"Kā šodien atceros" – ir tāds teiciens. Mēs braucām uz laukiem pie draugiem. Mašīnā skanēja radio. Tas notika Saulkrastos, brīdī, kad bijām pie tā ceļmalas kroga, no kura jumta terases, kā baumoja, reiz esot nokritis un nosities kāds dzērājs. Un kopš tā laika terase slēgta. Sākās radio ziņu pārraide, un pati pirmā ziņa bija par to, ka Parīzē pazemes tunelī autoavārijā gājusi bojā princese Diāna.
Tāpat es atceros pie sienas piestiprinātu televizoru. Ideja par to, ka avīzes redakcijā, iepretī ziņu nodaļu redaktoru darba vietām, pie sienas būtu jāpiestiprina daži televizori, bija radusies pavisam nesen. Un tagad televizori CNN kanālā rādīja Ņujorkas Pasaules tirdzniecības torņus. Vienā bija ieskrējusi lidmašīna, debesīs cēlās dūmu mākoņi. "Tur būs tūkstošiem bojāgājušo," kāds – vai varbūt es pats – atkārtoja to pašu, ko droši vien jau bija pateikuši daudzi citi. Un tad nāca vēl viena lidmašīna. Es atceros.
Svētdienas vakarā izlasīju par Leonu Kassmanu. 1963. gadā viņš bija psiholoģijas students Ņujorkas universitātes Industriālās uzvedības pētniecības centrā. Tieši pirms 50 gadiem viņš izveidoja anketu, pavairoja to 900 eksemplāros un izsūtīja gan saviem studiju biedriem, gan uz labu laimi telefonu grāmatās izraudzītiem adresātiem. Pats pirmais anketas jautājums bija šāds: "Aprakstiet, kur jūs atradāties, ar ko bijāt kopā, ko darījāt un kā sajutāties tūliņ pēc tam, kad uzzinājāt, ka noticis atentāts pret prezidentu Kenediju?"
Tagad žurnālā "The New Yorker" lasu, ka, neraugot vairākas šķiršanās un pārvākšanās, 71 gadu vecā Kassmana arhīvā vēl arvien esot desmitiem aizpildītu anketu – visticamāk, citādi aizmirstībai lemtu atmiņas nospiedumu, kas kaut ko stāsta ne tik daudz par mums, dzīvajiem, kuri vēl kaut ko atceras, cik par kādu vai kādiem, kuru dzīvības šajā mirklī izdzisušas. Tie ir stāsti, kas paliks tiem, kuri dzīvos pēc mums.
Kur jūs bijāt, kad notika traģēdija Talsos? Un ko jūs darījāt brīdī, kad uzzinājāt par to, kas notika Reģu pansionātā? Un man ir kauns, ka atceros princesi Diānu vai baumas par dzērāju, bet nespēju atbildēt uz šiem jautājumiem.
21. novembra vakarā jau labu laiku biju mājās, taču nebiju ielūkojies nedz interneta ziņās, nedz ieslēdzis televizoru. Biju atnesis šādus tādus iepirkumus, grasījos gatavot vakariņas. Man nebija ne jausmas, ka jau pirms divām stundām tepat pavisam netālu ir notikusi tik liela nelaime. Un es atcerēšos šo brīdi – spējo atskārtu, kurā paša dzīvošana neziņā sadūrās ar grūti noticamu un baisu patiesību.
Var būvēt likteņdārzus un piemiņas alejas, taču mums katram vistuvākā piemiņas vieta ir mūsu apziņa.
"Kur tu esi?" Dievs vaicāja Ādamam, kad tas pēc sava nodarījuma bija paslēpies krūmos, un tieši šādos brīžos, kad ne no šā, ne no tā mirst vairāki desmiti tavu līdzcilvēku, mēģināt atbildēt šo jautājumu ir īpaši svarīgi. Nedomājot par sevi, domājot par tiem, kas dzīvos pēc mums.
Pierakstiet to, kur bijāt, ko darījāt, domājāt, jutāt.
Kamēr nav par vēlu, jo atcerēties ir dzīvo pienākums.
3