Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes ēdnīca "Daily"
"Ir vērts durvis aizvērt," vēstīts uz tualetes durvīm, kur pirms pusdienu maltītes mazgāju rokas. Protams, fiziķi vai sportisti šādi uz durvīm nebūtu rakstījuši – spēle ar vārdiem ir valodnieku stiprā puse. Esmu LU Humanitāro zinātņu fakultātē, kur patrāpos trešajā "Daily" ēdnīcā – pārējās divas ir LU galvenajā ēkā un Ekonomikas un vadības fakultātē. Tās, atšķirībā no vairuma augstskolu ēdnīcu, apliecināja, ka bez soļankas un gulaša ir citi veidi, kā pagatavot un nosaukt ēdienu. Atminos, par brīvu pieejamā "Daily" ekstra – olīveļļa un balzamiko – man gandrīz izspieda aizkustinājuma asaras tajā ziemas pēcpusdienā.
Ātrs skatiens ēdienkartē, un atkal priekā salecas sirds. Khičarī ir viena no pusdienu iespējām, un nešauboties pasūtu to, lai gan vienīgais, ko saprotu, burtojot salikumu "khi-ča-rī", ir vāja nojausma par tā iespējamo Indijas izcelsmi. Tas ir viegls, veģetārs ēdiens no rīsiem, lēcām un puķkāpostiem. Vēlāk izpētīju, ka khičarī ir viens no īpašajiem Indijas ēdieniem, kas tiek dots slimajiem un ir pirmais īstais ēdiens, ko saņem zīdainis, mācoties ēst pastāvīgi. Khičarī ir izplatīts visā reģionā, un dažādās variācijās tam var pievienot gan tomātu čatniju, kurkumu, ķimenes, marinētu mango un kaudzi citu piedevu, kādas pieejamas tikai "krišnu" veikalā.
Atklāju, ka khičarī ir nozīmīgs elements ajūrvēdas sistēmā, kas palīdz attīrīt organismu. "Tauku noārdīšanās stāvoklis atvieglo dziļu iekšējo mieru, veidojot to kā dabisku garīgo meklējumu un prakses stāvokli. Tādēļ khičarī tika pasniegts mūkiem un askētiem, lai tie sasniegtu miera izjūtu, kurā mēs nokļūstam tuvāk vecajiem toksiskajiem emocionālajiem un uzvedības modeļiem. Šī iemesla dēļ khičarī ir izvēlēts pančakarmā – ajūrvēdas dziļākās attīrīšanās tūrē." Šādi – diezgan samežģīti un murgaini – ēdienu slavē kādā ajūrvēdas lapā[1]. Njā, tā nav nekāda "karbonāde franču gaumē", ar kuru saskrējos Daugavpils Universitātē.
Priecīgs nobildēju jaunatklāto ēdienu, kas var sniegt dziļu iekšēju mieru, un saldajā izvēlējos kafiju ar siera kūku. Stindzinoši aukstā dienā kārtīga šķēle bija tas, ko manas iekšas vēlējās, pirms ķerties klāt, nobildēju arī to. Un tad sākās…
"Nu, kas par lietu? Kāpēc bildējam ēdienu?" tincinot ar neslēptu nepatiku, man pretī apsēdās laikam galvenā ēdnīcas darbiniece. Iepletu acis. "Šeit nedrīkst bildēt," viņa neiecietīgi norādīja. Ātri vien atcerējos visas fakultātē redzētās norādes, un nostrīpots fotoaparāts šajā sarakstā nebija. Norādīju galvenajai, ka šādas zīmes nav un tāpēc atļāvos knipsēt. "Tas neko nenozīmē, vienalga fotografēt aizliegts," viņa norādīja, un es sapratu, ka esmu iekūlies. Sākās skaidrošanās, kafija dzisa, un kūku manas iekšas vairs tik ļoti nevēlējās. Neveikli taisnojos, ka vairs tā nedarīšu, vēlēdamies pusdienas pabeigt pēc iespējas drīz, vienlaikus apsverot argumentus, kas varētu strīda gaitu izmainīt. Varētu iebilst, ka pēc pāris sekundēm šī kūka kļūs par mana ķermeņa sastāvdaļu un man varētu būt tiesības iemūžināt to, kas būs daļa no manas miesas un asinīm. Varētu argumentēt, ka kūka ir mans privātīpašums, esmu to nopircis un varu ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem, arī bildēt. Varētu teikt, ka ēdienu fotografēšana ir trešā populārākā tēma pēc mājdzīvniekiem un jaukiem bērniem, bet lai nu paliek. Vienalga "Daily" ēstuves ar "Dāl tarkārī" zirņu un dārzeņu zupu un "Tamātar kā sūp" ēdienkartē ir vairākas galvastiesas pārākas par pārējām augstskolu ēdnīcām. Tikai nemēģiniet savu ēdienu nobildēt, tas var sabojāt atlikušo dienu.
Latvijas Mūzikas akadēmijas ēdnīca "Pusbalsī"
Stūrī pirms slīdošās paplātes līnijas ir maza izlietnīte, kur noskalot februāra gripas baciļus, un ar to Latvijas Mūzikas akadēmija ir viena no retajām vietām, kur nav jāmaldās pa tumšiem gaiteņiem, lai nomazgātu rokas pirms ēšanas. Ēdnīcā ar nosaukumu "Pusbalsī", kas aizņem krietnu puspagraba daļu, pie sienām ir pāris gleznas, bet centrālajā daļā, galvenajā krustojumā virs paplātēm un karotēm, ir novietots attēls ar plikgalvainu, milzacainu eņģeli bez krūšu galiem un nabas – skatos, un pēkšņi uzaust atmiņā lasītais, ka eņģeļiem nevar būt naba, jo tos nav dzemdējusi sieviete. "Tiek veikta videonovērošana," zem viņa rakstīts, un nav daudz variantu, kurš šeit ir videovērotājs.
Kad, pirmoreiz meklējot ēdnīcu, apjautājos dežurantei, viņa norādīja virzienu un vēl nosauca – būs ļoti garšīgi! Ēdienkartē nav "Daily" tipa pārsteigumu, kas aizved ceļojumā uz Indiju, bet ēdieni ir vienkārši un garšīgi, lai arī ēdamtelpa kliedz pēc ventilācijas. Sīpolu zupa ar sieru ir karsta, kreftīga un tāda, pēc kuras paliek spīdīgas lūpas. Ziemā tieši tādu prasās.
Otrajā ēdienā pasūtu čahombili, kas piesaista omulīgi apmierināta pasniedzēja, iespējams, diriģenta uzmanību. Pirms tam, īsinādams laiku, viņš te diriģēja neredzamu orķestri, te pusbalsī ar lūpām uzspēlēja kādu pūšamo instrumentu. "Ou, cik intresants vārds – ča-hom-bili," viņš skaļi nokomentē manu izvēli un pārbauda vārda iespējas, balsī to izdziedot vairākās toņkārtās. Nekad nebiju iedomājies, cik dažādi ča-hom-bili var skanēt.
Arī pie ēdamgaldiem profesionālās štelles ir aktuālas. Pasniedzējs apmāca studentu, kas darāms ar piekto pirkstu, bet citur profesors iznācienam sagatavo ar lampu drudzi sirgstošu audzēkni, kam šovakar jāstājas publikas priekšā. Pārņem tāda laba sajūta par pusdienotājiem kā daļu no saliedētas komandas, un droši vien tā arī ir – atšķirībā no vizuālajām mākslām, kur autors pārsvarā darbojas viens, mūzikai nepieciešama komponista, diriģenta un izpildītāju savstarpēja sapratne.
Bet čahombili[2]? Nu, kā lai saka – netālu uz Ģertrūdes ielas ir svaigi atvērusies gruzīnu ēstuve "Hačapuri", kur arī pasniedz šo kulta klasiku, un pāris reizes esmu to pasūtījis. Maksā par vienu eiro vairāk, bet tā ir pavisam cita pasaule. Kā saulriets fotogrāfijā un dabā pie jūras. Kā klasiskās mūzikas koncerts radio un īstā koncertzālē. "Hačapuri" to pasniedz ar svaigi gatavotu maizi, un ar to šī viena eiro cenas starpība pat izlīdzinās.
Turpretī "Pusbalsī", atšķirībā no nelielās gruzīnu ēstuves, var sarīkot mega diskotēku. Visapkārt pie sienām ir kārtīgi prožektori ar gaismas filtriem, ir piekarināts liels plazmas ekrāns, un es gara acīm redzu, kā, šampanietim šļakstoties un gaismas mūzikai sitot vājprātīgā ritmā, tiek apslacīta kāda vietējā profesora Lielā mūzikas balva vai varbūt pat kāds "Grammy". Vienīgi ar skandām tā pašvakāk – stūrī pie ieejas karājas viena sažuvusi padomju Radiotehnikas tumbiņa. Bet, no otras puses, kam mūziķiem skandas ?!
Pirms kafijas dzeršanas rituāla atcerējos piedzīvojumu LU galvenajā ēkā, kur cukurs tika izsniegts pēc īpaša pieprasījuma no neaizsniedzamas vietas aiz kases. Mūzikas akadēmijā uz letes ir bļoda ar pāris kilogramiem cukura – ber, kamēr karote stāv taisni. Bet šaubos, vai kāds to riskēs darīt. Ne jau tāpēc, ka negaršo salds, drīzāk tāpēc, ka pie bļodas ir kārtējais brīdinošais uzraksts: "Tiek veikta videonovērošana". Kurš gan gribētu parādīties kādā "Youtube" video kā nevaldāms cukura rijējs?!
Tomēr ne lielacainais eņģelis, ne gaismas mūzika paliks atmiņā no "Pusbalsī". Man liekas, šeit nāk pusdienot visas Rīgas skaistākās meitenes.
Un ir Pavasaris. Dzērves jau atlidojušas, un virs dīgstošajiem laukiem plivinās cīrulīši.
[1] http://lifespa.com/whats-so-amazing-about-khichadi/
[2] Pareizāk ir "čahohbili", ēdnīcā "Hačapuri" arī tiek lietota šī versija.
4