Džons Taltons, "Plastiskā odaliska"
 
Viedokļi
13.12.2016

Kuram būs lemt par priekamājām?

Komentē
15

Pēdējā laikā Latvijas publiskajā telpā ir sākušās diskusijas par prostitūciju. Daži cilvēki izdomājuši, ka derētu aizliegt cilvēkiem, kuri ir jaunāki par 25 gadiem, strādāt par prostitūtām. Una Feminiskaite portālā "Satori" izteikusi ierosinājumu, ka būtu labi ieviest Zviedrijas modeli, kurš paredz sodīt pakalpojumu pircējus. Visās šajās diskusijās par prostitūciju var ievērot neparastu faktu, proti, par šo tēmu izsakās sociālie darbinieki, feministi, tikumības un ģimenes vērtību sludinātāji un visdažādāko jomu pārstāvji. Kā par brīnumu – klusē tikai viena grupa, proti, paši seksuālo pakalpojumu sniedzēji. Teorētiski tieši prostitūtas ir vienīgie cilvēki, kuriem būtu jābūt tiesībām izlemt, kādus likumus viņas vēlas. Kā nekā prostitūciju regulējošie likumi būtiski ietekmē prostitūtu dzīves kvalitāti, bet tie tikpat kā neietekmē visu pārējo sabiedrību. Ja vien kāds garīdznieks vai feminists pats klusībā nepiestrādā vakara maiņā par seksa pakalpojumu sniedzēju, tad taču viņš vai viņa ar prostitūciju nu nekādi nesaskaras. Ar to saskaras tikai attiecīgajā nozarē strādājošie cilvēki un viņu klienti. Bet nez kāpēc viedoklis ir visiem. Tā kā prostitūtu viedoklis Latvijas publiskajā telpā parasti neizskan, tad centīšos to ar šo rakstu labot, pastāstot par to, ko parasti vēlas pašas prostitūtas.

Tā kā cilvēkiem piemīt nelāga tendence likt vienādības zīmi starp prostitūtām un cilvēku tirdzniecības upuriem, tad uzreiz pateikšu, ka šajā rakstā tiks runāts tikai par cilvēkiem, kuri brīvprātīgi izvēlas sniegt seksuālos pakalpojumus. Prostitūtu un cilvēku tirdzniecības upuru jaukšana kopā kaitē gan vieniem, gan otriem. Par prostitūtām strādā mazāk nekā ceturtā daļa cilvēku tirdzniecības upuru, visi pārējie tiek piespiedu kārtā nodarbināti citās jomās (par to vairāk var lasīt šeit).

Tikt piespiestam no saullēkta līdz saulrietam lasīt zemenes nav daudz patīkamāk kā tikt piespiestam nodarboties ar prostitūciju. Koncentrējoties uz prostitūcijā nodarbinātajiem upuriem, bieži vien tiek aizmirsts par visiem tiem cilvēkiem, kurus piespiež strādāt lauksaimniecībā, būvniecībā vai jebkurā citā nozarē. Bet, kas attiecas uz seksuālo pakalpojumu sniedzējiem, vairums no viņiem tomēr nav upuri un netiek piespiesti strādāt šajā profesijā. Cilvēku tirdzniecība ir noziegums, un pret to ir jācīnās, taču uzspiest brīvam cilvēkam upura statusu ir ne tikai absurdi, bet tas arī kaitē objektīvi izvērtēt viņa situāciju, tāpēc vēlreiz uzsvēršu, ka šajā rakstā tiks runāts tikai par prostitūtām, kuras strādā brīvprātīgi. Kriminalizēt prostitūciju tāpēc vien, ka daļa cilvēku tirdzniecības upuru strādā šajā nozarē, ir tikpat absurdi kā kriminalizēt zemeņu audzēšanu tāpēc vien, ka daļa upuru tiek piespiesti lasīt zemenes no agra rīta līdz vēlam vakaram.

Runājot par prostitūcijas regulēšanu, kā mērķis parasti tiek izvirzīta prostitūcijas apjomu samazināšana. Piemēram, tieši šis mērķis tiek pausts "Informatīvajā ziņojumā par ārvalstu pieredzi prostitūcijas ierobežošanas jomā un priekšlikumiem prostitūcijas mazināšanai Latvijā". Ja ar kāda likuma palīdzību izdodas samazināt prostitūcijā nodarbināto personu skaitu, tad likums tiek atzīts par labu esam. Prostitūciju samazināt var mēģināt trīs veidos: 1) moralizējot, 2) palīdzot trūcīgiem cilvēkiem, kuriem darbs īsti nepatīk, bet nav citu iztikas līdzekļu, 3) ar represiju palīdzību padarot prostitūtu dzīvi par elli zemes virsū.

Man nav principiālu iebildumu pret moralizēšanu. Latvijā pastāv vārda brīvība, ikviens drīkst runāt, ko vien vēlas. Mācītājs drīkst moralizēt no kanceles, feministi drīkst rakstīt blogus, vecāki drīkst saviem bērniem stāstīt par ģimenes vērtībām. Tiesa gan, tas ir visai bezjēdzīgi. Man skolā visās iespējamajās stundās stāstīja, ka vajag precēties ar pretējā dzimuma pārstāvi un radīt bērnus, kuri jāaudzina par Latvijas patriotiem. Ak jā, un, jo mazāk dzīvē seksa partneru, jo labāk. Ar ko tas beidzās? Pabeidzu skolu, pamēģināju visu ko interesantu un secināju, ka man tā tikumīgā dzīvošana nepatīk. Hēdonisms (lasi: daudz seksa) man ir tuvāk pie sirds. Gan jau daži jaunieši tiešām noticēs, ka laimīgs var būt tikai cilvēks, kuram ir maz seksa partneru, bet ne tuvu ne visi. Un, tiklīdz daļa sabiedrības ir ieinteresēta pirkt vai pārdot seksuālos pakalpojumus, prostitūcija plaukst un zeļ. Ja kādam ir daudz brīva laika, var runāt, cik tik uziet, bet prostitūciju tā nevar likvidēt (un, visticamāk, pat samazināt neizdosies).

Nav nekāds noslēpums, ka daļa prostitūtu šajā darbā nonāk trūkuma spiestas. Neizdodas atrast citu (labāku) darbu, nav izglītības, bet naudu vajag. Programmas, kuras palīdz apgūt jaunas iemaņas un atrast darbu citā jomā, noteikti ir vēlamas. Nevienam cilvēkam nevajadzētu tikt piespiestam darīt netīkamu darbu. Arī augot labklājībai valstī, samazinās to cilvēku skaits, kam nav alternatīvu ienākumu avotu. Ja valsts to var finansiāli atļauties, atliek tikai iedot visiem mūžīgos bezdarbnieku pabalstus, un miers. Tikai arī šādi prostitūciju nevar likvidēt. Dažiem cilvēkiem patīk daudz seksa, patīk nauda un patīk viegla peļņa. Šie cilvēki izvēlēsies sniegt seksuālos pakalpojumus pat tad, ja ir alternatīvi ienākumu avoti. Turklāt laba dzīve un labklājība nozīmē, ka valstī vienkārši iebrauks par prostitūtām strādāt griboši viesstrādnieki.

Diemžēl parasti valstis cenšas prostitūciju samazināt, ar represiju palīdzību padarot prostitūtu dzīvi par elli zemes virsū. Ideja ir šāda: tikko prostitūtu dzīves apstākļi kļūs absolūti mokoši un neizturami, viņām neatliks nekas cits, kā mainīt profesiju. Gan prostitūcijas kriminalizēšana, gan Zviedrijas modelis cenšas panākt tieši to.

Kas notiek, ja prostitūciju kriminalizē? Parasti šajā modelī pieķertās prostitūtas tiek sodītas. Pēc iznākšanas no cietuma atrast citu darbu un mainīt profesiju ir vēl grūtāk. Ja tiek uzlikts naudas sods, tad ir jāstrādā vēl cītīgāk, lai šo sodu nomaksātu. Bet pats briesmīgākais ir nevis valsts piespriestie sodi, bet gan neaizsargātība. Ja prostitūtu izvaro, apzog vai piekauj, tad viņa nevar vērsties policijā, jo pati ir noziedzniece. Ja uzrodas vardarbīgs suteners, prostitūta nevar saņemt palīdzību no tiesībsargājošajām iestādēm. Un gan vardarbīgi klienti, gan suteneri zina, ka ar prostitūtu var darīt jebko, jo policijā viņa tāpat nevērsīsies. Vai tiešām kāds ir tik naivs, lai iedomātos, ka atliek tikai pieņemt likumu, kurš aizliedz cilvēkiem, kuri jaunāki par 25 gadiem, strādāt par prostitūtām, un visi šie cilvēki tik tiešām ievēros likumu? Protams, ka neievēros. Cilvēki, kuriem vajag naudu, izvēlēsies strādāt nelegāli – ar visām no tā izrietošajām katastrofālajām sekām.

Kas notiek, ja soda tikai klientu? Zviedrijas modeļa atbalstītāji apgalvo, ka tam esot jāsamazina pieprasījums. Bet ko darīt prostitūtai, kurai vajag naudu un klientus? Mazāks pieprasījums nozīmētu tikai to, ka nāktos samazināt cenas un piedāvāt riskantākus seksuālos pakalpojumus. Bet daudz mazāks pieprasījums tāpat nekļūs. Lai arī kādi likumi tiktu pieņemti, visās pasaules valstīs pieprasījums ir un paliek. Vienīgais, kas izmainās, ir tas, ka klientiem ir bail no policijas. Lai sevi pasargātu no noziedzniekiem, normālos apstākļos, pirms ielaiž klientu dzīvoklī, prostitūta noskaidro klienta identitāti. Ja prostitūcija ir legāla, klientam nav pamata atteikties uzrādīt personu apliecinošu dokumentu. Līdzko klienti tiek sodīti, viņi vēlas palikt anonīmi aiz bailēm no policijas. Ja prostitūta kļūst spiesta pieņemt anonīmus klientus, tā ir noziedznieku (zagļu, izvarotāju) paradīze. Noziedznieks var darīt, ko grib, bet prostitūta pat nezinās uzbrucēja vārdu.

Arī darbs ārā uz ielas kļūst nedrošāks. Ir jāstrādā vienatnē un nomaļās vietās. Ir mazāk laika aprunāties ar klientu. Kādi ir šī cilvēka patiesie nodomi? Vai kāpt šajā mašīnā ir droši? Nesteidzīgas sarunas laikā cilvēks, kuram ir noziedzīgi nodomi, bieži vien nodod savus patiesos nolūkus. Bet ko darīt prostitūtai, ja lēmumu kāpt vai nekāpt mašīnā ir jāpieņem ātri un uzreiz? Risks palielinās. Un ko darīt, ja pašai ir grūti sameklēt klientus? Var nākties izmantot sutenera pakalpojumus. Diemžēl Zviedrijas modelis palielina nepieciešamību pēc suteneru pakalpojumiem. Un te atkal pastāv risks, ka suteners izrādīsies esam ne tas jaukākais cilvēks.

Zviedrijas modelis paredz arī to, ka prostitūtas nevar vērsties policijā gadījumos, kad viņas ir kļuvušas par noziedznieku upuriem. Neviena prostitūta nevēlas nonākt uzskaitē, jo tas palielina risku, ka policija varēs viņu pieķert ar klientiem. Rezultātā prostitūtas neziņo policijai pat tad, ja ir kļuvušas par nozieguma upuri un noziedznieka identitāte ir zināma. Sanāk, ka viens noziedznieks var izvarot, apzagt un piekaut neskaitāmas prostitūtas pēc kārtas, bet neviena par to neziņos policijai.

Kas notiek, ja kriminalizē bordeļus? Ja prostitūta strādā vienatnē, klientus ielaižot savā dzīvoklī, līdzko klients ir pārkāpis pāri dzīvokļa slieksnim un durvis ir aizvērtas, prostitūta kļūst neaizsargāta, ja klients kļūst agresīvs. Vienai sievietei tikt galā ar agresīvu vīrieti nav viegli. Bet, ja četras draudzenes kopīgi noīrē darba telpas, tad kopīgiem spēkiem četratā viņām tikt galā ar agresīvo vīrieti būtu daudz vieglāk (piemēram, kamēr vīrietis uzbrūk vienai prostitūtai, otra var pienākt klāt no aizmugures ar gāzes baloniņu vai piezvanīt policijai). Tiesa gan, tikko vairākas prostitūtas strādā vienās telpās, rezultātā sanāk bordelis, kas šobrīd Latvijā nav atļauts. Darbs legālā bordelī ar darba līgumu, kurā ir apstiprinātas darbinieka tiesības, ir daudz drošāks par situāciju, kad prostitūta iekāpj klienta automašīnā un šis cilvēks var viņu aizvest uz mežu, piekaut un nosist. Sabiedrībai nevajadzētu spiest prostitūtas strādāt vienatnē un aizliegt viņām strādāt kopā un drošos apstākļos.

Kā redzams, ikviens aizliegums kaitē prostitūtām. Kādus likumus vēlas pašas prostitūtas? Atbildi uz šo jautājumu nav grūti atrast. Var noskatīties, piemēram, Lielbritānijā dzīvojošās prostitūtas Tonijas Makas (Toni Mac) TED runu, kurā viņa aizstāv Jaunzēlandes modeli. Vai arī Kanādas prostitūtas Valērijas Skotas (Valerie Scott) runu, kurā viņa (kas to būtu domājis!) aizstāv Jaunzēlandes modeli. Kas Jaunzēlandē tik īpašs? Tur gan bordeļi, gan pakalpojumu pirkšana un pārdošana, gan visas ar prostitūciju saistītās aktivitātes ir legālas. Vairumā pasaules valstu likumus, kuri regulē prostitūciju, pieņēmuši ierēdņi, politiķi, sociālie darbinieki, policijas pārstāvji utt., un likumu tapšanā piedalījušies visi, izņemot pašas prostitūtas. Jaunzēlandē cilvēkiem tā vietā ienāca prātā neiedomājamais, proti, pajautāt pašām prostitūtām, ko viņas vēlas. Vairāk informācijas par to var atrast Jaunzēlandes prostitūtu kolektīva mājaslapā. Jaunzēlandes prostitūtu kolektīvs ir izveidojis arī divas filmiņas (skatīt šeit un šeit), kurās ir intervijas ar prostitūtām: viņas stāsta par saviem darba apstākļiem un to, kā esošie likumi ietekmē viņu dzīvi. Tāpat ir sagatavots arī informatīvs materiāls "Desmit iemesli, kāpēc ir nepieciešams dekriminalizēt prostitūciju".

Vārdu sakot, ja painteresējas, ko vēlas pašas prostitūtas, izrādās, ka viņu viedoklis nudien nesaskan ar sociālo darbinieku vai feministu sludinātajām idejām.

Visneparastākais man šķiet tas, ka Jaunzēlandē policisti palīdz prostitūtām. Kad klients negribēja maksāt par saņemto pakalpojumu, prostitūta izsauca policistus, kuri skopo klientu pavadīja līdz bankomātam un piespieda samaksāt. Kad bordeļa vadītāji pārkāpa darbinieces tiesības, viņa iesniedza prasību tiesā un saņēma materiālu kompensāciju.

Latvijai līdz kaut kam tādam diemžēl ir tālu. Latvijā prostitūtai par tiesībām stāvēt uz šosejas ir jāmaksā bandītiem nodevas. Es par to varu izlasīt plašsaziņas līdzekļos, un, kā izskatās, policija neliekas ne zinis par šiem pārkāpumiem. Klients nesamaksā, piekauj, izvaro? Samierinies, tiesībsargājošās iestādes nepalīdzēs. Kur mēs dzīvojam? Noziedzīgā valstī, kur tiesībsargājošās iestādes, par spīti visiem centieniem, vienkārši nespēj tikt galā ar pārlieku ietekmīgajām kriminālajām organizācijām? Mafijas, reketieru un noziedzīgo grupējumu paradīzē? Vai arī vienkārši valstī, kurā prostitūtas netiek uzskatītas par pilnvērtīgiem cilvēkiem ar pilnvērtīgām cilvēktiesībām? Valstī, kurā cilvēki uzskata, ka izvarot prostitūtu ir mazāk slikti nekā izvarot "tikumīgu" sievieti? Valstī, kurā prostitūtas skaitās esam slikti, ļauni un netikumīgi cilvēki, par kuru interesēm un labklājību vienkārši nav vērts rūpēties? Valstī, kurā likumdevējiem vienkārši ir vienalga, kas notiek ar šo marginalizēto cilvēku grupu? Es minētu, ka pie mums tomēr pastāv otrais variants: cilvēkiem ir vienalga. Un tas jau ir ļaunums. Ja sabiedrība spēj uzlabot kādas cilvēku grupas dzīves apstākļus, bet vienaldzības (vai nepatikas) dēļ liek šiem cilvēkiem bezjēdzīgi ciest (slikti dzīves apstākļi un drošības neesamība), tad tas nav nekas cits kā ļaunums. Līdzcietīgam cilvēkam nekad nevajadzētu domāt: "Man prostitūtas nepatīk, viņas atļaujas ignorēt manus priekšstatus par morāli, nu tad pašas vainīgas, lai tik cieš."

Ja jau prostitūtas priecājas par iespēju strādāt legāli un lielu pieprasījumu pēc saviem pakalpojumiem, tad kāpēc valstij vispār jāmēģina samazināt prostitūcijas apjomu? Lai taču cilvēki dara, ko grib! Runas par mīlestību un tikumību balstās reliģiskā ideoloģijā, un, kā mums visiem zināms, reliģiju brīvā valstī uzspiest nedrīkst. Vienīgais loģiskais arguments ir seksuāli transmisīvo infekciju izplatība, bet arī te rodas loģiska problēma. Jauns un fiziski pievilcīgs cilvēks, kurš katru piektdienas vakaru dodas mājās no bāra cita seksa partnera pavadībā, drīkst izklaidēties. Bet cits mazāk pievilcīgs (vai arī vienkārši kautrīgāks) cilvēks, kurš katru piektdienas vakaru apciemo vienu un to pašu prostitūtu, nez kāpēc nedrīkst izklaidēties. Es teiktu, ka šāda situācija nav īsti taisnīga. Ja jau svingeru orģijas ir legālas, tad legālai jābūt arī prostitūcijai.

Bet vai ar varu piespiest prostitūtas mainīt profesiju vispār ir ētiski pieļaujami? Es teiktu, ka ne. Nav nekāds noslēpums, ka prostitūtas darbs bieži vien nav absolūti brīvprātīgs. Kā atzina Tonija Maka, viņa labprātāk būtu gribējusi laimēt loterijā. Bet to pašu taču var teikt arī par lielveikalu kasieriem, apkopējiem un cilvēkiem, kuri zivju konservu fabrikās liek zivis bundžiņās. Ja cilvēks ir nonācis trūkumā, tad viņš parasti no vairākām nejēdzīgām alternatīvām izvēlēsies to, kura ir vismazāk nejēdzīga. Ja kāds nabadzīgs cilvēks ir izvēlējies prostitūtas darbu, tātad pārējās alternatīvas bijušas vēl sliktākas. Pirms kāda laika es lasīju žurnālistes Gunitas Gailānes rakstu par darbu zivju fabrikā "Gamma-A". Sāpoša mugura, sagriezti pirksti un vismaz astoņu stundu monotons darbs par minimālo algu bija darbinieku ikdiena. Darba apstākļi bija tik briesmīgi, ka Latvijā dzimušās sievietes īpaši strādāt negribēja un darbā tika pieaicinātas viesstrādnieces no Bulgārijas. Tātad darbs Latvijā ir. Ja valstij izdotos ar varu sadzīt prostitūtas šādā zivju fabrikā, nešaubos, ka daudzi to uzskatītu par fantastisku sasniegumu un paustu apmierinātību ar rezultātu. Bet vai pašas prostitūtas būtu apmierinātas? Visticamāk ne, jo viņu dzīves apstākļi kļūtu vēl sliktāki.

Es teiktu, ka valsts mērķim būtu jābūt nevis prostitūcijas mazināšanai, bet gan prostitūtu darba apstākļu un drošības uzlabošanai. Ir vērts palīdzēt prostitūtām pārkvalificēties tad, ja viņas pašas to vēlas, bet nav pareizi ar varu spiest cilvēkus mainīt profesiju.

Prostitūcijas pretinieki mēdz apgalvot, ka "neviena sieviete nekad brīvprātīgi neizvēlas strādāt par prostitūtu". Ikvienu apgalvojumu, kurš sākas ar "neviena sieviete nekad" ir ļoti viegli apstrīdēt, atliek tikai atrast vienu gadījumu, kad ir noticis pretējais. Kā būtu, piemēram, ar Kanādā dzīvojošo prostitūtu Valēriju Skotu kura ir dzimusi 1958. gadā un strādā par prostitūtu kopš 24 gadu vecuma? Šobrīd viņa ir vairāk pazīstama kā aktīviste, kura cīnās par prostitūtu tiesībām un prostitūcijas legalizēšanu savā valstī, taču viņa joprojām turpina darbu savā pamatprofesijā. Kļūt par prostitūtu sieviete nolēma jau bērnībā, kad viņai vēl īsti nebija skaidrs, kas vispār ir sekss. Viņu nesajūsmināja precētu sievu grūtā dzīve (nabadzība, nepieciešamība klausīt vīru, mūžīgās rūpes par bērniem). Salona meiteņu dzīve mazajai Valērijai likās daudz pievilcīgāka – izklaides, mūzika, dejas, un, pats galvenais, salona meitenes bija neatkarīgas un viņām bija pašām sava nauda. Valērija savu profesiju izvēlējās brīvprātīgi, un darbs viņai patīk.

"Klienti ir veci, resni, nosvīduši un pretīgi, turklāt viņi no prostitūtām pieprasa seksuālos aktus, kas prostitūtām nepatīk." Pirmkārt, tas ir mīts, ka klienti izvēlas, kas notiks gultā. Pirms dodas uz guļamistabu, prostitūta ar klientu vienojas par to, kas tiks darīts. Ja prostitūtai kaut kas nepatīk, viņa klientu atraida. Protams, ja steidzīgi vajag naudu, var nākties pieņemt ne to patīkamāko klientu, bet ar šo problēmu saskaras jebkurā profesijā strādājošs cilvēks. Arī žurnālistam var gribēties rakstīt par būtisku jautājumu, bet priekšnieks tā vietā pieprasa kārtējo rakstiņu par tēmu "seksīgāko slavenību top 10". Šādos gadījumos katrs darbinieks pats izlemj, ko darīt, – samierināties ar mazāku peļņu vai samierināties ar ne to patīkamāko darbu. Otrkārt, arī pretīgums ir gaumes jautājums. Dažiem cilvēkiem strādāt morgā un mazgāt līķus šķiet pretīgi, citiem tas neizraisa nekādas emocijas. Tas vien, ka jaunai feministei sekss ar gados vecāku vīrieti šķiet pretīgs, vēl nenozīmē, ka gados vecāka prostitūta (kura jau ir paspējusi pierast pie sava novecojošā ķermeņa) domās tāpat. Un, kā jau minēju, katra prostitūta pati izlemj, kurus klientus pieņemt un kurus nepieņemt.

Daži cilvēki prostitūtas darbu uzskata par pazemojošu. Arī tas ir gaumes jautājums. Pazemojums nepastāv ārpus sabiedrības, kura kaut ko uzskata par pazemojošu. Dažādās kultūrās priekšstati par to, kas ir pazemojoši, ļoti atšķiras. Dažās vietās cilvēki uzskata, ka ir pazemojoši pieskarties sētniekam (runa ir par Indijas "nepieskaramo" kastu). Citās valstīs vīrietis jūtas pazemots, ja viņa meitai ir sekss pirms laulībām (runa ir par musulmaņu zemēm, kurās notiek goda slepkavības). Ikvienā sabiedrībā bērni tiek iemācīti, kurās situācijās viņiem jājūtas pazemotiem. Latvijā daļa cilvēku prostitūtas darbu uzskata par pazemojošu. Lai gan mēs uzaugām vienā valstī, mans viedoklis atšķiras. Gan mani ģimenes locekļi, gan draugi ir liberāli cilvēki. Es uzaugu starp cilvēkiem, kuriem pret prostitūciju nav ētisku iebildumu, attiecīgi arī man nešķiet, ka šis darbs būtu pazemojošs. Tas vien, ka kāds feminists prostitūtas darbu uzskata par pazemojošu, vēl nenozīmē, ka pašas prostitūtas jūtas pazemotas un nelaimīgas. Viņas prostitūciju uzskata par parastu darbu, kurš ne ar ko būtiski neatšķiras no citiem pakalpojumiem.

Latvijā pastāv dažādas cilvēku grupas, kurām pret prostitūciju ir ētiski iebildumi. Tā kā Latvija ir sekulāra valsts, reliģisko organizāciju viedokļus var vienkārši ignorēt. Ja kristiešu Dievs saka, ka prostitūcija ir slikta, tad kristieši paši var arī nepārdot un nepirkt seksuālos pakalpojumus. Citiem cilvēkiem savu reliģiju uzspiest nedrīkst.

Ģimenes cilvēku iebildumi labākajā gadījumā izpaužas kā "esmu precējies, ar bērniem un laimīgs, es nespēju iedomāties, kā prostitūta vispār var būt laimīga". Sliktākajā gadījumā šie iebildumi vairāk izklausās pēc "tie netikumīgie izvirtuļi atļaujas ignorēt manus morāles priekšrakstus, tāpēc ir pelnījuši tikt izvaroti un nosisti". Piemēram, Una Feminiskaite pakalpojumu pircējus nodēvēja par "perversiem", bet prostitūta no viņas saņēma vēl sliktākus apzīmējumus: "Šīs "sievietes" dzīvē kaut kas nav kartībā... Vai varbūt šī "sieviete" ar kaut ko no mums atšķiras? Nekontrolē savu dzimumtieksmi vai, piemēram, ir izvirtusi? Ne tāda kā mēs, "normālās" sievietes?" Te der atcerēties, ka cilvēki ir dažādi. Tas ir normāli, ka dažiem cilvēkiem seksu gribas biežāk nekā citiem, tas viņus nudien nepadara par izvirtušiem. Ja cilvēks "nekontrolē savu dzimumtieksmi", tad rezultāts ir izvarošana. Prostitūtas savus klientus parasti neizvaro. Dažiem cilvēkiem piemīt tendence iedomāties, ka monogāmas attiecības, kurās partneri viens otru mīl, ir vienīgais veselīgais attiecību veids, bet viss pārējais ir perversija. Antropologi, kuri pēta primitīvu cilšu dzīvesveidu, un zinātnieki, kuri pēta mums radniecīgo primātu (šimpanzes un bonobo) seksuālo uzvedību, ir konstatējuši, ka mūsu senču dzimumdzīve bija absolūts pretstats monogāmijai.

Daži cilvēki ir laimīgi monogāmās attiecībās, un tas ir ļoti labi, ka viņi ir laimīgi. Bet citiem cilvēkiem intereses ir atšķirīgas. Daļai cilvēku patīk sekss bez saistībām un bez mīlestības. Un nevajag viņiem tāpēc piešķirt "perversa" cilvēka diagnozi. Daži cilvēki negrib ne laulības, ne bērnus. Un nekāda "vērtību pārorientācija" vai lekciju par ģimenes vērtībām lasīšana to nemainīs. Mūsu sabiedrībai derētu izbeigt jaukties citu cilvēku dzimumdzīvē un ļaut, lai katrs pieaudzis cilvēks dara, kas pašam tīk (pieņemot, ka partneris notiekošajam brīvprātīgi piekrīt un neviens netiek izvarots).

Reiz sensenos laikos (nu labi, ne tik sen, pirms dažām desmitgadēm) feministu mērķis bija sieviešu līdztiesība un brīvība, iespēja pašām izvēlēties dzīvesveidu un profesiju, iespēja par savu darbu saņemt tikpat, cik pelna tajā pašā profesijā strādājošie vīrieši. Tik tālu es feministu idejām absolūti piekrītu. Bet tad notika kaut kas interesants, proti, feministi sāka sašķelties un aizstāvēt atšķirīgas idejas. Septiņdesmito gadu beigās notika "feministu seksa kari". Viena puse iestājās pret pornogrāfiju, prostitūciju un sadomazohismu. Otra puse uzskatīja, ka ikviena sieviete guļamistabā (vai kameras priekšā) var darīt jebko, kas vien pašai tīk, un feministēm nav tiesību citām sievietēm kaut ko aizliegt. Kā lasītāji jau būs pamanījuši, Una Feminiskaite pieder pie pirmās feministu grupas, bet es atļaujos viņas viedoklim nepiekrist. Ja feminists atļaujas sievietei aizliegt noteikta veida dzimumaktus, tas ne ar ko nav labāk par situāciju, kad patriarhāta aizstāvis atļaujas sievietei aizliegt noteiktus dzimumaktus. Abos gadījumos sievietei tiek atņemta brīvība lemt par savu dzīvi. Arī arguments "prostitūtas ir pārāk dumjas un nesaprot, ka šis darbs viņām patiesībā nāk par sliktu" ir problemātisks. Tas ne ar ko neatšķiras no pirms gadsimta izskanējušā argumenta "sievietes ir pārāk dumjas un nesaprot, kas viņām nāks par labu, tāpēc viņām nepienākas tiesības balsot vēlēšanās vai tiesības pašām rīkoties ar savu īpašumu".

Savā rakstā "Sievietes vai lelles – prostitūcija sievietes skatījumā" Una Feminiskaite apgalvoja, ka notiek prostitūtu objektivizācija, ka sievietes tiek pielīdzinātas pērkamām precēm: "Sieviete – lieta, sieviete – lelle, pērkamais objekts... Klients ir subjekts, kuram ir tiesības darīt ar šo objektu visu, ko viņš vēlas." Pirmkārt, klients drīkst darīt tikai to, ko prostitūta ir atļāvusi. Pretējā gadījumā tā ir izvarošana, un izvarot prostitūtu ir noziegums. Otrkārt, ar objektivizāciju nav tik vienkārši. Te viss ir atkarīgs no tā, kā uz to skatās.

Ieraugot, piemēram, šādu attēlu, dažiem feministiem ir tendence ieraudzīt upuri, kurš ir padarīts par objektu. Tikai tas nav īsti pareizi, šī sieviete ir cilvēks ar vārdu – Elkija Kūpere (Elkie Cooper) –, ar unikālu personību, ģimeni, hobijiem. Viņa brīvprātīgi izvēlējās modeles karjeru. Viņa patstāvīgi ieradās fotogrāfa – Markusa Ranuma (Marcus Ranum) – studijā, parakstīja līgumu. Viņa brīvprātīgi izģērbās un nostājās attiecīgajā pozā. Viņa arī saņēma naudas summu, kas bija lielāka par viņas valstī (ASV) esošo vidējo algu. Ak jā, un par objektiem modeles, pornozvaigznes vai prostitūtas pašas sevi parasti neuzskata.

Noteiktai darbībai (šajā gadījumā seksam) piemīt tikai tā nozīme, ko cilvēki tai piešķir. Es nešaubos, ka eksistē pa kādam klientam, kurš iedomājas: "Es nopirku sievietes ķermeni un piespiedu prostitūtu mani apmierināt." Bet šo situāciju var interpretēt pavisam citādāk. Daudzi prostitūtu klienti pret viņām izturas labi un ar cieņu. Arī pati prostitūta var uzskatīt, ka viņa dara parastu darbu un sniedz pakalpojumu, kurš ne ar ko būtiski neatšķiras no viesmīļa vai masiera darba. Īpaši optimistiska prostitūta uz to var skatīties vēl citādāk, piemēram, "es uzvilku smuku apģērbu, pašūpoju gurnus, desmit minūtes pastrādāju un piespiedu nabaga klientu man par to atdot visu savu dienas algu". Cilvēkiem, kuri necieš no depresijas, piemīt tendence visu dzīvē notiekošo interpretēt sev par labu un iedomāties, ka viņi kontrolē situāciju.

Cilvēka kļūšana par objektu parasti nozīmē autonomijas zaudēšanu. Te es varētu argumentēt, ka precētai mājsaimniecei, kuras vīrs ir ģimenes galva, autonomijas un brīvības ir daudz mazāk nekā prostitūtai. Bet beigu beigās šādas debates par objektivizāciju ir un paliek bezjēdzīgas. Te vienu un to pašu situāciju ikviens var interpretēt, kā vien vēlas. Ja kāds cilvēks jutīsies esam par objektu padarīts upuris, tad šis cilvēks arī būs nelaimīgs un cietīs. Cits cilvēks var darīt līdzīgu darbu, domādams, ka viņš brīvi izvēlējās, ko darīt, un rezultātā būs apmierināts ar dzīvi.

Visas prostitūtas nav vienādas, citas ar savu dzīvi ir apmierinātas, bet citas ir nelaimīgas. Dažas prostitūtas nāk no nelabvēlīgas ģimenes, ir cietušas no vardarbības un sliktu draugu ietekmes, ir atkarīgas no alkohola vai narkotikām. Bet te parasti darbs par prostitūtu nav problēmu cēlonis. Citas brīvprātīgi izvēlējās profesiju un ir ar darbu apmierinātas. Dažas prostitūtas apkalpo cilvēkus ar īpašām vajadzībām (runa ir, protams, par invalīdiem, nevis klientiem ar neparastām fantāzijām), un te ar darbu var pat lepoties, jo prostitūta palīdz uzlabot dzīves kvalitāti klientiem, kuriem dzīvē nav paveicies. Pastāv arī bargās kundzes niša. Te sekss darba aprakstā vispār neietilpst. Uzdevums ir klientu, kurš ir mazohists, sasiet, nopērt un pazemot. Sadistei tas ir gandrīz vai sapņu darbs. Seksuālos pakalpojumus sniedz arī vīrieši, kuri apkalpo vai nu gejus, vai sievietes. Pieņemu, ka vīriešus, kuri saņem naudu par nodarbošanos ar seksu, neviens nesauks par nelaimīgiem upuriem. Un, galu galā, ja klienti ir turīgi un labi maksā (nenākas pieņemt vairākus klientus dienā) un pieprasījums ir tik liels, ka var izvēlēties sev vistīkamākos klientus, tad prostitūtas darbam nudien nav ne vainas.

Parasti Latvijā notiekošajā diskursā par prostitūciju tiek postulēts, ka prostitūcija ir slikta, bet nelegāla prostitūcija – vēl sliktāka. Kā mērķis tiek izvirzīta prostitūcijas samazināšana. Es tā vietā ierosinu citādāku diskursu. Daži cilvēki izvēlas pirkt prostitūtu pakalpojumus. Citi izvēlas tos pārdot. Šiem cilvēkiem ir tiesības pašiem brīvi izlemt, un sabiedrībai nav tiesību viņiem izteikt morālu nosodījumu. Deguna bāšana citu cilvēku guļamistabā ir slikts ieradums. Likumdevēju mērķim te būtu jābūt pēc iespējas uzlabot prostitūcijā iesaistīto cilvēku dzīves apstākļus. Lasītāji, kuri man šai ziņā piekrīt, var parakstīt manis izveidoto iniciatīvu par bordeļu legalizāciju un prostitūtu darba apstākļu uzlabošanu.

Šo pēdējo rindkopu es labprātāk izlaistu (šis raksts ir par sociālu problēmu, nevis par mani), bet, zinot, ka komentāros sāksies spekulācijas par manu profesiju, man neatliek nekas cits kā sniegt arī šo informāciju. Es nekad neesmu pārdevusi seksa pakalpojumus. Man ir augstākā izglītība un netrūkst citu veidu, kā nopelnīt naudu. Tiesa gan, man nav principiālu iebildumu pret prostitūtas darbu, tā ka labos apstākļos (liela alga, droši darba apstākļi) es varētu arī pastrādāt. Bet pašlaik Latvijā attiecīgo apstākļu nav, līdz ar to mani neinteresē iespēja strādāt par prostitūtu šajā valstī. Arī seksa pakalpojumus līdz šim nav sanācis pirkt. Manā vecumā tas nav vajadzīgs, jo netrūkst brīvprātīgo, kuri ir gatavi man sagādāt baudu bez maksas. Bet pastāv ļoti liela varbūtība, ka pēc gadiem divdesmit mani interesēs iespēja iegādāties attiecīgos pakalpojumus. Kas attiecas uz pornogrāfiju, tad to es, protams, skatos.

Atbildēšu arī tieši uz Unas Feminiskaites jautājumu: "Interesanti, kāpēc tās sievietes, kas domā un runā par "sieviešu" brīvo izvēli, nedara to pašu? Kāpēc viņām nav šīs vēlēšanās pārdot savu ķermeni par naudu uz ielas vai Grīziņkalnā? Vienkārši negrib?" Iespēja sniegt minetu Grīziņkalnā par 20 eiro mani neinteresē. Es strādāju par mākslinieku, un par pūkainu kaķīšu zīmēšanu man maksā vairāk. Ja man tā vietā par minetu piedāvātu 2000 eiro, tad gan es ar vislielāko prieku pastrādātu (tik daudz man par gleznām nemaksā).

Ieva Skrebele

Ieva Skrebele ir vācu filoloģe, māksliniece un cilvēks, kurš vienmēr tiecas apgūt jaunas zināšanas un sevi pilnveidot. Raksta par jautājumiem, kuri pašai šķiet gana interesanti, lai tos izpētītu. Augs...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
15

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!