noskatīties, jo visas tiek vienlaicīgi demonstrētas līdzās esošos ekrānos) un starp mākslinieku darbiem izvietotie citu nozaru pārstāvju stāstījumi (Aivitas Putniņas un Viestura Rudzīša intervijas Arno Jundzem). Savukārt Izraēlas fotomākslinieka Adī Nesa fotogrāfijas no sērijas "Ciems" ir inscenētas un tāpēc estētiski augstā līmenī, taču ne tukšas. Tās risina identitātes tēmu, vēsta par saspīlētām paaudžu attiecībām, kontrastu starp varu un maigumu, pieaugšanu un ne tikai.
Tekstgrupa "Orbīta" izmantojusi LED ventilatorus, lai drošības uzrakstu vietā rādītu mainīgu dzeju. Šis ir viens no gadījumiem, kad tehnoloģijas noder, lai uzskatāmi demonstrētu teksta nozīmju daudzās variācijas, grupējot noteiktus vārdus. Lai gan parasti "Orbīta" mani mazliet kaitina, šis šķiet viens no jaukākajiem darbiem visā izstādē. Ar "Jāzepu un viņa brāļiem" te varētu būt saistīts pats teksts. Bet varētu arī nebūt. Patīkami asprātīgs ir arī tīri konceptuālais Artura Bērziņa "kvantitatīvais pētījums", kas veikts, ievadot lugas "Jāzeps un viņa brāļi" tekstu "Excel" programmā, rezultātu apkopojot četros taustāmos sējumos.
Kristapa Gulbja "Brīvās preses kubs" piedāvā vilcienu pasažieriem preses izdevumu apmaiņas punktu. It kā jauks ikdienai veltīts darbs, taču nez kādēļ atgādināja laikus, kad strādāju reklāmas aģentūrā un katru dienu cita starpā vajadzēja izdomāt "uz cilvēkiem orientētus" vides objektus. Aģentūras apspriežu telpā pieredzēto atmiņā atsauc arī visa izstāde kopumā – tā vien redzu, kā cilvēki ir sasēdušies un centušies kaut ko izdomāt sakarā ar Raiņa un Aspazijas gadu, pēc tam piemeklējot māksliniekus un pamatojot viņu darbu saistību ar doto tēmu – pat tad, ja darbi tapuši īpaši šai izstādei. It kā jau – kāpēc ne. Inga Šteimane intervijā norāda, ka, konceptuālas izstādes veidojot, vienmēr ir kāds dotais, un neslēpj, ka meklējusi saskares punktus. Tomēr vizuālā materiāla piesaiste Raiņa idejām bieži izskatās radīta mākslīgi, lai neteiktu – pievilkta vardarbīgi.
Savukārt tendence neizvietot etiķetes, bet to vietā izmantot teksta bukletu ir ērta tiem, kas jau interesējas par laikmetīgo mākslu un kam patīk orientēties telpā pēc plāna, bet ne citiem stacijas un izstādes apmeklētājiem, kuri diemžēl neievēros mākslinieku vārdus. Es pati kā rakstītu tekstu mīlošs indivīds izlasīju visu sīki drukāto bukletu un guvu daudz vielas pārdomām, taču grūti iztēloties, ko no tā visa secinās cilvēks, kas bukletā iedziļināsies mazāk. Apzinos gan, ka konceptuālā māksla ir tuva filozofijai un tai nav noteikti jābūt viegli uztveramai. Ceru, ka jebkurā gadījumā izstāde kādā no izpratnes līmeņiem liek domāt par cilvēcisko: par vājumu, par stiprumu, par identitāti, par sāpēm. Par dzīvi pēc pāridarījuma.
Tomēr skaistais apgalvojums "Laikmetīgajai mākslai nav nekādu rāmju", runājot par izstādi "Man sirdī tīģer's", šķiet pārspīlēts. Arī laikmetīgajai mākslai ir sava kastīte, kurā Dubultu stacijas pirmā izstāde diezgan labi ietilpst.
0