Par Andras Manfeldes romānu "Vilcēni" ("Dienas Grāmata", 2020)
Šķiet, katrai daudzmaz jēdzīgai grāmatai atradīsies lasītāja tips, kam tā "iekritīs sirdī", turklāt diezgan nekritiski. Andras Manfeldes "Vilcēniem" tie būtu cilvēki, kurus varētu saukt par literatūras baudītājiem, – tie, kam patīk teksta plūdums un tas, ka var uzrakstīt skaisti, lai par ko tu arī nerakstītu, lai teksts izšūpo lasītāju cauri emocijām, ļauj nojaust un izgaršot citu dzīves, izjust citu pasaules, lai beidzot nonāktu pie apmierinoša nobeiguma, ne mirkli nezaudējot sajūtu, ka lasītājs var uzticēties autora profesionalitātei un izturētajam stilam. Gadījumos, kad tēma ir tāda skaudrāka, piemēram, jauni cilvēki, bastotāji un iedzērāji, no kuriem daļai neizbēgami jāaiziet pa burbuli (tīri statistiski), vēl jo patīkamāk, ja autora spēkos ir šo tēmu izturēt, nezaudējot prozas estētismu. Ir neliels kārdinājums nosaukt šos lasītājus par "vidusšķiru", bet būsim godīgi – kas nu tā par vidusšķiru, ja daļai no viņiem reizēm nesanāk naudas ikmēneša rēķiniem, kamēr īstajai vidusšķirai bieži vien nav ne mazākās intereses par literatūru (labāk nopirkt gleznu, par to neviens nejautās: "Nu, vai jau izlasīji?"). Tā nu, kamēr neviens sociologs nav apzinājis šo specifisko grupu, pieņemsim, ka viņus vieno tikai gaume. Un "Vilcēni" šādā ziņā ir gana gaumīgi.
Jā, lasot šo grāmatu, sākumā pikti domāju: "Uzrakstīšu recenziju par to, kāpēc laba proza nav tas pats, kas slikts dzejolis." Jo īpaši sākumā "Vilcēnu" valoda ir uzsvērti poētiska, turklāt tajā ievijas daudzi tēlu un sajūtu atkārtojumi, kas būtu (varbūt) pieņemami poēmā, bet šajā tekstā šķita pilnīgi nevietā – piemēram, Vilcēna tēva apraksts, kas atkārtojas ik pēc dažām lappusēm, nedaudz mainoties tēliem, bet ne noskaņai. Uzsvērtais poētisms un tēlainība gan raksturo varoņus, bet vienlaikus "neierakstās" viņu pasaulē, tas runā par viņiem, bet ne viņu balsīs. Piemēram: "Lai gan Vilcēns bija tik aukstasinīgs, ka arī naida esamība viņā bija labi noslēpta kā nesprādzis lādiņš Lielupē. Tādiem viņi, vēl zaļi puikas būdami, nira pakaļ. Vienmēr saulainajā trokšņu pasaulītē izdabūjuši laukā apsūnojušas pudeles vai apskretušas, ūdenszāļu saārdītas tupeles. Naids Jančukā bija kā lādiņa leģenda." (14. lpp.) Skaidrs, ka gandrīz visu šajā grāmatā var raksturot ar vārdu "apskretis", un tikpat skaidrs, ka šo vārdu lietotu vien kolorītā literatūras skolotāja Inna Fričmeita.
Tomēr pēc tam, kad stāstītāja ir iezīmējusi galveno varoņu – Vilcēna un Andžeja – tēlus un viņu ģimeņu situācijas, sižets sāk kustēties ar lielāku sparu un pie poētiskuma jau ir pierasts. Pēc dažām nodaļām vairāki atgadījumi, kas sākumā šķiet nesaistīti, savijas arvien ciešāk, atainojot Jūrmalas (bet tikpat labi jebkuras citas mazpilsētas) "zudušo paaudzi", deviņdesmito bērnus, kuru vecāki netiek galā ar sistēmas sabrukumu un līdz ar to – arī ar jauno paaudzi ne. Latvijas mūsdienu literatūras kontekstā ne pusvēsturiskā tematika, ne liriskais izteiksmes veids paši par sevi nepārsteidz. Nepārsteidz tieši paši par sevi, jo Andras Manfeldes līdzšinējās un jo īpaši agrīnās daiļrades kontekstā atšķirība ir manāma.
Ap romāna iznākšanu jūtamajā vārdu virpulī skaidri iezīmējas tas, ka "Vilcēni" ir sava veida turpinājums Manfeldes pirmajai prozas grāmatai "Adata" (2005), kuru es beidzot (ar piecpadsmit gadu novēlošanos!) izlasīju, pie viena paķerot klāt arī viņas otro dzejoļu krājumu "Betona svētnīcas" (2008). Un, lūk, šajā kontekstā "Vilcēni" kļūst patiešām interesanti no literatūrkritikas (vai pat jaunākās literatūras vēstures) viedokļa, jo ļauj vēlreiz uzdot jautājumu par formas un satura vienību – cerams, svaigākā veidā nekā šī frāze ir pazīstama.
Par "Adatu" esmu diezgan priecīga, ka neizlasīju to pirms tiem 15 gadiem, – pati par sevi tā ir tāda tipiska debijas grāmata, par ko nu nekādi nevar zināt, vai autore rakstīs vēl un vai vajadzētu. Tās saturs – stāsts par narkotikām, nabadzību, sevis pazaudēšanu attiecībās (ja ir iespējams sevi pazaudēt vēl pirms atrašanas) un to sajūtu, ka neesi gana labs dzīvei, kurā citi šķiet tik ērti iekārtojušies, bet vienlaikus pat padibenēm neesi piemērots, jo uzskati sevi par literātu – pilnīgi adekvāti atbilst formai, kas, lai gan daudzviet poētiska un krāsaina, tomēr ir jūtami neveikla, vietumis pārspīlēta un dienasgrāmatiski autentiska. Šķiet, būtu ciniski pat šaubīties par to, vai autore/stāstītāja/galvenā varone ir viena un tā pati persona. Protams, protams, tās nav "viena un tā pati persona", jo pastāv laika un refleksijas radītā distance, bet "Adata" ir "autobiogrāfiska" šī vārda visvienkāršākajā nozīmē. To lasot, vēl bez neapšaubāmi skaudrās realitātes apjautas tomēr ir cerība, ka no visām šīm nepatikšanām var izkulties. Un grāmatas autentiskums rada arī sajūtu, ka "there but for the grace of God go I" – ka ikviens no mums, ja vien būtu mazliet mazāk uzmanījies, ja būtu mazliet mazāk paveicies, ja... – savā pusaudža vecumā būtu varējis attapties tādā pašā ellē. Pat ja ar citām vielām, ar citiem cilvēkiem, citām idejām, bet pēc būtības turpat: trausla ir ne tikai jauna narkomāna dzīve, trausla ir ikviena cilvēka dzīve, arī manējā, arī man vistuvāko cilvēku dzīve.
"Betona svētnīcās" distance starp autori, dzejoļu tēliem un t.s. lirisko "es" ir sarežģītāka. Tur ir "es", ko uztveru kā autentisku un īstu, un tur ir citi cilvēki – vīrieši un sievietes –, kas no šī "es" ir šķirti, bet kurus apspīd poētiskais skatiens, izceldams viņus kā unikālas personības. Jā, viņi ir atšķirīgi no vērotājas dzejnieces, bet šī atšķirība nekādā veidā nav kvalitatīva. Kādam paveicies vairāk, kādam mazāk, viens spēj izteikties, bet citam vajadzīga dzejnieces spalva, kas pieraksta viņa jūtas un izdod tās papīra grāmatā; visiem viņiem nepieciešams lasītājs, kas ir gatavs pazīt starp šiem tēliem tos pašus cilvēkus, kas reiz ieraudzīti tramvajā, vilcienā, blokmāju vai pamestu jaunceltņu ēnā. Autore un viņas liriskais "es" gandrīz saplūst un panāk solīti pretī lasītājam, kļūstot par tiltu starp dzejas lasītāju un to cilvēku betona džungļos, kas dzeju droši vien ne lasa, ne raksta. Bet viņa dzīve kļūst par dzeju ļoti ticamā un vēl arvien autentiskā veidā, pat ja šis autentiskums vairs nav saucams par autobiogrāfisku.
"Vilcēni" iezīmē vēl citu pozīciju. Šajā romānā valodas meistarība ir tuvu maksimumam, tā ir estetizēta, stilizēta, plūstoša; tā iedzīvina sajūtas, raksturo un rada emocijas, neko nenosaucot tiešā vārdā. Tai piemīt visas labas literatūras pazīmes. Vienlaikus romāna fokusētāji (izmantojot naratoloģijas terminu) viscaur ir vai nu pusaudži, vai viņu vecāki, kas ar grūtībām spētu izpaust sevi pat "Adatas" līmenī, līdz "Betona svētnīcām" pat nepaceļoties. Proti, stāstītāja balss pilnīgi noteikti nav autentiska tiem cilvēkiem, caur kuriem tiek stāstīts šis stāsts, radot distanci arī starp lasītāju un grāmatas varoņiem. Šī distance nav tikai ierastā identifikācijas distance ("protams, ka es neesmu viena no vilcēniem, es esmu pusmūža sieviete, nevis pusauga jūrmalnieks"), bet arī šķietami nepārvarama intelektuāla distance. Pat ja varam iztēloties, ka šie cilvēki izķepurojas no savas trakās jaunības, pabeidz vakarskolu, dabū darbu, iekārtojas labā robā utt., mēs nevaram iztēloties, ka viņi varētu runāt tā, kā viņu vietā runā stāstītāja, katru žargonvārdu apmīļojot un padarot par mazu pērlīti garās, vizošās krellēs. Šo plaisu vēl vairāk uzsver dzimtes maiņa: darbā figurējošās meitenes tiek uzsvērti objektificētas, tām ir atņemtas ne tikai balsstiesības, bet arī tiesības uz pašnoteikšanos un pašcieņu. Ja puikas vēl runā un izpaužas, tad par meitenēm var tikai uzdot Čakravorti-Spivakas jautājumu: "Vai pakļautie spēj runāt?" (“Can the subaltern speak?")
"Adatas" atbilde bija: "Jā, var runāt, lūk, es runāju, šis ir mans stāsts." "Betona svētnīcu" atbilde bija: "Varbūt ne vienmēr, bet mēs viņus tik un tā spējam izjust un pārtulkot dzejā." "Vilcēnu" atbilde ir: "Pat ja viņi runātu, ko mums tas rūp, mēs gribam lasīt labu literatūru, nevis klausīties tajā, ko viņi saka." Vieglākais un aplamākais ceļš šajā kontekstā būtu izdarīt secinājumus par autores transformācijām laika gaitā. Smagākais, bet droši vien patiesākais ceļš būtu izdarīt secinājumus par mums, lasītājiem, kas tieši šādu grāmatu jau tik ilgi ir gaidījuši.
1